Vinnētais ceļojums uz NICU. Francijas Alpi.

26.04.2013
8 min lasīšanai
74 foto

Šī gada sākumā notika neticamais un vinnēju divas Lufthansas lidmašīnas biļetes uz Nicu un atpakaļ. Nolēmām, ka brauksim aprīļa beigās, kad ir jau gana silts, bet vēl nav sākusies sezona. Ar tūrisma firmas Vanilla Travel palīdzību iepriekš veicām dažus mājas darbus. Noīrējām mazu Citroen C1automašīnu Europcar un rezervējām viesnīcā hotel Plaisance, ar divām zvaigznēm, numuriņu divām personām. Izvēlējāmies šo viesnīcu tādēļ, ka tā ir gandrīz pašā Nicas centrā un cena vienam cilvēkam par nakti bija 25 eiro, kas bija krietni lētāk nekā citās, līdzīgās viesnīcās.Tā 19.aprilī 6.05 devāmies ceļā. No sākuma lidojām uz Frankfurti, tur uzkavējāmies pāris stundas un pēc tam lidojām uz Nicu. Frnakfurtes lidostā nebija nekādu problēmu atrast mūsu izlidošanas vietu, jo viss ir skaidri uzrakstīts, turklāt nemitīgi tiek ziņots, kur katram ir jādodas. Ap pulksens 14.30 ielidojām Nicā un nu bija pārbaudījums, kur atrast mūsu noīrēto auto. Mūsu rezervācijas dokumentos stāv rakstīts, ka auto var saņemt Terminālī Nr.1., bet tur ir tikai Eutopcar lete, bet neviena cilvēka. Uz letes stāv telefona aparāts, kuru uzdrošinos pacelt, lai noskaidrotu, kur mums jādodas tālāk. Ne visai veiklā angļu valodā izstāstu kas par problēmu un man pretī atbild, arī ne viasi veiklā angļu valodā, ka jādodas uz Terminālu Nr.2. Izejam laukā no Termināla Nr.1, redzam, ka ir norādes uz Terminālu Nr. 2, izlemjam doties uz turieni ar kājām. Šis lēmums nebija diez ko prātīgs, jo starp abiem termināliem kursē autobus, kurš ļoti ērti pieved tur kur vajag, bet ar kājām ir krietns gabaliņš ko iet. Laimīgi atraduši Europcar kantori, sakārtojam visus dokumentus un mums iedod mašīnas atslēgas. Pie viena noskaidrojam, cik vīna glāzes drīkst izdzert pusdienās. Mums atbild un atvainojas, ka šeit ir ļoti briesmīgi noteikumi un vairāk par divām vīna glāzem nevarot dzert :) un vispār, tie kuri šādus noteikumus ir izdomājuši neko nesaprotot no franču kultūras :) . Vēl jāņem vērā, īrējot auto ir tas, ka viņi vēlas ņemt no kredītkartes drošības naudu ap 400 eiro. Mums par pārsteigumu, dabonam nevis Citroen C1 mašīnīti, bet Toyota Aygo pilnīgi jaunu auto, t.s. nullīti. Ar tomtoma palīdzību dodamies uz Nicas centru meklēt savu viesnīcu, ko arī veiksmīgi izdarām, bet ak vai! Nav vietas, kur novietot auto. Divas stundas riņķojam izmisīgi, lai atrastu kaut vienu vietiņu maziņai mašīnītei, bet nekā. Meklēšanu apgrūtina vēl tas, ka pilsētā ir ļoti daudz vienādas nozīmes krustojumu, bet labās rokas princips strādā ļoti nosacīti, pāri krusojumam brauc tas, kurš drosmīgāks, vai tas kuram ir tūlīt pat nepieciešams braukt. Mums, kuri ir pieraduši stingri vadīties pēc ceļu satiksmes noteikumiem, tas ir drusku kultūršoks, jo vietējie ceļu satiksmes noteikumus ievēro "mākslinieciski". Beigās nolemjam, ka mašīnu atstāsim veikala Centre Commercial Nice - Etoile pazemes stāvietā (1h/2.00 eiro). Iznākuši virspusē, esam drusku apjukuši un nevaram saprast, uz kurieni ir jāiet, lai nonāktu savā viesnīcā Rue de Paris. Pajautājam pirmajam pretīmnācējam, kur atrādas rou de Paris. Cenšos izrunāt kā franči, bet ne pārāk izgārdzot r burtu. Franču vīriņš skatās uz mani apjucis un saka, ka te tādas ielas nav, bet ir ROU de Paris (RRR burtu riktīgi gārdzot kaklā) es atvainojies par savu izrumu un viņš ļoti laipni izstāsta, kur ir jāiet, jo iela ir tiešām tepat gandrīz aiz stūra. Nonākuši viesnīcā, konstatējam, ka viesnīca ir ĻOTI vienkārša, bet visi palagi, segas un dvieļi ir sniegbalti tīri, numuriņš kārtīgs, nolemjam, ka būs labi. Nedaudz pēc ceļa atvilkām elpu un vakarā devāmies pastaigāties pa Nicu. Mums ļoti labi noderēja līdzi paņemtā grāmatiņa Francijas Rivjēra, jo tur ir pievienotas kartes, kuras arī reāli izmantojām. Aizstaigājām līdz angļu prominādei, izstaigājām mazās skaistās Nicas ieliņas. Uz ieliņas rue de la Pr`efecture veikaliņā iegādājāmies vīnu, gandrīz pretī pa diognāli veikaliņā "LOU Froumai Nica" iegādājāmies sieru un prošito. Veikaliņa saimnieks laipni palīdzēja mums atrast pie mūsu izvēlētā vīna piemērotākās uzkodas. Šeit mēs atgriezāmies arī nākamajās dienās jo veikala saimnieka ieteikumi ne reizi nelika vilties. Viņa piedāvātās kombinācijas bija ideālas mūsu garšas kārpiņām.Ņemot vērā, ka nākamājā dienā laika prognoze bija ne visai iepriecinošas, izlēmām, ka dosimies apraudzīt Francijas alpus, t.i. dodamies uz kalnu ciematiņiem. Pirmā vieta, kur mēs piestājam ir Vansa (Vence). Izdodas mums atrast, kur noparkot auto (šī problēma mūs visur pavda, tiešām ir grūti atrast kur noparkot automašīnu) un dodamies apskatīt pilsētu. Vienā no kafeinīcām, redzam iekšā samērā daudz vietējo iedzīvotāju, kuri malko ikrīta eksperso. Arī mēs tur dodamies nobaudīt rīta kafiju. Kafija tiešām ir izcila, tikai krūzīte ir maziņa un kafijas daudzums ir ap divām ēdakarotēm. Protams, ka var dabūt lielo kafijas krūzi, bet tā nav tik garda. Turpmāk mēs vadamies pēc vietējo iedzīvotāju daudzuma kādā kafeinīcā vai restorānā, lai nobaudītu ko gardu un tas arī darbojas, kā ļoti labs indikātors. Vansa ir tiešām ļoti skaista pilsētiņa, kurā valda viduslaiku noskaņas. Tur sastopamas ne tikai omulīgas kafejnīcas, bet arī tirgus, kurā var iegādāties dažādas interesantas garšvietas, gaļas izstrādājumus, dārzeņus un jūras veltes. Kad pilsētiņa ir krustām un šķērsām izstaigāta, kafija padzerta, ceļu turpinam augstāk kalnos uz Coursegoules ciematiņu. Jo augstāk dodamies kalnos, jo daba kļūst mezonīgāka un laiks aukstāks. Ja lejā pavasaris ir pilnā plaukumā un ceriņi jau noziedējuši, tad te pavasaris ir tikko sācies. Nonākuši līdz Coursegoules ciematiņam, kur arī ir vērojama vecā viduslaiku apbūve, pārņem omulīga sajūta. Vieta ir sakopta, ļoti patīkama ar draudzīgiem vietējiem iedzīvotājiem. Tepat uz ielas vietējie iedzīvotāji bauda savu pikniku un uz iesma grillē jēru. Ņemot vērā, ka ārā ir gana auksts un maltīte arī nav ieturēta, kārdinošas smaržas saostījušies, nolemjam papusdienot šeit. Pusdienas vietu izvēlējāmies to, kurā redzējām maltīti ietur vietējie iedzīvotāji. Bistro bija pavisam maziņš, tāds kā veikaliņš, tājā arī varēja ieturēt arī pusdienas. Pēc ēdienkartes īsti jau nesapratām ko pasūtām, bet saimniece, pus pa angliski pus pa franciski, izstāstīja ko tur varētu sagaidīt. Maltītē bija dažādi lapu salāti ar cieto sieru, vītinātu gaļu un krāsnī apceptu maizi ar piedevām, klāt vēl palūdzām glāzi sarkanvīna. Tas viss garšoja dievīgi, turklāt izdekorēts bija ar krešu ziedlapiņām un prīmulu ziediņiem. Kādu vīnu mēs dzērām, to gan nezinām, jo atnesa vienu mazu pudelīti (ietipla divas glāzes sarkanvīna) bez etiķetes. Bet noskaņojums gan ļoti uzlabojās, likās, ka būtu izdzerts nedaudz vairāk :) . Tātad, vīns samērā viltīgs ;) . Biju nolēmusi, ka pusdienās noteikti nobaudīšu kādu desertu, bet tas bija jāatliek uz vēlāku laiku, jo vietas vēderā vairs nebija. Ņemot vērā, ka šeit nebija pārāk daidz tūristu (man pat likās, ka esam vienīgie) cenas bija daudz draudzīgākas nekā lejā pie jūras. Pusienas maksāja 12 eiro par porciju un 6 eiro par vīnu. Pēc pusdienām turpinājām ceļu, nu jau lejā no kalniem uz Gurdonu (Gourdon). Sava izskata ziņā, arī šis ciematiņš nelika vilties. Gurdona atrodas iespaidīgā vietā uz kalna atradzes 758m augstumā. 9.gs šeit ir bijis saracēnu cietoksnis. Žēl, bet mēs tajā iekšā netikām, jo bija slēgts. Pati vieta ir ļoti iespaidīga, jo no liela augstuma var saredzēt Vidusjūru un skats tiešām ir žilbinoš. Dabā tas viss izskatās iespaidīgāk. Neņemot vērā, ka ārā pūš mistrāļa cienīgs vējs, kārtīgi izstaigājāmies arī pa šo ciematiņu. Pēc pastaigas vēderā parādās vieta kādam gardumam un kafijai. Klints malā ir restorāniņš, kurš ir pilns ar cilvēkiem. Dodamies uz turieni un nobaudām mandeļu skaidiņu pīrāgu ar kafiju. Kārtējā izprieca garšas kārpiņām (lick) . Nu jau lēnām tuvojas vakars un mums laiks doties atpakaļ uz Nicu. Šis brauciens, tieši pa šiem mazajiem ciematiņiem, tiķ ļoti iepatīkas, ka nolemjam, nākamajā dienā doties tāpat tikai virzienā uz Monako. Šajā reizē Nicā auto novietojām Notre - Dame pazemes stāvietā. Cenas, cik jāmaksā par stundu nekur nav izliktas, tikai nākamajā dienā konstatējam, ka te stāvieta maksā 2.50 eiro par stundu.Nākamajā dienā dodaies uz Monāko pusi. Diemžēl, ne Monāko, ne Ezē neatrodam, kur novietot automašīnu, tādēļ ceļu turpinam augšā uz kalniem un pirmā pieturas vieta ir l`Escar`ene. Izstaigājuši šo ciematiņu mums tas tā īsti negāja pie sirds. It kā jau ir vecā apbūve, bet trūka tajā kādas odziņas, trūka tajā sirsnīgums, ko bijām sastapuši piepriekšējos ciematiņos. Tādēļ, turpinam ceļu un dodamies augstāk kalnos, pa varen iespaidīgiem serpentīniem uz Sospelu (Sospel). Novērtējam savu auto - motobloka manevrēšanas spējas. Ja lielākām automašīnām serpentīnu pagriezienos bija jāiebrauc pretējā joslā, tad mūsu Toyotiņa godam turējās savējā. Ar visu to, ka mazās Toyotiņas varonīganai sirsniņai bija jāiztur brauciens augšā uz kalna ar pirmo vai otro ātrumu, tas patērēja tikai 5l uz 100 km. Tas bija ļoti patīkams atklājums (car) . Nonācām līdz ļoti skaistai vietai kā Sospela. Reiz tā ir bijusi otra svarīgākā pilsēta Nicas apgabalā. Otrajā pasaules karā tā tika daļēji sagrauta, tomēr viduslaiku ielas ar košajām mājām ir saglabājušās. Ineteresants ir 11.gs tilts ar seno muitas posteni vidū, tagad tur atrodas tūrisma birojs. Ciematiņš ir tik jauks, ka nolemjam tajā ieturēt pusdienas. Es izvēlējos pildītas pankūkas ar jūras veltēm, kurš maksāja 13 eiro, bet vīra kungs izvēlējās lielopa gaļas steiku ar fritētiem kartupeļiem un tas maksāja 17 eiro. divas glāzes vēna maksāja 8 eiro. Pusdienas ir bagātīgas un doma par desertu tiek atkal atmesta, jo tam vairs nav vietas. Tālāk nolemjam doties Mentonas virzienā. Braucot pa kalniem līkumainais ceļš paver brīnišķīgas Alpu kalnu dabas ainavas. Vietām manām brīdinājuma ceļa zīmes par iepējamiem nobrukumiem, bet tas mūs nespēj uztraukt. It kā jau var redzēt uz ceļa mētājamies dažus akmens gabalus, līdz pēkšņi ceļš ir pazudis zem pamatīga nogruvuma. Nekādas brīdinājuma zīmes par to, ka ceļš ir slēgts, nekas! Atliek vien griezties apkārt un ceļu turpināt jau Itālijas virzienā. Skats, ko redzējām lika apjaust, ka zemes nogruvumi no kalniem ir realitāte, nevis, ka tas notiek kaut kur, kur mūsu nav. Dodoties augstāk kalnos uz Itālijas pusi Alpi paveras vēl klāšņāk. Veitām jau vērojamas sniegotas kalnu galotnes. Mēs nonācām arī skaistā viduslaiku ciematā Brei - sur Roya, ka atraodas jau ļoti tuvu robežai ar Itāliju. Kopumā mums ļoti patika mūsu izvēlē doties aplūkot to Franciju, kas ir Alpu kalnos, jo katrs ciematiņš vai pilsētiņa bija kā pērlīte Alpu kalnu ielokā. Mēs satikām ļoti daudz brīnišķīgus un laipnus cilvēkus, redzējām brīnišķīgas vietas un dabas varenību. Ne brīdi nejutāmies nevēlami, bet gan gaidīti viesi. Es zinu, ka vēlos atgriesties Francijas Provansas pusē, bet ar pašu Nicu man būs gana. Jā, Nica ir koša pilsēta, bet priekš manis par daudz komercializēta. Dienā, kad mums bija jādodas uz mājām, jau no paša rīta nolēmām, ka brauksim uz lidostu laicīgi, adosim mazo uzticamo automašīnīti un dosimies tālāk. Atvadījušies no viesnīcas saimniekiem, devāmies uz lidostu. Auto atdevām Terminālī Nr.2 un tas bija ļoti vienkārši. Tikko iebraucām stāvietas ēkā, tā uzreiz jau bija Europcar darbinieki, apskatīja mašīnu, izņēma GPS datus, kur esam bijuši un ko darījuši, atdevām atslēgas un devāmies uz lidostu. Šoreiz uz Terminālu Nr.1 braucām ar autobusu un tā bija pareizā izvēle. Nonākuši lidostā konstatējām, ka Luthansa tajā dienā streiko. Liels paldies tūrisma birojam Vanill Travel, kuri kā mazie gariņi, jau bija norezervējuši lidmašīnu nakamajai dienai, ātri sakārtoja viesnīcu un transportu uz to un atpakaļ. Mēs savukārt piegājām pie Luthansas pārstāvniecības. Lufthansas darbinieces bija ļoti laipnas un izprata situāciju, ka ļoti vēlamies jau tajā pašā dienā nokļūt atpakaļ mājās un viņas pārlika mūsu reisu uz Briseli ar Brussels airlines un no turienes ar Air Baltic uz Rīgu. Priecājāmies, ka mājās tikām kā plānots un nebija jāpaliek Nicā vēl vienu dienu. Mūs ļoti nomierināja tā sajūta, ka aiz mums ir Vanilla Travel, kura palīdz risināt negaidītās problēmas. Tā pat nopriecājāmies, ka bijām devušies jau laicīgi uz lidostu, pieļauju, ka vēlāk gan mēs nekur nebūtu tikuši. Ietekumi citiem ceļotājiem būtu šādi:1. Ja vēlaties baudīt Nicu, Kannas, Monako u.t.l. automašīna Jums nav nepieciešama. Jo ir lielas grūtības mašīnu kaut kur noparkot un francūži brauc kā mākslinieki. Te ir ļoti laba vilcienu satiksme. Iesaku izmantot to.2. Ja vēlaties izbaudīt kalnu ciematiņu bruvību, tad gan auto ļoti labi noderēs. Ieteikums izvēlēties kādu nelielu motobloku, tas tiešām ir ērts. Maz tērē un salons arī priekš tāda mazulīša ir gana ērts.3. Sazināties angļu valodā nav nekādas problēmas, tiesa viņi nerunā tekoši, bet arī es nerunāju ļoti tekoši un mēs ļoti labi sapratāmies :) . 4. Auto stāvvietu izbrauktuve ir norādīta ar vārdu "Sorties".5. Šis nav pats lētākais ceļojums, nauda Jums būs vajadzīga.6. Vīnu var iegādāties par diezgan demokrātiskām cenām. Ar atlaidēm labu vīnu var nopirkt jau par 4.80 eiro.7. Un bon voyage! :))

Vinnētais ceļojums uz NICU. Francijas Alpi.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem