Murgabas upe,Sareza ezers

Valdis Vanags 25.04.2013 11 min lasīšanai 57 foto

Kombinētais kalnu un ūdenstūrisma pārgājiens

A.Pamirs-Muzkolas grēda,

Dalībnieki

Valdis Vanags –vadītājs,apraksta autors

Ivars Varaksins

Māris Skuja

Viesturs Zaļaiskalns

Juris Gustavs

Māris,Ivars,Juris,Viesturs

1982.gadā Ērika Akmentiņa vadībā šajā rajonā tika plānots kalnu pārgājiens,kurā tiku uzaicināts piedalīties.Izpētīju ziņas par rajonu, arī to,ka Latvijas ūdeņnieku korifeji Jāņa Oldera vadībā 1970. gadā ir nobraukuši no Murgabas ciema Murgabas un Bartangas upes un pie viena šķērsojuši Sareza ezeru.Izdomāju,ka rajonā var iekļūt pa upi,jo Murgabas augštecē nopietnu krāču nav.To arī izdarījām.Ar no automašīnas kamerām saķīlēta plosta palīdzību aizkūlāmies līdz Ak-Džilgas kanjonam,kur par laimi satikām īstos ūdeņniekus,kuriem arī bija interese noorganizēt parceltuvi.Kopīgiem spēkiem to saorganizējām un visi bijām apmierināti.Pārceltuve šeit nepieciešama tāpēc,ka no sākuma neizejams ir upes labais krasts, bet vēlāk kreisais, vidū ir izdevīga pārceltuves vieta.Kādam gan otrā krastā jātiek.Šoreiz to izdarīja ūdeņnieki ar vienu katamarānu.Kŗāce nopietna,viegli viņiem negāja,zēni pamatīgi sastresojās.

Tiek pārvarēts Ak-Džilgas kanjona lejas posms ar 4 viet. katamarānu.

Mēs neko,riktējām tik virves,tik nopietnas pārceltuves jau reti sanāk taisīt,ūdens līmenis upē bija ļoti augsts,ilgi nespējām pārmest virvi. Kalnieši bez ūdeņnieku palīdzības var tikt galā,ja kāds no grupas kanjonu apiet pa Pšartas pāreju,ko arī 1987.gadapasākumā izdarījām.

1982.gadaplosta variants no automašīnu kamerām.

Starp citu, tieši pie pārceltuves vietas ir nokritušas lidmašīnas atlūzas. 1970. gada pārgājiena dalībnieks Māris Valtenbergs,kurš,starp citu, bija ekipāžā,kura pārbrauca pāri upei pārceltuves vietā, man stāstīja ,ka toreizturpat atrasti arī piloti.Dokumentus viņi savākuši un vēlāk atdevuši varas iestādēm.

Nokritušās lidmašīnas atlūzas. No kreisāsIvars,Valdis

Pārceltuve Ak-džilgas kanjonā 1987.gads,ūdens līmenis vismaz pusmetru zemāks kā 1982.gadā

1982.gada pārgājiens bija skaists un veiksmīgs.

Muzkolagrēda,augstums virs jūras līmeņa pāri par 6000 m.Ēriks Akmentiņš

Mieru nelika doma par to,ka ,ja jau var iebraukt maršrutā pa upi,kāpēc gan no tā nevar arī izbraukt ,šķērsojot izcilo dabas dabas unikumu Sareza ezeru,un pie viena izejot 4. kat.kalnu pārgājiena,kas tolaik šķita aktuāli,bet no šodienas skatu punkta diezgan bezjēdzīgi.Tā nu 1987. gadā ideja tika īstenota.Šoreiz mums bija divičetrvietīgā katamarāna pontoni, rāmi taisījām no vietējiem materiāliem.Murgabas ciemā viss bija jāzog,jo koki šeit neaug.

Katamarāna būve pie Murgabas ciema.

No kr..Juris,Ivars,Valdis

Murgabas upe mierīgajā posmā no Murgabas ciema līdz Ak-Džilgas kanjonam

19. augustā pēc kalnu pārgājiena veikšanas bijām nonākuši pie Murgabas upes ietekas Sareza ezerā.

Sareza ezers izveidojoesnobrūkot 2,2 KUBIKKILOMETRU lielam klints masīvam1911. gadā naktī no 5. uz 6.februāri. Līdz šai dienai nav skaidrs vai zemestrīce izraisīja nobrukumu vai otrādi.Ktrā ziņāHorogā zemestrīce fiksēta pulksten 23-15,tā tika fiksēta arī Sankt-Peterburgā-Pulkovā.

Nobrukuma rezultātā izveidojās aizsprosts,kura vidējais augstums 700 m., vidējais platums3,2 km,garums 5km,masa 6 milijardi tonnu.Zem aizsprosta tika aprakts Usoja ciems ar 54 cilvēkiem.4 izglābās ,jo dažādu iemeslu dēļ bija aizgājuši uz kaimiņu ciemiem.Vēlāk ,veidojoties ezeram,applūda arī 20 km attālais Sareza ciems.Šobrīd tas ir 240 m zem ūdens līmeņa.

Pieplūstot Murgabas ūdenim, laika gaitā izveidojās Sareza ezers.Tā garums 55.8 km,augstums virs jūras līmeņa 3263 m,max dziļums 499,6m,kopējais ūdens tilpums 16074 KUBIKILOMETRU.Ezera apkārtne izveidojusies kā dabisks dabas rezervāts.

Pastāv briesmas, ka ezerā var nobrukt 2 lieli ap 1 kubikkilometru lieli klints masīvi 4 km un 7 km attālumā no Usoja aizgruvuma,kas izraisītu totālu dabas katastrofu,jo tiktu pārrautsUsoja aizgruvums.Tiktu iznīcinātas Bartangas un Pjandžas ielejas,upuru skaits būtusimtos tūkstošu skaitāms Tadžikijā un Afganistānā.

Usoja aizgruvuma un Sareza ezera rietumu gala shēma.

Pašreiz Murgabas upe izfiltrējas cauri aizgruvumam un atsāk savu tecējumu 5 km lejpus Sareza ezera,ko var redzēt šajā attēlā.

19.augusts.

Pie ezera pa iepriekš izlūkotu maršrutu nonākam 19-00.Tieši pie Murgabas ietekas koki neaug,piemēroti katamarāna rāmja būvei ir 1 km pa upi uz augšu.Murgaba ezerā sanesusi lielu daudzumu sauso arču (dzīvības koka paveids) koku,bet tie visi līki un greizi.Māksliniekiem koku un sakņu kompozīciju veidotājiem gan te būtu ķēriens.Nolemjam ,ka rīt no rīta tomēr jāiet uz mežu Pamira izpratnē pēc labākiem kokmateriāliem.

Katamarāna būve pie Sareza ezera. No kr. Māris,Valdis,Ivars.

Kamēr sameklējam kokmateriālus un sataisam katamarānu pienāk 12-00,kad startējam.Sākumā ezerā ūdens netīrs,virspusē peld draza,ko ezerā sanesusi Murgaba. 13-00 parādās pirmās pretvēja pazīmes,kas mūsu kuģim ir diezgan nāvējoši.Pagaidām gan grūtības sagādā taisnvirziena kursa noturēšana,jo no līkajiem kokiem veidotais katamarāns ir šķībs un nopietni velk uz vienu pusi,bez tam paštaisītie katamarāna baloni,kurus mums aizdeva brāļi ūdeņnieki.caur materiālu laiž gaisu.Upes posmā balonu uzpumpēšanu uzticējām atbrīvotajam kapteinim Jurim,tagad to neriskējam,jo pagājušo reizi viņš, veicot šīs manipulācijas, mūs gandrīz nolaida uz grunti .Citi procesā iesaistīties nevar,jo tikko pārstājam airēt,tā tiekam aizpūsti atpakaļ.Vējš kļūst arvien spēcīgāks,nākas lavierēt gar krastu.19-30 metam mieru.Apkārtnes mežonīgais skaistums mūs sajūsmina-dzidri tīrs ūdens,sniegotas virsotnes,nekādu civilizācijas pēdu.Esam dabūjuši ko gribējām,Sarezs neliek vilties,tas vējš gan varēja pūst no otras puses vai vismaz nepūst nemaz.

Sareza ezers tā vidusdaļā.

21.augusts.

Pēc ūdeņnieku mērogiem izbraucam agri 7:30 .Vēja nav

Skati kolosāli,ezerā atspoguļojas sniegotās virsotnes.Kaifs,bet ne ilgstošs.Ap 10-30 sāk atkal pūst un, dabiski,sejā.Rukājam visu dienu no sirds. Ap 17-00 esam pievārējuši lielāko ezera paplašinājumu un jūtamies diezgan sanīkuši.Labajā krastā visu dienu vērojam nelielus nobrukumus,kuri atkārtojas ik pa 15-20 minūtēm.Vienu brīdi domājam,ka tur kāds strādā.Apliecam kārtējo zemesragu ezera kreisajā pusē un tagad mums jāizšķiras ko darīt. Taisnākais ceļš uz Usoja aizgruvumu vedgar labo malu,kur notiek nogruvumi,mums ir arī sportiska interese pavērot,kas tur notiek.Tomēr slinkums ņem virsroku ,nolemjam virzīties gar kreiso krastu kā līdz šim ,līdz pirmajai piemērotajai apmetnes vietai,kuru arī 18-00 sasniedzam.Šisbija ļoti būtisks lēmums,varbūt pat absolūti izšķirošs,jo, kā vēlāk izrādijās, labajā krastā mūs nekāda miera osta negaidīja.

Nobrukuma vieta pirms nobrukuma iepretī mūsu apmetnei.Nelieli nobrukumi jau notiek.

Apmetnes vieta nekāda dižā, ap 25 grādus slīpa nobiru, konglomerāta nogāze ,kur īsti nav vietas,kur uzcelt telti.Ivars, Juris, tomēr pacenšas un iekārto vietu teltij kādus 30 m virs ezera.Lielāko daļu mantu viņi gan pamet ezera malā pie ūdens.Mēs ar Māri noslinkojam,iekārtojamies,, ložās” turpat pie ūdens zem klajas debess, Viesturs līdzīgi drusku augstāk,izskatās,ka lietus nebūs.Vakarpusē vējš nerimst,tāpēc, pēc manas iniciatīvas, izceļam katamarānu no ūdens un novietojam uz stingrāka pamata5 m virs ezera ,jo lejā nav īsti kur to piesiet un baidamies,ka naktī vējš to var aiznest ezerā.Katamarāns mums ir vienīgais reālais pārvietošanās līdzeklis, ar kura palīdzību varam no šejienes izkļūt.Nogāze,kurā notiek nogruvumi, atrodas tieši pretī, aptuveni 2km no mums.Tie kļūst arvien spēcīgāki,bet arvien funktierējam,ka rīt piebrauksim tur tuvāk pavērot,kas tur īsti notiek.

22.augusts.

Pamostos,kad man pāri pārveļas ūdens vilnis.Guļu neielīdis guļammaisā,tāpēc varu uzlekt kājās un metos pie katamarāna,tā ir automātiska reakcija,laikam ar rūpēm par katamarānu laidos miegā.Māris ir guļammaisā un netiek no tā ārā,kad nāk nākošais vilnis manu viņu līdz kaklam ūdenī.Gribu uzvilkt katamarānu augstāk,bet pietrūkst spēka.Nāk nākošais vilnis un tas jau ir stipri lielāks,tas mani ar visu katamarānu pasit uz augšu,par laimi zem manis ir ciets pamats un izdodas pieķerties pie kāda izcilņa,lai mani neieskalotu atpakaļ ezerā.Auroju pēc palīdzības.Ivars atskrien pirmais un metas pie manis ūdenī,jo viļņi nāk viens pēc otra No guļammaisaārā ir ticis Māris,kādā veidā to zina vienīgi viņš pats,unuzrodas palīgā.Tā trijatā katamarānu noturam unuznesam augstāk krastā.Viesturs pa to laiku ir glābis mantas.

Vieta,kur gulējām ir noskalota pilnībā.Viesturs ir izglābis spirtu,par to viņam paldies,ieraujam kārtīgu šļuku, trīs esam slapji un drebam kā apšu lapas,nevar īsti zināt no uztraukuma vai aukstuma.Veicam apskati un mistiskā veidā atrodu savu somu metrus 10 no tās sākuma atrašanās vietas,ūdens to ir nesis uz augšu un atpakaļgājienā tā ar lenci ir aizķērusies aiz akmens tāpēc,ka tā bija pilna ar dzelžiem-klinšu āķiem,klinšu āmuru,karabīnēm,kas deva tai smagumu.Liela labuma ganno tiem dzelžiem nav ,jo ,piemēram ,virtuve ir noskalota pilnībā,ja neskaita 300 g makaronus un dažas ķiploka galviņas.Trūkst trīs somu,trīs cilvēki palikuši bez apaviem,Ivars bez dokumentiem un naudas,par pārējo nav vērts runāt,man visa bagātība ir tas ,kas naktī bija mugurā sešu apģērba gabalu izskatā, no kuriem divas ir zeķes.Pulkstens rāda 4-45.

Sākam domāt,kas te notiek.Visi domā,ka nogruvumu ir izraisījusi zemestrīce vai vulkāniskadarbība,nejūt gan sēra smaku un nav arī pazemes grūdienu,tas gan nav šķērslis mūsu akopaliptiskajām fantāzijām.Ir nakts un tumsa,efektu būtiski pastiprinošs apstāklis.

Irhtas meteostacijas virzienā redzam ,ka tiek izšauta raķete.Nožēlojam,ka mums tādu nav.Aizsapņojamies pat tik tālu,ka pētnieki novēro notiekošo un rīt, aplidojot ar helikopteru notikumu vietu, mūs ieraudzīs un no šejienes aizvāks.Ak naivie muļķi.

Salienam visi teltī it kā apsildīties.No nogruvuma puses dzirdama arvien spēcīgāka grandoņa.Sirds pavisam nemierīga.Nolemju,ka jāevakuējas ar visu atlikušo mantību uz augšu,pirmkārt, uznesam kalnā katamarānu un tad arī visu,ko tumsā var atrast.Paši sēžam snauduļojam un gaidām rītu.

6-30 var sākt atšķirt kalnu kontūras.Nolemju noiet lejā pie ezera un apskatīties vai kas vēl nav atrodams.Ūdenī atrodu Māra somu.Tur iekšā zābaki un remontkomplekts ar instrumentiem,labs ķēriens. Pēkšņi notrīc zeme un uz mūsu pusi sāk velties milzīgs putekļu mākonis.Var redzēt kā ezerā paceļas vilnis un ar pamatīgu dārdoņu sāk izplatīties pa ezeru.Atpakaļ neskatoties,metamies bēgt pa nogāzi uz augšu.Lielas ilūzijas nelolojam,jo zinām ezera veidošanās vēsturi,labi,ka nezinājām par karājošamies klints blokiem virs ezera,bet ko tas mainītu.Ivars bēgtot vēl paspēj attīstīt teoriju par iespējamajām izvirduma indīgajām gāzēm.Teikt ,ka esam organizēti nevar,jo viss notiek pēc principa-glābjas,kas var.Es gan ik pa brīdim izlaižu tādus kā kaujas saucienus,lai uzmundrinātu pārējos,bet šaubos vai kāds ko dzird.Vilnis pret mūsu krastu atsitas pēc 6-7 minūtēm,tiekam pārklāti ar putekļu mākoni,tie nāk virsū vairākiem vāliem.Tā kā smakt netaisamies un apkārtne pēc kāda laika sāk skaidroties,skriešanu pret kalnu var izbeigt. Pulkstens ir 7-45, kad sāk raisīties pirmās loģiskās domas.Panika ir bijusi stipri lielāka kā nepieciešams,bet pelde Sareza viļņos pirmā nobrukuma laikā mūs ir stipri iebaidījusi.Viļņa augstumu,pēc noskalotā krasta mēs novērtējām ap 15 m. Ja tāds būtu trāpījies pirmajā piegājienā ,kad gulējām… .

Labu brīdi sēžam kā apstulbuši,kur nu katrs ir atskrējis un vērojam,kas nu notiks.Visi klusē,komentāru nav.Pēc brīža redzams,ka no ūdens apakšas tiek ,,izspļauts” jauns vilnis,mūsu krastu tas saniedz, mūsu vērtējumā, 5 m augsts.Nospriežam,ka šo vilni radījis kāds lielāks klinšu gabals zem ūdens apgriežoties uz,, otriem sāniem”.Cik ilgi tā sēdēsi,sākam lēnām vilkties lejā,negribas kustēties un domāt.Viss risinās kā palēninātā filmā.Katamarāns ir savā vietā.Ir viens airis.Laimīgā kārtā ir saglabājušās plastmasas ,,tabletes”-bundžas,kurās pārdod siļķes, tās tūristi lietoja un daži vēl tagad lieto,hermētiskai dokumentu un citu svarīgu sīkumu glabāšanai,vai arī speciāli sagatavotu gaļas produktu fasēšanai pārgājiena vajadzībām,kā tas ir mūsu gadījumā.Šobrīd no ,,tabletēm”sanāk airu lāpstiņas.Par kātiem airiem nākas izmantot līkos arču kokus mērenas rokas resnumā,kurus iegūstam no katamarāna rāmja.Katamarāns gan kļūst krieni ļurīgs.Tiek atrastas Ivara čības,kuras viņš pametis puskalnā,skrienot glābt katamarānu.Viesturam izglābušies zābaki un viena čība,jo viņš pie mantu glābšanas piestrādāja visnopietnāk.Tagad, kad mantību sadalam, neapauta paliek tikai viena mana kāja ,kuras potīti gan pamanos pamatīgi sastiept,lēkājot pa stāvo nogāzi.Kaut kā tas jāpārcieš.

Jāsāk risināt galvenais jautājums,ko darīt.Stāsts par glābējiem no gaisa pamazām atmirst pats no sevis dabīgā nāvē.Nogruvums tāds kā nomierinājies,bet ir skaidrs,ka jebkuru brīdi atkal var iet vaļā.Lai kājām izietu uz Irhtas meteostaciju,jāpāriet trīs nezināmas pārejas pāri par 4000 m v.j.l. augstumā,karte ir.Tā mēs domājām toreiz,Šodien papētot satelīta kartes redzams,ka tik traki nebūtu,bet ceļu atrast nebūtu vienkārši.Tas ir grūti un sarežģīti,nav apavu.Ja braucam pa ezeru ir jāapiet klinšu zemesrags tieši pretī nogruvumam,mūsu vērtējumā 400 m attālumā no tā.Ja tur mūs vilnis pielīmē pie klintīm, tad ir vakars.Lēmums ir tāds,braucamlīdz zemesragam un bīstamo vietu mēģinam apnest pa krastu.

13-00 startējam.Katamarāns iet ļiru ļeru.Mēs ar Māri priekšā pildām motora funkcijas,Ivars ar vienīgo pusnormālo airi paņem aizmugurējo kreiso stūri un tur virzienu.Jurim sakām, lai viņš sēž rāms un neļauj nevienam ,,pied… avenes” (burtisks tulkojums no parupja krievu izteiciena). Viesturs arī airē.Ivars ir perfekts,tik taisni mēs vēl neesam braukuši.Pēc 1 stundas izmisīga darba esam pie zemesraga,bet ne drošībā,šeit viļņa trieciens ir bijis vislielākais.Ar Ivaru ejam

izlūkos.Nekāda apnešana neiznāks,otrā pusē ir vertikālas klintis,pie tam tur ir 1m platas plaisas,kas liecina,ka visa tā padarīšana var jebkurā brīdī nobrukt.

Nogruvuma vietā akmeņi brūk nepārtraukti,ik pa brīdim atdalās kāds čemodāns un aizrauj sev līdz grunti un akmeņus.Iespaidīgi un šausminoši.Secinām,ka zemestrīce nav,tātad tikai nobrukums.Atkal pacēlies pamatīgs pretvējš.Pastāv variants ,ka uz raga sagaidām rītu,kad norimst vējš,un tad maucam,jo pretvējā ilgi braucot gar klintīm būsim nāvējoši bīstamā situācijā. Esam divi ar Ivaru un viņš man pasaka ,ka tagad ir tā reize,kad es kā vadītājs nedrīkstu ļurkāties un klāstīt teorijas,ir jāpieņem lēmums.Tā nu rūpju pilni pēc neveiksmīgās izlūkošanas dodamies atpakaļ pie pārējiem.

Meteostacijā esam pie cilvēkiem.Viņiem daļa laivu apslīcinātas.Pie ezera strādājuši ģeologi,tā kā arī viņiem laivas noslīkušas,atkāpušies uz meteostaciju kājām,visi vēl nav ieradušies,tāpēc valda nervozitāte.No Usoja vēl nav parādījušies biologi,par kuriem te uztraucas visvairāk,jo viņi nekādi lielie kājām staigātāji neesot.Vienīgais pilnīgi mierīgs irmeteostacijas priekšnieks un organizē cietušo barošanu.Visi jau beigās sarodas.

Artādiem airiem nācās airēt,bet varēja būt arī sliktāk.

No ģeologiem uzzinām par tiem lielajiem, bīstamajiem klinšu blokiem,kurus pēta.Saprotam,ka viņi bija nobijušies vēl trakāk. Izrādās, ka tieši šeit ir ģeoloģisks lūzums,kur vienā pusē ir monolītie,bet otrā irdenie ieži.Laimīgā kārtā nobrukums notika tur,kur ir irdenie ieži,var teikt uz robežas.

Biologi bija mūs no takas redzējuši,pat gribējuši,lai mēs viņusaizvedam.Traki cilvēki,labi,ka mēs nekā neredzējām.Viņi bija tie,kuri teica,ka mēs laižam kā ar motoreni.Visiem bija palaimējies tāpēc ,ka galvenais viļņu izplatīšanās virziens bija pa ezeru uz augšu mūsu virzienā.

Nākamajā rītā ezera līmenis pie meteostacijas paceļas par 1.5m,tas liecina,ka atkal ir bijis pamatīgs nogruvums.Tas nozīmē,ka vakardienas lēmums par braukšanu nav viennozīmīgi vērtējams.Mēs nolemjam tā,ja esam izsprukuši sveikā,tad viss ir pareizi.

Nepārtraukti nobrukumi turpinās arī 22. augustā,bet mēs jau esam augstu kalnā.

Šeit redzama notikuma vieta mierīgos apstākļos(foto no interneta).

Irhtas meteostacijā.Valdis.

Vēl sadabūjām tējkannu,kaut kādu paiku,dažas krūzītes,lai uz maiņām varētu padzerties,maisu mugursomas aizvietošanai un divās dienās lēnā garā pāri Usoja aizgruvumam kājām aizkļuvām līdz Barčadivai ,nelielam kalnu kišlakam,ar kuru nav autosatiksme.Tad vēl pus diena līdz Savnobai,no kuras nācās pašizgāzēja dzels kastē kratīties8 stundas līdz Karakuļa ciemam.

Tas prasīja daudz.Lielākā daļa ceļa,ja tā var saukt šo špūri,ved pa 4000 m augstu plakankalni.Braucām naktī, tumsā,temperatūra ap 0 vai bišķu mīnusos,bet mūsu drēbes taču mirkst Sarezaūdeņos.Papildus vēl braukšana vienā trakā putekļu mākonī.Kad šoferis vairs neredz ceļu,viņš apstājas,pagaida līdz putekļi izklīst,uzņem virzienu un sākas viss no gala.

Karakuļa ciems,augstums virs j.l. 4200 m,tur nokļuvām nakts vidū,putekļos noputējuši līdz nepazīšanai,nosaluši.Toties vietas mums ierādīja gultās ar baltiem palagiem,nomazgāties gan nebija kur.

Rīgā sagaidītāji nesaprot,kāpēc dažam labam somas vietā kartupeļu maiss.

Vēlāk caur Latvijas Tūrisma padomi mūs sadabū rokā profesors Agahanjancs no Minskas,jo esam vienīgie nobrukuma tiešie aculiecinieki.Aizsūtu viņam detalizētu notikumu izklāstu,un vēlāk šis tas tiek iekļautsviņa grāmatā par Sarezu.Viņa grāmatas par Pamiru biju jau lasījis un iesaku arī citiem.Starp citu 1954. gadā arī viņš ar airu laivu braucis pa Murgabu uz Sarezu,tikai nezinot,kas sagaida priekšā.Gandrīz bija ielikušies Ak-Džilgas kanjonā.To viņš ir smalki aprakstījis.

Mūsu maršruts . Foto no interneta.