Azerbaidžāna 2
Katru dienu vairs netiku pie rakstīšanas, jo biju pārāk noguris un pie tam vēl slims. Tagad sēžu Šeremetjevas lidostā uz grīdas pie informācijas galdiņa, jo citur neatradu plastmasa kastīti ar diviem caurumiņiem, pa kuriem plūst dzīvinošā strāva manam datoram. Reiss no Baku nokavējās par veselu stundu un man tagad jāgaida nākošais lidojums uz Rīgu. Nav jau traki, tikai divas stundas. Aeroflot vietā būs jālido ar AB, kur nedos ēst un līdz ar to man būs laiks visu uzrakstīt. Tādēļ man vajadzēja to rozeti.
Kopumā Baku pavadīju pilnas 7 dienas plus divas lidojuma dienas. Pēdējās trijās dienās bija vairākas tikšanās. Vispirms ar mūsu Ventspils novada draudzīgā Novhani novada priekšsēdi un vēl dažiem draugiem, kuri pirms kāda laiciņa bija arī ciemos Ugālē. Nodevu Mucenieka kunga sagatavoto dāvanu un pavadījām jauku vakaru iekš restorāna "Moskva". Tad bija kopīgas vakariņas ar Latvijas vēstnieku Azerbaidžānā Hardiju Baumani (viņa tēvs ir mans kādreizējais kolēģis klavieru skaņotājs Egīls Baumanis, tik maziņa izrādījās tā pasaulīte!), mūsu ērģelnieku Aivaru Kalēju un biznesmeni Rufatu Galijevu. Viņš, starp citu, tagad Rīgā taisa azerbaidžāņu restorānu pie Dreiliņu riņķa. Vēl nav atvēries, bet kam interesē orienta virtuve - no sirds iesaku. Tur visi produkti būs no Azerbaidžānas, ieskaitot arī jēra gaļu. Jā, tur tā ir vienkārši fantastiska: nekādas specifiskas piegaršas kā mūsu vilnas aitām, nekādu riebīgu tauku. Un viņi to prot pagatavot neskaitāmos veidos. Rufats bez ceremonijām nodemonstrēja, kā katrs ēdiens ēdams. Saprotams, katra vīna glāze tiek pacelta ar tostu.
Šajās trijās dienās iepazinu vēl dažas šīs valsts nianses. Laiks, šķiet, te nav tik vērtīgs kā pie mums. Galu galā - es lidoju pāri puskontinentam, lai sakoptu viņu ērģeles. Loģiski taču būtu sagaidīt, ka man nodrošinās pieeju pie instrumentim. Lika pagaidīt! Normāli varēju strādāt tikai klasē - tur tad arī visvairāk padarīju. Iekš kirche arī samērā normāli, bet tur pēkšņi uzradās problēma: svētdien bija ieslēgta apkure; viss skaņojums aizgāja pa pieskari un ērģelnieki krita izmisumā, jo pirmais manuālis bija apmēram 2º siltāks par otro un trešo; saprotams, ka skaņojums negāja kopā. Pieteicu, lai nedomā vairs tādus jokus taisīt un otrdien jau viss normalizējās. Bet konsertvatorijas lielajā zālē visu laiku mēģina pianisti, vijolnieki un pārējie, tā ka man dienā bija tikai 3 - 4 stundas laika darbam. Lāgā vēl neko nopietnu nesācis, jau jākrāmējās nost. Nu, man maksā cietu dienas maksu neatkarīgi no tā, vai strādāju vai nē. Varu rakt, varu arī nerakt, kā sacīt jāsaka.
Tā kā koncertu nedzirdēšu, aizgāju uz mēģinājumu. Spēlēs manu iemīļoto F.Pulenka koncertu ērģelēm, stīgām un timpāniem. Diriģents gan tāds dīvains. Kad viņš sāka ērģelēm uzstādīt gandrīz vai absurdas prasības, Aivars beidzot neizturēja un pieklājīgi aizrādīja, ka komponists ir jau norādījis reģistrāciju un laikam tomēr orķestrim būs vien jāpielāgojas. Tā kā orķestrī ir tik maziņas aldziņas, tad saprotams, ka visi labākie mūziķi ir kur nu kurais; pāri palikušie cenšas kā nu var un dažkārt skan tīri neko, bet redzams, ka viņi īsti neizprot spēlējamo mūziku, diriģents vēl jo mazāk. Diemžēl.
Šodien vēl mazliet parunājos ar Šamilu - vietējo ērģeļu kopēju. Ļoti jauks cilvēks, bet tā taču vēl nav profesija! Bet ko nu daudz te izrādīšos, patiesībā arī mēs tikai aizvadīto desmit gadu laikā mazliet vairāk sākām saprast mūzikas tehnisko un matemātisko pusi, kuru sauc par temperāciju. Tādi jēdzieni kā naturālā skaņu rinda, virstoņi un vēl daudzas citas lietas daudziem mūsu mūziķiem ir sveši jēdzieni. Tā arī nav nekāda lielā nelaime, lai viņi spēlē, bet tehniķiem un skaņotājiem gan tādas lietas jāzin visos smalkumos. Man jāsaka lielu paldies diviem cilvēkiem, kuri man atvēra durvis un logu uz šo pasauli. Pirmais bija mans amata skolotājs Gunārs Dālmanis, kas sīki un smalki apstāstīja, kas tad īsti notiek ar to temperāciju. Otrais bija augstākās matemātikas pasniedzējs LLA Aivars Baumanis, kurš savulaik, redzot manas muzikālās novirzes, iedeva izstrādāt matemātikā referātu par muzikālo skalu. Tur bija daudz logaritmu un integrāļu, kas skaidri parādīja divpadsmit pustoņu muzikālās skalas matemātisko bāzi. Cik grūti šodien dažkārt nākas izskaidrot, ka pustoņu secība matemātiski nav nekas cits kā ģeometriskā progresija ar kvocientu 12√2 !
Vienu lietu gan mums jāmācās mo azerbaidžāņiem. Viņi ļoti mīl savu valsti! Pietiek tikai uzsākt sarunu par Azerbaidžānu, tūlīt jums sāks stāstīt, ka viņiem viss ir vislabākais pasaulē. Un tas tiešām nav sevišķi pārspīlēti - salīdzinājumā ar tiem, ko te baudīju, spāņu tomāti tagad šķiet vien iekrāsoti un nedaudz aromatizēti bumbuļi, gurķīši ir ar brīnišķīgu aromātu; par jērgaļu jau izteicos. Benzīns maksā 38 santīmus! Alijevu dinastija attiecībā pret savu tautu ved ļoti saprātīgu politiku. Man šķiet, ka Azerbaidžānas situāciju var salīdzināt ar Latviju 1935 - 1940. Nu bija taču vadoņa kults! Bet ekonomika izauga, tauta sāka dzīvot arvien labāk un ko tad cilvēkam vairāk vajag? Tagad Baku pamazām jauc nost vecos padomjlaika kvartālus un ceļ jaunas ēkas. Priekš cilvēkiem no nojauktajām ēkām valsts nopērk un uzdāvina dzīvokļus jaunajās mājās, kas protams, ir nesalīdzināmi vērtīgāks īpašums par iepriekšējo. Valsts vai municipālo dzīvokļu prakstiski nav, viss ir privāts. Cilvēki jūt, ka valsts un prezidents par viņiem rūpējas un tāpēc viņus ļoti ciena un mīl. Naudas šajā valstī netrūkst, visa naftas industrija pieder valstij. Tādēļ vēl jo vairāk mani izbrīnīja, ka mana darba apmaksai bija jāmeklē sponsors, jo filharmonija un konservatorija tādām lietām naudu nepiešķir. Šajā ziņā Azerbaidžāna no mūsu valsts neko daudz neatšķiras - kultūra te nav prioritāte un balstās uz atsevišķi entuziastu fanātismu. Mums par attaisnojumu naudas tiešām nav, bet Azerbaidžānā vienkārši jāatrod prezidentam pietuvināti cilvēki, kurus izdotos pārliecināt, ka labākais Aizkaukāza simfoniskais orķestris un autentisks baroka orķestris ir stilīgi, prestiži un vēl vairāk cels prezidenta imidžu. Tad viss notiks.
Vakar vakarā drausmīga lietusgāze. Ielas momentāli pārvērtās par upēm. Laikam drenāža vēl nav vislabākajā kārtībā. Ēdu vakariņas savā iecienītajā tavernā un gaidīju, kad pārstās lietus, bet tomēr nesagaidīju. Uzreiz atzīmēja, ka neesmu bijis iepriekšējos vakarus un nu jau apkalpoja veseli četri cilvēki! Kaut kā pārskrēju savā miteklī slapjš līdz ādai un mēģinu likties gulēt. Trakākais ir tas, ka šīs nedēļas laikā gulēt lāga nedabūju, jo pilsētā automašīnu troksnis vien mazliet pierimst pašā nakts viducī un man, pieradušam pie Ugāles mežu klusuma, bija ļoti grūti aizmigt.
Aizbraucu ar vislabākajiem iespaidiem, jauniem kontaktiem un ciešu apņēmību izvērst savu biznesu austrumu virzienā. Mums te ir milzīgas priekšrocības salīdzinot ar rietumniekiem - tā ir kopīgā vēsture, mentalitātes pazīšana, valodas zināšana (es lieliski pārvaldu krievu valodu un no tā it nemaz nekaunos!), visbeidzot arī konkurētspējīgs piedāvājums. Lai nu mūsu prezidentam valsts vizīte ir veiksmīga un mūsu uzņēmējiem paveras jaunas sadarbības iespējas! Bet mums visiem novēlu atbrīvoties no rusofobijas - laiks tam ir vairāk nekā nobriedis!
PS. Atsaucu savus labos vārdus par Aerofloti! Viņi Maskavā aizmirsa uz AB reisu uzlikt manu bagāžu. Un tagad sākās pats jautrākais: Tā kā atlidoju ar AB, tad bagāžas piegāde ir pēc AB noteikumiem, tas ir vienreiz dienā 8 no rīta kurjers savāc somas un izvadā. Bet Aeroflot nokavētās bagāžas piegādā tikai ar saviem reisiem, un tas Rīgā ielido 11 no rīta, tādēļ bagāžu man apsolīja piegādāt tikai aiznākamājā diena. Tas nu galīgi nederēja jo jau nākošajā vakarā peldu prom uz Zviedriju un ko es tur iesākšu bez instrumentiem! Neatlika nekas cits, kā palikt pa nakti Rīgā un pašam to somu lidostā savākt. Galarezultātā mājās pavadīju 3 stundas! :( Gāju skaidroties ar Aeroflot, viņi bija ļoti izbrīnīti, jo paši piegādā bagāžu līdzko tā tiek atvestas! Kaut kāds sviests - man ir Aeroflot biļete, nokavēto somu atved ar AF reisu, bet piegādā pēc AB noteikumiem! Nu tad kādēļ to somu neatveda ar AB reisu, kas ielido 8 no rīta!!!