Traks un garš šis brauciens bija.
Atpūties biju diezgan, lai beidzot 2. piegājienā "iekarotu" Akamas pussalu. Laiku ari solīja piemērotu - mākoņi, caur mākoņiem saule, temperatūra ap 20. Tas būtu ideāli. Īstenībā saules bija vairāk nekā solīts, bet arī tas, protams, nebija slikti. J :)
Sāku ap plkst. 9 jau braukto ceļu gar Coral Bay, un tālāk uz pussalu, kur iet kartē iezīmētais E4 klaidoņu ceļš. Kaut kur atkal nolaidu pa citu sānceļu un nonācu pie Zanes aprakstītās Avakas Gorge jeb aizas. Nevarēju atstāt riteni ar somu, tāpēc negāju skatīt; turpat bija ari kārtējais greipfrūtu dārzs, mazliet paņēmu no tā, ar ko veldzēties turpmāk. Piebraucu krustojumam, kur iepr. reizi sāku ceļu augšup uz pussalas vidieni; tagad laidu slaidi garām - vel priekšā kādi 20km līdz pussalas galam vien, ko braukt. Pie kāda krustojuma pētu karti, piebrauc kārtējais kvadracikls, kas te tūristu izklaižu vidū laikam topā; vīrs nāk klāt, un kaut ko saka, man radās nojauta, ka viņš laikam runa angliski... :D Nevaru pierast, kā tie īstie angļi lauza English; izklausās kaut kā baigi manierīgi, snobiski vai; amerikāniskais variants man liekas daudz saprotamāks; lai gan - kad klausies kādu melni, ir vel trakāk.... Varēju viņam palīdzēt, jo šis meklēja, kur ir bruņurupuču rezervāts, un manā kartē tas bija iezīmēts (bet vispār, šī karte, kā vēlāk izrādījās, tik ekstremāliem pasākumiem kā kalnu riteņbraukšana ir pārāk neprecīza)
Turpināju braukt gar juras krastu. Piebraucu pie pašas malas, ar domu nopeldēties, bet tas vienkārši izdarāms izskatījās tikai no attāluma; kad piegāju klāt (peldbikses biju nolēmis lieki neslapināt), saklausīju akmentiņu sijāšanās skaņu, vilnim veļoties uz krastu - tā viļņa jauda bija tik liela, ka tas pacēla nelielus akmeņus, un tie sitās viens pret otru; negribējās tikt apšaudītam ar šo akmeņu krusu, tāpēc dziļumā negāju - varētu ciest vārgākās ķermeņa daļasJ , ari nostāvēt kājās bija pagrūti (atcerējos kaut ko līdzīgu piedzīvotu Marokā okeāna krastā, biju iedomājies, ka tikai okeānam ir tāda jauda, bet izrādās, ka ari Vidusjūra nav nemaz švakāka). Knapi paspēju uzvilkt mundieri, kad kārtējie kvadraciklisti uzradās kā no gaisa nokrituši...
Ceļš bija jauks, no jūras pūta spirdzinoša brīzīte, varu tikai atkārtoties - vienkārši ideāli apstākli velobraukšanai!! Man bieži šādos apstākļos uznāk tāds, kā smejies, kucēna cienīgs dzīvesprieks, un pieķeru sevi, ka smaidu pa visu ģīmi.
Gadījās arī pāris "kolēģus" velobraucējus satikt, bet varēja būt vairāk. Šur tur bija uzraksti, ka medīšana šajos mežos esot aizliegta. Neko sev meži! Mēs tos labākajā gadījumā sauktu par krūmājiem - apmēram cilvēka augumā, nu ne vairāk ka 2-2,5 m augsti.
Tiku līdz pussalas gala rajonam, un te sākās brīnumi. Vispirms, kartē pilnīgi nemaz nemainoties apzīmējumam, dabā visu laiku brauktais normālais (nosacīti, protams; brīžiem tas bija knapi samanāms klinšu klājienā) ceļš, pēkšņi pārvērtās ekstremālā gājēju kalnu takā! Ne domāt par velosipēda nešanu/stumšanu. Griezu stūri riņķī un atgriezos vietā, kur, acīmredzot ar gudru ziņu, bija uz akmens uzzīmēta bulta - tātad jābrauc tur. Pabraucu ar', un nonācu krustojumā, kas uz kartes nemaz nebija atzīmēts. Kur braukt, lai tiktu uz ceļa, kas iet gar pussalas otru krastu? Pa kreisi iesi...Un izrādās, nonāksi pie kartē iezīmētās bākas, kur tas beidzas... Pa labi iesi...Un izskatās, ka ceļš atgriežas uz to pusi, no kurienes braucu. Pareizais bija taisnais variants. Pa stāvumu izbraucu cauri vienai mežonīgai kazu fermai, kas bija sastiķēta no visādiem "atgriezumiem", un kur nevienu divkājaini nemanīja; atkal nonācu krustcelēs, "ņuhs" nostrādāja, un - tavu brīnumu - atkal tiku uz E4, un sapratu, kur kartē atrodos. Taka/ceļš atkal gāja gar juras malu. Piebraucu vietā, kur ūdens bija fantastiskā krāsā - koši gaiši zaļš; izskatījās fascinējoši! (Sk. pievienoto bilžu galeriju; kā jau varēja paredzēt, tas brīnums visā krāšņumā nav saskatāms) Vairākas jahtas/laivas tur bija noenkurojušās; laikam tur notika niršana/snorkelēšana vai vienkārši - apbrīnošana... Pēc gabaliņa satiku vienu kājāmgājēju itāli, kas prasīja ceļu uz Blue Lagoon; sapratu, ka esmu laikam tad bijis pie Zilās lagūnas. (Kāpēc zilās? Ūdens tiešām bija skaistās krāsās, bet nu nekādi - zils, vismaz tā smukākā daļa ne)
Beidzot sasniedzu kartē iezīmēto ēstuvi. Laika bija maz (jātiek vēl atpakaļ uz Pafosu līdz tumsai), taču, ko var zināt - kādi pārbaudījumi vēl gaida, un tāpēc drošāk ir uzņemt kādas kalorijas. Oficiantam pajautāju, vai tā taka uz Adonisa.. un Afrodite Baths ir braucama? Jā, esot, tikai vietām jāpastumj. Nu, galu galā, izrādījās, ka tur pat ar kājām iet nebūtu viegli... Briesmīgi akmeņaina un diezgan stāva. Mans inventārs dabūja ciest pamatīgu brūķi... Paša apavi vel puslīdz izturēja, bet riteņa gan ne. Mīkstais! Šoreiz priekšējai riepai. Nelaikā, jo jau tā ceitnots (ceitnots = laika trūkums - šahistu terminoloģijā - habe nicht Zeit). Laiks jau sliecas uz vakaru, bet es vel pat neesmu ticis līdz kartē noskatītajam ceļam, kas iet pa kalnu grēdas kori, kur vajadzētu būt redzamai Vidusjūrai, pussalu apskalojošai no abām pusēm (tā ari bija) Un vel tak 30km līdz Pafosai - no Ineijas. Un vel nav zināms, kāds tas ceļš pa kori - ja nu grūts?
Bet atpakaļceļa faktiski man nebija. Nomainīju kameru (vel 1 rezerves kamera palika...), un devos tik uz priekšu. Satiku pāri no Beļģijas, aprunājāmies par to, kur esam uz kartes; viņš mani brīdināja par takas stāvumu (biju velo stūmis pa taku nevis braucis pa ceļu, lai saīsinātu distanci). Beidzot biju atkal atpakaļ uz īstā ceļa. Skati pa grēdas kores ceļu tiešām bija forši, bet man jau bija sakrājies nogurums un nevarēju pilnībā tos izbaudīt. Gāja atkal augšā lejā; pa ceļam kazu bars škērsām visam ceļam. Saule jau rietēja...Bet es vel kādus kilometrus 40 no naktsmītnes... Vispār diezgan ekstrēmi.
Kājas jau biji tik nogurušas, ka pat nelielu stāvumu bija ar mieru veikt tikai ar vellapēda vieglāko pārnesumu. Bet interesanti, ka pārsteidzoši ātri, ja gadījās kāds posms lejup, un kāju muskuli drusku dabūja atpūsties, nākamais augšupminiens jau nemaz nešķita tik grūts, varēja atkal mazliet grūtākā "robaa" ielikt.
Beidzot tiku līdz vietai, kur iepr. reizi pildījos ar ūdeni. Vēl tātad pāris km līdz Ineijai. Bet jau saule norietējusi un sāk palikt riktīgi tumšs... Iebraucu Ineijā, zem ielmalas laternas pētu karti, viens kipriots atbraucis ar auto mājās, bažīgi man jautā, vai man gaismu neesot? Saku, nav gan - ritenis īrēts. Kā par spīti, līdzņemšanai paredzēto lukturi, šādu gadījumu prognozējot (pieredze laba lieta - Krētā pirms 10 gadiem bija analoga situācija - bet tā nāk ar vecumu, diemžēl, tā nav vienīgā, kas nāk...), biju aizmirsis Rīgā mājās uz galda.
Bija jau tik tumšs, ka braukt varēja, tikai vadoties pēc baltās ceļa nomales līnijas. Diezgan jau traka lieta, ne? Pilnīgā dienvidnakts tumsā mīties pa ceļu 30 km, un vel tad, kad visu dienu jau esi braucis! Labi vismaz, ka turpmākais ceļš pārsvarā tomēr uz leju. Bija, protams, doma par kādas vietējās viesnīcas sameklēšanu, taču bija ari pārliecība par sevi, ka es mācēšu risku mazināt līdz pieņemamai robežai; gluži kā toreiz Krētas salā. Un tā, lēnām un prātīgi, apstājoties, ja pretimbraucošais šoferis neizslēdza tālās gaismas un mani apžilbināja; turoties pēc iespējas tuvāk ceļa kreisajai malai, ja auto brauca no aizmugures (jā, Kiprā ir ari šāda angļu ietekme palikusi - satiksme kā Lielbritānijā, pretēja mūsu kartībai, pa ceļa kreiso pusi), virzījos uz priekšu... Iedomājos, ja nu kāds savvaļas dzīvnieks iedomātos šķērsot šoseju, kamēr es braucu pa balto līniju, ne tam redzot mani, ne man - viņu? Tas gan nebūtu jauki... Jau biju ticis līdz apmēram pusceļam, kad atkal - mīkstais! Un tam pašam priekšējam ritenim. Tā parasti notiek, ja riepā ir palicis kāds asums, kas bijis par iemeslu pirmajai kameras caurduršanai. Bet es taču 2x pārbaudīju! Laikam jau, braucot pārsvarā pa ceļa nomali, būšu "uzlasījis" kādu naglu vai ko citu, kas parasti tur ir vairāk nekā uz paša ceļa. Iestūmos gaišā tankštellē, kas, par laimi, turpat vien bija, un uzliku pēdējo veselo kameru...Lūdzot Adonisu un sevišķi Afroditi, lai vairs nekas tāds negadītos; tad gan būtu dimbā.
Nakts nemaz tik silta nebija (grādi 10-12), bet drīz kalns atkal uz paris kilometriem parūpējās, lai man paliktu siltāk - atkal bija jāminas augšup.
Sāka jau parādīties Pafosas mirgojošie uguņi. Beidzot sasniedzu priekšpilsētu, kur ielas jau bija apgaismotas, un tālāk gāja vieglāk. Laikam biju mazliet saguris, jo pilsētā apmaldījos. Toties vismaz uzzināju, ka Pafosā ir rajoni, kur notiek skaļas izklaides, nebūtu citādi nemaz uzzinājis. Pajautāju 2 oficiantēm, kas bija iznākušas no restorāna, kā tikt uz "Tombs of the Kings" ceļa; viena pateica, lai braucot līdz pirmajam luksoforam, tad pa kreisi, bet, ka jābrauc būšot tālu. Es vinjaam pateicos un atteicu - ja viņas zinātu, cik daudz es šodien esmu pedāļojis, tas tāds peles pirdiens vien šķistu...
Beidzot ap vienpadsmitiem tiku viesnīcā. Bet savadi - no kājām gluži nekritu, nemaz tik super-puper pārguris nejutos. Kā tur bija tas teiciens: ja slodze tevi nenogalina, tad tā tevi norūda nākamajiem varoņdarbiem? Nu nez', kādiem tad - visas nakts braucieniem, vai?
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais