Ceļojums uz Azerbaidžānu

  • 7 min lasīšanai

1. diena

Patiesībā viss sākās ar vīzas saņemšanu - tur, kur normāli tas jādara 10 darba dienu laikā, kur vajag ielūgumu un vēl kaudzi visādu lietu, man tas bija jādabū gatavs no piektdienas līdz pirmdienai. Taisnību sakot ne jau man, bet gan tiem, kas mani uzaicināja. Tā visa rezultātā man ir vīza, kura izdota pamatojoties uz diplomātisko notu.

Tad nu otrdienas rītā sešos kāpju lidmašīnā un sākas mans pirmais ceļojums uz tjurku zemi. Ko mās par to zinām? Tur ir nafta, viņi karoja ar Armēniju, politiski tā ir totalitāra zeme, kurā valda Alijevs. Jā, un vēl - tur ir silti!

Biļetes man ir ar Aeroflot caur Maskavu. Lidojumu līdz Maskavai izpilda AirBaltic. No comments. Maskavā stunda jāgaida un tad kāpju Aeroflot lidmašīnā uz Baku. Būs jālido gandrīz trīs stundas. Beidzot jūtos kā cilvēks - stjuartes smaida, sēdekļi Airbus 320 pietiekoši plati, tā ka manas AB boingā pie vēdera pierautās kājas beidzot atgūst jūtību. Došot arī ēst. Edienu tiešām varēja saukt par pusdienām gan daudzuma, gan kvalitātes ziņā. Mums tiešām jālauž savs priekšstats un aizspriedumi par Aeroflot - tā ir gauži normāla aviokompānija ar servisu, kas nemaz neatpaliek no Lufthansa. Par AirBaltic mans zviedru draugs Jorans izteicās vistrāpīgāk: "Ryanair serviss par pilnu cenu".

Lidojums bija ļoti jauks, visu ceļu bija skaidrs laiks un tādēļ no lidmašīnas varēju vērot patiesi varen plašo Krievzemi. Ap Maskavu vēl viscaur sniegs, kurš gan drīz pazūd, lidojot uz dienvidiem. Ļoti interesanti bija vērot stepes ainavu. No augšas tā izskatās kā sēņotne: nelieli centri, kur bieži vien var sazīmēt vienu celtni - iespējams, kādu fermu; ap to dzeltens laukums - laikam plikas smiltis, kurā ne zāles kumšķīti neatrast. Šie dzeltenie laukumiņi savā starpā savienoti ar dzelteniem pavedieniem - tie, jādomā, ir ceļi, kuri uz visām pusēm stiepjas kā tādi zirnekļa tīkla pavedieni, pa taisno no fermas uz fermu; cik centru, tik ceļu. Acu priekšā nostājas filmās redzētās ainavas ar erodēto zemi, stepē klīstošajiem lopu bariem, kas meklē ko vēl var nograuzt un putekļu mākonī ietinušās "'Ņivas", kas laužas cauri smiltīm un dubļiem.

Drīz vien lidojam pāri Kaspijas jūrai un nolaižamies Baku. Saņemu bagāžu, ieraugu mani sagaidošo smaidīgo azerbaidžāni un tieku vests uz savu naktsmītni. Pa ceļam ar lielu lepnumu mans šoferis komentē apkārt redzamo. Pirmais iespaids - viss ir ārkārtīgi grandiozs, pompozs, bez kā laikam nevar iztikt neviens autoritārais režīms. Īpaši spilgts ir jaunceļamais Heidara Alijeva centrs. Kad jautāju, kāda būs šīs ēkas funkcija, saņemu atbildi, ka to pagaidām neviens nezin. Visās malās Alijeva portreti, pēc grandiozajām celtnēm jādomā, ka tauta dzīvo laimē un priekā.

Mani atved uz horeogrāfijas vidusskolas dienesta viesnīcu un ierāda ciemiņu istabu. Viss jau tā kā būtu normāli, ja neskaita, ka uz turieni jāiet cauri divām aizslēgtām durvīm, kuras pēc klauvējiena tiek laipni atslēgtas, ik pa brītiņam jāpaskaidro kādam apsargam, kas es tāds un ko šeit daru, televizors ir, bet antenas nav; interneta kontakts ir, bet paša neta nav. Radiatori ir, bet tie ir auksti un laukā visu laiku līst - te tev nu bija siltā Azerbaidžāna.

Pēc brītiņa dodos iepazīties ar darāmo darbu. Man būs jāsaved kārtībā trīs instrumenti. Tie ir 60-to gadu ražojums, it kā normāli, bet neeizmērojami garlaicīgi. Cilvēki gan ir sirsnīgi un jauki. Ērģeļu klases vadītāja ir dzelzs vecene un tikai pateicoties viņai te ar ērģelēm kaut kas notiek. Mani iepazīstina ar palīgu, kam turpmāk te būs būt par meistaru un tātad no manis viss jānoskatās un 9 (!) dienu laikā jāiemācās kopt ērģeles. Viņš ir altists...

Mēģinu noskaidrot vietējās valūtas - manata vērtību un iespēju pie tā tikt, iegādājos vietējo priekšapmaksas telefona karti, no kuras zvans uz ES sanāk 20 santīmi minūtē - ienākošais zvans uz manu numuru maksā 50 santīmus, izejošais zvans uz ES 1,17 Ls. Ekonomija acīmredzama. Tā nu dodos uz savu hosteli, pa ieeju aptiekā un nopērku diklofenaku (bez jebkādas receptes), papļāpāju ar vietējo klaviermeistaru un lielu gaidu pilns mēģinu aizmigt.

2. diena.

Ierodos Konservatorijā un gaidu savu palīgu ar atslēgām. Viņš ierodas ar pusstundas nokavēšanos. Sākam strādāt - puisis ir visai apķērīgs, bet šķiet, ka rokas gan viņam aug no pakaļas. Pajautāju, vai viņam ir bijušas darīšanas ar kaut kādiem prakstiskiem darbiem. Saņēmu izsmeļošu atbildi, ka mana altista tēvs ir santehniķis un viņš ir tēvam palīdzējis darbā. Tam vajadzētu mani pārliecināt. Viņu sauc Čingizs.

Pienāk pusdienas laiks. Sapratis, ka gandrīz visur esošās VISA un MasterCard uzlīmes lielākoties ir dekoratīvas, sāku mēģināt tikt pie vietējās valūtas. Čingizs aizved mani pie starptautiskā bankomāta. Karte tiek pieņemta, atpazīta, bet naudu gan nedod. Ejam uz nākošo banku. Te veicas drusku labāk un nu parādās iespēja paēst. Ieejam kādā pagrabiņā, kur rakstīts "business lunch". Nezin kāpēc tas man izraisa savādas emocijas un labāk dodos kopā ar Čingizu uz konservatorijas bufeti. Nožēloju. Toties satikos ar vietējo "ērģeļmeistaru", kurš nupat atgriezies no slimības lapas un žēlojas par augstu asins spiedienu, tādēļ nevarot kāpelēt pa ērģelēm. Kungs ir cienījamos gados, tā kā tas izbrīnu neizraisa - pat man jau reizēm paliek sarežģīti kaut kur balansēt uz vienas kājas. Beigās izrādās, ka viņš ir akordeonists ar daudziem diplomiem, tagad piehaltūrē restorānā, kur labi nopelna. Priekš kam viņam ērģeles?! Cita starpā - kā nopratu no stāstiem, šeit restorānos daudz spēlē "dzīvajā", jo nacionālajā orķestrī alga ir ap 150 latiem un mūziķi dzīvo pamatā no haltūrām. Tas laikam ir visās jomās.

Arvien vairāk kļūst skaidrs, ka šī valsts ir liels burbulis. Naftas nauda tiek izlietota milzīgas vitrīnas radīšanai, bet tauta ir visai nabadzīga. Bet cilvēki izskatās pietiekoši pārtikuši, jo laikam tāpat kā pie mums padomju laikos viņi atros visādas papildus ienākumu iespējas. Šķiet, ka ar režīmu tauta ir apmierināta, jo tas ir visai mīksts, valstī ir zināma demokrātija, reliģijas brīvība, robeža ir salīdzinoši atvērta - vien jāiemet vīraka graudiņš ķeizara altārī. Vai tad grūti?

3. diena.

Par darbu jau nav ko sevišķi daudz rakstīt. No rīta konservatorijā, pēc pusdienām aizgāju uz kirche - tur ir visai jaunas ērģeles, uzbūvētas 2010. gadā no firmas Rieger Austrijā. Liela daļa tur ir no padomjlaikos Rieger-Kloss būvētajām ērģelēm. Reģistru daudz - 44, bet jēgas gan maz: puse ir visādi pīkstuļi, kas taisa tādu skaņu it kā kāds pa stiklu novilktu ar nagiem. Sajūta, ka nabaga azerbaidžāņi gluži vienkārši ir apjāti. Vietējā ērģelniece sūdzējās, ka mūziķiem vispār neviens neko neprasīja, visu izkārtoja "augšas". Viņa aiz dusmām tādēļ nevienu koncertu tur nav spēlējusi.

Šodien sāku izmēģināt vietējās ēstuves. Pusdienas turpat blakus tādā bistro tipa ēstuvē. Paņēmu rīsus ar malto gaļu, kurā peldēja baklažāna gabali. Tīri neko, garšīgi.

Pašlaik sēžu tavernā "Tiflis". Pēc nosaukuma skaidrs, ka gruzīnu virtuve, pie tam daudzsološs uzraksts wifi. Diemžēl nākas pārliecināties, ka šie uzraksti tāpat kā Visa ir tikai publikas pievilināšanai. Bet ēst taču gribas un sāku saprast, ka Baku tiešām ir droša pilsēta, to man apgalvoja patiesi zinošs cilvēks. Bārmenis ļoti patīkams jauneklis. Uz manu jautājumu vai te var paēst saņemu apstiprinošu atbildi. Teicu, lai atnes kaut ko garšīgu no jēra gaļas. Viņš man mēģināja sākt pieklājīgi izskaidrot ēdiena saturu, bet es viņu pārtraucu un teicu, lai vienkārši atnes, tā teikt - paļaujos uz viņa inteliģenci. Gaļa patiesi lieliska, daudz zaļumu pa virsu. Alus gan tāds pašķidrs, bet garšo labi, varbūt tādēļ, ka tik vairāk kā nedēļu vispār neesmu alu dabūjis un nogurums arī dara savu.

Smēķēšanas ierobežojumi gan ir ļooooooooooti maigi - smēķēt drīkst praktiski visur, man nācās savam palīgam paskaidrot, ka ērģelēs nu gan labāk nevajag pīpēt. Viņa seja bija visai izbrīnīta, bet altista inteliģence darīja savu un turpmāk par šo tēmu vairs nebija jādiskutē. Te tavernā man gan ir grūti, piepīpēts pamatīgi bet to visu atsver tik brīnišķīgais klusums - vienīgās skaņas ir sarunas, pa kādam telefona zvanam un trauku šķindoņa. Tieši tā, kā jābūt.

4. diena.

Darbs kā jau darbs. Mans palīgs ierodas uzcirties kā no balles. Izrādās - uzminēju! Viņš vakarā spēlējis restorānā un mājās vēl nav bijis. Zināmas grūtības ar strādāšanu, bet turas godam, tikai pāris reizes nospiedis tutti, kas atrodas zem klaviatūrs un tad gan man ausis aizkrita. Es jau saprotu, sēdēt pie klaviatūras un desmit minūtes turēt nospiestu vienu taustiņu, kamēr stabule ir vajadzīgajā augstumā, ir viena stipri garlaicīga lieta. Es savā jaunībā lasīju grāmatu, diemžēl šolaiku jaunatne grāmatas laikam nelasa.

Ērģelēs kādas divdesmit tā samīcītas stabules, kādas pat Latvijā reti gadās redzēt. Skaidrs, ka tas nav vandālisms, bet gan meistara diletantisms. Mēģinu kaut ko labot. Mani glābj tas, ka azerbaidžāņi pēc pēdējās vāciešu vizītes vienkārši prihvatizējuši vienu instrumentu kasti (tā arī pateica: es viņiem to neatdevu! - jācer, ka man neko neatņems...). Tajā kastē ir dažas noderīgas lietas, ar kuru palīdzību tad nu mēģinu glābt kas glābjams.

Vakarā eju uz to pašu krodziņu. Nu jau esmu savējais - man apkārt veseli trīs cilvēki, pat pavāre izskrien no virtuves un visu ko piedāvā. Pie alus paņēmu sieru. Tas tipisks kūpinātais gruzīnu pītais siers. To padod ar citronu un saimnieks ierosina sulu uzspiest sieram. Tiešām garšo labi!

Viens nu man par šo valsti ir skaidrs - viss redzamais ir pompozs, uzspodrināts, grandiozs, efektīgs. Priekš tautas viss ir ļoti vienkāršs, varētu teikt arī nabadzīgs. Mazliet pārsteidza sen neredzētais ar porcelānu izklātais caurums tavernas tualetē, bet gods kam gods - skalojamais strādā! Cilvēki gan ir jauki - sirsnīgi un atsaucīgi, viesmīlīgi. Nekas īpaši daudz neatšķiras no tā, kas pie mums bija PSRS laikos - vadoņa portreti un skulptūras, visās malās viņa citāti - pat uz pazemes pārejas malām. Man kā tūristam rodas iespaids, ka tiek spēlēta demokrātijas spēlīte - robeža ir atvērta, internets pieejams - tatad arī informācija. Tomēr šķiet, ka ne visi šo režīmu mīl; vismaz tie, ar kuriem man sanāk darīšanas, reizēm izspļauj pa teikumam apmēram tā: "Mums neviens neko neprasa." Saprotama lieta, ka par politiku nerunājam.

Valsts pēc iekārtas ir laicīga valsts, tā nav saistīta ar kādu konkrētu reliģiju, ja neskaita vadoņa kultu. Lai arī lielākā daļa ir musulmaņi, tomēr ir arī kristieši. Un jaukākais ir tas, ka viņi labi sadzīvo. Mans palīgs ir musulmanis, tas gan viņam netraucē ēst cūkgaļu, savukārt viena ērģeļu studente ir kristiete un šie abi jautri komunicējās. Tas iepriecina. Kad Čingizam jautāju par cūkgaļu, viņš atbildēja: "Mēs taču nesam arābi! Tas vienkārši nav veselīgi." Biju mazliet norūpējies par strādāšanu nedēļas nogalē, viņš mani nomierināja - No problem.

Tas patriotisms ir viena dīvaina lieta. Blakus kirche veikals"Rosme" - RIGA UNDERWEAR. Sasodīts, cik patīkama sajūta aiz kalniem ieraudzīt kaut ko no savas dzimtenes!

Pārrodos hostelī. Dežurante uzdod parasto jautājumu - no kurienes esmu ieradies? Paskaidroju, ka no Latvijas. Tad seko nākamais - kādas tautības esmu? Saku, ka latvietis. Viņa smej un teic, ka domājusi mani armēni esam! Es atsmeju, vai tad es pēc tāda izskatos? Viņa atbild, ka izskatos pēc ebreja. Laikam steidzīgi jānoskuj bārda, citādi nelaidīs pāri robežai!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais