Kā dullās Lauras uz dullo pa Trinidadu un Tobago padzīvojās.

  • 31 min lasīšanai
  • 70 foto
Sajūtu un piedzīvojumu apraksts. 07MAR2008 - 18MAR2008 Šoreiz viss notiek ļoti (varbūt pārāk) ātri. Trešdienā uzzinām, ka biļetes ir apstiprinātas, ceturtdienā tās izpērkam un piektdienā izlidojam. Mums ir mazs melnrakstiņš plānam A un miglaina vīzija par plānu B, t. i., kas notiek, ja neizdodas realizēt plānu A. Lidmašīnā uz Frankfurti satiekam kolēģīti, kura ar draugiem arī dodas “mūsu virzienā”- uz Argentīnu. Kopā dodamies uz Frankfurtes centru un tad izklīstam. Mēs ar Bī vairs negribam, kā pagājušoreiz, mēģināt pagulēt Frankfurtes Starptautiskajā, tāpēc sadabonam hosteli, dodamies mazā šopingā un vakariņās. Šopings beigās izradās ne tik mazs bijis- nevar saprast, kur lai to visu iegrūž, pie tam čemji iečekoti līdz galam- Karakasai, iesmejam par sevi un ķeramies pie mūsu turpmāko plānu izstrādes hosteļa internetpunktā. Galīgi neiet, nesaprotam, ko lai meklē, kādas viesnīcas, kādus lidojumus, vispār- uz kurieni lai lidojam no Karakasas?! Atmetam ar roku, sakot- kas būs, būs un pavadam vakaru hosteļa laundžā tērzējot ar superjauko resepšonistu un dzerot nejauku alu, lai kaut kā atvairītu bažas par neskaidro nākotni otrā pasaules malā. Drusku ceram uz mūsu Venecuēlas draugu Gabrielu, bet galvenokārt ticam, ka izdosies dabūt biļetes uz dajebkurieni uzreiz pēc ierašanās Karakasas lidostā. Nākamajā rītā no stacijas uz lidostu dodamies kopā ar vakar satiktajiem kolēģīšiem ar mūsu kopējo vilciena grupas biļeti, lidostā self check in agregāts aprij Lauras Bī biļeti, uz kuras ir nepareizs datums, jo no sākuma domājām, ka izlidosim dienu vēlāk. Izradās, ka laika līdz izlidošanai nav vairs nemaz tik daudz, Laura Bī dabū kādu, kas palīdz izķeksēt papīrbiļeti no aparāta, atvadāmies no kolēģiem, novēlam viens otram nonākt galapunktā pēc iespējas ātrāk un diebjam čekoties pie aģenta, jo tam var drusku labāk iestāstīt, kapēc uz biļetes ir cits datums. Security rindā atkal tiekamies ar kolēģiem, viņu sejas ir diezgan bēdīgas, jo izrādās, ka Buenosairesas reiss ir pilns un vēl ar kaudzi, kas stipri samazina iespējas tik uz borta. Manī ir tik dīvains miers par mūsu reisu un visu ceļojumu un pirmo reizi redzu Lauru Bī stresojam vairāk par mani. Mums, protams, veicas un kā pēdējas uz pēdējam 2 brīvajam vietām sākam savu ceļojumu. Ļotenē, protams, sēžam katra sava galā, man neizdodas pierunāt blakussēdošo vīreli apmainīties vietām ar Bī, tāpēc sagatavojos deviņu stundu ilgam un garlaicīgam lidojumam. Tomēr nepaiet ne piecas minūtes pēc pacelšanās, kad klāt ir Bī un liek man savākt mantiņas. Viņas “vīrelis” ir zelta gabaliņš! Pēc brīža sēžam jau blakus, kājas izstiepušas brīvajā speisā, labākajās Luftas ekanoma vietās. Bī mani iepazīstina ar savu blakussēdētaju libāni Ali, kurš pec 2 mēnešu prombūtnes ar savu mazo meitiņu argriežas Karakasā pie savas ģimenes. Šis ir mūsu LAIMĪGAIS GADĪJUMS Nr. 1. Lidojums paiet ātri, uzgraužam, iešņakstinam kādu drinku, pačatojam ar Ali, paguļam un tā reizes trīs. Alī mazā meitiņa ir tik apbrīnojami mierīga, lidojuma lielāko daļu viņa saldi nočuč saritinājusies pie mūsu kājām. Gala beigās Ali ir mūsu jaunais labākais draugs, kas sola palīdzēt mums kā vien nepieciešams. Viņa brālis varēšot samainīt mūsu dolārus pret bolivāriem, viņa brālis varēšot mūs aizvest no lidostas uz Karakasu, ja vajadzēs, mēs varēsim palikt pie viņa brāļa Karakasā. Tādu domu nepieļauju, jo esmu droša, ka vēlākais divas stundas pēc nosēšanās Karakasā jau gaidīsim sēdināšanu uz dajebkurieni vai sliktakajā gadījumā mums kaut kā palīdzēs Gabriels. Tomēr naudiņu mainīt mums vajadzēs jebkurā gadījumā, tālab sarunājam tikties ar Ali atlidošanas zālē. Sagaidījušas bagāžu, metamies pārvilkt kaut ko drusku plānāku un kopīgiem spēkiem, pievienojoties vēl kādam lidostas darbiniekam, aiztaisām Bī čemi, kurā nu ir Frankfurtē iepirktais stafs. Te pēkšņi Laurai Bī zvana Gabriels, neviens neko nevar dzirdēt un saprast. Esmu uzmetusi lūpu par to, ka Gabs zvana Bī, nevis man, viņš nebija atbildējis arī uz vairākām īsziņam, esmu pikta, jo pazīstu viņu ilgāk nekā Bī. Bet par to, kas noticis neatliek laika lauzīt galvu. Araivalos mums virsū metas gūzma taxi draiveru un naudas mainītāju, no kuriem sparīgi atgaiņājamies un pūlī mēģinām ieraudzīt Ali. Tas izdodas un tiekamies ar Ali ģimeni. Viņam pakaļ uz lidostu ir atbraukusi sieva, kura ir spāniete un valkā musulmāņu sievietēm raksturīgo galvas segu, Ali vecākais dēls, kurš ir gadu jaunāks par mani un vēl divas mazās Ali meitiņas. No Alī telefona sazvanam Gabrielu, kurš saka, ka diemžēl pie viņa šoriez nevaram palikt, jo viņa dzīvoklī ciemojās brālēns, tomēr apsola apjautāties vai kāds no viņa draugiem nevar mūs izmitināt. Ali dēls saka, ka lidostā tūrisma aģentūras un aviokompāniju kases visticamāk ir ciet. Man drusku uznāk panika, jo par visu vairāk negribu uzkaveties Karakasā. Izejam laukā uzpīpēt, štukojam, ko darīt, arā ir karsts, un visa Ali famīlija gaida mūsu lēmumu. Ali ierosina doties uz centru, kur varetu kaut ko vairāk saštukot. Man ir drusku neērti, ka mēs tā viņus visus aizkavējam, esam tik vieglprātīgas un bezpalīdzīgas un gala beigās vēl tik neizlēmīgas. Saku Bī, ka varbūt jamēģina aizsperties uz vietējo lidojumu termināli un jalaiž kaut vai uz Margaritas salu, bet Bī saka, ka varbūt jādodās līdzi Ali- rīts gudrāks par vakaru un mēs ejam. Karakasā Ali džips ir liels, bet mēs esam 5 pieaugušie un 3 bērni, piedevām visa aizmugure ir piebāzta ar čemjiem. Venecuelā par drošības noteikumiem neviens tā īsti neliekas zinis, to atceros no iepriekšējās reizes, piedevām man ir vislielākais dibens no visiem, tāpēc dabonu sēdēt priekšā, blakus Ali, pie pašas kondiškas, kas sākumā ir priecīgi- jo ārā ir ļoti karsti, bet vēlāk bēdīgi, jo jābrauc diezgan ilgi un iekšā ir palicis ļoti vēsi. Brauciena laikā Ali vecākā meitiņa sēž viņam klēpī, bet es mēģinu fantāzijā neattīstīt nekādus negadījumu scenārijus. Ehhh, Karakasa, Karakasa, Karakasa… Ali ģimene dzīvo labā rajonā nomaļus no Karakasas centra, sakumā izbraucam cauri privātmāju rajonam, tad sākas milzīgas daudzstāvenes ar lielām pazemes autostavvietām un apsardzi pie ieejas. Pats Ali jauno dzīvokļa iekārtojumu redz pirmo reizi (viņš taču ar vienu no mazajām 2 mēnešus bija Libānā), tas ir lielisks. Visas trīs mazās ārdās, bet mēs dzeram svaigu augļu kokčiku, ko pagatavo Ali sieva. Bet pamazām nāk vakars virsū un virsū nāk satraukums- kur mēs paliksim?! Ali beidzot sazvana savu brāli un paziņo, ka pie viņa paliks divas meitenes. Pēc brīža sēžam atkal Ali džipā, ar kuru viņa dēls ved mūs pie sava, it kā, tēvoča. Tas ir 5 min attalumā no Ali mājas. Ali dēls iepazīstina mūs- dīvaini bet Ali brāli arī sauc Ali. Nobrīnos, bet norakstu to uz man nezināmām musulmaņu tradīcijam. Ali brālis Ali ir milzīgs vīrs rozā Dior kreklā. Lielais Ali gandrīz nemaz nerunā angliski, tāpēc mana komunikācija ar viņu beidzas uzreiz pēc iepazīstināšanas. Dzīvoklis ir liels un pie sienām piekārtas dažādas gleznas ar arābu tematiku, vienā fotografijā ir arī kāds vidējā līmeņa Hezbollah līderis. Padzīvojamies pa viesistabu ar Big Ali un Ali dēlu, sazvanam Gabrielu un norunājam satikties, samainamies ar telefoniem arī ar Ali dēlu, kurš varbūt nāks kopā ar mums, Bī ieiet dušā, bet Big Ali cienā mani ar libāņu lavašveidīgo maizi, humusu, tomātiem un olīvām. Paradās vēl kāds vīrietis vārdā Haysam, nodušojos arī es, saģērbjamies, atkal ir ieradies Ali dēls, kurš sakās esam piekusis un īsti negribot iet tusēt. Izrādās, ka Big Ali ir darīšanas Karakasā, tāpēc viņš varetu mūs aizvest uz mītingu ar Gabu, un, ja vien mēs nedzīvojamies pārāk ilgi, tad arī vēlāk atvest mājās- ap vieniem, diviem. Ar Gabrielu un Williju (Gabriela draugs, kuru arī zinam no iepriekšējās reizes Venecuēlā) tiekamies Karakasas party rajonā- tai pašā, kur cits pie cita cieši blakus atrodas daudzi mazi klubiņi, kuri 10 vakarā ir vēl pavisam tukši. Drusku pasēžam, iedrinkoju vodku ar redbull un izlemjam doties citur- uz Gabriela iecienītu krodziņu. Tur padzīvojamies vēl pāris stundas un zvanam Big Ali, ka esam gatavas mājupbraukšanai. Big Ali sakās atbraukt 15 min laikā, Bī grib dejot, tapēc dodas iekšā vienā no mazajiem klubiņiem, bet mēs ar Gabu paliekam uz ielas. Man šaušalīgi nāk miegs, tāpēc gaidot šķiet, ka Big Ali atbrauc tikai pēc stundas. Mājās štukojam, kurā no istabām mūs noliks gulēt, tapēc esam pārsteigtas, kad Big Ali saka, ka mes varam gulēt viņa istabā- milzīgā aerodroma lieluma gultā, nesaprotam, kur tad gulēs pats Big Ali, bet viņš saka, ka viss būšot ok. Gala beigās izradās, ka viņš guļ viesistabā uz dīvana, kas, ņemot vērā viņa izmērus, šķiet nereāli. Aizmiegu divu sekunžu laikā. Nākamajā rītā pamostamies ap 11iem. Mums ir teikts, ka varam justies kā majās un darīt, ko gribam, tāpēc drusku pašiverējam pa ledusskapi. Pēc brīža atbrauc orģinālais Ali. Dzeram mazmazītiņu piķa malnu, saldenu arābu kafiju, abi Ali kaut ko čato arābu valodā, izklausās pēc baigā strīda. Izrādās, ka tā arī ir- viņi vienmēr strīdoties par valdību Libānā- galvenais Ali atbalsta oficiālo valdību, bet Big Ali pieslienas teroristiskajam Hezbollah.Tāpat izrādās, ka Big Ali nav vis Ali brālis, bet gan draugs. Mēs pasūdzamies mūsu Ali, ka vēljoprojām nezinam, ko darīt tālāk, jamais piezvana dēlam, lai šamais mūs aizvestu uz kādu vietu, kur beidzot nopirkt aviobiļetes uz dajebkurieni. Starplaikā lielais Ali uzrodas no citas istabas ar pistoli rokās, man pār muguru pārskrien tirpas, bet jamais tikai pasmejas un pistole pazud no kurienes nakusi. Laikam gribēja tikai atrādīt arsenālu. Izbraucam, abi Ali paliek mājās turpināt diskusiju. Kaut kas nav labi ar džipu, izrādās, kaut kāda pārslēga atslēga palikusi augšā. Tā kā mašīnu nekur nevar noparkot un es, mistiskā veidā, sēžu atkal priekšā, pēc atslēgas jādodas man. Vārti pie apsarga būdas, protams, ir ciet. Tirinos pie vārtiem labu brīdi, līdz mani ielaiž. Veiksmīgi atceros stāvu un dzīvokļa numuru, dabonu atslēgu, saucu liftu, bet nekas nenotiek, skrienu lejā pa tumšām trepēm, esmu pagalmā, atkal patirinos pie vārtiem, līdz kādi citi majas iedzīvotaji izlaiž mani laukā. Piebraucot pie viesnīcas, kurā jau pagajušoreiz pirkām biļetes uz Margaritas salu, atklājas, ka visas aviokompanijas un biroji ir ciet. Brīnums gan būtu bijis, ja kaut kas strādātu Venecuēlā svētdienā. Ali dēls tikai rausta plecus, bet man jau atkal gribas paraudāt. Iebraucam kaut kur iekost un Ali dēlēns mums izmaksā. Mājās ierodamies garām sejām, dīcu Laurai Bī, ka jabrauc vienkarši uz lidostu un jāpērk nost tās biļetes uz Margaritas salu. Te pēkšņi Big Ali zvana uz kaut kurieni pa telefonu, runā arābu valodā un rezervē mums biļetes uz Trinidadu. Mēģinam izprasīt viņam, cik tas joks maksās, bet viņš tikai prasa mūsu vārdus un uzvārdus. Sarunas beigās izrādās, ka nākamajā rītā izlidojam uz Trinidadu, tas joks maksā apmēram 170USD, mūsu uzvārdi lidojot būs Janxone un Burrite, bet par biļeti maksāsim uz vietas lidostā. Beidzot varam drusku atslābt, norezervējam internetā viesnīcu Trinidadā. Pēc kartes apmēram 25km no galvaspilsētas Port of Spain, palasām atsauksmes, ka viesnīca atrodas pie vienas no labākajām pludmalēm Trinidadā- Maracas Bay. Esam pārlaimīgas, sarunājam, ka Gabs un Willijs atbrauks mums pakaļ un iesim vakariņās, bet gaidot vakaru, iesaistāmies ļoti interesantās sarunās ar Ali īsto brāli Haysam par islāmu, kristietību, Ameriku, dzīvi pēc nāves, Libānu un Izraēlu, tāpēc vakars pienāk ļoti ātri. Vakarā sarunājam arī taxi, kas mums atbrauks pakaļ 5 no rīta, uzrakstām pateicības vēstuli mūsu libāņu draugiem un kā ciema kukuli atstājam divas pudeles vodkas, kas ceļojušas all the way from Latvia. Taxi no rīta atbrauc drusku ātrāk, tāpēc ātri atvadāmies no Haysam un laižam uz lidostu. Pār Karakasu aust jauna diena un nākamā piedzīvojumu daļa var sākties. Karakas lidostā atkal sākas haoss, Aeropostal ofiss ir ciet, apjautājamies, cikos būs vaļā, atbild, ka ne atrāk par astoņiem, pusdeviņiem, deviņiem. Jauki gan, žel tikai, ka mūsu reiss izlido jau 9:05. Uz starptautiskajiem lidojumiem visi vienā rindā stav 1000 cilvēki, neko nevar saprast. Laura Bī noskaidro, ka mēs uz savu reisu varam iet un stāties citā rindā, pie tam par biļetēm varam maksāt uzreiz pie čekina. Naissss. Tā kā cita varianta nav, nostāvam stundu rindā, mūsu izlidošana paredzēta jau pēc 45 min., bet maksājušas par biļetēm vēl neesam. Haysam atsūta sms, kurā izsaka cerību, ka mums viss ok un mēs jau stāvam geitā gaidot bordingu. Hmm, nu jau esam pie reģistrācijas, biļetes maksā pat mazāk kā plānots un kopā ar iekāpšans kartēm meitene mums izsniedz ēdiena vaučerus- reiss kavēšoties līdz 12iem. Damn. Tas nav priecīgi, bet vismaz esam jau gandrīz ceļā. Kaut kāds šiverīgais džekiņš mums iestāsta, ka pie viņa izbraukšanas nodoklis maksā mazāk, esmu skeptiska, bet ejam tomēr viņam līdzi. Viņš nekādi nevar paskaidrot, kāpēc mums ar Bī ir vienādi numuri uz imigracijas karšu formām, kas patiesībā ir divi vienas un tās pašas formas eksemplāri. Samaksājam puikam mazāk, tiekam pievestas pie viņa sabiedrotās un viss kārtējo reizi izrādās kārtībā. Pēc mirkļa jau esam tranzīta zonā, pašiverējam pa veičiem un secinām, ka baigi vēss visur ar to viņu crazy kondišku. Sameklējam vietu, kur par musu vaučeriem var dabūt arepas brokastīs, paflirtējam ar pārīti simpātisku bodītes darbinieku un sameklējam siltāko vietu terminalā. Par kaut ko baigi sastrīdējušās tur nosēžam labu brīdi, nerunājam un gaidam, kad pienāks 12. 12os ierodamies savā geitā, tur ir drūmi auksts un visapkārt sēž pārējie mūsu lidojuma pasažieri. Lidojums tiek atlikts uz vēl vēlāku laiku, salstam, satinamies visās drēbēs, kas ir līdzi rokas bagāžā, kas ir Lauras Bī dvielis, šalle un dažas citas mantas. Izdomājam iedzert nopirkto dziru, pēc 15 min paliek krietni siltāks un arī drusku jautrāks. Pienāk divi un vēl jo projām tupam turpat. Netiek ziņots pilnīgi nekas, ne kavēšanās iemesls, ne plānotais izlidošanas laiks. Pilnīgs bezceris. Atkal sastrīdamies ar Bī, nerunājam. Man paliek tik ļoti žēl sevis, sava atvaļinājuma un zemē nosviestā laika, ka klusi bez skaņas pār vaigiem ripo viena asara pēc otras. Tad pēkšņi bez jebkāda redzama vai dzirdama kopēja paziņojuma kaut kas sāk notikt. Notiek neticamais un 16:30, pēc vairāk kā 9 h salšanas, mēs izlidojam. Jeiiii- beidzot Trinidadā Pēc nepilnas stundas lidojuma drusku apskrambātā lidaparātā, nosēžamies Trinidadas Port of Spain lidostā, pasu kontrole katram pasažierim ilgst vidēji 5-7 min, bet mums paziņo, ka nav aizpildītas pareizās ielidošanas formas, tāpēc fiksi aizpildam tās un atkal stāvam rindā. Manējais aģents uzdod visvisādīgus jautājumus un rodas iespaids, ka esmu ieradusies, lai nelegāli paliktu uz dzīvi burvelīgajā T un T. Viņam jāredz arī mana atpakaļbiļete, kura ir pie Bī, kura stāv pie cita lodziņa, dabonu to, atbildu vēl uz pāris jautājumiem un esmu iekšā, skatos uz Bī, kura, aktīvi žestikulejot, runā ar savu imigrācijas dāmīti, esmu drusku nobažījusies, jo saruna ilgst jau ļoti ilgi, man neļauj ilgāk stavēt tur, kur redzu Bī un dzen prom. Pēc piecām minūtēm arī Bī beidzot ir iekšā un atklājas, kāpēc saruna bija tik ilga. Tātad, pēc standartjautājumiem, kundze apjautājusies, kur esam ieplānojušas apmesties, uzzinājusi, ka mūsu viesnīca ir Maracas Bay, gandrīz vai saķērusi galvu, sakot, ka tas ir ļoooooti tālu, pie tam pēc tumsas iestāšanās taxi esot super truper dubultais tarifs, un, par braucienu no lidostas uz Maracas mums būtu jamaksā apmēram 85$, bet viņa varot mēģināt sarunāt savu brāli, kas pa vakariem piestrādā par taxi draiveru, aizvest mūs par 55$. Samainām savus US dolārus uz TT dolāriem, kurss 1USD= 6TTD, dabonam somas, izbaudam pirmo cigareti 12 stundu laikā un atgaiņājamies no citiem taksistiem. Drīz vien jau esam sarunājušas kādu svešu draiveri, kas vedīšot mūs par 55$ un izdomājam, ka derētu iekost pirms tālā ceļa. Gaidot rindā cepto čikenu ēstuvē, mūs uzrunā bārdains melnais puisis un prasa, vai esam Lauras- jeij, kā vienmēr populāras- it visur, kur ejam. Hehehe. Izrādās, tas ir Kesters, imigrācijas kundzītes bračka, izmeklējies mūs pa visu lidostu. Pēc brīža jau sēžam viņa auto, graužam vistiņas un mēģinām saprast, ko viņš runā. Oficialā valoda T un T ir angļu, bet uz abām salām ir neskaitāmi dialekti, izrunu veidi un tikai T un T lietoti slengvārdi, tāpēc ir ļoti jākoncentrējas, lai saprastu runātāja teikto. Daudzi no satiktajiem cilvēkiem, komunikācijā ar mums automātiski pāriet uz skolā mācīto oficiālo angļu valodu, bet runājot savstarpēji, vārdi birst kā pupas un izruna ir pilnīgi cita. Sarunājam ar Kesteru no viņa telefona piezvanīt uz mūsu viesnīcu, jamiem pastāstu par mūsu lidojuma kavēšanos, saņemu atbildi- no problem un varam mierīgu sirdi ļauties Kestera piedāvajumam izmest līkumu pa naksnīgo Port of Spain’u. Auto stūre atrodas labajā pusē un braukšana notiek pa kreiso pusi, gluži kā Britu salās, kas arī bija pēdējie T un T “īpašnieki”. Piestājam ceļa malā, kur onka pa taisno no bagāžnieka tirgo gardo kokosa suliņu, izskatās, ka iekšā nav daudz, bet izdzerot sausu, škiet, ka tikko izdzerts vismaz litrs. Vēl drusku pariņķojam un uzsākam braucienu uz Maracas Bay. Tagad top skaidrs, kādēļ kartē attālums šķita nieka 20 km, bet nokļūšana prasa stundu un maksā tik dārgi. Braucam pa šauršauru kalnu celiņu, kas kā serpentīns vijas un līkumo tā ka galva griežās. Papildus efektu dod nepierastā braukšana pa kreiso pusi. Lūdzam Kesteru piestāt pie kāda nebūt veikala, bet mūsu galā viss jau rādās esam ciet. Nonākam galā, dzirdam jūras spēcīgas šalkas pavisam blakus, bet ir piķa melna nakts un saskatīt nevar neko, viesnīca ir jauka, bet aizdomīgi klusa, mūs sagaida smaidīgs indietis, tāpat pa taisno iespiež rokā atslēgas un rāda uz kurieni jāiet. Samaksājam Kesteram runātos 55$ (USD), samainamies ar telefona numuriem, esam vienas un spiedzam un lēkajam, jo beidzot varam teikt- esam T un T!!! Nedaudz vēlāk dodamies atkal lejā, lai satiktu vēl kādu dzīvu dvēseli, satiekam atkal to pašu indieti, kas izradās ir viesnīcas security, vienīgais cilvēks no personala, sastopams tur pa nakti, kā arī vienīgais cilvēks bez mums, kas šajā naktī būs viesnīcā. Brrr.. Sarunājam ar savu jauno draugu sulu un papildus dabūjam arī viņa vistas sendviču. Lāga dvēsele, man tikai nakamajā dienā ienāk pratā, ka tās varbūt bija nabadziņa vienīgās vakariņas. Drusku vēl patērzējam, uzdodam tik daudz jautājumu, ka nabadziņš nespēj uz visiem atbildēt, bet to, ko paspēj, ir grūti saprast, atvadāmies un ejam tusēt uz balkona. Drusku dīvaini būt vienīgajiem viesiem, ieslēdzamies no visam malām, dzeram kokosa rumu ar greipfrūta sulas koncentrātu (jaiks), graužam jauniegūto burgeri un laimīgi aizmiegam. Nākamajā rītā jau astoņos esam lejā, satiekam jaunus cilvēkus, beidzot iečekojamies viesnīcā pa īstam un sarunājam samaksāt rēķinu jau uzreiz, kas, kā vēlāk izradās, ir bijis ļoti prātīgi, paēdam brokastis viesnīcas restorāniņā, kuras gatavotas tikai un vienīgi mums, iečekojam simpātisku rastamenu, kas arī kaut ko stradā un droši vien pīpē zālīti, pusdienu partraukumos, atvadamies no sava indiešu drauga, kuram beigusies maiņa un BEIDZOT dodamies uz pludmali. Tā ir fantastiska! Meklējot vietu, kur varētu dabūt pludmales guļamkrēslus, papļāpājam ar divām vācu kundzītēm, kuras iesaka mums uzmanīties, nepasaka gan no kā, un vienmēr parliecināties, ka durvis ir aizslēgtas. Saprotam, ka krēslus mums nedabūt, tālab apmetamies uz soliņa netālu no vietas, kur pludmales glābējiem notiek rīta treniņš. Mielojam acis un beidzot cepamies. Viļņi Maracas bay’ā ir milzīgi- vieni no tiem, kas pret bikini augšiņam un apakšiņām nejūt nekādu respektu. Dienu pavadām pludmalē, labu brīdi padzīvojamies ar rastamenu, kurš pārdod visādas smuklietiņas. Kamēr rasta vīriņš Laurai Bī turpat, ar kabatas naža un šķiltavu palīdzību, gatavo auskarus, mēs prašņājam par kādiem nebūt pārtijiem mūsu galā. Drīz vien rastafarijs man jautā, ko mēdzu pīpet un ir ļoooti pārsteigts, ka mēs te, tālajā Latvijā, mājās neaudzējam marihuānu. Tiekam uzlūgtas uz kādu draudzīgu dūmu vakarā un šķiramies kā veci paziņas. Aizbrienam līdz pludmales otram galam, iepērkam neredzētus padzērienus, piestājam uzēst T un T nacionālo Bake and Shark, kas ir cepta haizivs ielikta ceptā miltu izstrādājumā. Klāt var dabūt gurķīšus, tomātiņus, salātiņus un visādas mērcītes. Diezgan taukains, bet gards. Starp citu, ievadot google’ē “bake and shark”, pirmais, ko izmet, ir wikipedia’s ieraksts par Maracas Beach. :) Atpakalceļā uz viesnīcu nopērkam papaiju un jūsmojam par pārdevejas mazo meitiņu, kas ir visīstakā princesīte. Bī grib doties uz ciemu, bet man ir bail, tapēc tikai ieejam vietējā veikaliņā pēc sulas un noskaidrojam, ka pavizināties ar vietejo zvejnieku laiviņu maksātu ap 500 TTD, kas pilnīgi noteikti ir “tūristu cena”, mums tūristu cenas nepatīk, tapēc atvadāmies. Viesnīcā vēl jo projam esam vienīgās, izklaidējamies ar papaiju, kokosrumu, veicam kurpīšu fotosesiju, izvēlamies, ko speciāli mums pagatavos restorāna virtuvē, sataisamies kā uz iziešanu- štrunc, ka būsim vienīgās, sazvanam Kesteru, bet mūsu plāni doties naktī vērot, kā pludmalē olas dēj milzu bruņurupuči esot jāatliek. Tad nu lieliski pavakariņojam, un, pirms paliekam atkal pilnīgi vienas ar mūsu indiešu draugu, pasūtam veselu čupiņu ar Carib- nacionālo T un T aliņu. Otrais vakars Trinidadā un mēs atkal sēžam vienatnē ar indiešu security vīriņu un cita caur citu, jautājam tūkstošiem jautājumu. Kur varam aiziet, kāpēc neviens cits nepaliek viesnīcā, ko vakaros dara vietējie, kā lai tiekam prom nemaksajot dargo naudiņu par taxi??? utt. Jaunie cilvēki mix up ar vecajiem, tusē pa mājām, visi veikali slēdzas līdz ar tumsas iestāšanos, tas ir ap 7iem, bet uz Port of Spain’u ejot autobusiņi- maxi taxi, ko mēs pazīstam kā mikriņus un maksā 9TTD. Esam šokā par cenu atšķirību- 55USD vai 9TTD. Pēc sarunas nolemjam nākamajā dienā doties uz Tobago- aizbraukt kaut uz vienu dienu, lai būtu pabījušas arī tur. Indietis iesaka mums prāmi, kas ejot vairakas reizes dienā. Skan neticami, bet party animāļi atkal dodas gulēt desmitos vakarā. Pirms tam drusku pasēžam uz balkona, iedrinkojam un saskaitam 3 garāmejošus cilvēkus. Kadā brīdī, kad Bī ir iekšā, piebrauc miskastes mašīna, es sajūsminata saucu, ka laukā ir vairāki ciuuvāki uzreiz un mēs kopīgi vērojam vienīgo notikumu Maracas Bay’ā. No rīta astoņos jau stāvam pieturā, visi mūs iečeko, jo laikam blondīnes, kuras vienas plāno braukt vietējo busiņā nav bieža parādība. Pienāk piebāzts maxi taxi un es iespraucos starp diviem indiešu izcelsmes vīriņiem, kuri visu brauciena laiku dzīvelīgi sarunājas. Kaut gan visa saruna “iet caur mani”, jo sēžu pa vidu, saprotu vien 10 % no runātā. Pēc stundas esam pašā Port of Spain vidū, no indiešu vīriņa esmu izdibinājusi, kur atrodas osta, tāpēc lecam laukā līdzko liekas, ka esam jau diezgan tuvu. Valda īsta lielpilsētas atmosfēra, ielas ir pilnas ar cilvekiem, kas dodas uz darbiem, skolām, veikaliem un vēl sazin kur. No kādas baznīcas dārd kaut kas līdzīgs gospeļu korim, visi mūs iečeko un sveicina. Tajā dienā droši vien sasveicinājāmies ar kādiem simts cilvēkiem. Pa ceļam iepērkam brokastis- plāceni ar kartupeļu pildījumu un kafiju un palēnām stūrējam ostas virzienā. Ejam ilgi un dikti, līdz ap desmitiem beidzot esam klāt, rīta prāmis jau ir gabalā, nākamais iet divpadsmitos, bet tas pats prāmis, izlaidis pasažierus Tobago, piecos uzreiz brauc atpakaļ. Nopērkam turp- atpakaļ biļeti uz nākamo dienu par 100TTD un sākam štukot, kā lieliski pavadīt dienu Port of Spain’ā. Kamēr veldzējos pie ventilātora, Laura Bī sarūpē mums ar roku zīmētu karti, ko speciāli viņai uzskicelē kāds jauks ostas darbinieks. Ejot, nejauši uzduramies bibliotēkai un izlemjam drusku pačekot internetu. Tā kā virsū nāk projāmbraukšanas termiņš, bet Bī jau sāk domāt par nebraukšanu uz Amsterdamu 17. martā un esošo brīvdienu pagarināšanu, mēģinām sameklēt kādas nebūt viesnīcas Margaritas salā- Venecuēlā. Nekas mums nesanāk, tāpēc ejam vienkarši pastaigāt pa pilsētu. Duram iekšā pirmajā bodītē, kur rastafariji atkal aicina vēlāk ar viņiem uzpīpet, tradicionāli nopērkam vienādus krekliņus ar T un T uzrakstiem un dodamies tālāk. Vēl jo projām škrobējos, ka toreiz nenopirku kādu no rastafariju tradicionālajām cepurēm- tām tamborētajām smuklietiņam dažnedažādās krasās, kurās viņi glabā savus dredus. Gan jau kādreiz! Izsirojamies pa veikaliem, pastaigājamies pa promenādi, paēdam atkal ceptajos čikenos un sākam štukot par mājupceļu, sameklējam staciju, pēc brīža arī biļešu kases un pēc stundas arī vietu, no kuras atiet buss uz Maracas Bay. Šoreiz biļete par 4TTD. Hahaha. Uzgāž tropu lietus un ir tumšs, kad esam atpakaļ. Pasūtam siermaizītes restoranā, paņemam parīti Carib un ejam vakariņot piķa melnajā bīčā. Atpakaļ nākot mūs pārbiedē kāds pusaudžpuika, kas pēkšņi iznirst mūsu priekšā no tumsas, prasa naudinu for school shoes. Sakam, ka nemēdzam ņemt naudiņu līdz uz pludmali, bet viņš ir diezgan attapīgs un iedomājas, ka gan jau kaut kas esot viesnīcas istabā uz ko atbildam, ka tikai kredītkartes. Viesnīcā Bī mani pabaida ar ķirzaku, atkal rūpīgi ieslēdzamies, viens kokčiņš miegam un ap deviņiem jau šņākuļojam. Naktī vairakas reizes pamostos no nedzirdētas skaņas, saprotu, ka ārā ļoti stipri līst. Izeju uz balkona- gāž kā no spaiņa- balta siena. Ielienu atpakaļ gultā, Bī arī ir pamodusies un norūc- Laurāā, kāpēc tu durvis uz balkonu vakarā neaiztaisīji, gulēt nevar. Pastāstu par tropisko lietusgāzi un guļam tālāk, septiņos no rīta debesis ir apmakušās un ar intervalu reizi pieces minūtēs nogāž. Atveru telefonu, lai nočekotu, cik īsti ir pulkstenis, pēc brīža to izdaru vēlreiz, bet šoriez ekrāns ir tumšs, mans mob. tel. ir “atņirdzies”. Aši sapekelējamies un vienā bezlietus starpbrīdī skrienam uz pieturu. Uz Tobago, uz Tobago Pirmais maxi taxi pabrauc mums garām, pilns. Damn, šoreiz nebūtu vēlams nokavēt prāmi. Pietura ir pilna ar skolas bērniem dažādās formās, viena meitenīte, ar kuru kopā bijām braukuši iepriekšējā rītā, mūs sveicina, pārējie bērni dzied- I’m a Barbie girl, in a Barbie world un bandas vadone ik pa laikam pasaka kādu joku, tad nu visi mazie smejas līdz zemei krizdami. Tiekam nākamajā maxi taxi un šoriez braucam līdz galam, kāds puisis mūs pat pavada līdz ielai, pa kuru pa taisno var tikt uz ostu. Iečekojamies lidojumam, tpū, prāmja braucienam, dzeram kafiju un graužam negaršīgus čipšus, uz prāmja mēģinam dabūt iespejami izdevīgu vietu, kur smuki vērot apkārtni, nosēžamies priekšā, tur tik jauki un ooopāāā, kā šūpo. Bī piesēžas blakus kaut kādai svešai bērnu mugursomai un tas ir otrs lielākais LAIMĪGAIS GADĪJUMS ! Pēc mirkļa uzrodas kāds vīrietis, kas it kā meklē savu somu, dzirdu Bī sarunu ar viņu, ka neba jau nu šī krāsainā skolas soma pieder viņam. Viss norimstas un es izdomāju aiziet uz pakaļgalu papīpēt un pafočēt Trinidadas krastus. Atgriežoties, Bī jau ir sadraudzējusies ar somas meklētāju un iepazīstina mani ar Maiklu aka Frenkiju. Nolemjam pārsēsties kaut kur visi kopā un seko vieni lieliski atklājumi pēc citiem. Frenkijs stradā savam tēvam piederošā uzņēmumā, kurš organizē visa veida Tobago salas apskates braucienus- ar laivām, mašīnām, aktīvus un relaksējošus. Uzzinājis mūsu plānus apmeklet Tobago tikai uz piecām stundām, un, noklausījies mūsu bēdu stastu par totālo garlaicību un izklaides trūkumu Maracas Bay, viņš ilgi un garšīgi smejas. Esot neprāts atbraukt uz Tobago uz tik neilgu laiku, pie tam dzīve Tobago esot nebeidzams party- sākot ar party pludmalē pa dienu, turpinot uz bouta un noslēdzot ar vakara pludmales pārtijiem vai kādu no klubiem. Mēs gandrīz vai raudam aiz bēdām to visu dzirdot, bet Frenkijs apsola darīt visu, lai šajas nedaudzajas stundas mēs redzētu un piedzīvotu pēc iespejas vairāk. Gribam izdibināt, cik tas viss varētu maksāt, bet tā kā mēs esot jaukas, mums jāparūpejas vienīgi par drinkiem pārtijam uz laivas. Iebraucot Tobago Scarborough ostā, saprotam, ka Frenkijs ir īsts atradums, jo sakotnējais plāns bija padzīvoties kaut kur ostas rajonā, labākajā gadījumā atrast kādu tuvēju pludmalīti un vienkarši paklaiņot pa apkārtni, bet tagad mums ir cilvēks, kas salu pazīst kā savus piecus pirkstus, var daudz kā interesanta pastastīt labā un saprotamā angļu valodā, pie tam, aizvest mūs paradīt vietas, kur ar kājām pat domās nevarētu nokļūt. Sarunājam tikšanos pie KFC ēstuves, jo Frenkijam vēl jādabon sava mašīna nost no prāmja. Frenkijs saka, ka varam paspēt apmest līkumu trešdaļai salas, iekļaujot obligāto Kurzemes līci, kā arī izmest līkumu ar laivu. Frenkijam Latvija nav svešs vārds, bariņš latviešu ik gadu braucot uz Tobago, jautājam, vai tas varētu būt jūnijā, Frenkijs īsti nezin, prasam- vai viņi- latvieši, kurina ugunskuru? Jā! Vai dzer alu un jokaini dzied? Jā! Ja??? Jā, tie ir Jāņi!!! Piestājam pie kāda koka un Frenkijs atnes mums kakao koka augli, sūkājam pupiņveidīgos saldenos glumeklīšus un brīdī, kad Frenkijs stāsta, ka iekšā ir rūgts, pure kakao, es vienu pārkožu. Jaiks. Laiks Tobago ir daudz karstāks, spīd saule un par šīrīta lietusgazēm Trinidadā esam jau aizmirsušas. Klausamies vietējo mjūziku- nacionālo soca, calypso un, protams, kā nu bez regeja. Frenkijs izvadā mūs pa dažādiem fortiem, un beidzot tiekam arī pie Courland Bay, tur nu zils uz balta rakstīts par to, ka sensenos laikos arī letiņiem piederējis pleķītis no paradīzes. Un kads Jānis Mintiks pat pamanījies tur uzstādīt savu mākslas veidojumu. Tiekam arī pludmalē, kur satiekam Frenkija paziņas, visi stāsta, kadu lielisku party mēs palaidīsim garām, ja šodien brauksim mājas, pludmales ir pasakainas, taisni raudāt gribas, kad jābrauc prom. Nopērkam Tobago raksturīgus gardumus līdzņemšanai- crab and dumplings un kaut ko no kazas gaļas, Frenkijs sazvana savu draugu, kurš pēc mirkļa ierodas mums pakaļ laivā ar pirātu karogu. Kapteinis Rikijs mums saka, ka nopirkšot atpakaļbiļetes, ja esam ar mieru palikt, bet mūs gaida mantas Maracas Bay viesnīcā. Esam uz saliņas un ir tik lieliski. Tomēr laiks ir nepielūdzams un drīz mums jādodas atpakaļ. Frenkijs atstāj mums savu vizītkarti, sakot, lai zvanam jebkad, kad atkal būsim tuvumā, tāpat varam arī pareklamēt viņa biznesiņu jebkuram interesentam Latvijā. Atvadāmies un ar milzu nožēlu kāpjam uz prāmja. Žēlīgi ir ne tikai pamest Tobago, bet arī apzināties, ka rīt jalido prom arī no Trinidadas. Uz prāmja kārtīgi “pļohnījam joudeni” citiem vārdiem- triepjam iekšā Carib’u un rumu ar kolu. Tā kā Gabriels mums ir paziņojis, ka visi lidojumi no Karakasas uz Margaritu ir izpirkti, viesnīcas arī nevar dabūt un vispar tur doties Lieldienu nedēļā esot pilnīgs vājprats, jo katrs salas metrs būšot piebāzts ar venecuēliešu atpūtniekiem, mums ir vajadzīgs jauns plāns. Bī jautā- varbūt jābrauc atpakaļ uz Tobago nakamajā dienā? Es jautāju Bī- bet kā mums tas agrāk neienāca prātā? Bī saka- bet mums taču rīt jalido atpakaļ uz Karakasu! Ņjā! Bet mēs taču nebūtu trakās Lauras, ja neteiktu vienā balsī- štrunts par tām biļetēm, laižam rīt atpakaļ uz Tobago! Sazvanām Frenkiju no kāda blakussēdoša indiešu puiša telefona, (Bī telefons ir izlādējies) jamais saka- no problem, brauciet šurp, tad jau izdomāsim, ko darīt. Sacīts, darīts, tikko nokapušas no prāmja, nopērkam vienvirziena biļetes uz Tobago nakamajam rītam uz sešiem. Esam Port of Spain’ā, ir tumšs, nevaram piezvanīt Kesteram, jo nav no kurienes un nākas meklēt variantus. Maxi taxi vadītājs mums sākumā nosauc cenu, kas liekas ok, bet jau kāpjot iekšā summa gandrīz dubultojas, gribas kaut ko rupju pateikt, nolamājam viņu latviski un šļūcam prom. Omulīgi staigāt pa to rajonu divām baltajām? NOT! Atrodam parasto taxi, vienojamies par 40USD un laižam. Mēģinām pierunat jamo atbraukt mums pakaļ arī četros no rīta par to pašu summu, bet tas zemāk par 60$ nebraukšot. Tad nu pasaku, ka nevajag arī un izlaidis mūs pie Maracas Bay viesnīcas jamais aizbrauc, bet nepagūstam pat pienacīgi apsveicināties ar savu draugu indiešu security, kad taxi ir atpakaļ un pikts piekrīt mūsu cenai. Par laimi, samaksājam par viesnīcu jau ierodoties, varam mierīgi krāmēt čemjus un likties gulēt. Tā kā esam bez sakaru līdzekļiem, sarunājam, ka sargs mūs no rīta pamodinās. Ar to tad arī beidzas mūsu četru nakšu viesošanās laiks Maracas Bay viesnīcā. Šoreiz pa īstam- uz Tobago!!! No rīta taxi drusku kavējas, sāku jau drusku panikot, bet šis ir klāt un varam braukt, atvadāmies no indiešu security, kas bija mūsu vienīgais draugs šai skaistajā, bet tik garlaicīgajā vietā, un laižam. Uz prāmja negaršīgi paēdam un liekamies gulēt, tāpēc galā nonākam ļoti ātri. Tobago ostā visus čemjus saliek vienā rindā un policija ar suņiem katru rūpīgi apstaigā, pēc tam, ejot cauri termināla ēkai čupā jāsaliek arī visas rokas bagāžas, vēlāk Frenkijs pastāsta, ka tas tāpēc, ka uz Lieldienām no sliktās un kriminogēnās Trinidadas labajā Tobago tiekot pastiprināti ievestas narkotikas un ieroči. Trinidadā patiešām noziedzības līmenis ir daudz augstāks- dažādas laupīšanas, uzbrukumi, pa radio dzirdam, ka skolēni skolā piekavuši skolotāju, kamēr Tobago retais slēdz ciet mašīnas un mājas. Beidzot esam uz ielas, bet Frenkiju nekur nemana, mūs apstāj taxi draiveri, bet mēs atbildam, ka mums jau brauc pakaļ. Kāds draiveris apjautājas, vai tiešām nepārdomāsim, Laura Bī izmanto gadījumu un palūdz piezvanīt. Brīdi parunājusi, viņa dod telefonu taksistam. Izrādās Frenkijs jautā, no kāda telefona viņa zvana un grib parunāt ar īpašnieku. Pēc mirkļa atklājas, ka taksists strādā pie Frenkija un saņem rīkojumu mūs nogādāt Frenkija tēva firmā. Mēs tikai paraustam plecus un ejam līdzi uz mašīnu. Draiveris nav pavisam priecīgs, jo viņam mūs jāved par brīvu. Sastūķējam čemjus bagāžniekā un laižam. Satiekam Frenkiju, kurš, acīmredzot, ir milzīgi aizņemts, jo runā pa diviem telefoniem uzreiz. Uzvelkam pelčukus un pārstīvejam čemjus uz mazo ofisiņu. Braucot prom, taxi draivers jautā, kādi plāni mums šim vakaram, atbildu, ka noteikti iesim uz kādu nebūt party, jamais miedz ar aci un sakās vakarā sakonektēt ar Frenkiju, lai varētu nākt līdzi. Tad Frenkijs īsta bosa un rikotāja stilā mums paziņo, ka mums esot uzdevums- mums janoorganizē savs atpakaļceļš uz Karakasu, tas ir- jānopērk biļetes. Mēs varot ņemties pa ofisa internetu un zvanīties pa telefonu, bet ātrāk, kamēr tas nebūs izdarīts, uz bīču iet nedrīkstam. Noņemamies gandrīz stundu, neko pratīgu neatrodam un vairāk pļāpājam ar sekretāri, kura netiek pie sava kompja, tāpēc pļāpā ar mums. Atgriežas Frenkijs, nosmej, ka mums vēl nav biļešu, kārtējo reizi kaut kur piezvana un dod man runāt tālak par detaļām. Gala beigās tiekam pie Caribbean Airlines biļetes no Port of Spain lidostas uz Karakasu 18. martā ap septiņiem no rīta, katra par 200$, atliek tikai nosaukt credit card details un viss aiziet. Mūsu biļete vienā virzienā nu maksā tik pat cik iepriekšējā turp atpakaļ, bet nav jau citu variantu. Beidzot viss ir nokārtots un Frenkijs sola aizsūtīt kādu arī pēc prāmja biļetem. Arī par naktsmītni jamais jau parūpējies, dabonam lielisku cenu vienai istabai Frenkija paziņas Brendona mājā. Tieši tas, kas mums vajadzīgs, labprātāk dzīvojam tuvumā vietējiem nekā kadā nebūt tūristu mītnē. Pienācis pelnītais beach time. Visu dienu nodzīvojamies satriecošajā pludmalē, saule nenormāli cepī un mūsu veldze ir Karībjūriņa- šeit tik mierīga un rāma, ka var plunčāties un peldēt bez bedām par augšiņām un apakšiņām. Vakarā mūs savāc Frenkijs un iepērkam ko nebūt ēdamu un dzeramu. Mājās pucējamies un relaksējamies uz terases, dzeram Carib un iepazīstamies ar Brendona famīliju, kura dzīvo blakus mājā, aizņemamies fēnu un gludekli un gaidam, kad mums pakaļ brauks Frenkijs. Vēlāk braucam uz drinkiem pie Frenkija, viņa māja ir piebāzta ar alkoholu no augšas līdz apakšai- tas viss domāts Frankie tours ikdienas pasākumiem. Pēc laiciņa mums pievienojas puišelis vardā Jerome, Jemlyn vai tamlīdzīgi, saukts arī par Famous vai gluži vienkārši par Haļavčiku, sākumā rādās mazs, kautrīgs džekiņš esam, vēlāk baigais party animālis. Klausamies soca un visādus Karību gabalus, dejojam un beidzot braucam tusēt uz lielāko un populārāko Tobago klubu- Shade, kas ir open air klubs ar milzonīgu salmu jumtu pāri galvenajam deju placim, ieeja maksā 40TTD, par drinkiem nav ne jausmas, jo par tiem rūpējas Frenkijs. Klubā pēc ilgiem laikiem ieraugām baltos cilvēkus, bez mums vēl kādi 10 gabali tur tusē. Haļavčiks man pielipis kā dadzītis, tas labi noder brīžos, kad piesienās kāds nevēlams, bet traucē, kad gribas padejot ar citiem- vēlamiem. Dejojam nonstopā, jau sen viss meikaps ir notecējis un kājas knapi var pavilkt, Bī ar Frenkiju dejo kaut kur citur, tālab ar Haļavčiku dodamies drusku atpūsties, pasēdēt un papīpēt. Arī Haļavčiks nav izņēmums un jautā man, ko vēl bez cigaretēm mēdzu uzpīpēt. Kad atbildu, ka neko, izņemot cigaretes, neesmu pīpējusi kopš trakajiem vidusskolas laikiem, mazais aiz pārsteiguma gandrīz apkrīt. Nu esmu jau sapratusi, ka tā tāda normāla Karību reģiona prakse. Mazais gādīgi apjautājas vai ko nebūt nekārojas, pašam gan šoreiz neesot līdzi, bet varot dabūt divu minūšu laikā. Man kārojās un pēc brīža jau esam ārpus kluba un meklējam klusu vietiņu nesteidzīgam dūmam. Mazajam zvana Frenkijs un interesējas, kur esam palikuši, Mazais atbild, ka drusku pastaigājamies un pēc tam man stāsta, ka Frenkijs sapratīšot. Ok, pīpejam tālāk, nekas sevišķs nenotiek un jau nodomāju- rekā gandža mani neņem. Tad pēkšņi tumsa man pieraujas cieši klāt un ieskauj no visām pusēm, bieza, lipīga tumsa, notiek vēl citi brīnumi, bet Mazais sargā mani no visiem mošķiem. Pēc laika atgūstos un dodamies atpakaļ uz klubu, Bī un Frenkiju gan nekur nemana, kāds pasaka, ka viņi aizbraukuši, saku, lai Mazais zvana Frenkijam tulīt pat, bet Haļavčikam neesot kredīta telefonā, man gribas saraustīt jamo gabalos, paņemam taxi un pēc uz lapiņas uzšņāptas adreses it kā braucam uz majām, taxi nevar atrast adresi un abi ar Mazo man jautā, kur tad tas īsti ir. Noskaišos ne pa jokam un saku, ka esmu te pirmo dienu, nekad pati neesmu ne iebraukusi ne izbraukusi ne meklējusi to sasodīto adresi, Mazais no draivera telefona beidzot sazvana Frenkiju un beidzot tiekamies. Protams, Haļavčikam kabatā nav ne dolāra, bet par taxi jamaksā 60TTD, arī man vairs tik daudz nav, tāpēc samaksā Frenkijs. Esmu pikta uz visiem un visi ir pikti uz visiem, stastu Bī savus piedzīvojumus un secinām, ka noticis tīšs vai netīšs pārpratums Frenkija un Haļavčika pirmās telefona sarunas laikā. Toties visi dzīvi, bez skrambām un mājas. Nākamajā rītā kārtīgi izguļamies, pabrokastojam un štukojam doties uz pludmali, uzrodas Brendons un ielūdz brokastīs, bet pēc tam kopā uz pludmali, pie viņa no Trinidadas ieradusies draudzene, abi baigie fotogrāfi, gribot pafočēt piekrasti, cilvēkus. Gaidot, kad dosimies, uz terases ķeru saulīti, kāds nodārdina- hey un pie manis no Brendona majas nāk milzonīgs melnais puisis, iepazīstamies, Laura J.,- Lemon. Jautāju, vai tas ir viņa īstais vārds, šis tik nosmej un māj ar galvu, prašņā par mūsu plāniem uz ko atbilde ir pierastā- droši vien vakarā atkal party. Atvadāmies, sarunājot viens otru redzēt vēlāk kaut kur apkārtnē. No Brendona brokastīm atsakāmies, jo jau esam paēdušas, sapakojamies un kopā ar Bī, Brendonu un viņa draudzeni Tišu dodamies. Dzīvojam Buccoo, mazā piekrastes ciematiņā, kas slavens ar savu milzīgo koraļu rifu, lieliska vieta snorkelēšanai un niršanai, seklākajas vietās var arī tāpat pabradāt. Buccoo slavens arī ar saviem iknedēļas Sunday School pasākumiem, kas ir liels brīvdabas party, kas notiek katru svētdienas vakaru un uz kuru pūlcējas gan tūristi gan vietējie. Bet pagaidām ir vēl tikai sestdiena, Brendons un Tiša aicina mūs kopā ar viņiem doties izbraucienā ar laivu, bet mēs īsti nesaprotam, vai tas ir maksas vai bezmaksas pakalpojums, kā arī vēlamies paspēt kārtīgi pacepties, tāpēc atsakāmies. Kamēr Brendons dodas ieriktet laivu izbraucienam, Tīša nāk ar mums un knipsē vienā laidā, gandrīz var sajusties kā Holivudas stārs, ko izseko paparaci. Atrodam jauku vietiņu Buccoo pludmalē un apmetamies tur. Krāsas visapkārt ir perfektas, ūdens ir gaiši zilā krāsā, bez mazākā vilnīša, ielienu un saprotu, ka varētu dzīvoties tur stundām bez drebulīša, ūdens temperatūru novertēju uz apmēram 25-26 grādiem. Pēc brīža pie mums pienāk divi puiši, iepazīstamies. No kurienes esam? WoW! Viens no puišiem esot T un T nacionālās futbola izlases spēlētājs un esot spēlējis pret Latviju Anglijā, sazin kādos sapņos viņš to ir sasapņojies, bet Latvija esot uzvarējusi ar 4:0. Hehehe.. Vakarpusē pēkšņi pludmalē no nekurienes uzrodas Frenkijs ar Haļavčku, tad nu visi kopā ar Brendona laivu izbraucam pa Buccoo koraļu rifu, skatamies visādas jūras radībiņas, kas peldinās visapkārt un uz saulrieta laiku esam atpakaļ piestatnē. Kopā izštukojam, ka derētu vakariņas un Frenkijs iepērk zivi. Brendons toties zivi sagatavo un sešatā ieturam maltīti, no kuras mierīgi varētu paēsties 10 ciuvēki. Dzeram rum punch, ko no savas šīsdienas tūres lielajā ūdens bačokā iepildītu, paņēmis līdzi Frenkijs. Abas ar Bī esam diezgan sagurušas, tomēr saprotam, ka grēks būtu neiet atkal uz kādu party, tad nu sarunājam, ka džeki mums pakaļ atbrauks pēc pāris stundām. Kamēr pa vannas istabu taisos, pie manis ienāk Bī un saka, ka kāds jautā pēc Lauras. Jamā atbild, ka pati ir Laura, bet jamējam vajagot Lauru Džei. Izradās, mans draugs Lemons grib zināt, ko mēs šovakar štukojam, bet izdzirdis par puišiem saka, ka negribot problems un laikam tomēr esot jāiet mājās. Brendons arī negrib nākt, jo Tīša grib palikt majās. Kamēr gaidam puišus esam pieveikušas rum punch un varam doties uz klubu Deep, kas ir pilnīgi citādāks kā vakardienas Shade. Dejojam, dejojam, dejojam. Nākamā diena- svētdiena pienāk ar nelielām galvassapēm, Brendons mūs ielūdz uz brokastīm, viņiem esot ļoti daudz sanācis- mums par laimi, jo pašām ir tikai maize. Kamēr sukājam iekšā, Brendons stāsta, ka esot plāns- varētu pabraukāt ar Lemona laivu, Brendona laiva stāv sētā, esot jānotīra un jāsapucē. Man tā liekas lieliska ideja un pēc brīža ar pats Lemons ir klāt. Bī ar Brendonu ķiķina un saka, ka mums nu laiks doties, jamie ir sazvērējušies un atsakas doties izbraucienā visi kopā. Es brīdi papiktojos, drusku uzmetu lūpu, bet tad saku FINE, un kopā ar Lemonu dodamies. Piestatnē pačatojam ar Lemona darba koleģiem, Lemons iedžampo ūdenī un peld pēc savas laiviņas. Braukājam pa Buccoo rifu, bradājam pa seklo ūdeni kilometra attālumā no krasta, iemacos vadīt motorlaivu un pāris reizes ar straujiem uzrāvieniņiem gandrīz iekratu Lemonu ūdenī. Ja šis ir randiņš, tad pats, pats romantiskakais manā mūžā. :) Pie horizonta riet saule un ir vārdos neizstāstāmi skaisti. Pēdējais vakars Tobago- Sunday School iekš Buccoo Ir svētdienas vakars un tas nozīmē Sunday School pasākumu, uz kuru saradīsies milzums lautiņu- gan tūristu gan vietējo, visi ēdis, dzers, priecāsies un dejos. Mūsu izpratnē tāda kārtīga Karību zaļumballe, kas notiek katru svētdienu. Lemons spēlē mūzikas instrumentu steelpan (sauktas arī par steel drums, kas arī izskatās pēc lielām dzelzs pannām), šis instruments ir cēlies no Trinidadas un Tobago, bet tagad ļoti populārs visā Karību reģionā, ja jāiedomājas, kā tas skan, var iedomāties jebkuru ritmu, kas asociējas ar Karību salām un būs pareizi ( Klipiņš no kada random Sunday School pasākuma). Lemonam ar visu viņa ansamblīti jāuzstajas ap pus deviņiem, tāpēc sarunājam tikties pēc tam. Brīnumainā kārtā visu dienu nav manīts Frenkijs ar Haļavčiku, par pēdējo es īpaši priecājos. Tad nu atkal sapucējamies, pierunājam Brendonu mūs drusku pafočēt, jo mūsu aparāti ir beigti un pagalam, un dodamies. Kārtīgi pieēdamies gardumus, apskatam suvenīrus un ejam klausīties Lemona steelpan ansamblīti, stāvam ne tuvu pirmajā rindā, bet pēkšņi pie mums pienāk izklaidetājonkulītis, kas ik pa laikam dancina sanākušās dāmas un jaunkundzes, un lūdz Bī uz deju. Esmu šokā par viņa apbrīnojamo spēju izvēlēties ĪSTO deju partneri no visa sanākušo pūļa. Varbūt Bī raida kādus nebūt fluīdus?! Bet abiem sanāk vienkarši lieliski, neskatoties uz to, ka onka ir augumā ap metru sešdesmit pieci. Kad ansamblītis beidz savu spēli, sākas Caribbean Disco, mūsu nu jau iemīļotie gabali, gurnu dejas un citi prieki. Vēlāk, kā jau Brendons tika teicis, tūristu ir kļuvis gaužām maz. Var pavērot kā kundzīte gados dejo ar jaunu rastafariju, bet tas arī viss. Visapkart gaisā virmo zālītes aromāts, visi ir lieliskā noskanojumā un atmosfēra ir superpozitīva. Pēdējā diena Tobago Nakamā diena ir apmākusies un ik pa brīdim līņā, ļoti atbilstoša noskaņa, ņemot verā, ka šī ir mūsu pedējā diena Tobago. Izlemjam vēlreiz doties izbraucienā pa līci. Pa ceļam iegriežamies veikaliņā, iepērkam brokastīm/pusdienām roti, kas ir indiešu ieviesums Karību reģionā- indiešu maize/pankūciņa ar kartupeļu purtiņu un dažādām gaļas variacijām pa vidu. Lemons atkal peld pēc laiviņas un dodamies uz saliņu, kurā bijām pašā pirmajā dienā Tobago. Uz saliņas uzzinam nepatīkamas ziņas- Fenkijs pa telefonu paziņo Brendonam, ka tomēr nevaram braukt ar nakts kravas prāmi, kas izbrauc 23:00 un ir daudz lēnāks un ideali derētu mums, jo nebūtu jālauza galva, kur nakšņot Trinidadā, tā vietā mums jābrauc jau 17:00. ĀĀĀĀĀĀ! Pēkšņi nez no kurienes parādās saulīte un tik ļoti negribas doties prom. Brendonam līdzi ir fotokamera un top pēdējās tūkstoš bildes. :) Atpakaļceļā Lemons ir ieslēdzis sazin kādu super ātrumu un mēs burtiski lidojam nelielu sprīdi virs ūdens, ik pa bridim atsitoties pret kadu vilni. Abas ar Bī turamies cik spēka, tomēr pāris reižu man sķiet, ka tulīt būšu pāri bortam, bet Brendons ar Lemonu un kāda sieviete, ko paķērām līdzi no saliņas, šķiet, pat iespringuši nav. Mājās sākas briesmīgakā lieta ceļojumos- pakošanās, mantas, protams, ir saradušās 5x vairāk un čemji neiet ciet. Pēc tam seko otra šausminošākā lieta- atvadas.. :( Ostā nonākam īsi pirms pieciem, iepērkam pudeli rum punch un aizmiegam brīnišķīgi šūpojošā prāmja miedziņā. Frenkijs ir sarunājis, ka mēs varēsim pārnakšņot pie viņa drauga Trinidadā, tad nu ostā sākam šo draugu gaidīt. Visi jau sen izklīduši, bet mēs vēl aizvien gaidam, Frenkijs pa telefonu saka, ka draugs brauc, bet neizklausās ticami, nu prom dodas arī pēdējie prāmja un ostas darbinieki, mēs sūcam rum punch un jūtamies drusku piečakarētas. Piedevām man šortos gandrīz ielec peles lieluma tarakāns, to bļāvienu jums būtu bijis jādzird! Štukojam plānu, kad tas atkal parādās pats- garām brauc kaut kāds pusindietis, kas piestrādā par taksistu, sarunājam cenu un laižam pa taisno uz lidostu. Lidostā kā jau naktī lidostā- sadzeram Johny Walker ar rastafariju, silti saģērbjamies, iekožam vēl pēdējas vistiņas un izrubamies uz garajiem krēsliem. Saldo miegu pārtrauc rīta kņada, bet pēc pāris stundām sēžam mazā Caribbean Airlines ļotenītē un laižam uz Karakasu. Mums ir 6 stundas laika, šajā lidostā negribas uzkaveties ne minūti, savu jau esam te atsēdējušas, tāpēc sazvanam Gabrielu un dodamies vēlreiz ienirt Karakasā. Esam ar visiem čemjiem, jo venecuēlieši nav pacentušies lidostā ieriktēt bagāžas glabātuvi. Atstājam čemjus pie Gaba dzīvoklī un ejam iepirkt super lētos šmuķus. Uz ielas, šai “nelielajā” pilsētelē pilnīgi nejauši satiekam Ali dēlu, secinam, ka Ali veikals ir tepat netālu un atpakaļceļā patiešām to atrodam. Nu mums ir iespēja vēlreiz klatienē pateiktieties Hysam par musu izmetināšanu pirmajās dienās. Izradās, ir jau ļoti vēls, tāpēc skrienam, gan uz Gaba dzīvokli gan uz busu gan pa lidostu. Lidostā mūs gandrīz aiz rokas saķer kāds darbinieks,- uz Frankfurti? ūūū, āāāā, kavējat, jāskrien, saveido mežonīgu stresu, bet pie čekina tikpat vēl gaidam mūsu brīvās vietas, tās ir, un skrienam tālāk. Tas pats darbonis mūs piečakarē uz naudiņām, jo es izbraukšanas nodokli maksāju bolivāros, bet Laura Bī US dolāros. Bī vēl grib panākt taisnību, bet es velku viņu prom, man stresa jau pietiek. Paiet vēl krietns brīdis līdz milzu lidaparāts ir piesēdinats pilns, mēs laimīgi esam uz borta, sēžam pat kopā un “baudam” deviņstundīgo lidojumu, pārsvarā gan ar ciet acīm. Frankfurtē ir ap 5*C, bet man kājas ir iešļūcenītes un viss pārējais ar ko braši vazājos apkārt pa divdesmitastoņgradīgo Karakasu, nu vismaz džinsi man ir! Rīgā toties ir putenis, mūsu somas ir palikušas Frankfurtē un pirms atgriezties pie mums, vēl aizšaus uz Kopenhāgenu. Esam piekusušas, laimīgas un nelaimīgas reizē, atkal brūnas kā šokoladītes un kārtējais dullais Lauru ceļojums ir beidzies. Bet.. To be continued..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais