Francijas dienvidi - "le skudrē", svētie, kalni un aizas .
|
Inga Sarma
|
Par ceļojumu var stāstīt dažādi - hronoloģiski aprakstot visu maršrutu un katru objektu, vai arī stāstot par īpašiem notikumiem un vietām. Abos gadījumos man būtu jāraksta romāns - ceļojums bija 2 nedēļu garumā un spilgti notikumi - ik mīļu brīdi. Vienmēr esmu atklāti atzinusi, ka maršrutu plānoju pirmām kārtām sev, tāpēc tur nav nejaušu vai nenozīmīgu vietu. Izklausās egoistiski? Bet, kā gan lai es citiem stāstu un rādu kaut ko, kas pašai ir vienaldzīgs? Nekas no tā neiznāks.
Tātad, mana ļoti personiskā interese saistījās ar Francijas dienvidiem un katariem. Tagad atskatoties uz pieredzēto, pirmā lieta, kas nāk prātā - krāsas: violets un zeltains. Lavandas un saulespuķu lauki.Neprātīgi zilie kalnu ezeri un koši zaļas ciprešu bultas, kas tēmē uz tikpat neprātīgi zilām debesīm. Protams, vēl arī karstums, bet kas gan būtu dienvidi bez svelmes? Bez tās pārsteidzoši žilbinošās gaismas, kurā viss ir redzams tik skaidri, ka nav nekādu šaubu par to, ka šī brīnumainā pasaule ir tik skaista, ka prātīgākais, ko varam izdarīt - dzīvot šim mirklim un priecāties par to.
Ielūkojoties Verdonas kanjona dzīlēs no Point Sublime augstumiem, sagribējās paraudāt. Ne jau no bailēm. No aizkustinājuma, ka es arī kaut kādā nesaprotamā sakarā esmu ar to visu saistīta - ar klintīm, upi, kokiem. Visi kreņķi un pārdzīvojumi piepeši bija kļuvuši tik mazi un nenozīmīgi tā milzuma priekšā, kas tur pavēries... Varētu teikt, kaut kas līdzīgs katarsei. To gan katrs pārdzīvoja pa savam. Šoferis, piemēram, stūrējot atpakaļ pa serpentīnu, gailošām acīm tā ļoti īpatni ik pa laikam izsaucās: "Aha-hā!".
Sentmarīsdelamēr mēs iebraucām pa garu un šauru dambi - no vienas puses jūras līcis, no otras - Ronas attekas. Un gar ceļa malām sāļajās, zālainajās pļavās sastājusies goda sardze - savvaļas vērši, melni kā ogles. Vienam uz skausta uzmeties balts putns... Uzreiz skaidrs, ka te būs kaut kas neparsts. Un bija ar - kā no pārpilnības raga! Savvaļas zirdziņi ( mazi augumā), flamingo bari, Sv. Sāras baznīca ar dīvainajiem naivistu zīmējumiem, kur piefiksētas vietējo ļaužu vīzijas, kad tiem parādījušās Marija Magdalēna un Sv. Jēkaba Marija . Dens Brauns šeit pasmēlās ideju "Da Vinči kodam"( ja viņš to nenočiepa kādam citam). Abas minētās Marijas un vēl kādas svētas personas izcēlušās šajā krastā, kuģojot no Jeruzālemes. Līdzi viņiem bijusi maza melnīgsnēja meitene Sāra, (par viņas izcelsmi ir daudz versiju) kuru par savu aizbildni uzskata visi Eiropas čigāni. Baznīca apbur ar savu vienkāršību un aizkustina ar dāvanām Sārai: bagāti čigāni dāvina īstas dārglietas, tie, kas nav tik turīgi - stikla krellītes. No Sāras kriptas, kur dega simtiem svecīšu, ik brīdi uzvilnīja versme - tikpat stipra, kā to cilvēku lūgšanas, kas ieradušies pie savas mazās aigādnes. Laukā pie baznīcas arī pulka čigānu, tikai tur viņi nebūt nav noskaņoti svētsvinīgi - cenšas pazīlēt, pārdot, ieskapēt, izmangot... vārdu sakot, kā vienmēr un visur.
Ar Marijas Magdalēnas un Sv. Jēkaba klātbūtni šajā apvidū saistās nostāsti par Derības šķirstu un Sv. Grālu, kas nonācis pie katariem un vēlāk pie templiešiem, kas tos, savukārt, katariem atņēma....Eksistē ezotēriķu sazīmētas kartes par īpašiem enerģētiskiem punktiem utt. Man tās kartes nebija vajadzīgas. Es smēlos tās īpašās strāvas no katra akmens, uz kura piesēdu. Kaut kāda pārsteidzoša brīvības un laimes sajūta, tas laikam no karstuma, kā citādi.... Es, lai gan esmu visīstākā bālģīme, neciešu salu. Droši vien, mana ciltsmāte nākusi no kādas dienvidu zemes, jo nekur citur es tik labi nejūtos, kā tad, kad san cikādes un vēl labāk, ja var ienirt dzidrā un siltā ūdenī...Un arī tad, kad var izgaršot šīs zemes būtību - iemērkt maizes gabaliņu olīveļļā un uzdzert vīna malku ( protams, svarīgi izvēlēties īsto maizi, vīnu un olīveļļu).
Dienvidi man patīk galvenokār cilvēku dēļ. Daba visur ir skaista un majestātiska. Labi cilvēki tāpat dzīvo visā pasaulē, bet dienvidnieki man šķiet saprotami. Man patīk kā franči pusdieno vismaz divas stundas. Viņi pat dažkārt mēro tālu ceļu uz kādu mazu krodziņu, jo zina, ka tur labi gatavo kādu īpašu ēdienu. Pēc maltītes viņi izslauka šķīvī sakrājušos mērcīti ar maizes gabaliņu, atgāžas krēslā un tad apmierināti pasmaida....Un tad vēl kādu stundiņu pavada, tērzējot pie vīna glāzes. Un neticiet tam, ko saka par viņu uzpūtību ! Vismaz, man nav gadījies satapt nelaipnu francūzi. Tiesa gan, retais runā angliski, bet , tā ir vispārzināma patiesība, ja kāds grib saprasties, tad spēj to izdarīt ņemot talkā visas pasaules valodas, žestus, mīmiku un galvenais - smaidu.
Bija arī pa kādam dramatiskam piedzīvojumam. Kā bez tā! Arlā, viens no viesnīcas numuriem bija skudru apsēsts. Administratore nesaprata, kas ir "insecto", "Le skudrē" u.c, bet, kad meitenes, kas cieta no skudru invāzijas, parādīja uzzīmētu skudru, tad... administratore šausmās spiegdama , teciņus metās gādāt citu numuru!
Kāpām Montsegūrā, peldējāmies jūrā Setē un kalnos Sentkruā ezerā. Braucām pāri Mijo viaduktam, jūsmojām par Provansas mazajiem kalnu ciematiem ( braucot ar lielo busu, ikreiz intinktīvi ievilkām vēderus, kad mūsu transportlīdzeklis iebrauca šaurā ieliņā). Pie Mijo tilta es savācu kaudzi ar tūrisma ceļvežiem un prospektiem. Aveijrona.... Nu tas brīdis ir klāt. Mēs atkal pošamies ceļā. Man vēl ir brīvas dažas vietas. Gribat piebiedroties?