Garīgās skaidrības zeme
|
Raitis Strautiņš
|
Apceļojot Pakistānu, saproti, ka velns ir daudz krāsaināks un mierīgāks, nekā viņu mālē. Un Pakistāna vispār nav velns, bet viena no skaistākajām zemēm, kurās laimējies būt
Kad pajautā latviešiem par pirmajām asociācijām, dzirdot vārdu „Pakistāna”, spektrs ir plašs, ieskaitot arī sievas vaidu „Lai tur brauc tie, kam nav ģimenes un bērnu!” Patīkamākie vārdi – kā kalni un mango – nāk no ļaudīm, kas lasījuši vai pieredzējuši un redzējuši vairāk par virsrakstiem medijos. Dīvainā kārtā Pakistāna allaž spējusi balansēt uz plānā naža asmens starp islāma kareivju un amerikāņu uzticamo sabiedroto statusu. Cik ilgi viņiem tā vēl izdosies?
Dvīņu torņu sekas
Maršruts pirms došanās uz Pakistānu gan jāpārdomā rūpīgi un, vēlams, kopā ar kādu vietējo apstākļu labu pārzinātāju, turklāt jārēķinās, ka jebkurš ceļa posms aizņems ievērojami vairāk laika nekā jūsu pesimistiskajā prognozē, par optimistisko nemaz nerunājot, pat ja to sola uzticams sadarbības partneris. Protams, nevajadzētu bāzties afgāņu pierobežā, ja vien neesi jebkura kalibra ieroču vai narkodīleris. Vai mēģināt samierināt klusi, bet nemitīgi karojošās ciltis Indas Kohistānā, kur joprojām dzīvas tādas kā korsikāņu vendetas tradīcijas. Tādēļ, braucot pa slaveno Karakoram Highway caur šo reģionu, tūristu busiņus pavada džips ar četriem automātistiem un ložmetēju uz jumta – lai vietējiem nenāk provokācijas prātā. Konvoja brigādes katra pārzina savu ceļa nogriezni, un attiecīgi nomainās.
Dažādi nemieri arī citur Pakistānā notiek ik pa brītiņam, it īpaši piektdienu pēcpusdienās, kas ir laiks pēc lielās lūgšanas, kur kopā savācas lielāks cilvēku skaits. Tad pietiek ar nelielu dzirksteli prasmīgāka fanātiķa vai provocētāja mutē, lai sāktos brāļu domstarpības, kuru laikā nebūtu prātīgi atrasties kaut kur pa vidu vai demonstrāciju tuvumā. Sevišķi, ja Rietumos kāds atkal necienīgi izturējies pret pravieti Muhamedu.
Tomēr kopumā Pakistāna, kuras nosaukums tulkojams kā „Garīgās tīrības un skaidrības zeme”, ir ceļotājiem draudzīga un negaidīti viesmīlīga valsts, kur turklāt atrodamas neskaitāmu diženu kultūru pēdas un daudzas no augstākajām pasaules virsotnēm – attiecīgi arī daudzi izcili kalnu trekinga maršruti. Diemžēl tūrisma industrija Pakistānā sabruka līdz ar Dvīņu torņiem Ņujorkā un tikai tagad sāk pamazām atkopties. Arī vietās, kur tūristi lāgā nav redzēti, ļaudis ir laipni, ieinteresēti, pretimnākoši, bet neuzbāzīgi kā turki vai arābi, kas taču arī brāļi musulmaņi. Starp citu, te sadzīvo gan šiīti, gan sunnīti, gan mazāki islāma virzieni, ko īsti par sektām saukt negribas – kā ismailīti un sūfisti. Dažās pilsētās pat visi kopā.
Gaiļu cīniņš
Nav arī brīnums. Jo islāms radīja Pakistānas valsti, un ticība Allāham, vienalga kurā formā, to vieno joprojām. Tā arī galvenā atšķirība no Indijas. Uz ielām nakšņojošu ļaužu netrūkst, taču nav tādas visaptverošas netīrības. Nav kastu sistēmas. Atbrīvojoties no britu kolonizatoriem, abas valstis radās vienlaikus – tikai 1947.gadā. Un joprojām strīdas par robežām Kašmiras reģionā Himalajos. Ar saviem 170 miljoniem iedzīvotāju Pakistāna ir sestā apdzīvotākā valsts pasaulē. Indiešu ir septiņreiz vairāk, bet pakistānieši tam pretī var likt lepnumu, pārliecību, militāro sagatavotību. Tā kā abas ir kodolvalstis, pie katra konflikta pasaule aiztur elpu un darbina visas iespējamās diplomātiskās un ekonomiskās sviras. Saspīlētās attiecības brīžam izspēlē kuriozus. Piemēram, iespaidīgās Faisala mošejas Islamabādā (esot ceturtā lielākā pasaulē) slaidie, modernie minareti indiešiem esot radījuši aizdomas, ka tajos paslēptas ballistiskās raķetes, kazi, vēl ar kodolgalviņām...
Mērīšanās un salīdzināšanās, tikai iespaidīga šova formā, ik dienas notiek vienīgajā robežpunktā starp abām valstīm. Vagha-Atari robežas slēgšanas ceremonijas liecinieki esam arī mēs – grupa latviešu tūristu. Tiekam nosēdināti goda vietās un pasākums iet vaļā. Pūlis īpaši būvētajās tribīnēs (Indijas pusē tās gan ir, teiksim, septiņreiz lielākas), slavinot savu zemi, organizēti skandē saukļus, cenšoties pārbļaut otru pusi. Arī mēs saucam līdzi: Pakistan, zindabad! (Lai dzīvo Pakistāna!) Un, šķiet, kopīgi turamies indiešiem pretī cienīgi. Īpaši atlasīti divmetrīgi kareivji (šovmeņi) melnās un indiešu pusē smilškrāsas uniformās un galvassegās kā gaiļa sekste ar pārspīlēti aktīvām kustībām demonstrē, ka, uzsākot soļošanu, spēj kāju pacelt sev pat virs galvas un vispār izrādās, cik nu var. Sinhronās darbības abās pusēs gan liecina par kopīgiem treniņiem. Un pēc robežaslēgšanas šova visi draudzīgi un smaidīgi izklīst. Jāteic kā ir – redzētais ieliek vienos vārtos jebkurām sardzes maiņām Eiropā.
Šo robežu šķērso arī dzelzceļa līnija starp Lahoru un Amritsaru. Tā pieredzējusi daudz jau kopš abu valstu proklamēšanas brīža. Uz Garīgās tīrības un skaidrības zemi braucošos musulmaņus, kas pametuši savu dzīvi un iedzīvi Indijā, masveidā slaktēja hinduisti, sikhi un pārējie nemusulmaņi, un tas pats notika ar pretējā virzienā braucošajiem nepareizi ticīgajiem. Atbrīvošanās no kolonizatoriem un jaunu valstu veidošana prasīja miljoniem upuru – tieši pašu neatkarības ieguvēju savstarpējos slaktiņos.
Izglītojamie zem riteņiem
Par kādreizējo britu kundzību tagad Pakistānā atgādina vien daži vietvārdi, koloniālā stila ēkas, kreisās puses satiksme un krikets kā nacionālais sporta veids, kas sporta spēļu karali futbolu jeb sokeru atstājis jaņos – vēl aiz lauka hokeja un pat skvoša… Skolu pagalmi un ceļmalas pilnas puišeļu ar kriketa nūjām, kas tikai pirmajā brīdī varētu šķist draudīgi. Pa galvu viens otram nedod, un paldies Allāham, ka arī nestopē ar kriketa nūju rokā. Toties ceļa vidū gan. Biezi apdzīvotajā Pendžābas provincē stopējoši skolēni un studenti burtiski lien zem riteņiem un ievērojami apgrūtina satiksmi. Tās ir sekas viedajam valdības rīkojumam, ka jauniešiem, kas iegūst izglītību, transports pienākas bez maksas. Rezultātā tāpat jau piebāztie maršruta autobusi cenšas pēc iespējas izvairīties no šiem liekēžiem, bet šie savukārt – piespiest tos apstāties. Galu galā katru gadu pāris tūkstoši skolēnu iet bojā uz autoceļiem. „Gribējām kā labāk...” strādā arī šeit.
Par valsts politiku mūsu vietējie pavadoņi vīpsnā ik pa laikam. Pašreizējais Pakistānas prezidents Asifs Ali Zardari pie varas esot ticis tikai tāpēc, ka ir Benaziras Bhuto (kādreizējā valsts premjerministre, kura pēc atgriešanās no trimdas, būdama pirms vēlēšanām opozīcijas līdere 2007.gadā tika nogalināta atentātā) atraitnis, un kā politiķis un vadītājs esot vājš, tāpēc arī ārvalstu investīcijas strauji sarūk. Diktatoriskā Perveza Mušarafa laikā vismaz bijis skaidrs – kā viņš teiks, tā arī būs! Turklāt pozicionējot sevi kā uzticamu ASV sabiedroto, Mušarafs nodrošinājis pastāvīgu dolāru miljardu straumi, kas tagad sākot strauji noplakt. Bet lai nu paliek politika!
Piebildīšu vien, ka pakistānieši uz amerikāņu mediju propagandu raugās apmēram tāpat kā mēs – uz krievu. Piemēram, jau uz ceļojuma beigām, braucot caur Abbotābādu, kur slēpies un ticis iznīcināts Osama bin Ladens, mūsu gids Gulzada tikai parausta plecus un noteic, ka šeit visi zinot, ka viņš bijis miris no smagas slimības jau divas dienas pirms tam, kad varonīgā jeņķu specvienība veica savu izcilo operāciju. Tāpēc neviens nepretojās un tas arī bijis amerikāņiem pēdējais brīdis iegūt bin Ladena līķi.
Visa dzīve uz ielas
Esam izstaigājuši otrās lielākās Pakistānas pilsētas Lahoras vecpilsētas daļu, pabijuši divās nozīmīgākajās un skaistākajās mošejās, kas vēl tikai gatavojas lielajai lūgšanai, apguvuši iespaidīgo fortu, kas apliecina Mogulu impērijas kādreizējo varenību – tā savos ziedu laikos aptvēra gandrīz visu Indijas subkontinentu, un Lahora ilgāku laiku bija impērijas galvaspilsēta, kamēr Akbars Lielais pārcēla to uz Agru.
No rīta pūlis deviņu miljonu pilsētā vēl nav liels. Karstums arī tikai ap +30°C, kas ir paciešami. Cilvēki, proti, vīrieši – jo sieviešu uz ielas vienkārši nav – rimti dara savu darāmo, nebļaustās, savu preci vai pakalpojumu slavēdami. Vai arī sēž un vēro garāmslīdošo dzīvi. Visur kaut kas kūp un čurkst, tiek gatavotas brokastis – vīri cep tradicionālos maizes plāceņus čapati, kukurūzas vālītes, dažādas kotletes, gaļas klučus un biezas mērces milzu pannās. Turpat klīst aitas, kazas, govis, kas te nav svētas un gaida savu kārtu tikt sadalītas gabaliņos. Toties nešķīsto cūku gaļu kā jau pie musulmaņiem te meklēt velti. Brokastu laiks ilgst līdz vieniem diviem un to bez pauzes nomaina pusdienu rosība, kad pannas un kastroļi kļūst vēl pilnāki. Ēdienkarte nemainās arī vakarā, vienkārši tumsai vairs nepiestāv pusdienu nosaukums. Ēst ir pieņemts uz ielas, nevis mājās, jo normāla mitekļa daudziem nemaz nav. Ļaudis frizējas, sīkās darbnīcās kaut ko meistaro vai labo, izvadā preces ar pajūgiem, motorikšām un šperriņiem, stiepj uz kamiešiem. Draudzīgi un mazliet pat izbrīnīti nolūkojas uz mūsu tūristu bariņu šaurajās ieliņās, labprāt ļauj fotografēt un bildējas ar mums. Neviena agresīva skatiena.
Ielas malā kārtīgi sasēduši bezdarbnieki demonstrē savus darbarīkus – lāpstas, ķelles, krāsu paraugus, pindzeles. Izvēlies meistaru pēc deguna, ja kas būvējams vai remontējams. Islāma brīvmūrnieku darba birža. Redz, sakopušies un gaida kupci, nevis kož savā būdā, sūkstīdamies, cik tālu valsts viņu dzīvi novedusi. Oficiāli Pakistānā bezdarba līmenis ir pat zem 7 %, ko varētu apskaust arī visādu ligu piemeklētā vecā Eiropa, tomēr pat Lahoras sunim skaidrs, ka zemē, kur puse vai pat divas trešdaļas iedzīvotāju ir analfabēti (Pendžabas province un Lahora kā lielākais izglītības centrs valstī kopējo statistiku nespēj glābt), šis cipars ir kā apvārsnis.
Lahoras vecpilsētā, kas piekļaujas forta masīvajiem mūriem, ne tik sen vēl esot bijis arī Sarkano lukturu kvartāls, kur varbūt to lukturu lāgā nemaz nav, taču priekameitas pieejamas. Un neba svešzemju. Tiešām vietējās, nevis tadžiku skolotājas? Jā! No laukiem, no nabadzīgajiem reģioniem, kur bērnu pārprodukcija un meitas likt nav kur, jo pat apprecināt bez pūra nevar. Un par vienu sānsoli ciemā var akmeņiem nomētāt. Pilsētā dzīve un uzskati citi, sarkano lukturu tradīcijas iesakņojušās kopš britu laikiem. Tomēr valsts vadoņi (šķiet, Zija ul Haks 80.gados) lēmuši, ka Pakistānas Islāma Republikai šāds vaibsts nepiestāv, un norīkojuši, ka prostitūcijai nebūs legālai būt. Tā nu meičas pārtapušas par dejotājām, kas nav nekas nosodāms, un zem šīs izkārtnes darbojoties joprojām, - ne aci nepamirkšķinot, apstiprina vietējais īpašais Lahoras forta un dievnamu gids.
Hoš du kosiš!
Apceļojot Garīgās skaidrības zemi, sagrūst vēl viens stereotips. Vīkšoties ceļojumam, nospriedu, ka šoreiz nu gan ņemt līdzi tradicionālo Rīgas melnā balzama pudelīti ir lieki. Viņi taču stingri musulmaņi, tādas dāvanas uzskatīs par necieņu! – prātoju. Nekā nebija! Vismaz ne visur. Dzer arī Pakistānā. Publiski gan ne, un pāri mēram sadzērušos vīra Pakistānā neredzēju. Tomēr alkohols nav nekāds tabu. Jau otrajā vakarā, kad ar vietējiem pavadoņiem bijām vairāk kopā apbružājušies, puiši atzinās, ka ieraujot labprāt, un viesnīcā ne vien ārzemniekiem, bet arī pašiem nav ne mazāko grūtību iegādāties kādu polšiņu. Viņi, tiesa, esot no Hunzas reģiona – kā lielākā daļa tūrisma nozarē strādājošo. Un hunzieši vispār ir citādi, atšķirīgi, daudz atvērtāki ļaudis nekā citos reģionos! Es redzēšot.
Kad saorganizējam ballīti manā numuriņā, viesmīlis atnes paplāti ar glāzēm, kolām un ledus spaini, kurā gan es ieteiktu vienīgi atvēsināt pudeles, jo arī vietējie piekrīt, ka tas nu noteikti nav sasaldēts minerālūdens. Bet uz ielas vispār – kāds nu pieejams. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Pasūtītā viskija vietā gan izrādās solīdā kartona kastē iepakota Pakistānas vodka, kas esot ražota, stingri ievērojot krievu tehnoloģijas. Karims, Gulzada un Šahzads paceļ glāzes: Hoš du kosiš (otrais „o” jāizrunā apaļi kā divskanis)! Izklausās gandrīz latviski. Burušaski valodā, kurā runā Hunzas ielejā, tas nozīmējot „Priekā!”
Tā pati valsts rūpnīca pēc ārvalstu receptēm ražo arī alu, kuru par bargu naudu (6 dolāri par bundžiņu) atļāvos iegādāties kādā suvenīru bodītē – protams, Hunzas ielejā. Pagaršot taču vajag! Veikalā vai restorānos alu neatrast. Tiesa, arī bodītē bija tikai skatlogā izliktas tukšas bundžiņas – interjera dekors, kas gaida, kad tūrists par to painteresēsies... Arī slaveno Hunzas ūdeni (aprikožu un zīdkoka ogu kandžu ap 30 collu stiprumā) veikalā nenopirksi. Jāiet uz točkām, kuras zina tikai vietējie. Pie vakariņām Hunzas ielejas sirdī – Karimabādā – Šahzads un Gulzada bija parūpējušies, lai varam noņemt skaidu Hunzas ūdenim. Nu, tāda švaka šmakovka. Tomēr: Hoš du kosiš!
Raksts publicēts žurnālā Playboy, janvāris 2013
