Abpus Somu jūras līcim: no Tallinas līdz Helsinkiem un Porvo
|
Andra Gaigala - Dideny
|
IGAUNIJA. Tallina
Vakars Tallinā, esam tikko kā iebraukuši pilsētā, pa autostrādi dodamies tālāk uz viesnīcu Piritā. Vienviet ceļš pieiet tuvu Somu jūras līča ūdeņiem – redzama Tallinas osta ar prāmju un kuģu siluetiem. Augusta vakars ir tīkami silts. Riet saule, Tallina, un tās apkārtne, zeltainas gaismas un ēnu pielieta, kā maza pasaku valstība. Iekārtojamies viesnīcā Ecoland Spa, kas atrodas visai tuvu jūrai un ir aptuveni 15 minūšu braucienā no Tallinas centra. Pirita – kūrortpilsētiņa, līdzīga Jūrmalai, aptuveni 6 km no Tallinas. Daudz privātnamu, skaisti dārzi, izteikti jūtams jūras tuvums – gaiss smaržo pēc priedēm, eglēm un ūdens. Šī vieta plašāk pazīstama kļuva 1980.gadā, Maskavas olimpiādes laikā, kad tika izbūvēts regates centrs un Tallinā notika burāšanas sacensības. Vēl Piritā ir sena klostera drupas, līdz mūsu dienām redzama vien klostera galvenās ēkas fasāde, bet arī sienas, pagrabi un kapsēta ir saglabājušies. Šī vieta pārpilna ar dažādiem stāstiem un nostāstiem. 1407. gadā šeit tika dibināts senās Livonijas lielākais mūķeņu klosteris, kas pastāvēja līdz 1577. gadam, kad to izpostīja. Savulaik Rīgas kinostudijas mākslas filmas „Šahs briljantu karalienei” (1973.g.) atsevišķas epizodes uzņemtas tieši šeit – Piritā.
Lai arī vasaras vakari ir gari un vakara krēsla maz pamazām pārņem apkārtni, nolemjam doties pastaigā pa Tallinas vecpilsētu. Pilsētā ir klusi un mierīgi. Šaurajās ieliņās plūst blāva laternu gaisma, bruģī atbalsojas soļu dipoņa. Dodamies uz skatu laukumu, no kura paveras skaista ainava uz vecpilsētu, ostu, Rātsnama torni ar vējrādi – Veco Tomasu. Logu, laternu un ostas gunis mirgo kā Ziemassvētku virtene, tikai vasaras vakara izgaismota. Vecpilsētas reljefs ir izteikti kalnains. Uz klints atrodas cietoksnis jeb augšpilsēta, bet lejaspilsētā ietilpst tā daļa, kas ir starp klinti un jūru. Tallinas vecpilsēta kopš 1997. gada iekļauta UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā. Tikai pateicoties tam, ka senatnē apbūve nav veikta no kokmateriāla, vecpilsēta ir bijusi pasargāta no ugunsgrēkiem, var teikt, ka tā ir viena no tām retajām Eiropas viduslaiku pilsētām, kura saglabājusies līdz mūsu dienām, pie tam, gan līkumotās bruģa ieliņas, gan ēkas palikušas to sākotnējā veidolā.
/Tūristi Tallinā./
Nākamajā dienā vēlreiz esam vecpilsētā, bet tad jau gaisotne ir cita – ieliņas pilnas ar cilvēkiem, pārsvarā redzams, ka tūristi. Dienas gaismā zudusi daļa vecpilsētas šarma, gaisusi tās nemanāmā burvība, un viss izskatās savādāk. Ir saules pielieta diena, debesīs peld baltas mākoņu karavānas. Tagad, kad Rīgā, būvniecības finiša taisnē ir Gaismas pils – jaunā Nacionālā bibliotēka, igauņiem tāda jau ir uzbūvēta. Ēka visai iespaidīga. Šeit ir konferenču telpas, piemērots tehniskais aprīkojums. Plašuma sajūta pārņem jau vien esot bibliotēkas hallē. Apmeklētājiem pieejami draudzīgi stūrīši, kur lasīt grāmatas, vai vienkārši, pabūt tāpat, savās domās un parunāties ar citiem.
SOMIJA. Helsinki. Porvo
Pēcpusdiena neliecina par laika apstākļu izmaiņām, bet, līdzko nonākam uz prāmja, pie horizonta sāk parādīties izteikti tumši mākoņi. Kad prāmis atiet no Tallinas ostas, tālumā jau redzamas zibens šautras. Toties Tallina, tagad skatāma no jūras puses, ir pavisam savādāka, tornīši konkurē ar ostas pacēlāju snīpjiem. Somu jūras līcis šķiet pārsteigumu pilns, mānīgs un nepastāvīgs. Prāmis esot katamarāna tipa, it kā ‘lidojot’, pa ūdens virsmu. Neesmu kuģošanas nozares un terminu pārzinātāja, bet tas, ka braukšana ir ātra un šūpošanās arī krietni manāma, jūtams. Kamēr lietus pārsijā vien dažas retas lāses, eju uz atvērto klāju SEACATa aizmugurē. O, jā, vēja un viļņu šeit daudz! Ūdens ir tādā metāliskā, pelēcīgi sudrabainā krāsā. Prāmis aiz sevis atstāj balti zibošu putu sliedi. Tālumā redzami citi prāmji, kas strauji traucas uz priekšu, lielie kuģi jau iet lēnāk, peldošāk. Tomēr klāt ir tas, kas nav ne lūgts, ne gaidīts, proti, negaiss. Sāk līt jau pa īstam, virs mums uzsēdies tumšs negaisa mākonis, ducina, ārdās.
Nākas vien doties salonā un caur logiem skatīt šo negaisa, vēja un ūdens spēli. Viļņi sitas pret prāmja sāniem. Tomēr, cik ātri negaiss sācies, tik ātri arī tas pāriet, debesīs atkal sāk parādīties saule, bet jūras līcī – mazākas un lielākas klinšu saliņas. Uz dažām no tām ir pa mazam namiņam. Kā rūķīšiem. Kā nekā, tuvojamies trollīšu Muminu un Ziemassvētku vecīša dzimtenei – Somijai. Tālumā sāk iezīmēties Helsinku namu silueti.
Dodamies pa stikloto termināla gaiteni uz izeju. Piestātnei piekļautajā pusapļa teritorijā pietauvojušies vairāki prāmji un kuģi. Joprojām jūras pusē klīst tumši mākoņi. Lai gan ir vairāk vakars, nekā pēcpusdiena, zinām, vēl paspēsim apmeklēt kādu interesantu vietu Helsinkos – klintī cirsto baznīcu, dodamies turp. No ārpuses nav manāms, kas šeit atrodas, zem tā, kas iesākumā šķiet kā virs zemes esošs, mazs klints krāvuma gabaliņš. Ieejas vieta gluži vai nepamanāma, tikai no klints sāna, pienākot tuvāk, var redzēt baznīcas durvis. Lai arī iekšā ir pakrēsla, telpa šķiet mājīga. Brīnišķīga akustika, pat čuksts dzirdams skaidri un tālu. Virs ērģelēm un altāra daļas griestos, pusaplī, izvietoti jumta logi, pa kuriem ieplūst blāva kliedēta gaisma. Bet ir arī elektriskais apgaismojums. Interesanta sajūta, redzot ko tādu pirmoreiz – baznīca pazemē, pie tam, klintī. Ja stāstītu cits, neticētu. Izrādās, Klints baznīca (Temppeliaukion kirrko) uzbūvēta 1969.gadā. Tajā laikā tā esot bijusi fantastiska iecere, ko īstenojuši arhitekti, radot apļveida baznīcu, kuras iekštelpas izveidotas, saspridzinot klinti 12 m virs ielas līmeņa.
Somija, zināmā mērā, tomēr, ir paradīze bērniem, lielākiem un mazākiem, jo tā ir trollīšu Muminu un Ziemassvēku vecīša dzimtene forever. Vairāk zināmie nosaukumi, kas saistīti ar Somiju, ir – sauna, Nokia. Un tirdzniecības centrs, jau pie Helsinku robežas. Iepirkšanās kulta vieta, kā gan citādi to vēl dēvēt? Vairākos stāvos, tā labirintos, veikaliņu rindās pazūd laiks, nauda un, sorry, arī saprātīgā domāšana, jo te visa kā ir pārāk daudz…
Helsinkiem piekļautajā līcī acis žilbst no jahtu daudzuma, stāvvietās pietauvojušās, tās ir kā mazāki un lielāki balti gulbji. Kaut gan, vēl esot uz prāmja, atklātos ūdeņos, netālu no Helsinkiem, bija vērojams skats a`la ‘māj selgā bura vientulīga’, tikai ne vairs vientulīga, jo buru bija daudz.
/Vienā no piestātnēm Helsinkos./
Pievakare pie Janam Sibēliusam veltītā pieminekļa kļuvusi vēsāka. Tuvumā redzams ezers. Jāteic, piemineklis izskatās visai savdabīgi – abstrakta tērauda konstrukcija. Atgādina stabuļu mežu, tas turas uz dažiem balstiem, kas pazūd klintsakmeņos. Lai piemineklim piekļūtu tuvāk, jākāpj uz klints bluķiem.
/Piemineklis komponistam Janam Sibēliusam./
Toties Helsinku ielās manāmi arī sarkanie divstāvu autobusi. Kā Londonā. Vakarā ejam klausīties ielu muzikantu spēli.
Pirmais rīts Helsinkos. Viesnīca atrodas nedaudz nostāk no pilsētas centra, tomēr ne pārāk tālu. Ir jau bijuši smukie kuriozi. Izrādās, tas, kas latviski skan labi, pateikts Somijā, ir ar pavisam citu nozīmi, un otrādi. Tā jau bijām izsmējušies par cepumu nosaukumu, bet smaida piedeva sekoja arī pēcāk. Helsinku centrā ir kāda ēka, kas manu uzmanību piesaistīja jau iepriekšējā pēcpusdienā, kad ar prāmi tuvojāmies ostai. Kā tagad izrādās, tas ir Doms pie Senāta laukuma (Senaatintori). Doms atrodas kalnā, ir pamanāms jau no attāluma, jo izceļas pāri citām ēkām ar, jau no tāluma redzamiem, kupoliem. Uz Domu ved daudzie pakāpieni, visai stāvas, granīta kāpnes.
/Doms, agri no rīta./
Pa ceļam uz Porvo dažādas lauku ainavas, līdzīgas, kā pie mums, vien vairāk koku audžu – krūmāju, birztalu, skujkoku. Dažviet autoceļš izcirsts klintī, redzami nožogojumi un sarkanbrūnais granīta zaigojums saulē.
/Pa ceļam uz Porvo. Lielceļš un klints./
Agrāk Porvo bijusi visai rosīga tirdzniecības pilsēta, par to atgādina sarkanās spīķera ēkas. Bet man iepatikās leģenda par mērāmo krūzi. Tātad: saskaņā ar kādu senu leģendu, kaut kad, sensenos laikos, Porvo dzīvojis kāds vietvaldis, kurš izdomājis nodokļu vākšanai ‘viltīgu’ trauku (krūzi) ar dubulto dibenu. Savākto naudu, atdodot valsts kasei, vietvaldis krūzi iztukšojis no otras puses, tādējādi daļa tās satura palikusi slepenajā nodalījumā.
Porvo it kā sastāv no arī divām daļām – vecpilsētas, un daļas, ko sauc par ampīra stila pilsētu. Abām pa vidu ir mūsdienīgs centrs ar veikaliem un tirgu. Kādā saldumu veikalā, kur nopērkamas konfektes, kas nav masveida produkcija, iegādājos ļoti garšīgas trifeļu konfektes. Jā, un tagad sekos gadījums ar lakricu. Kas ir ēduši lakricas konfektes, zina, kas tas ir. Es nezināju. Īsi sakot, lai izjustu šādu konfekšu patiesās garšas īpašības, sajustu kā delikatesi, vispirms ir jāpiegatavojas, ka garšos, maigi izsakoties, ļoti negaršīgi. Vismaz man.
Vienā no kanāla piestātnēm atrodas kuģis. Nedaudz senatnīgs burinieks. Patiesībā tas ir restorāniņš, kurā ieturam pusdienas. Turpat kanālā, viļņu svaidītas, šūpojas jahtas, laivas un laiviņas. Jau pa gabalu pamanāmas arī oranžās boju bumbas.
Atpakaļceļā uz Tallinu, ir skaista vēlīna pēcpusdiena. Silta, saulaina. Kad braucām uz Helsinkiem, prāmi pārsteidza negaiss, tagad, izbraucot no Helsinkiem, tas tiek kompensēts ar visskaistākajām ainavām – ūdenī spoguļojas jahtu spoži baltās buras, vēja tikpat kā nav, arī mākoņi, kad saule riet, gandrīz pagaisuši no debesīm. Saulriets ir zeltaini spožs, tas atspoguļojas līča viļņos.
