Gvatemala un tās galvaspilsēta Gvatemala.

18.05.2008
7 min lasīšanai
27 foto

Uzreiz pabrīdināšu potenciālos šī aprakstiņa lasītājus, ka šis būs reāls un bik paskarbs vērojums par šo valsti un tās cilvēkiem. Tā kā tiem, kas vēlas lasīt tikai par salkanu jūsmošanu par smilšainām pludmalēm, eksotiskiem džungļiem, sniegotiem kalniem, smaidīgiem un laipniem cilvēkiem, utt, laikam nevajadzētu to lasīt... Ielidojam šajā valstī, jau desmit dienas pabijuši Kostarikā. Tā kā šis valstis ir gandrīz kaimiņi(to starpā atrodas tādas „mīļas” valstiņas kā Hondurasa un Nikaragua),tad skaidrs, ka uz milzīgiem sadzīves, cilvēku un dabas īpatnību pārsteigumiem mums īpaši vairs nav ko cerēt. Vienīgais, uz ko ceram, tas ir redzēt īstu, dabīgu, pagaidām vēl tūristu nepārsātinātu vidi. Bet tūristu pieplūdumam gan viņi šeit jaušami gatavojas-lidosta, lai arī vēl nepabeigta, tomēr jau pārsteidz ar saviem izmēriem. Tā būšot lielākā Centrālamerikā, un Gvatemala tūrisma ziņā cer pamatīgi konkurēt ar Kostariku. Pirms dažiem gadiem pamatīga vētra Stens ar milzīgiem cilvēku upuriem viņiem šo štelli gan diezgan pamatīgi iedragāja, bet nu jau lautiņi sāk šo nelaimi piemirst. Vienīgi lidostā pārsteidza viena lieta-viss un visur tikai un vienīgi spāņu valodā. Pat ēdienkartes kafejnīcā...Lai gan šī valsts ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ vairāk orientējas uz ASV tūristiem, kur spāņu valodu skolēni skolās bieži vien izvēlas kā otro apgūstamo valodu, tomēr tas man tā īsti izprotams nav...Un uzreiz pateikšu, ka tas bija vērojams it visur šai valstī-tūristus grib, bet kaut vai ēdienkartes iztulkot-to gan nē...Bijām spiesti pamest vairākus it kā jaukus krodziņus tikai dēļ tā, ka nav jau nekas saprotams. Lidostā ar saviem jautājumiem pamatīgi izspīdzinājām tūrisma informācijas centra darbinieci, pateicoties kurai tad nu varējām izplānot šajā valstī pavadāmo desmit dienu grafiku. Latviešu valodā internetā par šo valsti nav gandrīz nekādas informācijas, līdz ar to braucām uz šejieni ar gluži skopām zināšanām. Gods kam gods-šajā info centrā netikām kūdīti pieteikties ekskursijām, rezervēt viesnīcas, utt, kas parasti nogurdina šāda tipa kantorīšos citās valstīs. Tikai informācija! Ārā mūs sagaida taksistu pūļi. Braucam uz Gvatemalas galvaspilsētas Gvatemalas centru(tieši tā-valsts nosaukums ir tāds pats kā tās galvaspilsētas nosaukums). Izkāpjam pilsētas centrālajā laukumā. Sāk līt.Lai arī esam šeit laikā,kad nu jau teju,teju jāsākas sausajai sezonai(oktobra vidus),lietus ik pa laikam tomēr lika mums atcerēties Latviju... Uzreiz varam saprast ,ka esam tikuši ,kur gribējām-beztūrisma vidē. Valūtas maiņas punktu -0,angļu valodas zināšanas-0,info angļu valodā-0...(vēlāk uzzinām, ka galvaspilsēta tiek uzskatīta par bīstamu vietu).Bezmaz vai ar zīmju valodas palīdzību tiekam nosūtīti uz banku, kur varam tikt pie šamējo valūtas. Kādā kafejnīcā nogaršojam izslavēto Gvatemalas kafiju-pilnīgi nedzerama.(lai arī citviet tā bija labāka, bet par garšīgu un aromātisku to nosaukt nekādi nevar).Nedaudz paklaiņojam, un neko savam skatam īsti eksotisku neatraduši,nolemjam doties uz ostas pilsētu San Jose, lai darītu to,kā dēļ daļēji esmu uz šejieni triecies-lai Klusajā okeānā noķertu kādu buruzivi. Kāpjam taksī un braucam uz autoostu. Pa ceļam vēroju celtnes-Centrālamerikas valstīm ir raksturīgs pilnīgs arhitektonisks tukšums- ēkas pārsvarā līdzinās betona garāžām.Ja tajās kaut kas tiek tirgots, tad par vizuālo reklāmu šie galīgi nesaspringst-ar krāsas un trafaretu(citreiz pat bez tiem) palīdzību visa nepieciešamā infa nonāk uz sienas. Smieklīgi, ka šadā veidā uztrieptus var redzēt tādus brendus kā Sony, Nike, utt...Man kā cilvēkam, kas kādreiz ieguvis mākslinieka-noformētāja diplomu,uz to skatīties bija grūti...Autoosta-lai samaksātu taksistam, izvelku visu samainītās naudas žūksni,jo vēl neatpazīstu šo naudu pēc izskata. Aiz takša stikliem pamanām vairāku tumsnēju ļautiņu skatus, kas ļoti izteikti vērsti žūkšņa virzienā.Vīri cieši apstāj mašīnu. Taksists ir sabijies un lauzītā angļu valodā(pirmās angļu valodas skaņas šajā valstī) satraukti dulburē,ka „never, never don’t see your money!!!” Lieku taksim pabraukt kādus 100m tālāk,bet ārā kāpt bail! Laimīgas sakritības dēļ tieši patreiz atiet mums nepieciešamais buss. Ātri kāpjam tajā un jūtamies jau drošāk...Tfūūū! Še tev beztūrisma vide-dabūjām! Autobusi šeit eksotiski-no ASV iepirkti veci School Busi,kuros vadā skolēnus uz skolām. Citiem pat saglabājušies šie uzraksti. Pa ceļam var pavērot pasažierus, paklausīties ritmisku mūziku un bērnu klaigas. Nu un protams, dabu! Džungļi, kalni...Skaisti! Šo to pafilmējam,tādā veidā pievērsdami sev pamatīgu uzmanību. Ceļa vidusdaļā piestājam Qepos pilsētā. Cauri stiklam varam pavērot skaļo tirgu,netīrību,un kā tantes ar groziem uz galvām klaigādamas piedāvā visādus ēdamus niekus. Līdz ar tumsu ierodamies San Jose pilsētiņā. Neomulīgi-mēs tiekam izkrītoši vēroti. Jā, iebraucējus laikam tā redz reti! Nejaukākais ir tas,ka skati ne tik izteikti ir vērsti uz mūsu stāviem, cik uz mūsu mantām-videokameras somiņu un mugursomām. Un lai arī mans stāvs ir diezgan biedējošs-192cm un 115kg,bet satiekoties ar lai arī pamazā auguma, bet skarbā paskata vīru asinīm pielijušo acu skatienu, sāku justies maziņš, vājš un bezspēcīgs. Jā-tikai desmit gadus atpakaļ pārtrauktais pilsoņu karš ir atstājis pamatīgas pēdas pat šo vīru izskatā(Kostarikā noteikti tādu sajūtu nebija, kaut gan citādi cilvēki izskata ziņā ir līdzīgi). Galu galā, vēl tagad daudziem mājās glabājoties ieroči...Ja kāds ir redzējis filmu „Desperado”, tad šīs filmas varoņu tēli bija ļoti līdzīgi šeit redzamajiem. Tikai īsti! Atkal kāpjam taksī un dodamies uz kaimiņpilsētiņu Iztapa, kuras tiešā tuvumā tad arī atrodoties liellaivu un jahtu osta,kas mums ir nepieciešama. Pārdesmit minūtes ceļā un mums paveras sirreāla aina-nakts, gandrīz neviena cilvēka, bet nezin kādēļ pašā pilsētas(drīzāk ciema) centrā griežas ceļojošo atrakciju karuselis...Galīgs sviests! Piebraucam pie viesnīcas-slēgta! Jebkura vēlme sazināties ir pilnīgi bezcerīga-angliski viņi nezina pat vārdu „hotel”! Trakākais, ka neviens neko nezināja pateikt par ostu vai vismaz norādīt virzienu uz to. Man pat likās, ka viņi nemaz nezina, ka dažu kilometru attālumā skalojas Klusais okeāns... Pēc stundu ilgiem pūliņiem atrodam kaut kādu ūķi, lai pārgulētu.(saņem!-beztūristu vide!:))...) Un te notiek brīnums, ko varētu salīdzināt ar Jēzus nokāpšanu zemas virsū-viesnīcā pie mums atnāk angliski runājošs vīriņš! Viņš piestrādājot par gidu un rīt mūs aizvedīšot uz ostu! No rīta norunātajā laikā vīriņš ir klāt, un mēs varam doties uz copi. Bet osta ir tukša-uzzinām, ka okeānā plosās orkāns un visi braucieni ir atlikti.Un neesot tā īsti arī sezona...Samaksājam dzeramnaudu gidam un nolemjam „pa fikso” tīties prom no šejienes. Izbaudījuši beztūrisma vides jaukumus, dodamies uz Antigvu- drošu, sakoptu, mīlīgu un, protams, tūristu iecienītu pilsētu.Te arī pavadām vairākas dienas. Ekskursiju piedāvājums paskops, bet tas ,kuru izmantojām, paliks atmiņā ilgi! Ekskursija uz aktīvu vulkānu! Stundas brauciens no Antigvas un esam galā. Tad seko pusotru stundu ilgs nejauks kāpiens augšup pa kalnu. Viss jau būtu ok- fiziskās izturības veicināšanai noderīgs pasākums, bet līst lietus, un takas kļuvušas dubļainas. Sieva izvēlas pareizo variantu-noīrē zirga un pavadoņa pakalpojumus. Pēc pusstundas kāpšanas un slidināšanās pa dubļiem sāku uz viņas pusi mest ar melnu skaudību pilnus skatienus. Bet ieraudzītais kompensēja visu! Veļas smagnēji miglas vāli, starp kuriem jau var pamanīt gailošas magmas kustības. Staigājam pa sacietējušo magmu, starp kuras plaisām dažu desmitu centimetru dziļumā var redzēt aktīvu lavu. Kaut kas kosmisks! Pie lavas var pieiet pat tik tuvu, ka var pabakstīt to ar koku. Tikai karstums pamatīgs! Sāk jau tumst un dodamies atpakaļceļā. Par to labāk nestāstīšu-bez lamuvārdiem būs grūti iztikt! Pateikšu tikai to, ka tas bija vēl uz pusi grūtāks nekā augšupceļš! Caur kādu tūrfirmu tomēr pasūtam vienas dienas copes tūri un atgriežamies Iztapā. Mūsu kompānijai ir piebiedrojies kāds vecs angļu ārsts ,kurš te kādreiz atbraucis misijā, ieprecējies un palicis uz dzīvi. Viļņi ir lieli un kapteinis uzmanīgi vēro, vai maz varēsim iebraukt pienācīgā attālumā no krasta. Redzams, ka šis ļoti labprāt būtu mūs pavizinājis tepat gar krastu, bet redzēdams, ka šo to saprotu no jūras copes, nopūšas un brauc iekšā okeānā...Vecais vīrs momentāli aizmieg,un pamožas tikai tad ,kad šim beidzot jāvelk zivs(un protams-vislielākā).Buruzivīm patreiz neesot sezona un ūdens arī ir saduļķojies.Bet noķeram citu eksotisku zivi-dorado. Pēc buruzivs būs jābrauc citreiz. Dažas dienas pavadām pie Atitlan ezera. Skaists, kalnu ieskauts ezers, gar kura krastiem izvietojušies mazi ciematiņi. Citos vairāk tūrisma infrastruktūras, citos mazāk. No viena uz otru var pārvietoties ar laivām. Pavisam nedaudz par vietējo virtuvi-ļoti nabadzīga!(Tāpat kā Kostarikā) Visur tikai tradicionālais rīsu un pupiņu maisījums. Vistas gaļa, olas, bezgaršīgas pankūkas...Un praktiski viss. Un tas pie šo valstu tik daudzveidīgās augu dažādības!Kauns un negods! Tā ka latviešiem par saviem zirņiem ar speķi nu nemaz nav jākaunas! Ceļojumu nobeidzam ar svarīgāko Gvatemalas apskates objektu-Tikalas maiju cilšu piramīdu apskati. Tikt uz turieni ir grūti un dārgi-no sākuma ar lidmašīnu, tad vēl kādu stundu ar autobusu. Tā kā vēl nav sākusies tūrisma sezona( sākas novembrī),tad izvēlētajā viesnīcā esam vienīgie klienti. Jūtamies neomulīgi-vesels bars apkalpojošā personāla seko katrai mūsu kustībai un ir gatavi visādi izdabāt. Viesnīca lieliska-bungalo tipa mājiņas, pa vidu baseins, un visapkārt džungļi, kuros nemitīgi bļaustās mērkaķi! Elektrību te iegūst ar ģeneratora palīdzību, kuru pa nakti izslēdz. Vārdu sakot-tiešām eksotiska vieta ar visām ērtībām un neērtībām. No rīta dodamies uz piramīdu apskati. Ejam pa džungļu takām, visapkārt pa kokiem lēkā un bļaustās mērkaķi, pa zemi staigā dažādi citādi radījumi un neradījumi. Grandiozas celtnes džungļu biezoknī, kuras celtas, vadoties pēc kaut kādiem tur īpašiem zvaigžņu stāvokļiem un meridiāniem(grūti bija saprast specifisko gida stāstījumu). Mels Gibsons savu pēdējo filmu „Apokaliptus” ir veidojis, būdams iespaidā no šīs vietas apmeklējuma. Maiju pēcteči gan uz viņu ir pamatīgi sadusmojušies, jo patiesībai filmā neatbilstot itin nekas-ne valoda, ne tērpi ,ne vēsturiskie notikumi...Pilnīgs fantasy! Bet nelaime jau tā, ka cilvēki, tai skaitā arī es, filmu uztvēra kā baltu patiesību. Un, vērojot šīs piramīdas, man uzreiz ausa atmiņā filmas ainas, ka pa to kāpnēm ripo upuru galvas... Visādā ziņā varu teikt, ka pēc šo celtņu apskates Ēģiptes piramīdas sāk šķist nožēlojamas... Ceļojuma nobeigums gan sanāk nedaudz skumīgs-pārpratuma pēc nokavējam lidmašīnas reisu atpakaļ un Kostariku un esam spiesti pavadīt vēl vienu nakti Gvatemalas galvaspilsētā. Viesnīcas numuriņa cena pašā centrā-aptuveni 30 Ls. Izejam pastaigāties, kā arī mēģināt no automāta sazvanīties ar mūs jau gaidošajiem paziņām. Piecpadsmit minūšu laikā mums piesējās trīs naudu griboši tipiņi, pēdējais no kuriem izvilka pat nazi...Nu nafig! Ātrāk kājām atpakaļ uz viesnīcu, kur pat numuriņos instrukcijās ir rakstīts, lai neatpazīstamiem ļautiņiem durvis vaļā nekādā gadījumā neverot... Kopsavilkums-Gvatemalā ir tikai trīs drošas tūrisma vietas-Tikala, Antigva, Atitlan ezers...Varbūt ir vēl kāda, bet neesmu pārliecināts. Pārējās vietas, ieskaitot galvaspilsētu-nu, jūs jau lasījāt...Bet man vienalga patika! Skaista daba, neierastie džungļi un, protams, vulkāni! Galu galā es taču gribēju redzēt naturālu vidi, kuru nav samaitājis tūrisms...Un man taču vēl tur ir jāatgriežas-pēc buruzivs! P.S.Atceļā uz Latviju no lidmašīnas bagāžas nozuda fotoaparāts, tādēļ necilā bilžu galerija ir tapusi tikai no reti izmantotās videokameras fotouzņēmumiem,no kuriem tikaidaži tapuši Gvatemalā.Dabas ziņā šīs valstis ir ļoti līdzīgas.

Gvatemala un tās galvaspilsēta Gvatemala.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem