Funšala un februāris

  • 6 min lasīšanai

Ņemot vērā, ka pagājušo vasaru par siltu nosaukt nekādi nevar un faktu, ka tobrīd no LV kaut laiciņu aizbēgt uz kādu siltāku zemi nebija izdevies, šoziem, gada sākumā, vēl pat nezinot, ka ziema tik ļoti ievilksies, tapa plāns – jābrauc un jāpasildās. Līdzīgi kā iepriekšējiem aprakstiem, šim rakstam arīdzan būs informatīvs raksturs – uzreiz arī jāatgādina, ka esam budžeta ceļotāji, nemeklējam 100-zvaigžņu viesnīcas ar all-included un dārgakos restorānus. Cerams, kādam palīdzēs.

Tātad – Madeiras salas. Pieder Portugālei, atrodas Atlantijas okeānā ap 800km no Eiropas, ap 500km no Āfrikas, arīdzan ap 400km uz ziemeļiem no mūsu tūristu tik iecienītajām Kanāriju salām. „Mūžīgā pavasara sala” – tā Madeiru dēvē daudzi tur pabijušie. Tā laikam arī ir, jo vidējā gada temperatūra šeit gandrīz nemainās – naktī ap +16-20, dienā ap +22-26 – viesnīcas darbonis teicās, ka viskarstākais esot bijis "kaut kad vienreiz +34" – laikam no Sahāras puses iepūsts siltāks gaiss. Tātad – ziemeļniekiem mēreni nekarsts klimats komplektā ar Atlantijas okeāna "pūtienu". Galvenā sala neliela - 20x70km, vulkāniskas izcelsmes, tātad viens liels pelēks klinšu bluķis, pāris kilometru no krasta jau ap kilometru un vairāk augsti kalni, nemeklējiet arīdzan šeit smilšu pludmales.

Kā tikt? Budžeta ceļotājiem nekā vai „pa dārgo”, ja meklējam caur visādām tūrisma aģentūrām, AirBaltikiem un lētāko lidojumu piedāvātājiem. Tā kā sala pieder Portugālei, ar šo Eiropas galu vislabākais transports, izejot no tā arī jārok. Mums pasākums izmaksāja turp atpakaļ 320Ls 2-iem - 2 Ryanair'a autobusi turp un atpakaļ līdz Porto un vietējais TAP līdz Funšalai (Madeiras lielākā pilsēta) un Ryanair-veidīgais Transavia atpakaļ. Galvenais rezervēt biļetes +/- 2 mēneši pirms lidošanas.

Pirmā pietura – Porto. No Rīgas itin izdevīgi, lidojot caur Charleroi – tās pašas dienas vakarā esi jau Porto, jādirn kādas 4 stundas lidostā, bet beļģu bārs ievērojami saīsina laiku. Viesnīcas februārī iekš Portugāles latvieša maciņam kāreiz – 2-vietīgi numuri ar visām brokastīm ap 20-30Ls – šāds cipars bija gan Porto, gan Funšalā. Brokastis ļoti OK (nav tikai kruasāns un kafija), vienīgi jārēķinās ar to, ka budžeta viesnīcās var nebūt apkures – to dažkārt kompensē ar daudzām segām.

Tā kā uz Funšalu katru dienu ziemas periodā lētie reisi nelido, saplānoju pie reizes apmaklēt Futebol – kāreiz iekrita Čempionu Līgas 1/8 fināls FC Porto – Malaga CF. Pilsētā visu dienu var just futbola klātbūtni – pilns ar Malagas faniem – šīs spāņu dienvidu pilsētas klubs pirmoreiz tā vēsturē nokļuvis tik tālu Eiropas klubu prestižākajā turnīrā - pacilāta gaisotne. Biļetes internetā iepriekš labāk nemeklēt – lētakais, ko redzēju, ap 130EUR. Uz vietas ieejam FC Porto storē, 25EUR/gab, pie tam stūrī augšā, salīdzinoši labā vietā – tā lūk. Nezinu gan, kā būtu, ja pretiniekos būtu Real Madrid vai kas tāds, bet šoreiz 56-tūkstošvietīgajā Dragao varēja manīt arī brīvas vietas. Pati spēle pilnīgs mēsls (diemžēl mums kaut kā tā sanāk ar to futebolu ārzemēs) - Porto uzvara 1:0, pie tam Malagai, kas šogad man ļoti simpatizē, pat neviena sitiena uz vārtiem (atbildes spēlē gan viss nokārtosies un Malaga tika tālāk). Pirms futbola pablandamies pa Porto, ir jau te būts, tāpēc virzieni zināmi. Ieva iepērk dažu lētu apģērba un ne tikai gabalu, lēti paēdam pie paša Eifeļa skolnieka tilta (2 cilvjiem porcijas ar zivi + vietējais baltvīns EUR 22) - kā jau minēju, viss latvieša kabatai kāreiz. Lēta tā Portugāle, it sevišķi ziemā.

Nākamā rītā uz Funšalu. Ielidojam – pēc izkāpšanas sajūtams patīkams siltumiņš - ap 20 plusā. Lidostas skrejceļš interesants – izvietots uz pāļiem, uz mākslīgi radītas pussalas, jo, gluži loģiski, līdzenu vietu uz šīs salas vienkārši nav. Kopumā paredzēts šeit būt 5 dienas, īpaši neiespringt, vairumu laika izbaudot salas dabu un gaisu. Uzreiz sastopamies ar dīvaino autobusu satiksmi - tāds bardaks iepriekš nekur nebija redzēts, bet 3-ajā dienā jau visu saproti. Visur uzrādīti tikai laiki, kad autobusi iziet no galapunktiem, ja iekāp kaut kur pa vidu, pats vari rēķināt laiku, kad tie varētu pienākt, ja necel roku un nestopē, tad šamie nestājas. Pie mums, ziemeļos, viss ir sakārtots.

Atrodam, tiesa, nedaudz pamaldoties, savu aizrunāto budžeta hotelīti – mazs ģimenes uzņēmums, 6-8 divvietīgi numuri. Vienīgais angliski runājošais ir vīriņš ap gadiem 45, fonā skatās Gorillaz konci un nepārtraukti dungo līdz. Arī šad tad nākamajās dienās. Uzreiz izbaudām arī jancīgo Madeiras klimatu – lietus uzlīst, atkal saule, atkal nedaudz nolīst, bet jocīgi bija tas, ka šādi bija tikai uz nogāzes, uz kuras atradās mūsu hotelīts – zemāk pie okeāna gandrīz nepārtraukti spīdēja saule. Pirmajā dienā pablandījāmies apkārt, mūsu rajonā kāreiz pilns ar ēstuvēm + 2 alus bāri, kuros bija dabūnami pat dzerami ali. Tas gan laikam tāpēc, ka Madeira mudž no vācu, angļu un skandināvu pensionāriem - kas gan, piemēram, vecam vācietim var būt labāks kā glāze nefiltrēta kviešu alus pēc pastaigas pa Madeiru! Noejam līdz okeānam, ieēdam vietējā supermārketā iegādātās biznesa pusdienas un uzdzeram vietējo apreibinošo dziru Poncha, kas ir tīri gards liķierītis ar dažādām garšām – apelsīnu, mandarīnu, marakujas, ar medu un citronu vai bez utt. Kāds pusmūža francūzis, draugu ovāciju vadīts, pa akmeņaino piekrasti ieklibo arī apūdeņoties – mēs gan nealkstam – nesteidzoties baudām sauli, vēju un +23 20. februārī. Vakarpusē ar savām taurēm visu pilsētu piebazūnēja kāds paliels pensionāru kruīza kuģis – droši vien pēc stundām 3ām paredzēts doties tālāk. Lai tauta, tā teikt, ieslēdz 2-o kosmisko ātrumu un laicīgi paspēj atpakaļ.

Tad nu par pastaigām. Uzskatu, ka uz šīs salas nav vērts īrēt mašīnu (viesnīcnieks piedāvāja, šķiet, par 35EUR/diennaktī – labi arī tas, ka nav jāiemaksā nekādas drošības naudas – nekur jau neaizbēgsi) – pārāk apkārt skaista bilde, lai to vērotu pa mašīnas logu, pie tam Madeira kāreiz ir slavena ar savām tūristu takām. Aizbrauc ar busu līdz kārtējās takas sākumam, pastaigājies, pēc tam brauc atpakaļ (tas gan, tiesa, šur tur tikai teorijā, bet par to vēlāk). Minēju jau mazo salas izmēru, bet tas ir mānīgi - piemēram, ar autobusu līdz 15km attālajai Cabo Girao stāvklintij jābrauc pusotra stunda pa mazajiem kalnu ceļiem, uz otru salas pusi autobuss brauc 3 ar pusi stundas. Šā iemesla dēļ vēlams startēt rīta pusē, lai vēlā pēcpusdienā paspētu ar pēdējiem autobusiem atpakaļ, it sevišķi brīvdienās.

Pirmajā pastaigu dienā nolemjam aizšaut līdz jau minētajai Cabo Girao. Ap 600m augsta stāva klints okeāna malā, uztaisīts pat tiltiņš tūristiem, līdzīgi kā amīšiem Grand Canyon – skaties sev zem kājām cauri stikla grīdai. Mēs gan izdomājām nedaudz paieties līdz klintij un zemāk ar kājām, paizmantot arī vienu no slavenajām levadu jeb ūdenskanālu takām, pēc tam jau iepriekš līdzīgs pieredzētais biznesa pikniks puskilometra augstumā nostāk no tūristu skatpunkta tādā kā pļaviņā – apkārt aug kaktusi un zied viss kaut kas tāds (līdzīgs), kas pie mums vasarā. Šī bija, kā vēlāk izrādījās, vissiltākā diena – ap 25+ un okeāna vējiņš šajās 2-3 stundās nodarīja pamatīgus postījumus mūsu ziemeļnieciski bālajām sejām un maniem tikpat ziemeļnieciski saules nerūdītajiem pleciem. Smērējaties cik jaudas, pirms pasauļoties okeāna vējelī vai vienkārši staigāties saulē. Tālāk atkal sanāk piedzīvojums ar vietējo busu – noejam kalna otrā pusē, saprotam, ka saule jau iet lejā un esam nekurienē, pēkšņi ieraugām pieturu – protams, bez laikiem, norādēm. Brauc viens buss, pabrauc garām, jo nestopējam. Vietējam onkam rādām uz pieturu un bļaujam "Funchal, bus, when, kad" - kaut ko tādu - no vīriņa var saprast - būs buss, kaut kad ap 5iem. Bija arī. Bet kādu stundiņu tur nodirnējām.

Otrā pastaigu dienā mūsu mērķis bija salas austrumu gals – klinšu masīvs, kas iestiepjas kādi 5 kilometri okeānā, no kuriem kilometru 2-3 garumā izveidotas takas. Atkal meklējam vietējo busu, kas ved tieši uz šejieni, buss, mums galīgi ne par pārsteigumu, pieklājīgi pieblīvēts ar cilvēkiem, kam pāri 50. Uz pussalas (vairāk gan klints strēles) tā pamatīgi varēja sajust minēto vēju, pie tam niknu un "caurvējisku" - kaut ārā ap +25, bez džemperīša nu nekādi + jādomā, kā izvairīties no kritiena, ja no kādas aizklints uzpūtīs kārtīga brāzma. Jāatzīmē gan tas, ka kalnu takas dažiem mūsu busmeitiem – cilvēkiem, kam pāri 50 - padodas daudz vieglāk kā mums - bez stenēšanas un biežas apstāšanās. Šodien man kaut kā iekrīt piedzimšanas datums – Funšalas centrā tiek atrasta mīlīga iestāde, kurā tīri glauni ieturam Svētku maltīti un, vairs jau ne par pārsteigumu, neko ļoti dārgi nesamaksājam.

Trešā dienā izdomājām paieties pa taku salas vidienē, kur tādi kalneļi ap pusotru kilometru. Buss pa mazajiem ceļiem uz augšu un leju brauc kā dulls, pamanās vēl izmainīties ar pretimbraucošajām mašīnām, kaut ceļa platums tā vien ļauj pašam autobusam tajā ietilpt. Kā velāk izrādīsies, neko diži nepagājāmies, jo gluži vienkārši takas sākumu neatradām – vietējo vīriņu norādēm sekojuši, kādu gabaliņu paejamies, pakāpjamies, bet saprotam, ka tā laikam nebūs īstā taka. Jāiet pāri kalnam un jābrauc atpakaļ no otras puses, un šeit īsti nav jēgas riskēt un doties kaut kur, nezināmā virzienā. Laikam viss darīts tā, lai maksātu par precīzākām norādēm tūrisma infocentrā (Funšalā infocentros sēdošie darboņi parasti atbildēja stipri negribīgi un žāvājoties), tāpat ir redzams, ka lielu daļu takotāju-pensionāru uz šīm takām vadā Shuttle-busi no „biezajām” viesnīcām.

Diemžēl mums atvēlētajā laikā nekur tālāk, piemēram, uz otru salas pusi, netikām, pie tam izvēlētā nesteidzības politika to liedza darīt. Paklīdām pa Funšalu, kurā ir daudz mazu, foršu parciņu, pirms brauciena domājām – jāuzbrauc uz botānisko dārzu kādudien, taču jau pirmajā dienā sapratām, ka tam nav nekādas jēgas - visapkārt ir viens liels botāniskais dārzs, savvaļā pilns ar puķēm un augiem, kurus ziemeļnieki audzē savos dzīvokļos pie logiem, lai nabaga augiem būtu vairāk gaismas. Vakaros visbiežāk aizgājām līdz vietējam alus (sporta) bāram (cenas latvieša maku iepriecinošas), bet par sevi vakarpusē lika manīt -2 stundas laika starpība (ap 10iem pēc viņu - pusnakts pēc mūsējā - sāka piezagties nogurums) un ofisa cilvēku nenorūdītajiem organismiem diezgan pieklājīgais noieto kilometru daudzums.

Tā lūk paskrien ātri atvēlētais laiks, un jau lidostā saproti, ka +20 nebūs vēl vismaz līdz maijam, ja nu vienīgi atkal spontāni ienāks prātā kur aizdoties. Kur vairāk saules.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais