Bonjour Paris!

16.05.2008
8 min lasīšanai

Lai gan Francijā bijām bijuši (Francijas dienvidos), tomēr līdz Parīzei nebija nācies aizceļot. Tā kā mums nebija īpašas izvēles ar datumiem un līdz ar to lētajiem Airbaltic reisiem, tad nācās pirkt to, kas ir noteiktajā dienā. Lai velti neizniekotu dienu, turp izvēlējāmies reisu 07.00 no rīta, bet atpakaļ plkst.18.00. Neskatoties uz to, ka abi reisi bija ar pārsēšanos Kopenhāgenā un laiks priekš pārsēšanās bija tikai apmēram 30-40 minūtes, visu paspējām un arī bagāža neaizpeldēja tālēs zilajās. Taču zināms tremors šajā sakarā bija un nākamreiz ceļojot mīlā miera labad tomēr izvēlēsimies tiešo reisu. Akmentiņš Airbaltic dārziņā – tā kā bijām cēlušies plkst.04.30 un nebijām brokastojuši, labprāt būtu to izdarījuši lidmašīnā, taču nekā! Sāksim ar to, ka apkalpe pie brokastu izpārdošanas ķērās tikai minūtes 30-40 pirms nosēšanās un kamēr pienāca mūsu kārtā pēdējā rindā, izrādījās, ka viss ir notiesāts un mēs varam dabūt tikai kafiju un tēju. Nu ko, ņēmām vismaz tās, lai aizpildītu īgni rūcošos kuņģus, bet nepaspējām iemalkot ne pusi, kad stjuarte mums krūzītes atņēma, jo lidmašīna, lūk, sēžoties... Pēēē... Nu bet štrunts, tas faktiski arī bija vienīgais negatīvais punkts visa ceļojuma laikā. Plānojot pašu ceļojumu, abi ar vīru nolēmām nesaspringt un vienkārši klīst pa Parīzi un to izbaudīt (cik nu to var 4 dienās), uz muzejiem un visādiem citādiem pieminekļiem īpaši neuzspiest, ja nu vienīgi garām ejot kaut kas īpaši iekārojas. Nezinu kādus materiālus plānošanai izmantoja citi, bet man ļoti noderēja daži Parīzes apraksti no draugiem.lv un, viennozīmīgi, ļoti iesaku Dorling Kindersley krāsaino ceļvedi „Parīze” (nopērkams jebkurā sevi cienošā grāmatnīcā, vidējā cena 15-18 lati). Tur viss bija vienkārši un skaidri aprakstīts, ar visu pilsētas karti un metro stacijām. Starp citu, metro staciju plāns šajā grāmatā ir labāk pārskatāms nekā Parīzē dabūtajās bezmaksas shēmās. Un tā ap plkst.11.00 nosēdāmies Šarla de Golla lidostā, un vadoties no sava ceļveža, absolūti, bez jebkādām pūlēm, tikām skaidrībā, kur kas atrodas un kas jādara. Bijām nolēmuši uz Parīzes centru doties ar vilcienu (RER B līnija), jo tas no visiem transportlīdzekļiem aizņem vismazāk laika (30-35 minūtes). Ielidojām 1.terminālī, no tā ar bezmaksas vilcieniņu (5-7 minūtes) nokļuvām 2.termināli, kur nopirkām vilciena biļetes uz Parīzi (16,80 eiro uz diviem). Vilcieni iet ik pēc 10-15 minūtēm un bez apstāšanās aizved līdz lielajai Ziemeļu stacijai (Gare du Nord). Šajā stacijā uzreiz nopirkām biļešu komplektu carnet par 11 eiro (10 biļetes). Minētās biļetes der gan metro, gan vilcienam, gan autobusiem. Mēs gan pārvietojāmies tikai ar metro, jo tas bija ātri, izdevīgi un, galvenais, viss saprotams. Starp citu, šīs carnet biļetes neder braukšanai uz lidostu, tam jāpērk speciālas biļetes. No Gare du Nord devāmies ar kājām uz savu viesnīcu Monmartrā, jo viesnīca turpat vien bija. Un šajā īsajā pārgājienā mēs pārliecinājāmies, ka nav ko paļauties tikai uz citu vērtējumiem. Pirmkārt, Parīze nebūt nav tik netīra kā to bijām saklausījušies iepriekš. Ja kāds grib redzēt īstu cūcību, lai pastaigā pa Romas ielām... Otrkārt, francūži nebūt nav nelaipni. Nu labi, par īpaši sirsnīgiem viņus arī nenosauksi, bet mēs patiešām nekur nesaskārāmies ar nelaipnu attieksmi. Jau tikko izkāpjot šajā pašā stacijā un vēl īsti nesaprotot uz kuru pusi jācilpo, grozījām rokās savu grāmatu, kad mums garām gāja cienījamos gados ļoti eleganta kundzīte, kura apstājās un jautāja kā var mums palīdzēt (francūziete angliski!). Kad nosaucām vietu, kur jānokļūst, kundzīte teicās mūs kādu brīdi pavest un pa ceļam stāstīja kur un kad jāpagriežas. Bija arī citas situācijas, kad saskārāmies ar īpašu laipnību un izpalīdzību. Tā nu minūtēs 20 nokļuvām līdz Monmartrai. Tagad par viesnīcu. Jau iepriekš biju salasījusies visādus iespējamos komentārus par to, kurā rajonā vislabāk izvēlēties viesnīcu un nonācu pie secinājuma (kurš apstiprinājās arī praksē), ka visjaukākie rajoni ir Monmartra un Marē (tiesa visus kvartālus jau arī neredzējām). Monmartra ir īsti bohēmiska, maza, jauka, vislētākie suvenīri, pilna ar visvisāda kalibra bodītēm un kafejnīciņām, vienvārdsakot, romantiskākais Parīzes nostūris. Pēc tam izstaigājot Marē kvartālu, secinājām, ka tas arī ir ļoti jauks, elegants (Monmartra šajā ziņā vairāk „pie tautas”), ar dārgu zīmolu veikaliņiem (bet ne milzīgām bodēm), simpātiskām kafejnīcām un pilna ar geju pāriem (katrs trešais) un ortodoksālajiem ebrejiem. Iespaids patiešām ļoti, ļoti interesants un simpātisks. Iespējams, ka nākamreiz, pārmaiņas pēc, paliksim tieši šajā kvartālā. Visjaukākās ieliņas ir starp metro stacijām Hotel de Ville, Rambuteau, St.Paul un Vogēzu laukumu (Place des Vosges). Taču mēs bijām izvēlējušies trīszvaigžņu viesnīcu Regyn’s Montmatre, Monmartra, Place de Abbesses 18. Viesnīcu, starp citu, izvēlējāmies arī vadoties pēc sava ceļveža ieteikuma un nevīlāmies ne mirkli. Tā ir neliela, ar maziem, romantiskiem numuriņiem, visas sienas viesnīcai ir apvilktas ar audumiem, ļoti tīra, ir gan TV, interneta pieslēgums, duša, fēns utt. Tieši blakus viesnīcai ir metro stacija Abbesses, tajā pat ēkā banka, bankomāts, blakus pasts un, protams, viss tusiņš. Jau iepriekš izpētījuši interneta atsauksmes par šo viesnīcu, rezervējām numuru 4. stāvā (ir 5 stāvi) ar skatu uz Eifeļa torni. Nu tas bija super-puper!!! Guļot gultā, pa logu redzama visa Parīze ar Eifeļa torni, naktī skats vēl vienreizīgāks. Numuriņu cenas viesnīcā no 90-115 eiro par nakti, mūsējais bija par 115 eiro un bija tā vērts. Ja vēlaties brokastis, 8 eiro no cilvēka par dienu (mēs šo opciju neņēmām, jo nolēmām brokastot dažādās kafejnīciņā) Te gan jābrīdina, ka numuriņi vairāk laikam domāti romantiskai laika pavadīšanai divvientulībā, bet ne ģimenēm ar bērniem. Numuriņi tiešām ir ļoti mazi, lielāko daļu aizņem gulta:) Viesnīcu apskatījām un rezervējām saitā www.parisby.com. Par pašu Parīzi. Lai gan nebija īpaši silts (ap 13-15 grādiem), mums par laimi arī nelija, izņemot vienu nakti. Viss bija vienos ziedos – ziedēja viss kam nav slinkums (augļukoki, jasmīni, ceriņi, kastaņas, mandeles, spirejas, visas iespējamās maija beigu, jūnija sākuma puķes). Parīzē ir milzum daudz mazu skvēriņu, kur pasēdēt un pameditēt zaļumos un tas priecēja. Nu patiesībā tas viss ir jāredz pašam! Pirmajā dienā, lai gūtu kaut necik kādu priekšstatu par Parīzes apmēriem un skatiem, nolēmām izbraukt ar kuģīti pa Sēnu. Ar metro aizbraucām līdz Invalīdu un Eifeļa torņa kvartāla metro pieturai Assemblee Nationale un tālāk ar kājām, pastaigas soli, devāmies Eifeļa virzienā. Pa ceļam uzdūrāmies Invalīdu namam un Doma baznīcai. Vīrs nolēma, ka jāapskata taču Napoleona kaps, tāpēc nopirkām biļetes (viena 8 eiro), kas bija derīgas gan Doma baznīcai gan Invalīdu nama apskatei, taču mēs gribējām tikai uzsaukt salut! Napoleonam, ko arī izdarījām. Tālāk devāmies līdz Eifelim, kur augšā nemaz nebraucām, jo stāvēt vismaz divas stundas rindās likās stulbi (jo bijām taču atbraukuši klaiņot). Visskaistākais un iespaidīgākais skats uz Eifeli ir no pretējā Sēnas krasta Trocadero laukuma (tāda paša nosaukuma metro). Pie Eifeļa Sēnas krastā ir neskaitāmi kuģīši. Izvēlējāmies pirmo, kurš kursēja (8 eiro no katra) un izmetām vienu līkumu. Patiesībā nav ko tērēt naudu uz šo pasākumu, jo, kā pārliecinājāmies nākamajā dienā, nevajag žēlot naudu un vispārēja priekšstata gūšanai vajag izmantot Open Tour apskates autobusus (dzeltenā un zaļā krāsā). Minēto divstāvu autobusu biļetes var nopirkt gan pašos autobusos, gan konkrētos pārdošanas punktos (Monmartrā tāds bija pie metro stacijas Anvers), gan arī viesnīcās (bet ne visās, arī mūsējā nē). Autobusam ir četri maršruti (katram maršrutam sava krāsa, autobusa priekšējā loga kreisajā stūrī to var redzēt) un Parīzes ievērojamākās vietas var apbraukāt krustu šķērsu, kāpjot ārā un nākamajā autobusā atkal iekšā, kur vien tas apstājas. Autobusi kursē ik pēc 10-15 minūtēm. Vienai dienai biļete vienam pieaugušajam 29 eiro, divām dienām 32 eiro, bērnam (4-11 gadi) 15 eiro neatkarīgi no dienu skaita. Pērkot biļeti, tiek iedots katalodziņš, kur viss ir sīki smalki aprakstīts (arī krieviski, ja grūtības ar citām valodām) un kaut ko nesaprast nemaz nav iespējams. Autobusos ir radiogids 8 valodās (arī krieviski), austiņas bezmaksas iedod šoferītis (starp citu, ļoti laipni subjekti). Otrajā dienā faktiski visu dienu braukalējām ar šiem Open Tour autobusiem, izkāpjot, kur labpatīkas. Apskatījām no ārpuses Luvru (tiešām ļoti iespaidīga un skaista). Iegājām Notre dame de Paris (Parīzes Dievmātes katedrālē). Ieeja par brīvu, bet uzkāpšana baznīcas torņos ir 7,50 eiro no cilvēka. Ir to vērts, skati no augšas ļoti, ļoti skaisti. Daudz skaistāka mums likās turpat blakus esošā Saint-Chapelle baznīca, kurai gan ieeja bija par maksu (laikam 6,50 eiro no cilvēka), taču vitrāžas tur ir vienkārši fantastiskas, iespaids garantēts! Ieeja minētā baznīcā ir caur tiesas ēku, tāpēc jāpastāv nelielā rindiņā (minūtes 15), jo notiek mantu un personas pārbaude. Trešajā dienā pirmo dienas pusi mājās palikušo bērnu dēļ bijām spiesti iepirkties (brrrr!!!!!!!). Iepirkšanos veicām Operas kvartālā pie metro stacijas Auber, jo slinkums bija meklēt kaut ko īpašu. Pie minētā metro ir Haussmann iela uz kuras blakus atrodas divi lieli universālveikali Au printems un Galeries Lafauettes (ar skarbām cenām), mēs tos apskatījām (pirmajam ir ļoti skaists griestu kupols), bet nesaspringām un bērnu apģērbu iepirkām turpat blakus esošajos tradicionālajos C@A un H@M, pie tam bija kaut kāds atlaižu laiks. Aiz Au printems ir ļoti labs pusaudžu apģērbu veikals (nosaukums gan aizmirsies). Turpat bija vesela rinda visādu citādu zīmolu (Zara, Mango, Benetton u.c.). Starp citu, kā domājat, kur satikām paši savus tautiešus un brālīgās krievu tautas pārstāvju? Nu protams turpat kur sevi - tikai veikalos pie lupatām! Pēcpusdienā devāmies pastaigā pa Marē kvartālu. Kā jau iepriekš rakstīju, ļoti simpātisks, obligāta nesteidzīgas pastaigas vieta. No apskates objektiem īpaši patika Vogēzu laukums (Place des Vosges), Pompidou centrs (tas gan skaitās cits rajons, bet turpat vien ir) un Parīzes mērija (Hotel de Ville). Aizgājām arī līdz Bastīlijas laukumam – var arī neiet, nekā īpaša. Bija doma arī tikt līdz Latīņu kvartālam, bet būs vien jāatliek uz nākamo reizi... Ceturtās dienas pirmo daļu veltījām kārtīgai Monmartras kvartāla izpētei, jo visas iepriekšējās dienas bijām pa to klaiņojuši diezgan virspusēji. Uzkāpām līdz baznīcai Sacre-Coer. Pati baznīca liela, bet ne vairāk, toties ļoti skaists skats uz Parīzi, jo ir otrais augstākais Parīzes punkts aiz Eifeļa. Tālāk izstaigājām sīki smalki visu ko vien var – Parīzes pēdējo vīna dārzu, dzirnavas Moulen de la Galette (vienas no divām atlikušajām Parīzē), naktsklubu (maza sīka ēciņa) Au Lapin Agile jeb „Veiklais trusis”, visu rue Lepic uz kuras atrodas māja, kur dzīvojis van Gogs, bet kaut kā neieraudzījās Amēlijas Pulēnas krodziņš (žēl!). Ļoti interesanta bija Monmartras kapsēta (Cimetiere de Monmartre), kur ir visai daudz tūristu. Tur var klīst un klīst apskatot dažādu ievērojumu personu pēdējās atdusas vietas (Zolā, Stendāls, Heine, Dimā (dēls), Kamēliju dāma alias Traviata alias Marija Diplesī utt.) Kapsētā dzīvo vesela plejāde labi barotu kaķu. Pie tam tie ir tikai pilnīgi melni vai konkrēta strīpojuma. Viņu parādīšanas brīžiem šķita pilnīgi mistiska – iznāk tāds melns minka no nez kurienes, zīmīgi tevi nopēta, un asti cēli saslējis pazūd aiz nākamā kapu pieminekļa. Tādā brīdi visādas jocīgas domas nāk galvā... Pavazājāmies arī pa Pigala laukuma rajonu. Nu tās kundzītes par glītām gan nevar nosaukt... Mans vīrs bija šokā:) Un tad jau arī ap plkst.15.00 devāmies atpakaļceļā uz Šarla de Golla lidostu. Airbaltic reisā satikām sen neredzētu paziņu, kurš atgriezās no Losandželosas un tad tik pilnām mutēm viens otram stāstījām par iespaidiem... Vēl nedaudz par apskates vietām. Manis minētais ceļvedis ļoti labi un koncentrēti īsi apraksta visus kvartālus un tajos esošās ievērības cienīgās vietas, kā arī katrā kvartālā ir norādīts iespējamais apskates maršruts. Par ēšanas un dzeršanas būšanām. Nekā lēta Parīzē nav, tas ir fakts. Tā kā bijām nolēmuši kārtīgi izbaudīt ēšanas priekus, tad visas ēdienreizes pavadījām katru savā krodziņā vai restorānā un īpaši netaupījām. Rezumē: vidēji divām personām starteris un otrais, kā arī vīna pudele (uz 25 eiro) un ūdens karafe no 70-115 eiro. Pilnīgi konkrēti vīlāmies zupās – ūdeņainas un, mūsuprāt, absolūti negaršīgas. Vienu no tām – gambas (šķelto zirņu zupu) paņēmām speciāli ceļveža ieteiktajā Monmartras restorānā Le Rest’aurant (rue Veron 32), pilnīgs fui! Pats restorāns un īsti franciskā atmosfēra gan bija forša, lai gan otrais ēdiens arī varēja būt labāks (pēc mūsu ieskata knapi trīs balles). Citos restorānos paēdām un padzērām labi, diemžēl nosaukumus un ielas nepiefiksēju. Brokastīs kruasāni – svēta lieta! Kafija tiešām laba, par vīniem nemaz nerunājot, tējas parastie „līķīši” – nekā oriģināla. Pagaršojām arī ceptas varžu kājiņas (viena porcija ap 9 eiro) – garšo pēc kaut kā putnveidīga, kā arī visu veidu gliemežus (ceptus un jēlus). Vienā no restorāniem paņēmām lielu plati ar dažādiem jēliem gliemjiem un krevetēm (kādi 6-8 veidi), ļoti labi, bet dārgi arī (75 eiro). Kā liela konditorejas izstrādājumu cienītāja nespēju apiet kūku tematu... Parīze ir maizes izstrādājumu un kūku paradīze... Mūsu katra vakara neatņemama sastāvdaļa bija iešana uz blakus esošo konditoreju Alexine (rue Lepic 40) un kūku iepirkšana... Goda vārds... tik garšīgas es nebiju ēdusi nekur!!!! Parīzē bijām no 17.-20.aprīlim.

Bonjour Paris!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem