Nost no tūristu takām Islandē

Ivo Deičmanis 10.04.2013 4 min lasīšanai 3 foto

Islande – paliela sala Atlantijas okeānā ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu. Diezgan nošķirta no pārējās Eiropas, tomēr vēl joprojām tās sastāvdaļa, jo lielākā daļa Islandes atrodas uz Eiropas tektoniskās plātnes. Valsts, par kuru runājot, pirmais, kas lielam vairumam cilvēku nāk prātā, noteikti ir vulkāns, kura aktivitāte paralizēja Eiropas gaisa satiksmi 2010. gadā un kura izrunāšana sagādāja grūtības daudziem jo daudziem mediju darbiniekiem. Eija – sala, fjadla – kalns, jegidls – ledājs. Pēc nelielas praktizēšanās tas grūtības vairs nesagādā. Tomēr ne par to šis stāsts.

Jau kopš vidusskolas laikiem Islandi uzskatīju par īpašu zemi. Sākums gan laikam bija ar mūziku – Sigur Ros, Bjorka. Tālāk arī tāds raidījums kā „Ziemeļu puse”. Interese par šo ledus zemi(kas gan īsti neatbilst patiesībai) pieauga, un viens bija skaidrs – nezinu kā, bet noteikti tur kādu dienu nokļūšu. Beigās viss sagriezās tā, ka nepagāja ne 3 gadi un viens no maniem sapņiem piepildījās – es sēdēju lidmašīnā, kas lidoja uz Keflaviku, ko pavadīja Sigur Ros mūzika. Par to paldies manai augstskolai, kura deva iespēju praksē Islandē pavadīt visu 2012. gada vasaru.

Lai gan galvenais iemesls, kāpēc Islandē ierados, bija prakse, tomēr brīvais laiks pilnībā tika izmantots ceļošanai. Sākotnēji, protams, vēlme bija apskatīt populārākās vietas, par kurām dzirdēts un lasīts dažādos tūristiem domātajos ceļvežos, tomēr ātri vien nonācu pie slēdziena, ka Islande piedāvā daudz vairāk. Vajag tikai nedaudz novirzīties no tūristu autobusu iebrauktajiem ceļiem. Šoreiz arī stāsts par vienu no šādiem izbraucieniem.

Viens no ļoti labiem veidiem, kā ceļot Islandē, ir stopēšana. Cilvēki ir draudzīgi un atvērti. Kā stāstīja kolēģi, tad, ja Islandē redzi kādu stāvam uz ceļa ar paceltiem īkšķiem, tad gandrīz simtprocentīgi var apgalvot, ka tas ir tūrists. Arī mēs savās Islandes apceļošanas gaitās galvenokārt izmantojām tieši šādu ceļošanas veidu. Mans uzticamais ceļabiedrs bija Māra – kursabiedrene, kura arī prakses ietvaros vasaru pavadīja Islandē. Šajā reizē bijām nolēmuši doties uz Islandes augstāku ūdenskritumu – Glimuru. Ūdenskritums atrodas netālu no Kvalfjorda tālākā austrumu punkta uz Botnsas upes, un šajā vietā ūdens gāžas no 198 metru augstuma. Tā kā zem fjorda 1998. gadā tika atvērts tunelis, kurš ievērojami saīsina distanci dodoties Islandes ziemeļu daļas virzienā, tad automašīnas šajā virzienā nedodas pārāk bieži. Tas nesolīja vieglu dzīvi saistībā ar stopēšanu. Tomēr veiksme bija mūsu sabiedrotā.

Piektdienas pēcpusdienā pēc darba tikuši nedaudz ārpus no Reikjavīkas centra, nostājāmies šosejas malā. Nepagāja ne pāris minūtes, un pirmā mašīna apstājās. Skats bija diezgan amizants, jo sarkanā mašīna piestāja malā no otrās joslas. Vēl jaukāk bija, kad vīrietis pateica, ka varot mūs aizvest līdz pašam ūdenskritumam. Lai gan īsti pa ceļam tas viņam neesot, jo braucot viņš uz pilsētu Borgardnesu un ātrāk sanākot cauri tunelim. Tomēr islandiešu viesmīlīgajā garā viņš aizvedīšot mūs līdz ūdenskritumam, jo vīrietis nekur nesteidzoties. Viņš ir jūrnieks, un ostas pilsētā viņam jābūt nākamās dienas rītā. Pēc sarunas pirmajiem mirkļiem par to, no kurienes mēs esam un ko darām Islandē, atklājās, ka nemaz tik sveši mēs latvieši vīrietim neesam. Kā izrādās, tad viņš pirms neilga laika 3 mēnešus ir dzīvojis Latvijā. Viņam esot pazīstama ģimene Madonas pusē un viņam pašam ir vēlme nākotnē iegādāties māju. Diezgan liela sakritība, lai neteiktu vairāk, ka starp tām daudzajām mašīnām, kuras traucās pa šoseju, tieši viņš bija tas, kurš apstājās. Uzreiz varu pateikt, ka Latvijas karogu rokās neturējām. Cita simbolika arī nebija. Bija patīkami klausīties slavinošos vārdus par mūsu tautu un cilvēkiem, kuri, neskatoties uz dažādām grūtībām, ir strādīgi un cīnās, lai izsistu sev vietu zem saules. Vīrietis mūs aizveda līdz pašai takai, kura ved uz ūdenskritumu, tomēr tā nebija pēdējā reize, kad viņu satikām. Jau nākamās nedēļas vidū pēc atgriešanās no kāpiena Reikjavīkas tuvumā esošajā Esjas kalnā, kad lēnām devāmies uz māju pusi, nedaudz tālumā redzam, ka apstājas sarkana mašīna. Sāk braukt arī atpakaļgaitā. Noteikti jau nojaušat, ka tas bija tas pats vīrietis. Atpazinis mūs un vēlējies pārliecināties, ka mēs vēl dzīvi pēc kāpiena ūdenskritumā.

Pēc nelielās atkāpes turpināšu par pašu kāpienu ar mērķi redzēt ūdenskritumu. No stāvlaukuma līdz pašam ūdenskritumam ved marķēta pārgājiena taka, kura vienā virzienā aizņem apmēram stundu. Tomēr ceļš ved uz augšu un tas ir stāvs un akmeņains, tāpēc grūtības pakāpe salīdzinot ar citām takām, kas ved uz Islandes dabas fenomeniem, ir augsta. Un tieši tā ir lieta, kas mani piesaistīja. Lai gan arī uz šo vietu tiek organizētas tūristu autobusu tūres, tas tomēr ir nesalīdzināmi ar tām ļaužu masām, kas redzamas pie Gulfosa vai Lielā Geizera. Pārgājiens augšup tika pavadīts ar iespaidīgu skatu uz Kvalfjords, kas ar katru pieveikto metru augšup kļuva arvien skaistāks. Tomēr pēc kāda laika arī otrā pusē varēja redzēt un dzirdēt, ka priekšā gaida kas tāds, kas iepriekš vēl nav redzēts. Pa ceļam tika novērots arī vēl viens Islandes fenomens – aitas. Šoreiz gan neierastā vietā – uz diezgan stāvas ielejas vienas malas. Īsti nemācējām rast izskaidrojumu, kā viņas tikušas līdz tam zaļajam zāles pleķītim, bet nu atpakaļ ceļu bez klinšu kāpēja prasmēm viņām tur neredzējām. Vēl pēc neilga kāpiena beidzot ieraudzījām arī ūdenskritumu. Fantastika. Stāva ieleja, pie kuras malas pieejot, īsti nevar saskatīt, kur tas ūdens nokrīt lejā. Uzkāpām līdz pašai ūdenskrituma korei un pavērās lielisks skats uz stāvo ieleju. Šeit arī izbaudījām teicienu par Islandes laika apstākļiem – 15 minūšu laikā tas varot sagriezties pilnīgi pretējs. Tā nu mums virsū uznāca diezgan liels mākonis, kurš došanos lejā padarīja par orientēšanās pārbaudījumu. Labi, ka blakus bija ūdenskritums un upe, pateica priekšā, kurā virzienā jādodas. Tomēr redzamība, kā jau atrodoties mākonī, bija tāda, ka priekšā izstieptu roku īsti saskatīt nevarēja, tāpēc kāpiens lejā bija pat ļoti bīstams. Īpaši zinot to, ka labajā pusē atrodas gandrīz 200 metrus dziļa krauja un viens nepareizs daži soļi nost no marķētās takas var izspēlēt nepatīkamus pārsteigumus. No takas tiešām sanāca nomaldīties un atgriezāmies uz tās vietā, kur bija barjera, ka šajā virzienā gan nevajadzētu doties. Tomēr viss beidzās veiksmīgi un kā liels piedzīvojums. Ja ar laika apstākļiem Islandē jābūt uzmanīgam, tad par tumsu vismaz jūnijā un jūlijā satraukties nevajag. Atrodoties tik tālu uz ziemeļiem, Islandē vasaras mēnešos tā īsti tumšs nepaliek vispār. Lieki piebilsts, ka savu pārgājienu beidzām 2 naktī, un bija iestājusies tikai neliela krēsla.

Tāds bija šis Islandes piedzīvojums. Ar nelielām grūtībām, tomēr atmiņas par to palikušas tikai un vienīgi tās patīkamākās.