Aizsoļojām līdz Kihnu 6.diena.
|
Martins Kalnberzins
|
Ehee, beidzot saule. Pēc ne visai mīlīgajām iepriekšējām dienām, jutāmies saules dieva RA pagodināti. Telts bija uzcelta pļaviņā, meža ielokā, nelielas upītes stāvkrastā. Vakardienas lietus uzdzīves rezultātā viss bija slapjš, bet caur kokiem jau spraucās cauri rīta saules stari. Turēt mantas maksimāli sausas pārgājiena laikā ir ārkārtīgi svarīgi. Pēc nogurdinoša pārgājiena vakarā tīstīties mitrā guļammaisā, slapjā teltī un izvēlēties, kura no visām zeķēm ir vismazāk izmirkusi, ir maigi izsakoties- nepatīkami. Tādēļ, izrēķinājuši, kur saule vispirms izsprauksies cauri kokiem, izklājām mantas un telti žāvēšanās režīmā un noziedojām vienu rīta stundu lai nedaudz visu izžāvētu. Susināšanās izvirtības pārtrauca izsalkuma signāli un atmiņā iespiedusies daudzsološā zilā ceļa zīme, kas informēja par ēstuves atrašanos 1 km. attālumā, kuru ievērojām uz ceļa vakar, pirms sākām bradāt pa mežu, meklējot telts vietu.
Paļaujoties uz sesto maņu, bridām cauri mežam uz ceļa pusi pa iedomāto trajektoriju, lai iznāktu tieši uz brokastu vietu. Netālu no pagrieziena uz ULU ciematu, kas bija nedaudz nost no lielceļa, bija veikaliņš un ēstūzītis ar konkrētai situācijai ļoti atbilstošiem lieliem, ērtiem, mīkstiem krēsliem. Brokastis vairāk līdzinājās pamatīgām pusdienām ar pirmo, otro, trešo, ceturto, piekto un saldo, bet tas šķita loģiski pēc vakardienas askētiskajām uzkodām. Izgāzušies krēslos, pasūtījām vēl kafiju un bakstījām savus telefonus, kuri bija beidzot tikuši pie strāvas. Smalkie viedtālruņi, protams, ir superīgi ar savam kartēm, daudzpikseļu kamerām, aplikācijām, sociāliem tīkliem utt., bet to īpašnieki jau zina, ka prieki beidzas nepilnas dienas laikā un pēc tam uz pēdējām baterijas siekalām notiek superaparāta mirklīga ieslēgšana, cerībā uzspēt izdarīt to, ko esi paredzējis.
Tā nu vēderus izgāzuši, baudījām sausumu, mīkstos sēžus, pētījām karti telefonā un laiski apspriedām turpmākos plānus. Skaidrs bija, ka šodien tiksim līdz Pērnavai un tur diez vai telti varēs celt. Pamatīgās brokastis, kuras ieturētas no baltiem traukiem, ērtie krēsli un durvis koridorā aiz bariņa ar uzrastu WC un atbilstošu aprīkojumu iekšā, musināja uz pārgājiena askētiskā dzīves stila upurēšanu par labu ērtībām. Kratot galvas, mēs sparīgi mēģinājām pārliecināt paši sevi: „Nē, mēs nenodosim pārgājiena ētikas kodeksu”, bet šaubu ēna jau bija mesta, un , izbeiguši diskusiju ar vārdiem “Nu skatīsimies, kā mums ies”, beidzot savācām savu ekipējumu un ar nopūtu uzmetuši somas plecos, pametām šo burvīgu miera ostu. Pēc kārtējās līkumošanas pa meža celiņiem un takām, beidzot, iztraucējot kāda pārīša erotisko foto sesiju, tikām līdz nelielai pludmales driskai pie jūras, no kuras tālumā varēja saskatīt Pērnavas pilsētas siluetu ar baltām ēkām. Pludmale bija neliela un to, kā jau ierasts, iekļāva niedres un garas zāles. Atšķirībā no foto modeles, atļāvušies novilkt tikai bikses un apavus, bridām iekšā ūdenī.
RA kungs ik pa laikam pazibsnīja caur mākoņiem un, atšķirībā no citām dienām, sasniedzamais mērķis skaidri iezīmējās ar savu balto māju puduri tālumā. Soļošana pa ceļiem tā bija apnikusi ka nolēmām riskēt un mēģināt virzīties uz priekšu beidzot atbilstoši paredzētā pārgājiena definīcijai ”Pārgājiens gar jūru”, un brist kaut vai visu attālumu pa ūdeni, bet krastmalu nepamest. Jāatdzīst, kā tā arī nācās darīt. Standartā sīki vilnīši skalojās pāri celim, bet dažreiz nācās turēt somas virs galvas, lai tiktu no viena sēkļa uz otru. Krastmala līdzinājās vairāk aizauguša ezera krastiem ar retām, nelielām peldvietām. Ejot gar krastu bieži vien sanāca lielāks dziļums nekā brienot apmēram 100 metrus dziļāk jūrā. Krasta līniju neskaidru padarīja desmitiem līcīši, kuri dažreiz pat pārtapa ezeros. Cilvēku netraucēti, pa aizaugušo krastu dzīvojās putnu bari. Tikai divas reizes redzējām pārīšus, kuri laiskojās starp zālēm un bija vairāk izbrīnīti par mūsu parādīšanos, nekā putni.
Brīdi pat pagozējušies saulītē un nopeldējušies, mēs Pērnavas pludmali sasniedzām tieši laikā, lai izspruktu no kārtējā lietus gāziena. Bija augusta pirmā puse, tomēr laika apstākļu nelutinātā pilsētas pludmale nīkuļoja. Smilšu liedags tukšs, vēja sērfinga skolas neapmeklētas, un bāriņu vienīgie apmeklētāji bija blakus bāriņa vai veikaliņa darbinieki, kuri staigāja ciemos viens pie otra un aiz garlaicības, šķiet, nedaudz grēkoja ar grādīgajiem dzērieniem. Ieklupuši pirmajā pludmales bāra teltī, nolēmām iemalkot pa aliņam un sidram, lai mierīgi pārdomātu, ko darīt, kur doties, ko skatīt, kur nakšņot. Tukšojot trešo alus glāzi, un lietum pamatīgi bungājot pa dzertuves telts jumtu, manas aizsardzības pozīcijas, kuras aizstāvēja gulēšanu teltī Pērnas centrālajā parkā (ja tāds ir) sabruka, un es piekritu tam, ka Zaicis organizē mums viesnīcu.
Ceturtās alus glāzes iztukšošanas laiks bija pietiekoši garš, lai Zaicis, ar savas draudzenes palīdzību, kura asistēja viņu no mājām, noorganizētu viesnīciņu par pieņemamu cenu, pie tam vēl maksimāli tuvu tai vietai, kur mēs jau atradāmies. Izkaulējis savu pēdējo prasību, ka ja jau esam pārvērtušies par parastiem tūristiem- pilsētas iebrucējiem, mums obligāti pēc uzprišināšānās viesnīcā, ir jāapmeklē smalkākais Pērnavas naktsklubs. Izlacis pēdējo piekto aliņu, „jo jāpagaida taču kamēr lietus pāries”, biju gatavs piekrāpt savu uzticamo pārgājiena telti un doties grēkot ar vietējo viesnīcu.
Visnotaļ smalkais un omulīgais viesnīcas numuriņš dažu minūšu laikā tika pārvērsts līdz nepazīšanai. Visa iedzīve tika izvilkta un atbilstoši tas stāvoklim, norīkota uz žāvēšanos vai mazgāšanos, un tad žāvēšanos. Paši sevi ieskaitījām kategorijā- mazgāt un žāvēt.
Pēc haosa “sahaosošanas” un karstas dušas, neviens Pērnavas naktsklubs nevarēja konkurēt ar milzīgo, baltiem palagiem klāto gultu. Kārtības pēc nopukstējis „mēs kļūstam par vecām sēnēm”, ar baudu ierušinājos segās.
