Krimas medusmēnesis

  • 3 min lasīšanai
Uz Krimu tiešām devāmies medusmēnesī. Pirmkārt gribējās tur kur silts, bet negribējās sekot pašreizējās modes tendencēm gulšņāt 2 nedēļas zem Maldivu vai Maurīciju palmas. Gribējās mazliet nostaļģijas, mazliet vēstures un aktīvās atpūtas, turklāt likās gana interesanti pavērot, kā lietas notiek vienā no kādreiz "brālīgajām republikām". Apmešanās vietu rezervējām www.crimea.ru pēc neilgas sarakstes ar kādu Ņikitas vietējo kundzīti, kas par 15 dolāriem dienā piedāvāja pusmāju. Tas mums likās pietiekami adekvāti, turklāt nostāk no iestaigātajām tūristu takām. Simferopoles lidostā vīru pie pasu kontroles palaida tālāk bez jautājumiem, bet man ukraiņu puisis robežsarga formā ļoti apzinīgi izpētīja visas pases lapas un tad pajautāja uz kurieni īsti dodos. Uz Bahčisaraju??? Ko jūs tur darīsiet? Tur taču vēl nesen bija karš! Un vispār mums ir Jalta, jūra... Ar šādu neizpratni mēs vēlāk bieži sastapsimies, jo pašiem krimiešiem nedz kalni, nedz kultūrvēstures pieminekļi neliekas salīdzināšanas vērti ar JŪRU! Taču var jau saprast: Ukraina ir liela, stepes arīdzan plašas un ikkatrs ūdens pleķītis un zaļums vasarā ir gana iekārojama vieta, tādēļ savējie vien uz Krimu gāžas bariem, tad vēl kaimiņi krievi, poļi...un, protams, lielais vairums uz to pašu jūru, uz Jaltu un Aluštu... Robežsargs manāmi sanīkst, kad saku, ka esmu no Jūrmalas un jūru varu baudīt katru dienu tāpat. Tāpēc, kā izlemts - Bahčisaraja! Nolemjam labāk iztērēties, bet aizšaut uzreiz ar taksi, tas gan izmaksā pārdesmit latus, bet toties atkrīt kratīšanās ar sabiedrisko līdz Simferopoles centram un tad stacijas meklēšana, vilciena gaidīšana, vai arī rietumu autoostas meklēšana un maršrutnieka ķeršana uz Bahčisaraju. Taksists, kas nopelnījis brango ķērienu, staro vien un ar veco volgu, kas varētu būt Mozus laika relikts, dragā pa šoseju tā, ka durvis grab un sēdekļu atsperes čīkst, nekāda Marokas draiverēšana nestāv ne tuvu! Bahčisarajas nosaukums krimas tatāru mēlē patiesībā nozīmē "pils - dārzs", pilsētai ir sena vēsture, tā bijusi Krimas hanistes galvaspilsēta, savukārt pati haniste atdalījās no Zelta Ordas. Šobrīd daudzi Krimas tatāri, kas kādreiz tika izsūtīti uz Baškīriju, Uzbekistānu un Kazahstānu atgriežas dzimtenē un iekārtojas te uz dzīvi. Lieli teikt, ka ne visur viņi tiek sagaidīti atplestām rokām, daudzās vietās jau gan citi iedzīvotāji apmetušies, gan dzimtās mājas sen nojauktas. Taču Bahčisaraja ir vistatāriskākā pilsēta, te ir pat mošejas, vietējie ģērbjas austrumnieciskāk un ik rītu dodas pēc tradicionālās apaļaš maizes. Te esam ieplānojuši apskatīt hana pili un alu pilsētas. Vispirms iekārtojamies viesnīcā ar tādu pašu lepnu nosaukumu "Bahčisaraja". No ārpuses šī pilsētas galvenā viesnīca atgādina aplupušu hruščovku, recepcijā sēž kundzīte un rāmā mierā tīra piparus. Mūs ieraudzījusi, mazliet tā kā sarosās un dod atslēgas istabiņai, kas mums noteikti patikšot. Nepatīk viss. Prasām, vai nav kaut kas, kur būtu labierīcības numuriņā. Tad esot jāņem lukss. Tā dēvētais lukss atgādina 90.gadu sākuma dizaina "radošākos" paraugus Latvijā. Ar dermantīnu polsterētas sienas zili-rozā salikumā izsauc mazliet psihodēliskas izjūtas, toties ir ledusskapis (kas darbojas!) un Tv (kas nedarbojas!), taču numurā ir duša un tualete, kas gan ir tālu no luksa izpratnes un noteikti piedzīvojusi labākus laikus, bet toties pašiem sava. Nometam mantas un dodamies uz Čufut Kale alu pilsētām, jo tās no Bahčisarajas ir vistuvāk - tikai 3,5 km ar kājām, un tas tik tāds viegls pārgājiens vien ir. Par alu pilsētām tās var saukt tikai nosacīti, jo patiesībā liela daļa celtņu pilsētās ir parastas virszemes ēkas, taču gana daudz ir klintīs izcirsto dzīvojamo, aizsardzības un kulta telpu. Lai tiktu līdz pilsētai, jātiek vispirms garām virknei tirgotāju, kas ikvienam garāmgājējam cenšas kaut ko pārdot. Par cik austrumu tirgus pieredze mums ir, tirgotājiem diemžēl jāpaliek bešā. Čufut Kalē teritorija tiešām ir iespaidīga un aiziet vairākas stundas tās nesteidzīgai apskatei. Lielākā daļa klintīs izcirsto telpu atrodas ļoti stāvu klinšu malā un nav brīnums, ka agrākos laikos šādu pilsētu uzskatīja par praktiski neieņemamu. Beigās aizejam nostāk, apsēžamies uz kādas stāvākas klints un iesāņus vērojam visu, kas zem mums notiek un to, kā ļaužu straumīte no lejas dodas "iekarot" alu pilsētu. Laiks ir saulains un silts, nekur nav jāsteidzas, var izbaudīt apkārtējos dabas skatus. Atpakaļceļā apmeklējam gan klintī iecirsto baznīcu, gan arī hana pili. Bahčisarajas strūklaka, kuru apdziedājis Puškins, gan tāda vārga tērcīte vien ir, bet iespējams, ka ūdens lāsīšu skanējumu jāklausās klusumā un vientulībā, kas diezgan grūti izdarāms, jo visur tūristi: gandrīz visi tiek pievesti ar mikroautobusiem vienas dienas ekskursijai un tāpat aizvesti atpakaļ uz piejūras kūrortiem. Atpakaļceļā piestājam pie uzbeku stilā iekārtotas ēstuves, kur liela daļa telpas iekārtota ar zvīļņiem un ūdenspīpēm. Saimnieki saka, ka vakaros te notiek arī vēderdeju priekšnesumi. lai nu kā - ēdiens ir svaigs un garšīgs, kas ir patīkama pārmaiņa pēc visuresošajiem hotdogiem un čeburekiem. Ja, esot Krimā, kāds plāno izbaudīt īstu ukraiņu virtuvi - te to nav kur meklēt. Diemžēl. Tā kā Bahčisarajā esam apskatījuši iecerēto ātrāk nekā plānojām, nākamajā dienā dodamies uz Sevastopoli. Gorod-geroj ir ļoti viegli sasniedzams ar vilcienu, kas maksā smiekla santīmus mūsu naudā pārrēķinot. Nolemjam paņemt taksi un vispirms aizbraukt līdz Balaklavai. Tur ir vecais venēciešu cietoksnis pa kura drupām izkāpelējamies pēc sirds patikas, vērojot, kā līcītī ienāk un iziet jahtas. Krasts ir stāvs un klinšains un ainavas - fantastiskas. Vienīgi tie atkritumi....ja mēs Latvijā žēlojamies par cilvēku neapzinīgumu, atkritumus ceļmalās izmetot, tad te izskatās, ka visi dzīvo pēc vienas dienas principa - pēc manis kaut vai atkritumu kalni! Pati Sevastopole ir liela un plaša pilsēta, protams, ar virkni iespaidīgu II pasaules kara varoņiem veltītu pieminekļu, ar strūklakām, ar lielu ostu. Pa ceļam intereses pēc uzmetam acis Makdonalda cenrādim - ir mazliet lētāk kā Latvijā. Bet tikpat pilns un rindas, itin kā ukraiņiem tiešām nepietiktu ar borščiem, pampuškām un vareņikiem...Tāda nu globalizācija ;o) (turpinājumā - -par to pašu piejūru)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais