Manas pārdomas par brāļu valsti.

  • 2 min lasīšanai
Dzīvoju pāris km no LT robežas Latvijas pusē, bet var teikt, ka Lietuvā pa taisno neesmu bijusi - vislielākā perifērija mani nevilina.. bet tas jau būtu cits stāsts. Lietuvā esmu bijusi vairāk reižu kā uz rokas pirkstiem var saskaitīt. Un par katru reizi man ir ko teikt. Pirmās reizes bija ģimenes braucieni uz Šauļu (ne Viļņas) tirgu. Tik plašu tirdzniecības vietu Latvijā neieraudzīt, it sevišķi, šajās dienās, kad lielveikali pilnībā ir izkonkurējuši senču aizsāktos tirgus un gadatirgus, kad varēja nopirkt lielās piparkūkas un nemaz nevajadzēja gaidīt Ziemassvētkus. ;) Agrāk lētāk tur bija, tagad - ne. Atpakaļceļā gandrīz ik reizi piestājām Krusta kalnā (neesmu droša, vai tāds ir tā nosaukums). Neatspēkojams pierādījums, ka Lietuva tiešām ir katolicisma valsts. Tomēr vairāk par bezgalīgajiem krustu krāvumiem mani fascinēja līgavas baltās kleitās, kas viena pēc otras kopā ar pavadoņiem (tai starpā līgavaiņiem jebšu jaunajiem vīriem) piestāja Krusta kalna pakājē, lai gūtu svētību. Bet kleitas, mirdzoši baltas un prieka un līksmes iemiesotas, tās vizēja vasaras saulē... (tātad uz Šauļiem es parasti devos vasaras sezonā ;). Tagad tas man liek domāt, ka Latvijā gan tik daudz līgavu vienas dienas laikā neesmu manījusi. Secinājumi: vai nu neapmeklēju pareizās balto kleitu pulcēšanās vietās vai arī Latvijas laulību statistika salīdzinājumā ar Lietuvu ir gaužām bēdīga. Reiz guvu iespēju braukt uz Viļņu, lai vērotu Gribi būt miljonārs? spēles ierakstu. Atceros nelielo ieraksta vietas ēku un supergigalielveikalu, kurā iebraucām. Tā man šķita pirms 2 gadiem, kad, dzīvodama savā pagastiņā, nebiju redzējusi, kādi tirdzniecības centri ir uzbūvēti Rīgā. Tomēr Lietuvas supermārketa centrā bija slidotava un pie tā - soliņi skatītājiem, kur arī es apsēdos ar milzīgu meloņu saldējumu rokās. (meloņu saldējumu Latvijā tai laikā vēl nebiju manījusi ;D) Mans šā brīža pēdējais brāļu - kaimiņu apmeklējums bija augustā, kur devos uz starptautisku semināru Palangā. Mans ceļa biedrs pastāstīja, ka agrāk šī vieta, kuru vēl pirms laika dēvēja par Mēmeli, piederēja Latvijai. Bet Latvija šādu un tādu iemeslu dēļ to atdeva vai pārdeva LT- par šo faktu es neuzticīgi klausījos viņā - savā līdzbraucējā, bet 12. klases vēstures mācību grāmata mani pārliecināja. TĀDU tūrisma objektu mēs esam aizdāvinājuši - saprotu, ka vajag būt jaukiem un saviem brāļiem līdzēt, bet šis piejūras apgabals varēja būt tas, kura finansiālie ieņēmumi mazinātu LV problēmas. Brīnišķīgs mols un botānisko dārzu redzēju, bet semināra lekcijas neļāva apskatīt dzintara muzeju un vairāk aplūkot kaimiņu pērli. Tur bija viesnīca pie viesnīcas, Jomas ielas dubultniece ar ļoti lietuvisku un latviešiem neizrunājamu nosaukumu, kur varēja vērot veikaliņus pie krodziņiem ar dzīvo mūziku (kas man tomēr šķita ļoti neraksturīga LT) ik uz soļa un suvenīri dzintaru veidā ar`. Viņi ir basketbola patrioti - mūsu lekcijas tika pārceltas, jo taču LT basketbolu spēlēja. (nju, pagājušo nedēļ biatlona dēļ - ar Brici priekšgalā - skolotājs atcēla manu basketbola treniņu.. ;) Ir vēl bijušas citas - braukšanas uz Lietuvu - reizes, kaut vai cauri braucot, un to skatīt vēl un vēl es neatteiktos. Lietuva vispārīgi man liek just skaudību - daudzās jomās tā pārspēj Latviju - manu valsti. Kaut vai platības ziņā vien, bet tomēr savu valsti es mīlu un mīlēšu vienmēr.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais