Kalni mākoņos 1

18.02.2006
6 min lasīšanai

Tad, kad Latvijā sākās kārtīga vasara, devos uz Bavāriju un Tiroli staigāt pa Alpu kalniem. Veikls lidojums pāri dažām valstīm uz Minheni, mašīnītes īre, pirmā maldīšanās meklējot pareizo ceļu, sastrēgums ceļa remontu dēļ un tad jau ap pusnakti satiekam pārējo kompāniju, kura jau vairākas dienas kāpelē pa kalniem Garmish - Partenkirchen apkārtnē. Viņi mūs sabiedē, ka būšot agri jāceļas, jo pa dienu ir nenormāli karsts. Par laimi vienojamies, ka uzreiz nevar sākt ar milzīgiem pārgājieniem un kājas pamazām jāpieradina pie Alpiem. Vismazākais kāpiens sanāk uz slaveno Neuschwanstein pili, tādēļ dodamies apskatīt daudzajās grāmatās aprakstīto pili, kura daudz aprakstīta kā viens no pasaules ievērojamākajiem objektiem – obligāti jāredz. To izslavēti karsto laiku gan nemana. Vēl trakāk – sāk līt. Ne jau vienkārši līņāt, bet riktīgi gāzt! Arī ar visu lietu pils kalnā izskatās fantastiski. Brīžos, kad nelīst, tai apkārt plivinās mazi mākonīši. Ķēniņš Ludvigs II gan pratis izvēlēties vietu pilij! Steidzīgākos un tos, kuri negrib staigāt kājām, gandrīz līdz pilij aizvizina zirdziņi. Pils pagalma ieejas arkā sadrūzmējušies ļaudis slēpjas no lietus un gaida savu kārtu, lai tiktu pilī. Mēs apskatām tikai pils pagalmu, kas ir par brīvu, un aizstaigājam līdz tiltiņam pāri gravai pils otrā pusē. No viena takas līkuma paveras skats uz Ludviga II vecāku pili. Vēlāk aizstaigājam arī līdz tai un nospriežam, ka abas pilis vislabāk izskatās no attāluma. Pēc pilīm dodamies ceļā uz Tiroli, uz Zillertal ieleju un pilsētiņu Zell. Labi, ka draugi, kuri bija Austrijā slēpot, pateica, ka benzīntankā jānopērk „vinjete” braukšanai pa autobāni. Tagad vismaz skaidrs, kāpēc ik pa brīdim ir lielas brīdinājuma zīmes ar vinjetēm un 400 eiro – tie jāmaksā, ja pieķer pa bāni braucam bez vinjetes logā. Interesanti, bet vienmēr par Austriju biju dzirdējusi, kā par dārgu zemi. Tomēr gan degviela, gan telšu vieta un istabiņas kempingā ir lētākas kā Vācijā. Visu ceļu līdz pat Zell pilsētiņai gar ceļa malām ir zaļas kalnu sienas, bet nav ne jausmas, cik augstu tās paceļas, jo visam pāri pārvilcies pelēks mākoņu vāks. Vakarā beidzot debesis noskaidrojas un varam aizstaigāt līdz vietējai kūku bodītei un estrādītei. Estrādē koncertē orķestrītis un dāmītes melnās izšūtās kleitās staigā apkārt ar muciņām rokās, piedāvājot klausītājiem degustēt vietējo šņabīti. Tagad, kārtīgi atgāžot galvas, aiz zaļajām kalnu sienām beidzot var saskatīt kalnu virsotnes. Diemžēl vēl pāris dienas kalni tinas mākoņos un jāmeklē citas vietas, ko skatīt. Rattenbergā izpētām stikla izstrādājumu veikaliņus. Kaut kur jābūt arī stikla pūtēju darbnīcām, bet kaut kā nepamanās. Turpat blakus Brixlegg pilsētiņā ir liela sveču rūpnīca, kur gatavo visādas kruzuļotas un ne tik kruzuļotas sveces. Tās saliktas uz lieliem galdiem dažādās krāsās un dažādos izmēros. Telpa aiz telpas visā tā skaistuma. Mājās papētīju, ko Tirolē piedāvā skatīties tūrisma firmas. Vienā aprakstā bija minēts, ka Alpbach ciematiņš esot atzīts par skaistāko Austrijā. Braucam pa šauru celiņu augšup skatīt to. Ciemats tiešām ļoti jauks – visur tradicionālās mājiņas ar terasēm, kokgriezumiem un puķēm, puķēm, puķēm. Visur liela rosība – kaut ko cītīgi riktē uz visām ielām un laukumiem. Izrādās, šovakar sākas vietējie svētki ar grillu, alu un mūziku. Lietus mitējies, un, lai sagaidītu vakaru, dodamies kalnu taku virzienā. Sākumā domājam tikai mazliet pastaigāties, bet, ejot no vienas norādes līdz otrai un izvēloties takas, aizvirzījāmies gandrīz līdz pašai Gratispitz 1898m augstumā. Rāpjoties jau pa diezgan stāvu un akmeņainu takas daļu, nesapratu, kāda velna pēc mums ir zābaki, ja tāpat triecamies kalnā sandalēs un iešļūcenēs, kā jau pa ciematu pastaigāt izgājuši. Laiku pa laikam mākoņi pavērās un varējām papriecāties par kalniem ielejas pretējā pusē. Līdz pašai augšai neriskējām rāpties, jo nebija īsti droši, kā ar šodienas apaviem varēsim tikt lejā. Labi vien bija, jo tāpat atpakaļceļā atkal sāka pamatīgi līt. Lejā ciematā svētku sākums arī līdz ar to izskatījās tāds pašvaks – daži alus baudītāji sasēduši pie galdiem zem jumtiem, zem otra jumta modernus ritmus atskaņo kāda grupa. No tiroliešu jodelētājiem ne smakas. Nākošā lietainā diena paiet Swarovski kristālu muzejā, kur acis žilbst no visa tā skaistuma, Insbrukā, kur vecpilsētā viena māja lepojas ar zelta jumtiņu un kur atklātnītēs var apskatīties, kādu kalnu pakājē ir pati pilsēta, kā arī ceļā uz Krimla ūdenskritumu un atpakaļ. No Zell pilsētiņas līdz Krimlam ceļš ir tik līkumains, ka tos pārdesmit kilometrus sanāk braukt vairāk kā stundu. Turklāt vēl, izbraucot no Tiroles, izrādās, ka par šo līkumaino celiņu ir jāmaksā. Labi, ka iedod dienas karti un vismaz atpakaļceļā nav atkal jāmaksā. Nu, bet viņiem tie trakie līkumu arī ir jāuztur! No viena tāda līkuma lejupceļā ieraugām visas 3 lielā ūdenskrituma pakāpes visā krāšņumā. Tā kā stāvlaukums ir ceļa pretējā pusē, tad nolemjam piestāt atpakaļceļā. Kas to varēja zināt, ka tad redzēsim vairs tikai mākoņus... Lai varētu aiziet līdz pašam ūdenskritumam, jāpērk biļete. Vēlāk izrādās, ka ieradāmies pusstundu par ātru – pēc sešiem vakarā neviens vairs biļetes netirgo, bet tāpēc jau nav aizliegts doties pie ūdenskrituma. No lejas var redzēt tikai atsevišķas ūdenskrituma daļas, pie pārējām daļām var uzkāpt. Beidzot no rīta pamostoties pa istabiņas logu var redzēt kalnus! Ātri jātaisās kalnā. Labi, ka ir tādi pacēlāji, kas aizved pāri mežu daļai, pa kuru citādi būtu jākāpj vairākas stundas, līdz parādās plašās ainavas. Takas sākas pacēlāja galapunktā Rosenalm jau 1745m augstumā. Te taka ir tāds kārtīgs ceļš, kurš pāri avotiņiem serpentīnā ved uz augšu pa ziedošu kalnu. Cik vien tālu var saskatīt viss kalns ir rozā krāsā, jo pilnā sparā zied alprozītes – tādas kā mazas acālijas vai rododendriņi. Pa vidu pļavās ganās govis, kalnu ainava šķiet tik nereāla kā fototapete. Vienkārši pasaka! Kāpjot augstāk, koki pazūd un taka, nu jau kā taka ved pa un starp dažāda izmēra akmeņiem. Visādi mazi ziediņi un tās pašas alprozītes gan cenšas augt arī akmeņos. Jau pa ceļam priecājamies par redzamajām sniegotajām kalnu virsotnēm, bet, nokļūstot 2558m augstajā Kreuzjoch virsotnē, skati liek elpai aizrauties. Visa pasaule pie kājām! Tepat sniegiem klāti kalni (tie gan vēl augstāki, bet no attāluma tā neizskatās), tepat ielejās zili ezeri! Pa ceļam uz blakus esošo zemāko Karspitzi veiksmīgi noejam no pareizās takas uz citu, kura ved ar līkumu. Veiksmīgi tāpēc, pareizā taka, kā vēlāk redzējām, ved pa grantētu ceļu, bet mēs nokļuvām fantastiskā bļodveida ielejā ar akmeņiem, leknu zāli un Alpu puķēm. Beidzot kārtīgi izstaigājāmies! Nobraucot lejā, esmu laimīga uzreiz noraut zābakus, jo kājas pie tādiem apaviem vēl nav pieradušas. Atšķirībā no botām uz leju kāpjot vairs nešķiet, ka nagi tūlīt nomauksies, bet zābaku augšdaļa nospiedusi citas vietas. Žēl, bet nākošā dienā var plānot tikai sandalēm piemērotu pārgājienu. No rīta atkal saulīte staigā pa zemes virsu. Tā kā šodien pārāk daudz kāpt nevarēs, braucam pa Zillertal ieleju līdz nākošai ielejai Tuxertal un tās pašam galam Hintertux. No turienes ar pacēlāju uzbraucam sniegotajos kalnos uz augstāko skatu laukumu Austrijā (3 tūkstoš 4 simt m vai apmēram tā). Te pilnā vēl joprojām ļaudis slēpo un brauc ar sniega dēļiem! Vai tikai nav jūlija sākums!?! Žēl gan, ka kājās nav zābaki, jo pa sniegu aiziet taka tādā pašā sniegotā ielejā. Skati visapkārt neparakstāmi – ilgi var stāvēt un priecāties. Tālumā redzams pat Austrijas augstākais kalns Grossglockner. Pietiek stāvēt viena kalna galā, ja vēl kaut ko gribam padarīt. Braucam atpakaļ cauri Zillertal ielejai uz Aschensee – kartē atzīmētu garu ezeru. Informācijas centrā apjautājamies pēc tādas vieglākas takas, saliekam mugursomās dvieļus un peldkostīmus, lai šajā karstumā atpakaļceļā ezerā varētu nopeldēties, un tad jau atkal kāpjam pacēlājā, lai uzbrauktu uz takas sākumu. Te kalni ir daudz stāvāki mežonīgāki, kā Zillertālē. Arī vairākas takas atzīmētas kā melnās. Mūsu vieglā taka ved labu gabalu gar kalna malu virs Aschensee. Kad nonākam līdz mājiņām ar koka plāksnīšu jumtiem, uz kuriem rindās salikti akmeņi, taka sāk vīties uz leju, bet starp kalniem parādās pelēcīgi mākoņi. Nu ja, kur tad nu mēs bez mākoņiem! Uz leju taka iet gar strautiņu, kuru var dzirdēt, bet nevar redzēt. Lejā strautiņš pārvēršas smukā ūdenskritumā, kuru var labi redzēt. Kad tiekam prom no ūdenskrituma, debesis jau novilkušās ar drūmi melniem mākoņiem, tāpēc izvēlamies doties lejā uz pilsētiņu, nevis uz nākošo ūdenskritumu. Knapi tiekam līdz lejai, kad jau sāk līt. Knapi paspējām paslēpties zem kādas mājas platā jumta, kad sākās pamatīgs kalnu negaiss – traki pērkona dārdi, zibeņi pa visām debesīm, balts lietus un krusa ķiršu lielumā. Labi, ka bijām lejā no kalna, citādi būtu noskalotas vienā rāvienā. Arī tad, kad lietus jau beidzās, pa ielu gandrīz līdz potītēm bridām atpakaļ uz mašīnu. Te nu bija peldēšanās un sauļošanās! Līdz ar negaisu arī atvadāmies no Tiroles un dodamies atpakaļ uz Bavāriju. Pa ceļam uz bāņa atkal sākas pamatīgas lietus gāze, tā, ka ceļu vairs nevarēju redzēt. Nobraucu ar avārijas signāliem brīvajā malā aiz baltās svītras, bet laikam jau tā uz bāņiem nedrīkst darīt, jo viens otrs smagais taurēja, bet mašīnas bija tā sadrūzmējušās vienā lēnā kolonnā, ka vairs nevarēju pat atpakaļ tikt, līdz kāds vieglais īpaši midžināja ar gaismām un palaida atpakaļ uz ceļa. Kādu gabalu uz priekšu gan bija daudz mašīnas ceļa malā sastājušās. Visvairāk baidījos, kā būs tādā lietusgāzē pa mazajiem kalnu celiņiem kulties atpakaļ uz Garmish-Partenkirchen, bet par laimi ceļā negaiss pierima.

Kalni mākoņos 1

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem