Camino de Santiago, jeb īsa pamācība kā lēti paceļot pa Eiropu
|
Indra Puķīte
|
Ievads. Lai saprastu par ko ir runa, neliels ievads ar dažiem statistikas datiem. Kad Latvijā iestājas lietainais zelta rudens, gribas tur, kur saule spožāk spīd un arī aktīvākas fiziskas nodarbes pēc datortaustiņu klabināšanas gada garumā ir pašā laikā. Tādēļ tiek nolemts doties svētceļojumā uz Santjago de Kompostelu. Ceļojums uz Spāniju veikts 2 piegājienos – 2009. un 2010. gadā. Izmantotie transporta līdzekļi – lidmašīna un autobuss, bet, galvenokārt, personīgās kājas, noejot pirmajā reizē ~295 km 13 dienās, otrajā reizē – 181 km 7 dienās. Ceļš sākas Francijas pilsētiņā Saint – Jean – Pied – de– Port (šo es iemācos izrunāt tikai uz ceļojuma beigām, par pareizību negalvojot), turpinās pāri Pirenejiem, šķērsojot vairākus Spānijas reģionus un beidzas Burgosā, lai turpinātos 2010.gadā līdz Leonai. Līdz galamērķim - Santjago de Kompostelai atlikuši nedaudz vairāk kā 300 km, ko arī vajadzētu kaut kad pieveikt.
Svētā Jēkaba ceļš ir viens no vecākajiem un unikālākajiem masu fenomeniem Eiropā. Vairāk nekā 1000 gadu tas ir piesaitījis ļaudis no dažādām ticībām un paaudzēm. Nav svarīga motivācija kādēļ katrs dodas šajā ceļā – reliģijas, kultūras vai sportisku ambīciju dēļ. Nav svarīgi arī vai tu veic to ar smaidu, caur fiziskām ciešanām, pārsteigumiem vai pat nolādot šo ceļu – tu esi ieguvis nenovērtējamu pieredzi.
Pavisam Spānijā ir aptuveni 9 marķēti ceļi, kas ved uz Santjago de Kompostelu, taču šo ceļu var uzsākt jebkur, arī no savas mājas sliekšņa, kā to darīja kāda šveiciešu dāma labākajos gados ar portatīvo datoru mugursomā, rakstot blogu mājāspalicējiem. Mēs esam izvēlējušies Franču ceļu, kas ir populārākais, līdz ar to vislabāk aprīkotais ar visu nepieciešamo. Ceļš ved cauri pieciem Spānijas autonomajiem apgabaliem – Aragonas, Navarras, La Riohas, Kastīlijas-Leonas un Galīsijas. Viduslaikos tam bija milzīga nozīme kultūras apmaiņas veicināšanā starp Pireneju pussalu un pārējo Eiropu un tā neapšaubāmi ir liecība par kristīgās ticības spēku visu Eiropas sociālo slāņu vidū. Visa maršruta garumā sastopamas ap 1800 reliģisku un laicīgu celtņu, pamatā romānikas un gotikas stilā. Ceļa unarī ceļojuma galamērķis ir Santjago de Kompostela – neliela pilsētiņa, kuras centrs ir tāda paša nosaukuma katedrāle.
Nedaudz par leģendām. Leģenda vēsta, ka Svēto Jēkabu – dedzīgu kristīgās baznīcas principu aizstāvi 44.g.p.m.ē. nogalinājis ķēniņš Herods Agripa. Jēkaba mācekļi viņa ķermeni naktī nozaguši un, sekojot spožai zvaigznei, ar kuģi nogādājuši Spānijā, un apbedījuši kādā novārtā pamestā vietā. Svētā Jēkaba kaps ticis pārklāts ar vēdekļgliemeņu gliemežvākiem. Deviņus gadsimtus vēlāk, šajā pašā vietā mītošs mūks nosapņojis par spožu zvaigzni, zem kuras apglabāts kāds svētais. Šo ziņu viņš nodevis bīskapam, kas pēc pīšļu atklāšanas apstiprinājis – tās ir Jēkaba mirstīgās atliekas. Līdz ar to apustuļa kapa vieta ieguva nosaukumu Campus Stellae (zvaigznes lauks). Bet Santjago nosaukums cēlies no Jēkaba vārda – spāniski Tjago. Svētā Jēkaba simbols ir jūras gliemežnīca, kura kopš seniem laikiem attēlota uz svētceļnieku apģērba. Mūsdienās simbols kalpo kā norāžu zīme svētceļniekiem.
Svētceļnieku straumes uz Galīsiju plūda visu viduslaiku periodu. Zinātāji teic, ka svētceļniekiem ceļu rādījis un joprojām rāda Piena ceļš debesīs. Lai solis būtu vieglāks, ar Templiešu bruņinieku gādību ceļš izklāts ar bruģi vai citādi līdzināts un pāri upēm uzcelti tilti, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
12. gadsimta sākumā pāvests Kaliksts noteica, ka gads, kurā Sv. Jēkaba piemiņas diena 25. jūlijā iekrīt svētdienā, ir Svētais gads (tāds bija 2010. gads). Turklāt tiem, kuri šajā gadā apmeklēs katedrāli ar Sv. Jēkaba pīšļiem, tiks piedoti visi grēki. Kopš1985. gada Santjago de Kompostela maršruts ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā. Ne tikai maršruts, arī atsevišķi objekti, kā Burgosas katedrāle, Santjago de Kompostelas vecpilsēta un Atapuerkas arheoloģiskie izrakumi ir guvuši UNESCO ievērību. Man seno vēstures elpu sajust liek Burgosas katedrāle, kas ir patiesi iespaidīga. Detalizētāku informāciju var izlasīt UNESCO mājas lapā.
Svarīgākās lietas, kas liekamas aiz auss šādā ceļojumā.
Ceļš. Dienā jānoiet 20 – 30 km, jebkuros laika apstākļos, tātad – jābūt puslīdz normālai fiziskajai kondīcijai un atbilstošam ekipējumam, galvenokārt labiem apaviem. Nedrīkst aizmirst, ka visa iedzīve (nedēļai vai divām) pārvietosies kopā ar tevi, tāpēc ar mantām jāapkraujas saprāta robežās. Tiek rekomendēts, kas somas svaram jābūt 10% no ceļotāja svara, kas reālajā dzīvē ir diezgan nerealizējams. Obligātais minimums – guļammaiss, divas kārtas drēbju (Spānijā jārēķinās arī ar vēsu laiku), maiņas apavi, pārtika pēc ieskatiem. Ja ir acis pierē un mēle mutē, karte nav nepieciešama. Kā norādes kalpo gliemežvāki visdažādākajās formās un izpildījumos un dzeltenas bultas uz ielām, soliņiem, māju stūriem, kokiem, klintīm, izliktas no akmeņiem. Neviens tās nav aizkrāsojis, izjaucis, pagriezis pretējā virzienā. Ja arī sekojot bultām gadās apmaldīties (un gadās!), uz pareizā ceļa, vismaz mazajos ciematos novirzīs vietējie, sak, nav te ko mētāties ārpus teritorijas un novēlēsBuen Camino! (Laimīgu ceļu!). Šo novēlējumu Spānijā dzirdam visbiežāk.
Kur, ko un kā paēst? Iespējamas dažādas variācijas – nest visas ēdamlietas līdzi mugursomā un gatavot naktsmītnēs, jo tās pārsvarā ir aprīkotas ar visu nepieciešamo šim procesam. Pārtiku pa ceļam var iepirkt arī vietējos veikalos vai supermārketos, tikai jārēķinās, ka dažā ciemā var nebūt veikalu vai viss sortiments ar pāris konservu kārbām, dažām olām un diviem baltmaizes kukuļiem satilpt ledusskapī. Var mēģināt apēst to, ko atstājuši iepriekšējie svētceļnieki, parasti tālāk neviens negrib nest eļļu un makaronus. Var pārtikt no nenovāktajām vīnogām, kas lielākajā vīnogu audzēšanas La Rioja reģionā sastopamas 4 dienu garumā. Ēdām uz nebēdu, ar visiem ceļa putekļiem un pesticīdiem! Sākumā visas, pēc tam tikai labākās. Ja kabatā ir 9 – 12 EUR, var cerēt uz svētceļnieku vakariņām, kas sastāv no diviem pamatēdieniem un saldā ēdiena. Ak, jā, tur ietilpst arī pudele vīna. Kopumā ņemot Spānijā badā nomirt nevar. Arī par ūdens trūkumu nav jāuztraucas (īpaši aktuāli tas ir karstā laikā). Ūdens krāni atrodas gandrīz katra ciemata centrā, informācija pieejama rakstiskā veidā -Aqua potable/no potable (dzerams vai nē) vai aktīvi žestikulējoša spāņu tantuka izskatā no tuvējās mājas loga („nē, šito gan nevajag dzert!”).
Kur nakšņot? Svētceļnieki nakšņo īpašās svētceļnieku naktsmītnēs. Lai tur iekļūtu, nepieciešama svētceļnieka pase. Bez īstās varbūt kaut kā var iztikt, bez šīs – nekādi. To izsniedz, uzsākot ceļu, tajā tiek ierakstīts nakšņošanas datums un iespiests zīmogs, kas katrai naktsmītnei ir atšķirīgs. Uzrādot pasi galapunktā – Santjago de Kompostela, svētceļniekam piešķir sertifikātu. Rezervēt naktsmītnes nevar, kurš pirmai brauc, tas pirmais guļ, pārējie – kā sanāk. Atkārtoti nakšņot vienā vietā nav atļauts. Oktobris skaitās nesezona un ceļotāju ir maz, bet vasarā varētu būt nopietnas problēmas iegūt kāroto gultasvietu. Mītnes ir privātās un tā saucamās municipālās, cenas no 3 – 8 EUR, vidēji maksājām 5 EUR par nakti. Dažās varēja pārgulēt un paēst par ziedojumiem. Vietu skaits no 20 līdz 100, ir virtuve, dušas, veļas mazgājamās mašīnas (par maksu). Šeit valda arī zināma kārtība. Atkarībā no naktsmītņu saimniekiem, kas pieļauj vai nepieļauj dažādas atkāpes, naktsmiers iestājas no pl 10 līdz 11, pēc kura nedrīkst skaļi runāt, dziedāt, dauzīt durvis un čaukstināt plastmasas maisiņus. Savukārt no rīta pl 8:00, ja vien neesi slims vai pilnīgi pagalam, tiec mests laukā, lietus līst vai saule spīd, jo ceļš tevi sauc.
Kā sazināties? Spāņu valodā. Aizmirstiet par angļu un visām citām valodām. Mazajos ciematiņos neviens tevi ne sapratīs, ne vēlēsies runāt kā citādi, izņemot savā valodā, par tavu nesaprašanu īpaši neiespringstot. Naktsmītnēs gan pārsvarā runā angliski vai vāciski, ar retiem izņēmumiem. Tosantosā mūs sagaida divi jauni džeki, vienu tūlīt nokristu par Mafiozo (viņš nudien izskatās pēc tāda, ko negribētu satikt tumšā nostūrī), kas ne vārda nesaprot angliski. Tā kā esmu neapdomīgi ieminējusies, ka drusciņ protu spāniski, turpmāk komunicēt ar viņiem nākas man. No Mafiozo teksta, papildināta ar izteiksmīgiem žestiem, saprotu, ka mūs vedīs apskatīt kaut kādu eremītu klosteri. Klosterī, protams, visa informācija tiek pasniegta spāniski, turklāt teksts piebārstīts ar visādu svēto vārdiem, no kuriem nezinu ne nieka. Nejauši esmu apsēdusies blakus jaunzēlandietim, kurš arī nedaudz runā spāniski. Viņa stiprā puse ir reliģijas perpetijas, savukārt es cenšos palīdzēt ar laicīgo tekstu tulkošanu. Tā mēs pa abiem spāņu – angļu – latviešu valodu kombinējumā pie minimālas saprašanas no stāstītā tiekam.
Cilvēki. Visdažādākie, no visām pasaules malām, jauni un ne tik jauni. Šķiet, pārstāvēti vai visi kontinenti, izņemot Antarktīdu, bet visus jau neaptaujājām. Statistika Saint – Jean – Pied – de– Port ofisā vēsta, ka 2009.gadā Franču ceļu veikuši 14 latvieši, mūs pārspējuši 34 lietuvieši un 42 igauņi. Motivācija visdažādākā. Būtu naivi iedomāties, ka visi dodas ceļā reliģisku motīvu vadīti un ir svēti no matu saknēm līdz kāju pirkstugaliem. Kādam mērķis ir padzert lēto spāņu vīnu, pamīlēt meičas/puišus, citam pārbaudīt savu sportisko izturību, kādam uz laiku izbēgt no ikdienas problēmām un uzlabot veselību. Katram savs. Arī starp naktsmītņu saimniekiem sastopami dažādi tipāži. Pirmajā mūs sagaida drusku dīvains tips, izskatās tāds kā kaut ko sašņaucies vai sapīpējies ar suni un kaķi, kurš pārvietojas tikai pa galdu. Granjonā sastopam impozantu vīrieti, kurš vienlaicīgi spēj runāt vismaz 5 valodās un kā samaksu par brīvprātīgi obligātu trauku nomazgāšanu piedāvā man šņabi, bet Karionā īsta mūķene cienā mūs ar tēju. Svētceļotāju aktivitātes piesaistījušas arī vietējo žurnālistu uzmanību un vakarā ierodas spāņu TV un pratina visus, kas viņi tādi un kāpēc te ieradušies. Iespēju painformēt, ka pasaulē ir tāda Latvija izmantojam arī mēs, tikai nav lemts uzzināt vai sižets aizies gaisā.
Ko apskatīt? Ja vēlas pieturēties pie ikdienas grafika, nav īsti ne laika, ne gribēšanas meklēt must see objektus, lai gan to te netrūkst. Tradicionāli ceļš vijas cauri lielākiem un mazākiem ciematiem, garām baznīcām, kas kalpo arī par orientieri ceļā. Tās arī visbiežāk iekļūst fotoobjektīvos.
Daba jābauda vairāk kopumā, nevis atsevišķi objekti. Kādu dienu pēc aktīvas 11 km nosoļošanas, nolemjam veltīt kādu laiciņu atpūtai pie ezera, jo karte informē, ka tāds te netālu atrodams. Tuvojoties norādītajai vietai mūs sāk mākt nelāgas aizdomas. Tā saucamais ezers ir kaut kāda peļķe, kuram nevar pat piekļūt, jo apkārt ir žogs, nevis tieši ezeram, bet krūmainai teritorijai ar uzrakstu, kas informē par dabas rezervātu.Nu jā, tādi viņiem te ezeri un vēl dīvaināki rezervāti. Bet, neraugoties uz to, daba Spānijā ir skaista. Dzeltenas koku alejas mijas ar bezkrāsainiem un pelēkiem laukiem, kas bildēs it kā atdzīvojas un top par dažādu nokrāsu paklājiem. Arī laika apstākļi veido īpatnējas gleznas. Lielās Miglas Dienā, kā mēs to nodēvējam, jo neredz absolūti neko, izņemot ceļu zem kājām, pēkšņi uzspīd saulīte un no balti pelēkās masas izlien kāds baznīcas tornis vai kalna virsotnīte, bet pilsēta miglā izskatās dīvaini spokaina. Savukārt rītu dzestrumu atsver saullēkts lidaparātu sašvīkātajās debesīs.
Spāņu siesta. Lai gan ir oktobris un nebūt nav tik karsts, lai nevarētu strādāt arī pusdienas laikā, spānim ir siesta un punkts. Ar šo apstākli ceļotājam jārēķinās, vēloties iegādāties ko nebūt vakariņām vai kādu našķi. Parasti veikalus atkal atver ap puspieciem, pieciem pēcpusdienā. Pusstunda šurpu turpu nevienu neuztrauc. Lai kā mani Latvijā tracina jebkura kavēšanās, tur tas liekas pašsaprotami. Nav jau gluži tā, ka tevi neapkalpo siestas laikā, jo veikala durvis, kā jau laukos, nav aizslēgtas. Man tādā gadās iemaldīties, mekējot ko uzēdamu vakariņām. Veikala durvis ir vaļā, bet veikalā neviena cilvēka, arī pārdevēja nav. Kādu brīdi pagrozos un jau gatavojos doties prom, kad no telpas dziļumiem iznirst samiegojusies, paspūrusi pārdevēja un es veiksmīgi tieku pie sava pirkuma.
Vēl viena lieta saistībā ar mazajiem ciematiņiem. Tie man atgādina Latvijas laukus ar mazdārziņiem, nedaudz bardacīgu apkārtni, pankūku smaržu no tuvējās mājas loga, uz soliņa sēdošiem, svešiniekus ievērot protošiem un traki runāties gribošiem onkuļiem un tantēm. Starp citu, arī Spānijā var vērot aizgājušo „trekno” gadu iezīmes – daudz nekustamo īpašumu ar uzrakstu „Venta”(Pārdod).
Drošība. Nekādas nepatīkamas situācijas naktsmītnēs un ārpus tām nav gadījies piedzīvot. Tomēr, kā jau tradicionāli pieņemts, vērtīgākās lietas labāk paturēt acu skatiena attālumā. Kādā atpūtas brīdī pilsētas centrā, guļot zālītē, jutāmies pavisam droši, jo gan mūs, gan laikam kādus augstus viesus apsargāja spāņu policija, ekipēta spožos mundieros un mašīnās.
Nobeigumā varu teikt, ka pasākums ir paceļams ikvienam gan fiziski, gan finansiāli, gan laika ziņā, jo visus šos komponentus var regulēt katrs pats, atbilstoši situācijai. Buen camino!
P.S. Labs informācijas avots - 2007. gadā izdotais ceļvedis „Camino de Santiago”.
P.S.S. Kad top šis raksts, ir pieveikts arī atlikušais ceļa posms 330 km garumā, kopumā noejot nedaudz vairāk kā 800 km.
