Pie jūras dzīve mana jeb ilgais ceļš kāpās

  • 3 min lasīšanai

To, ka Latvijas iedzīvotājiem patīk pastaigāties gar jūru vairāk nekā pa pilsētu promenādēm, var novērot katrā šai nodarbei laika apstākļu ziņā kaut cik piemērotā dienā. Protams, tie, kas dzimuši un dzīvo pie jūras, turp dodas tikai izpeldēties un tādu pastaigu uzskata par bezjēdzīgu nodarbi, bet visiem pārējiem defilēšana patīk. Vai tā būtu ziema vai kāds cits gulšņāšanai nepiemērots brīdis, Rīgas tuvumā esošajās pludmalēs ļaužu ka biezs – ģimenes ar bērniem un vecvecākiem, romantiski noskaņoti pārīši, ar kritisku aci visu vērtējošas kundzītes un skaļas draugu kompānijas, un visi pārvietojas no punkta A uz punktu B savā ritmā.

Pastaigu gar jūru arī mēs esam padarījuši par savu tradīciju, savu ceļojumu vairāku gadu garumā. Mērķis ir pieveikt aptuveni 495 km garo Latvijas jūras robežu, bet pagaidām svarīgs ir process, nevis mērķis. Līdz šim vairākus gadus esam gājuši vienas dienas pārgājienos, ņemot vērā meitas staigāšanas gatavību attiecībā pret mūsu spējām viņu nest, taču šogad pirmo reizi dosimies par vienu mazu dalībnieku vairāk, jau četratā.

Pabaži – Dunte

2006. gada vasarā no savas vasarnīcas Pabažos pa īpaši rupjajām un dziedošajām (vismaz pagaidām līdzīgas neesmu nekur redzējusi) liedaga smiltīm dodamies uz Duntes pusi. Tas ir vienīgais posms, kura laikā ne uz brīdi neizdevās palikt vieniem, tuvāk vai tālāk, bet allaž bija redzams kāds cilvēks. Tagad šis ceļš jau šķistu citādāks, jo maršrutā esošie Saulkrasti ļoti cenšas kļūt par kūrortpilsētu, un šie centieni katru sezonu arvien vairāk atspoguļojas arī piekrastē – kafejnīcu, soliņu, trepju, bērnu laukumiņu un citu labiekārtojumu veidā. Ceļa lielākais šķērslis – Skultes osta, kas radusies Aģes upes grīvā un kuru apejot mums nākas mest pamatīgu līkumu caur Zvejniekciemu. Toties tuvāk finišam kā uz goda pjedestāla var uzrāpties uz dabas pieminekļa, tas ir, Lielā Lauču dižakmens.

Pabaži – Gauja

Dodamies garām kāzinieku iecienītajai Baltajai kāpai, kas gan smilšu nogruvumu dēļ savu krāsu sen zaudējusi, taču diženumu saglabājusi, un pārbrienam Inčupi, lai nokļūtu nūdistu pludmalē. Diena ir saulaina, taču vēsa un vējaina, tāpēc mums nav jājūtas kā lūriķiem un jākaunas par savu apģērbu. Interesanti, ka vēlme atkailināties nāk komplektā ar vēlmi savākt jūras izskalotos un ūdens nopulētos kokus. Paldies dabiskuma mīļotājiem, jo mums ir iespēja soļot pa īstu koka skulptūru dārzu!

Ap Lilasti (agrāk te bija padomju armijas poligons) smilšu liedags brīžiem ir ļoti plašs, bet, tuvojoties Gaujai, mežu un ūdeni atdala arvien šaurāka strēle. Šoreiz arī atrodam vietu ar grimstošajām smiltīm, kas gan nav draudīgas, taču pietiekamas, lai meitai nodemonstrētu, kā dabā funkcionē šī parādība.

Tūja – Dunte

Nonākot svešā vietā, saskaramies ar mūsu piekrastēm tipisku problēmu, kā nokļūt pie ūdens, nepārkāpjot privātīpašumu robežas. Taču pēc nelielas maldīšanās varam sākt pārgājienu. Meitai šis posms iet pie sirds, jo ir taču interesantāk pārvietoties no akmens un akmeni, līdzi nesot vēl dažus akmeņus, nekā stampāt pa smiltīm. Šis ir pirmais posms, kurā realitātē ļoti uzskatāmi ieraugām krasta un jūras cīņu. Ūdens izskalotie krasti, protams, ir acij interesanti, taču veco zvejnieku māju īpašniekiem laikam ir par ko lauzīt galvu... jo šīs cīņas uzvarētājs taču zināms. Cilvēku gan šajā maršrutā ir ievērojami mazāk, toties smiltīs ir pārnadžu pēdas.

Tūja – Dzeņi

Klasisks un populārs akmeņainās Vidzemes jūrmalas maršruts, skaisto ainavu dēļ fotoaparāts gandrīz netiek ielikts somā – nelieli līcīši, zemesragi un akmeņi, akmeņi, akmeņi – brīžiem tik daudz, ka smiltis vairs nav redzamas. Taču tie noder arī māju īpašniekiem, kas skaisto skatu dēļ ir būvējuši savas jaunās mājas tik tuvu ūdenim. Jau pa gabalu redzamas sarkanās Veczemju smilšakmens klintis, viļņi te ir izveidojuši līdz 6 m augstu stāvkrastu ar alām, nišām un citiem veidojumiem, ko izložņāt bērnam un kur ielīst arī pieaugušam cilvēkam.

Vecāķi – Gauja

Skaista oktobra diena, ko cenšas izbaudīt visi – rosība ir gan krastā, gan ūdenī, gan gaisā. Platais un iztīrītais liedags atstāj ļoti sapucētu iespaidu, taču ir nedaudz vienmuļš, tāpēc izklaidējamies zīmējot svītras smiltīs un taisot vaļā un ciet jakas, jo rudens saule atdod pēdējo siltumu. Šeit par nūdistu pludmali liecina īpaša zīme. Taču, tuvojoties Gaujas ietekai, gluži tāpat kā pirms gada nākot no otras krasta puses, liedags kļūst pavisam šaurs, lai pēc pēdējā pagrieziena atkal visā varenībā varētu izpausties Gaujas un jūras satikšanās. To baudām kopā ar milzīgu kaiju baru, kas gan ieņēmis labākas vietas – kādu palielu smilšu sanesumu ūdenī.

Turpinājums sekos...

Mūsu ģimenei patīk ceļot, tuvāki un tālāki maršruti, kā jau visiem, tiek izvēlēti, ņemot vērā darba pienākumus un finansiālās iespējas. Dažkārt gan rodas ķecerīga doma, ka īsti dzīvoju, kad ceļoju, bet, lai dzīve nepārvērstos tikai par tādu eksistēšanu starp tālākiem braucieniem, pie ceļojumiem pieskaitu arī reizes, kad priekšā nevīd ikdienas pienākumi un gūtie iespaidi aizēno sadzīvi. Un šie pārgājieni tam ir lieliski piemēroti, turklāt jūras vējš ļoti labi izpūš visu lieko, atstājot tikai to, kam vērts būt.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais