Ceļojums 5. tramvajā

Jūlijs Aldersons 04.04.2013 15 min lasīšanai 100 foto

Pensionārs apceļo Rīgu 5. tramvajā

(biju nolēmis sarakstīt ceļvedi (vai pat ceļvežus) pensionāriem, lai viņi, izmantojot Rīgas domes sarūpēto bezmaksas braukšanu, varētu nesteidzīgi, pieturu pēc pieturas, izpētīt Rīgu. Sāku ar 5. tramvaju, jo tā maršruts likās īpaši garš un interesants. Tomēr drīz rakstīšana apnika, jo pašam braukāt un klaiņot tomēr izrādījās daudz interesantāk nekā par to rakstīt. Tā nu palaižu pasaulē to, kas ir izdarīts, un izbeidzu šo spēlīti. Bildes albumā „5. tramvajs”)

13. JANVĀRA IELA – MĪLGRĀVIS

Posmā no 13. janvāra ielas līdz Mīlgrāvim 5. tramvajam ir 21 pietura: 13. janvāra iela, Nacionālā opera, Nacionālais teātris, Ausekļa iela (braucot pretējā virzienā – Kronvalda bulvāris), Vašingtona laukums, Pētersalas iela (braucot pretējā virzienā – Eksporta iela), Katrīnas iela, Ganību dambis (braucot pretējā virzienā – Pētersalas iela), Lugažu iela, Bukultu iela, Rankas iela, Rāmuļu iela, 1. trolejbusu parks, rūpnīca RER, Duntes iela, Sarkandaugavas iela (braucot pretējā virzienā – Tilta iela), Allažu iela, Aldaris, Gaujienas iela, Tvaika iela, Mīlgrāvis.

Pietura „13. janvāra iela”

13. janvāra iela (1. att.) izveidojās 17. – 18. gadsimtā pilsētas nocietinājumu vaļņu iekšpusē un daļēji atradās virs aizbērtās Rīgas upes gultnes. Tās sākotnējais nosaukums bija Kārļa iela. 1905. gada 13. janvārī Daugavmalā, Kārļa ielas galā, izklīdinot protesta akcijas dalībniekus, tika nošauti vairāki desmiti cilvēku. 1930. gadā, atzīmējot šī notikuma 25. gadadienu, Kārļa ielu pārdēvēja par 13. janvāra ielu.

Svarīgākie apskates objekti pieturas tuvumā ir Alberta laukums, Kalēju iela, 11. novembra krastmala, piemineklis 1905. gada cīnītājiem, bijušais Rīgas zemes valnis, Dzelzceļa tilts un Zemgales tilta balsti, Kārļa baseins, Centrāltirgus, Rīgas starptautiskā autoosta un tunelis zem „Stockmann” lielveikala.

Alberta laukums. Izkāpiet no tramvaja un pa tieši pieturai pretī esošo Vecpilsētas ielu dodieties iekšā Vecrīgā. Šķērsojiet Kalēju ielu un jau pēc nedaudziem soļiem jūs nonāksiet tur, kur reiz radās Rīga – betona plāksnītēm izklātajā Alberta laukumā (2. att.). Apmēram šeit, netālu no vietas, kur Daugavā ieplūda par Rīgas upi saukta neliela Daugavas pieteka (uzskata, ka tā sākusies Ķīšezera tuvumā, iztekot no pazemes avotiem), līvu vecākais Aso1200. gadā ierādīja bīskapamAlbertam vietu jaunas pilsētas celšanai. Pilsētu sāka būvēt 1201. gadā (starp citu, tajā pašā gadā Francijā piedzima Roberts de Sorbons – Sorbonas universitātes dibinātājs). Sākumā jaunbūvējamo pilsētu sauca par „Pilsētu pie Rīgas”, taču drīz sāka dēvēt vienkārši par Rīgu. Rīgas upes paplašinātā lejtece kļuva par jaunās pilsētas pirmo ostu. Tomēr ar laiku upe aizvien vairāk aizsērēja un to sāka saukt vispirms par Rīdzeni, bet pēc tam – par Rīdziņu. Beidzot, kad upe jau bija kļuvusi par nepatīkami smakojošu notekgrāvi, to 1861. gadā ievadīja apakšzemes kanalizācijas vadā (3. att.) un tagad par laikiem, kad šeit atradās Rīgas osta,atgādina tikai senās noliktavas Vecpilsētas ielā (4. att.) un aiz viesnīcas „Monte Kristo” dzeltenās ēkas esošā Rīdzenes iela, kas ierīkota te reiz bijušās upes vietā.

Ja vēlaties, varat arī apmeklēt kādu no trim Alberta laukumam blakus esošajiem muzejiem – Rīgas Kino muzeju Mazajā Peitavas ielā (5. att.), Tautas frontes muzeju Vecpilsētas ielā 13/15 (6. att.) vai Latvijas Sporta muzeju Alksnāja ielā 9.

Kalēju iela. No Alberta laukuma pa Kalēju ielu (7.-10. att.) dodieties uz Daugavas pusi. Šī iela pastāv jau kopš 13. gadsimtā – savulaik tā bija Rīgas upes krastmala un pilsētas pirmās ostas kuģu piestātne. Kad 17. gadsimtā ārpus Rīgas nocietinājuma mūriem uzbēra zemes vaļņus,ugunsnedrošās kalēju darbnīcas no toreizējās Kalēju (tagad Rozena) ielas pārvietoja uz Rīgas upes krastmalu vecā nocietinājuma mūra ārpusē un turpmāk iela saucās par Kalēju ielu. Nonākuši līdz krustojumam ar Peitavas ielu, varat aiziet līdz Rīgas sinagogai Peitavas ielā 6/8 (11., 12. att.). Turpinot gājienu pa Kalēju ielu, netālu no Kalēju ielas un Kungu ielas stūrī ieraudzīsiet kādreizējā Svētā Jura hospitāļa ēku (Kungu ielā 34, 13.-15. att.).(Rīga) Šis 1220. gadā dibinātais hospitālis bija iestāde slimnieku, invalīdu un trūkumcietēju aprūpei un ārstēšanai. Laika gaitā hospitāļa atrašanās vieta vairākkārt mainījās, tagadējā vietā tas atrodas no 1754. gada. 1845. gadā hospitālim uzcēla pašreizējo divstāvu ēku ampīra stilā (arhitekts Johans Daniels Felsko). Virs galvenās ieejas atrodas cilnis „Svētais Juris cīņā ar pūķi”. Hospitālis pastāvēja līdz 1936. gadam.

Pēc krustojuma ar Kungu ielu Kalēju iela maina nosaukumu un turpinās kā 130 metrus garā Minsterejas iela. Pašā ielas galā, jau gandrīz pie krastmalas, ielas labajā pusē redzamas nocietinājuma mūra paliekas (16. att.). Senos laikos mūris stiepās visā Minsterejas un Kalēju ielu garumā. Vēl daži soļi, un jūs ieraudzīsiet trīs nākamos apskates objektus – 11. novembra krastmalu, pieminekli 1905. gada cīnītājiem un Dzelzceļa tiltu.

11. novembra krastmala. 11. novembra krastmala ir 1115 metrus gara iela ar ļoti dzīvu satiksmi, kas stiepjas no Krišjāņa Valdemāra ielas līdz 13. janvāra ielai (17.-19. att.). No 14. līdz 20. gadsimtam Daugavas krastu izmantoja par kuģu piestātni, no 16. gadsimta līdz 1930. gadam krastmalā darbojās pilsētas pārtikas tirgus. Pēc tirgus likvidēšanas krastmalas mazvērtīgo apbūvi nojauca un tajā ierīkoja apstādījumus. Līdz tam laikam Daugavas krastmala iepretī Vecrīgai Rīgas ielu sarakstos bija iekļauta ar nosaukumu Daugavas krasts. Pēc krastmalas rekonstrukcijas ierīkoto ielu 1934. gadā nosauca par 11. novembra bulvāri, lai pieminētu Rīgas atbrīvošanu no bermontiešiem 1919. gada 11. novembrī. 1940. gadā ielu pārdēvēja par Daugavas krastmalu, vācu okupācijas laikā – par Daugavmali, 1948. gadā par Komjaunatnes krastmalu, bet 1990. gadā par 11. novembra krastmalu.

Piemineklis 1905. gada cīnītājiem. Vietā, kurā pirms gadsimtiem Rīgas upe ieplūdaDaugavā un kurā 1905. gada 13. janvārī, izklīdinot protesta akcijas dalībniekus, tika nošauti vairāki desmiti cilvēku, ir uzstādīts no bronzas un granīta veidotais piemineklis 1905. gada cīnītājiem (20. att.). Tajā atveidots jauneklis, kurš satver no ievainotā biedra rokām izkritušokarogu un drosmīgi nes to tālāk. Pieminekli atklāja 1960. gadā, tā autori ir tēlnieks Alberts Terpilovskis un arhitekts Kārlis Plūksne.

Stāvot krastmalas vienā pusē, pretējā pusē esošais piemineklis ir labi redzams, taču piekļūt tam tuvāk ir grūti – dzīvās satiksmes dēļ būtu jāpagriežas pa labi un jāiet prāvs gabals līdz gājēju tunelim. Tādēļ labāk apmierināties ar pieminekļa aplūkošanu no tālienes, bet pēc tam pagriezties pa kreisi, doties 13. janvāra ielas virzienā, šķērsot to pa regulējamu gājēju pāreju un nonākt pie dzelzceļa uzbēruma un tilta.

Bijušais Rīgas zemes valnis. Jūsu priekšā esošais dzelzceļa uzbērums patiesībā ir līdz mūsdienām saglabājusies seno Rīgas nocietinājumu vaļņu daļa (21. att.). Jau drīz pēc Rīgas nodibināšanas to apjoza ar akmens mūri, kas vairākus gadsimtus droši sargāja pilsētu. Taču ar laiku karos arvien vairāk izmantoja lielgabalus, kam akmens mūris vairs nespēja pretoties un tādēļ 16. gadsimtā ap Rīgu sāka uzbērt zemes vaļņus, kuriem lielgabalu lodes nekādu īpašu ļaunumu nespēja nodarīt. Vaļņi iekļāva pilsētā arī agrāk aiz mūriem esošo Rīdzeni. 1567. gadā Rīdzenei valnī ierīkoja īpašus ostas vārtus, kurus pavasaros noslēdza ar vērtnēm, lai ūdens neieplūstu pilsētā. Pēc vaļņu uzcelšanas ūdens pietece Rīdzenei tika pilnīgi pārtraukta un sākās Rīdzenes pakāpeniska aizbēršana un kanalizācija. Toties vaļņu priekšā izraka aizsarggrāvi, kas pilnībā apjoza pilsētu. 35 metrus biezie vaļņi pilsētu sargāja līdz 1857. gadam, kad Rīgu pārstāja uzskatīt parcietoksni un vaļņu lielāko daļu noraka, bet daļu pārvērta jaunbūvējamā Rīgas–Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa uzbērumā.

Dzelzceļa tilts un Zemgales tilta balsti. 1914. gadā atklātais Dzelzceļa tilts ir uzbūvēts uz 10 balstiem, no kuriem 8 atrodas ūdenī (22. att.). Tiltu uzspridzināja gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā un abas reizes atjaunoja. 2007. gadā tiltu izgaismoja. Ikdienā izgaismošanai izmanto zilās spuldzes, svētkos – zilās un baltās (23. att.).

Līdzās Dzelzceļa tiltam nedaudz lejāk pa straumi gan uz sauszemes, gan ūdenī redzami reiz šeit bijušā Zemgales balsti (24. att.). Šo tiltu, ko sākumā sauca par Dzelzs tiltu, uzbūvēja 1872. gadā Rīgas–Bolderājas dzelzceļam. 1938. gadā tiltu pārdēvēja par Zemgales tiltu (25. att.). 1944. gadā vācu armija atkāpjoties tiltu pilnīgi iznīcināja un pēc kara to vairs neatjaunoja.

Kārļa baseins. Kārļa baseins ir pilsētas kanāla paplašinātā sākumdaļa no Daugavas līdz dzelzceļam (26. att.). Baseins ir nosaukts pēc Kārļa vārtiem Rīgas valnī, kas reiz atradās tā tuvumā. 18. gadsimta vidū Kārļa baseinā ierīkoja ziemas ostu kuģu ziemošanai. Vasarā ostu izmantoja no Daugavas augšteces pienākušie kuģi. Mūsdienās baseina vienā malā atrodas Centrāltirgus, otrā – Rīgas starptautiskā autoosta.

Pilsētas kanāls sākas pie Centrāltirgus un beidzas pie Rīgas pasažieru ostas. Kanāls puslokā apņem Vecrīgu un ar abiem galiem ieplūst Daugavā, tā padarot Vecrīgu par salu, ko ar pārējo pilsētu savieno 16 dažāda platuma tilti un tiltiņi. 3,2 kilometrus garā un apmēram 2 metrus dziļā kanāla pamatā ir senais Rīgas aizsarggrāvis, tāpēc kanāla līkumi joprojām aptuveni atgādina kādreizējo nocietinājumu kontūras.

Centrāltirgus. Centrāltirgus ir lielākais Rīgas tirgus, ko dienā apmeklē apmēram 100 000 cilvēku (27., 28. att.). Lēmumu par pilsētas centrālā pārtikas tirgus celtniecību Rīgas dome pieņēma 1922. gada decembrī. Jaunā tirgus ierīkošanai dome no valdības atpirka pamestos dirižabļu angārus Vaiņodē, ko Pirmā pasaules kara laikā bija uzbūvējusi Vācijas armija. Angārus pārveda uz Rīgu un pēc pamatīgas pārbūves angāri kļuva par Centrāltirgus paviljoniem un tā galveno simbolu. Būvei izlietoja 6 miljonus ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstošus mucu cementa. Zem paviljoniem izveidoja plašas noliktavas ar saldētavām un pazemes tuneļiem. Centrāltirgus celtniecību pabeidza 1930. gada rudenī un tajā laikā tas bija lielākais un modernākais tirgus Eiropā. 1949. gadā Centrāltirgu pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, bet 1983. gadā atzina par valsts nozīmes kultūras pieminekli.

Rīgas starptautiskā autoosta. Rīgas Starptautiskā autoosta ir Latvijas lielākā autoosta (29. att.). Tā uzbūvēta 1964. gadā un atrodas starp pilsētas kanālu un dzelzceļa uzbērumu. Autoostas fasāde ir vērsta pret Prāgas ielu. Ielas pretējā pusē atrodas modernās formās būvēts tirdzniecības centrs „Titāniks” (30. att.). Aizejiet līdz tam un zem uzraksta „Džinsi. Bikses” tieši kanāla malā ieraudzīsiet gājēju galeriju. Dodieties pa to uz priekšu, pa ceļam priecājoties par Centrāltirgu un kanālu.

Tunelis zem „Stockmann” lielveikala. Pēc brīža kanāls strauji pagriežas pa kreisi. Sekojiet kanāla gaitai un jūs nonāksiet tunelī, pa kuru kanāls plūst zem dzelzceļa un „Stockmann” lielveikala (31., 32. att.).

Izgājuši cauri tunelim un atkal nonākuši uz 13. janvāra ielas, jūs varat doties pa labi un caur 2009. gadā uzbūvēto gājēju tuneli zem Gogoļa ielas aiziet līdz Rīgas Pasažieru stacijai (33. att.). Varat arī papriecāties par 1861. gadā atklāto un 1960. gadā pilnīgi pārbūvēto staciju no tālienes, pagriezties pa kreisi, caur „Zelta zivtiņas” tuneli (34. att.) atgriezties tramvaja pieturā un turpināt braucienu.

Pietura „Nacionālā opera”

Brauciena laikā pievērsiet uzmanību labajā pusē redzamajai ēkai Aspazijas bulvāra un Krišjāņa Barona ielu stūrī (35., 36. att.). Savā ilgajā mūžā ēka ir pieredzējusi daudzus saimniekus. To uzcēla 1904. gadā Rīgas pasta un telegrāfa vajadzībām, bet kopš 1932. gada šeit atradās arī Rīgas Radiofons. Pēc kara ēka pārgāja Celtniecības tehnikuma rīcībā, pēc tam Augstākās Kara Jūras zemūdens peldēšanas skolas, tad Krasta apsardzes artilērijas skolas un vēlāk Augstākās Kara politiskās skolas rīcībā. Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās ēka tika nodota Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes (patlaban – Ekonomikas un vadības fakultāte) rīcībā, kas pašlaik šeit arī atrodas. 1919. gadā ēkās pagrabtelpās ierīkoja sakaru aparatūras remontdarbnīcu, kura vēlāk pārtapa Valsts Elektrotehniskajā Fabrikā jeb VEF – kādreizējā Latvijas lepnumā.

Svarīgākie apskates objekti pieturas tuvumā ir Latvijas nacionālā opera, strūklaka „Nimfa”, Laimas pulkstenis, Kolonādes kiosks, Brīvības piemineklis, Vācijas vēstniecība, Latvijas Universitātes galvenā ēka, Timma tiltiņš un piemineklis Rīgas pilsētas galvam Džordžam Armitstedam.

Latvijas nacionālā opera. 1912. gadā Pāvula Jurjāna vadībā Rīgā sāka darboties privātais teātris "Latviešu opera". Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējās uz Krieviju, bet 1918. gadā atgriezās Rīgā un turpināja darboties kā „Latvju opera”. Tagad trupu vadīja Jāzeps Vītols un Teodors Reiters. Sākotnēji izrādes notika tagadējā Nacionālā teātra ēkā, bet kopš 1919. gada janvāra – Vācu teātra jeb Pirmā Rīgas pilsētas teātra ēkā (37., 38. att.). 1919. gadā Ministru kabinets pieņēma Noteikumus par nacionālo operu, kas trupai ar likumu garantēja teātra ēku, nacionālās operas statusu un valsts finansējumu. Laika gaitā dažādi mainījušies operas nosaukumi (Latviešu opera; Latvju opera; Padomju Latvijas opera; Latvijas Nacionālā opera; Rīgas Opera; Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris; Latvijas PSR Valsts akadēmiskais operas un baleta teātris;Latvijas PSR Valsts ar Darba Sarkanā Karoga ordeni Apbalvotais Akadēmiskais operas un baleta teātris; LPSR Valsts Akadēmiskā Nacionālā opera; Latvijas Nacionālā opera), tomēr spilgtie mākslinieki un to radītie iestudējumi operai vienmēr ir nodrošinājuši mūzikas cienītāju mīlestību.

Operas ēku pēc arhitekta Ludviga Bonšteta projekta uzbūvēja 1863. gadā Vācu teātra jeb Pirmā Rīgas pilsētas teātra vajadzībām. Jāatgādina, ka 1987. gada 14. augusta vakarā uz operas skatuves "Figaro" viesizrādes otrajā cēlienā saļima galvenās lomas tēlotājs, viens no visu laiku izcilākajiem un skatītāju visvairāk mīlētajiem krievu aktieriem Andrejs Mironovs. Ārsti vēlāk viņa smadzenēs konstatēja plašu asinsizplūdumu. 16. augustā slavenais aktieris aizgāja mūžībā. Interesanti, ka Mironovam arī piedzimt 1941. gada 7. martā gandrīz, gandrīz iznāca Maskavas Estrādes teātra aizkulisēs!

Strūklaka „Nimfa”. 1887. gadā apstādījumos pretī Vācu teātra centrālajai ieejai atklāja tēlnieka Augusta Folca darināto strūklaku „Nimfa”. Rīga greznākās strūklakas centrālā figūra ir nimfa, kas virs galvas tur milzu gliemežvāku, bet pie viņas kājām bērni rotaļājas ar delfīniem. Folcs darinājis arī Rolanda skulptūru Rātslaukumā, viņa skulpturālie veidojumi rotā Latvijas banku, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Nacionālo teātri un daudzas citas no Rīgas skaistākajām būvēm. Viņa darbs ir arī atlantu grupa ar zemeslodi plecos, kura paceļas virs dzīvojamās ēkas Teātra ielā 9 (pretī „Rīgas” viesnīcai).

Laimas pulkstenis. Laimas pulkstenis ir viens no pazīstamākajiem Rīgas simboliem un pilsētas iecienītākā satikšanās vieta (40. att.). Pulksteni uzbūvēja 1924. gadā pēc Saeimas deputāta sociāldemokrāta Andreja Veckalna ierosinājuma, lai Rīgas darbaļaudīm būtu vieglāk ierasties darbā precīzi laikā un sākumā to iesauca par Veckalna pulksteni (tas ir tas pats Veckalns, kuru 1923. gada 4. maijā izslēdza no vienas Saeimas sēdes, jo viņš LZS frakcijas priekšsēdētāju Ādolfu Klīvi bija nosaucis par asinssuni un slepkavu). 1936.gadā pulksteni izdekorēja ar Latvijas lielākā saldumu ražotāja "Laima" nosaukumu Art Deco šriftā. Pēc Otrā pasaules kara pulkstenis no visām pusēm bija aprakstīts ar vārdu "miers" dažādās valodās. 1999. gadā "Laimas" pulkstenim veica pilnīgu rekonstrukciju un atjaunoja tā trīsdesmito gadu izskatu.

Kolonādes kiosks. 20. gadsimta sākumā Rīgas dome nolēma celt speciālas ēkas tualetēm, telefoniem un sīktirdzniecībai. Līdz Pirmajam pasaules karam uzcēla 15 jaunus kioskus. Kā pirmo 1904. gada 25. oktobrī pabeidza Augusta Reinberga projektēto jūgendstila kiosku pie Aleksandra (tagad — Brīvības) bulvāra tilta pār kanālu. Tajā atradās 1. un 2. klases maksas tualete (klases atšķīrās ar podu skaitu), avīžu, tabakas un puķu pārdotavas, kā arī pulkstenis un koplietošanai domāts telefons. 1924. gadā tieši blakus šim kioskam pēc Alfrēda Medlingera projekta uzcēla tagadējo Kolonādes kiosku (41. att.), bet veco kiosku 1925. gadā gadā pārvietoja uz Jāņa Asara un Pērnavas ielas stūri. Kopš 2004.gada restaurētajā Kolonādes kioskā darbojas picērija Čili Pica.

Brīvības piemineklis. Brīvības piemineklis ir Latvijas valstiskuma, neatkarības un brīvības simbols (42., 43. att.). 42 metrus augstais piemineklis ir veidots no pelēkā un sarkanā granīta, šūnakmens jeb travertīna, dzelzsbetona un vara. Pieminekli atklāja1935. gadā, tā autori irskulptors Kārlis Zāle un arhitekts Ernests Štālbergs.

Pieminekļa pamatni veido divi sarkanā granīta bloki. Apakšējais viengabala bloks ir bez rotājumiem, bet augšējo rotā četras skulptūru grupas: „Tēvzemes sargi” (pa labi no uzraksta „Tēvzemei un brīvībai”, tā attēlo senlatviešu karavīru, kuram līdzās ceļos nometušies divi 20. gadsimta karavīri), „Darbs” (pa kreisi no uzraksta, attēlo zvejnieku un amatnieku, starp kuriem nostājies zemnieks), „Ģimene” (māte ar diviem bērniem) un „Gara darbinieki”. Uz augšējā granīta bloka sānu malām ir divi bareljefi — „1905. gads” un „Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta”. Augstāk atrodas pelēkā granīta bloks, kuru aptver četras skulptūru grupas: „Latvija”, „Lāčplēsis”, „Važu rāvēji” un „Vaidelotis”. Virs šīm skulptūrām novietots 19 metrus augsts travertīna obelisks, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls — jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes.

Pieminekļa aizmugures daļu apliec 1,8 metrus augstas sarkanā granīta kāpnes, uz kuru trīs metrus biezajām margām ir divi travertīna bareljefi — „Latvju strēlnieki” un „Latvju tauta – dziedātāja”.

Vācijas vēstniecība. Pēc Brīvības pieminekļa apskates pa Raiņa bulvāri dodieties uz stacijas pusi. Pa ceļam pievērsiet uzmanību eklektisma stilā celtajai Vācijas vēstniecības ēkai Raiņa bulvārī 13 (eklektisma stilam ir raksturīga no dažādiem vēsturiskiem stiliem aizgūtu elementu atdarināšana un apvienošana vienā celtnē). Ēku uzbūvēja vācu arhitekts Heinrihs Šēls 1868. gadā kā privātmāju (44. att.). 1920. gadā ēku iegādājās Vācijas diplomātiskā pārstāvniecība. 1991. gadā, pēc tam, kad to ilgāku laiku bija izmantojusi Padomju armija, Vācijas Federatīvā Republika ēku atguva savā īpašumā un pēc vairāku gadu ilgas rekonstrukcijas 1997. gadā to atkal nodeva ekspluatācijā. Tagad šī ēka ir viens no lieliskākajiem Rīgas 19. gadsimta arhitektūras piemēriem. Heinrihs Šēls ir būvējis arī daudzas citas plaši pazīstamas ēkas, piemēram, bijušo ASV vēstniecību, Kultūras ministriju, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, Lielbritānijas vēstniecību, Anatomikumu, Zviedrijas vēstniecību un VEF galveno ēku.

Latvijas Universitātes galvenā ēka. 1919. gada 8. februārī Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikasvaldība pieņēma lēmumu par Latvijas Augstskolas dibināšanu uz bijušā Rīgas Politehniskā institūta bāzes.Tomēr Latvijas Augstskolas reālā atklāšana notika tikai 1919. gada 28. septembrī,kad kontroli pār Rīgu jau bija atguvusi Latvijas Republikas valdība. 1923. gadā augstskolu pārdēvēja par Latvijas Universitāti (45. att.). 1938. gadā no Latvijas Universitātes nodalīja Lauksaimniecības un Mežsaimniecības fakultāti, kuras pārcēla uz Jelgavu un izveidoja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1940. gada augstskolu pārdevēja par Latvijas Valsts universitāti, bet 1942. gadā – par Rīgas Universitāti. No 1958. līdz 1990. tās nosaukums bija Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāte. 1950. gadā uz Universitātes Medicīnas fakultātes bāzes izveidoja Rīgas Medicīnas institūtu, kas mūsdienās ir kļuvis par Rīgas Stradiņa universitāti. 1958. gadā no Universitātes nodalīja tehnisko zinātņu fakultātes, kuras apvienoja Rīgas Politehniskajā institūtā. 1990. gadā 19. martā Universitāte atguva nosaukumu Latvijas Universitāte.

Universitātes galvenā ēka Raiņa bulvārī 19 ir vecākā augstskolas ēka Latvijā un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēkas tapšanas vēsture cieši saistīta ar Rīgas Politehnisko augstskolu jeb Politehnikumu (1862–1896) un tā pēcteci Rīgas Politehnisko institūtu (1896–1919). 19. gadsimtā Rīga kļuva par vienu no modernākajām Krievijas impērijas lielpilsētām ar attīstītu daudznozaru rūpniecību, satiksmi un tirdzniecību. Krasi pieauga vajadzība pēc jauniem speciālistiem tehniskajās zinātnēs un dabaszinātnēs un tāpēc 1862. gadā nodibināja privāto Rīgas Politehnisko augstskolu – pirmo politehnisko augstākā mācību iestādi Krievijas impērijā. Mācības Rīgas Politehniskā augstskola uzsāka īrētās telpās, bet jau 1866. gadā pēc arhitekta Gustava Hilbiga projekta uzsāka speciāli augstskolas vajadzībām paredzētas ēkas celtniecību Raiņa (tolaik – Troņmantnieka) bulvārī 19. Pirmo korpusu pabeidza 1869. gadā. Augstskolai attīstoties (1896. gadā to pārveidoja par valsts augstskolu un nosauca par Rīgas Politehnisko institūtu), uzbūvēja vēl trīs korpusus, izveidojot vienotu ēku ansambli ar plašu iekšpagalmu. Augstskolas ēkas vecākā daļa ir veidota ar neoromānikas, renesanses un bizantiešu arhitektūras stilu iezīmēm. Fasādes centrā redzami bijušo Baltijas guberņu – Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas – ģerboņi. Virs vidū esošā Vidzemes ģerboņa ir redzams augstskolas dibināšanas gadskaitlis – 1862, bet zem tā ir neliels Sāmsalas ģerbonis. Virs ģerboņiem izvietoti ciļņi, kas simboliski attēlo tās deviņas zinātņu nozares,kādas bija apgūstamas Rīgas Politehniskajā augstskolā – fiziku, ķīmiju, mehāniku, tirdzniecību, inženierzinātnes, arhitektūru, lauksaimniecību, mērniecību un navigāciju. Aplūkojuši ēku, pagriezieties uz kanāla pusi un pār Timma tiltiņu atgriezieties Operas laukumā.

Timma tiltiņš. Šis kājnieku tiltiņš pār kanālu uzbūvēts 1900. gadā pēc inženiera Ivana Krapivjanska projekta (46. att.). Tilta būve izmaksāja 16594 rubļu, no kuriem 9000 rubļus,izpildot sava mirušā vīra novēlējumu, ziedoja izcilā Latvijas, Krievijas un Vācijas mākslinieka Vasilija Timma (Georg Wilhelm Timm, 47. att.) atraitne Emīlija Nikolīna Pfāba (savulaik Timms esot piedalījies sievastēva uzbūvētā Pfāba, vēlākā Benjamiņu, nama izgreznošanā). Novērtējot šo ziedojumu, pilsēta tiltiņu nosauca par Timma tiltu. Ziedojums tiltiņa būvei nebija vienīgais – mākslinieka atraitne diviem Rīgas pilsētas muzejiem nodeva arī viņa radošo mantojumu un mākslas darbu kolekciju.

Piemineklis Rīgas pilsētas galvam Džordžam Armitstedam. Tūlīt aiz tiltiņa jūs sagaidīs vēl aizvien par izcilāko Rīgas saimnieku uzskatītais pilsētas galva Džordžs Armitsteds ar kundzi Sesilu Pihlau. Armitsteda darbības laikā pilsētā atklāja četrpadsmit jaunas skolas un trīs jaunas slimnīcas, uzcēla Rīgas pilsētas mākslas muzeju (tagadLatvijas Nacionālais mākslas muzejs), zooloģisko dārzu, tautas bibliotēkas un tējnīcas, strādniekiem par simbolisku naudu piešķīra zemi dārziņiem, veicināja rūpniecības un tirdzniecības attīstību. Ne velti Krievijas imperators Nikolajs II piedāvāja Armitstedam Pēterburgas galvas krēslu, no kura gan viņš atteicās.

Bronzā lietā pieminekļa autori ir tēlnieks Andris Vārpa un arhitekte Kristīne Vīziņa. Pieminekli atklāja Viņas Majestāte Karaliene Elizabete II un Edinburgas hercogs 2006. gada 18. oktobrī. Atklāšanā piedalījās arī Džordža Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs. Piemineklis ir Rodnija Redklifa un Rīgas uzņēmēja Jevgeņija Gomberga dāvinājums Rīgai. Bet tagad varat kāpt tramvajā un turpināt ceļojumu!

Pietura „Nacionālais teātris”

Braucot garām ēkai, kurā atrodas „Nabaklab”, pievērsiet uzmanību nelielajai dzeltenajai plāksnītei ēkas galvenās ieejas kreisajā pusē (49. att.). Tā vēsta, ka ēka ir daļa no tā saucamā „Morberga dāvinājuma”. Kristapa Morberga dzīve ir apbrīnas vērta! 20 gadu vecumā lauku puisis Kristaps ienāca Rīgā ar tukšām kabatām un pastalām kājās. Kad pēc 64 gadiem Kristaps nomira jau kā slavenais būvuzņēmējs Kristaps Morbergs, viņš visu savu mantu novēlēja Latvijas Universitātei (50. att.). Dāvinājuma galveno daļu veidoja seši daudzstāvu nami Rīgas centrā, skaista vasarnīca ar dārzu Rīgas Jūrmalā, daudz grāmatu un mākslas darbu, kā arī 600 tūkstoši latu.

Tūlīt aiz nupat pieminētās ēkas jūs ieraudzīsiet Pulvertorni un atjaunoto Jēkaba kazarmu kompleksu (51., 52. att.).25,5 metrus augstais Pulvertornis, agrāk saukts arī Smilšu tornis, ir vienīgais līdz mūsdienām pilnīgi saglabājies Rīgas nocietinājumu tornis. Tagad tornis ir viens no Latvijas kara muzeja korpusiem. Jēkaba kazarmas ir garākā ēka Vecrīgā, ko 18. gadsimta otrajā pusē piebūvēja pilsētas nocietinājumu vaļņiem. Kazarmu atjaunošanas un rekonstrukcijas darbi sākās 1995. gadā. Mūsdienās šeit atrodas Eiropas Komisijas pārstāvniecība, ārvalstu vēstnieku rezidences, kā arī pasaules vadošo uzņēmumu pārstāvniecības, veikali un mājīgas kafejnīcas. Ielas pretējā pusē atrodas 19. gadsimtā uzbērtais Bastejkalns, taču tas apaudzis kokiem un no tramvaja gandrīz nav redzams. Drīz tramvajs šķērso Krišjāņa Valdemāra ielu un apstājas pie Latvijas Nacionālā teātra.

(turpinājums nesekos)