Eiropa bez ekstrām, pa īstam

  • 10 min lasīšanai
  • 7 foto

Kad Latvija vēl bija tikai Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts un robežas starp valstīm (izņemot ES dalībvalstis) bija ar īstiem robežstabiem un īstu robežkontroli, pirmo reizi devos tālākā braucienā. Agrāk bija redzēta Krievija – Sanktpēterburga, pabūts Lietuvā, Igaunijā, bet ne tālāk, kā aiz izbijušās padomijas robežas. Tad nu tā: pirmā lielā ārzemju ceļojuma kopgarums – aptuveni 4500 km, paredzētais maršruts: Rīga – Lietuva – Polija (Varšava) – Vācija (Brandenburga, Berlīne) – Beļģija (Brisele, Brige) – Nīderlande (Amsterdama, Hāga) – Vācija (Brēmene) – Polija – Lietuva – Rīga.

Toreiz viss bija pa īstam, nudien, bez ekstrām un pārsteigumu piegaršas. Daudz prieka, neziņas, apjausmas, ka tiks redzētas vietas, lietas un cilvēki, kas krasi atšķiras no ierastās vides. Pārsteidzošākais bija tas, ka action sajūta radās vēlāk, kad atgriezos mājās. Un vēl – skaistie neziņas mirkļi par fotoaparātu, respektīvi, attīstot foto filmiņas, vai maz būs kas sanācis, toreiz digitālais fotoaparāts bija kas līdzvērtīgs ceļojumam uz Mēness virsmu… Ciparu tehnika ar atmiņas kartēm šķita tālāka par tālu, līdzi bija fotoaparāts - ziepenītis, kaudze ar foto filmiņām un pāris bateriju komplekti, paredzēti tam pašam fotoaparātam.

No Rīgas izbraucam ar divstāvīgu autobusu, ir jau 8.septembra vakars, pilsētas ielās gail spožas laternu gunis. Visu nakti nāksies pavadīt autobusā. Toreiz bijām mazliet satraukti, jo uz Polijas autostrādēm siroja viltus policisti. Esam instruēti, ka pa ceļam autobuss nekur neapstāsies, tikai un vienīgi tankštellēs. Viss nepieciešamais paņemts līdzi, ieskaitot minerālūdeni un pārtiku. Ak, mīļās sausās zupiņas, sausmaizītes, siers un speķis – iztikas minimums septiņām dienām … sentimenta pilns ekipējums.

Nakts paiet autobusā, samērā ātri šķērsojam Latvijas/Lietuvas robežpunktu un, nu jau nakts aizsegā, esam uz autostrādes, non-stop tempā izbraucam Lietuvu, līdz nonākam pie Lietuvas/Polijas robežas. Pasu kontrole stingra. Man gadās mazs kuriozs, tobrīd gan tas šķiet nopietnāks par nopietnu, proti, mans pases foto neatbilst izskatam. Tad nu man krieviski tiek pat vaicāts – kāda esot mana zodiaka zīme, uztraukumā piemirstu, kā tas jāsaka krievu valodā, līdz attopos. Tad vēl reizes trīs tieku saukta vārdā, acīmredzot, lai pārbaudītu, kāda ir mana reakcija uz savu vārdu. Tā ir momentāna un nepārprotama. Ar to arī bargā kontrole ir beigusies. Un tad jau zib Polijas šosejas ainavas. No rīta, bez starpgadījumiem, esam ieradušies Varšavā.

Polija. Varšava

Varšavā mūs gaida poļu gids un + 27ºC karstums. 2.Pasaules kara laikā pilsēta bijusi aptuveni par 85% izpostīta, praktiski palicis visai maz no bijušās arhitektūras godības. Maz kas ir saglabājies no oriģinālajām vecpilsētas celtnēm – daļa, jau pēckara periodā, tikušas atjaunotas.Varšavas vecpilsētā tikko atjaunots cietoksnis – sarkanbrūnie ķieģeļi tā vien izceļas uz apkārtējā fona. Naktī šeit ir lijis, manāmas palielas peļķes. Toties Centrālais parks plašs, ar strūklakām. Ēku apbūve jaunajā Varšavas daļā atgādina ko pazīstamu un jau redzētu. Pat viens tilts, pēc izskata, līdzīgs Vanšu tiltam Rīgā, vien miniatūrāka izmēra. Mums ir pietiekami daudz brīvā laika, lai izstaigātu Varšavas vecpilsētu, papusdienotu Makdonaldā un paskatītos, ko var iegādāties veikalos. Pēcpusdienā izbraucam uz Vāciju. Daudzviet, abpus šosejai, redzami plaši ābeļdārzi. Pundurītes. Zari pilni āboliem, līkst no to smaguma. Redzu, kā caur koku rindām brauc mazs traktoriņš un ar kaut ko pelēcīgi baltu miglo ābeles, ābolus. Toreiz nosolījos nekad neēst ievestos ābolus, jo nevar jau zināt, kāda ķīmija tajos iemājojusi. Pie Polijas un Vācijas robežas atkal robežkontrole. Tā ir pēdējā kontrole, jo iebraucam ES teritorijā