Eiropa bez ekstrām, pa īstam
|
Andra Gaigala - Dideny
|
Kad Latvija vēl bija tikai Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts un robežas starp valstīm (izņemot ES dalībvalstis) bija ar īstiem robežstabiem un īstu robežkontroli, pirmo reizi devos tālākā braucienā. Agrāk bija redzēta Krievija – Sanktpēterburga, pabūts Lietuvā, Igaunijā, bet ne tālāk, kā aiz izbijušās padomijas robežas. Tad nu tā: pirmā lielā ārzemju ceļojuma kopgarums – aptuveni 4500 km, paredzētais maršruts: Rīga – Lietuva – Polija (Varšava) – Vācija (Brandenburga, Berlīne) – Beļģija (Brisele, Brige) – Nīderlande (Amsterdama, Hāga) – Vācija (Brēmene) – Polija – Lietuva – Rīga.
Toreiz viss bija pa īstam, nudien, bez ekstrām un pārsteigumu piegaršas. Daudz prieka, neziņas, apjausmas, ka tiks redzētas vietas, lietas un cilvēki, kas krasi atšķiras no ierastās vides. Pārsteidzošākais bija tas, ka action sajūta radās vēlāk, kad atgriezos mājās. Un vēl – skaistie neziņas mirkļi par fotoaparātu, respektīvi, attīstot foto filmiņas, vai maz būs kas sanācis, toreiz digitālais fotoaparāts bija kas līdzvērtīgs ceļojumam uz Mēness virsmu… Ciparu tehnika ar atmiņas kartēm šķita tālāka par tālu, līdzi bija fotoaparāts - ziepenītis, kaudze ar foto filmiņām un pāris bateriju komplekti, paredzēti tam pašam fotoaparātam.
No Rīgas izbraucam ar divstāvīgu autobusu, ir jau 8.septembra vakars, pilsētas ielās gail spožas laternu gunis. Visu nakti nāksies pavadīt autobusā. Toreiz bijām mazliet satraukti, jo uz Polijas autostrādēm siroja viltus policisti. Esam instruēti, ka pa ceļam autobuss nekur neapstāsies, tikai un vienīgi tankštellēs. Viss nepieciešamais paņemts līdzi, ieskaitot minerālūdeni un pārtiku. Ak, mīļās sausās zupiņas, sausmaizītes, siers un speķis – iztikas minimums septiņām dienām … sentimenta pilns ekipējums.
Nakts paiet autobusā, samērā ātri šķērsojam Latvijas/Lietuvas robežpunktu un, nu jau nakts aizsegā, esam uz autostrādes, non-stop tempā izbraucam Lietuvu, līdz nonākam pie Lietuvas/Polijas robežas. Pasu kontrole stingra. Man gadās mazs kuriozs, tobrīd gan tas šķiet nopietnāks par nopietnu, proti, mans pases foto neatbilst izskatam. Tad nu man krieviski tiek pat vaicāts – kāda esot mana zodiaka zīme, uztraukumā piemirstu, kā tas jāsaka krievu valodā, līdz attopos. Tad vēl reizes trīs tieku saukta vārdā, acīmredzot, lai pārbaudītu, kāda ir mana reakcija uz savu vārdu. Tā ir momentāna un nepārprotama. Ar to arī bargā kontrole ir beigusies. Un tad jau zib Polijas šosejas ainavas. No rīta, bez starpgadījumiem, esam ieradušies Varšavā.
Polija. Varšava
Varšavā mūs gaida poļu gids un + 27ºC karstums. 2.Pasaules kara laikā pilsēta bijusi aptuveni par 85% izpostīta, praktiski palicis visai maz no bijušās arhitektūras godības. Maz kas ir saglabājies no oriģinālajām vecpilsētas celtnēm – daļa, jau pēckara periodā, tikušas atjaunotas.Varšavas vecpilsētā tikko atjaunots cietoksnis – sarkanbrūnie ķieģeļi tā vien izceļas uz apkārtējā fona. Naktī šeit ir lijis, manāmas palielas peļķes. Toties Centrālais parks plašs, ar strūklakām. Ēku apbūve jaunajā Varšavas daļā atgādina ko pazīstamu un jau redzētu. Pat viens tilts, pēc izskata, līdzīgs Vanšu tiltam Rīgā, vien miniatūrāka izmēra. Mums ir pietiekami daudz brīvā laika, lai izstaigātu Varšavas vecpilsētu, papusdienotu Makdonaldā un paskatītos, ko var iegādāties veikalos. Pēcpusdienā izbraucam uz Vāciju. Daudzviet, abpus šosejai, redzami plaši ābeļdārzi. Pundurītes. Zari pilni āboliem, līkst no to smaguma. Redzu, kā caur koku rindām brauc mazs traktoriņš un ar kaut ko pelēcīgi baltu miglo ābeles, ābolus. Toreiz nosolījos nekad neēst ievestos ābolus, jo nevar jau zināt, kāda ķīmija tajos iemājojusi. Pie Polijas un Vācijas robežas atkal robežkontrole. Tā ir pēdējā kontrole, jo iebraucam ES teritorijā un turpmāk varēsim braukt bez apstāšanās pie robežposteņiem.
Vācija. Berlīne
Ap puspieciem naktī nokļūstam Brandenburgā, nakšņosim viesnīcā. Miegam paredzētas – 2,5 stundas. Brandenburga ir tikai īss pieturas punkts pirms Berlīnes. Šī ir pārbraucienu diena, jo paredzēts apskatīt Berlīni un doties tālāk uz Beļģijas galvaspilsētu Briseli. Jā, Berlīne … uzreiz dodamies ekskursijā uz Reihstāgu. Pie tā ir gara rinda. Stāvam. Te nu ir tā vieta, kas, savulaik, skatīta dokumentālās un mākslas filmās, nu to redzu un jūtu ar savu klātbūtni. Garā rinda uz priekšu virzās lēni, pat pārāk lēni. Kā izrādās, tas tamdēļ, ka pirms tikšanas liftā, jāiziet detektora pārbaude un tikai pēc šī drošības pasākuma var doties tālāk – lifta kabīnē, lai ar to uzbrauktu uz Reihstāga jumta, kur izbūvēts stikla kupols.
Tālāk jau, kāpjot kupolā, esot tā augstākajā vietā, var aplūkot visu pilsētu. Jā, kupola virsotnē redzama Berlīne, tā ir nedaudz tīta dūmakā, it kā tālumā būtu smoga mākonis. Rīts ir ļoti silts, krietni pāri +20ºC. Dzirdams dažādu valodu kokteilis, apkārt daudz ļaužu un foto zibšņu. Stikla kupols izbūvēts 1999.gadā.
/Tā izskatās stikla kupola iekšienē, uz spoguļiem klāto balsta arku/
Rietumberlīne no Austrumberlīnes atšķiras, tas pamanāms uzreiz. Bijušās Rietumberlīnes pusē nami ar modernāku arhitektūru, pat laternu dizains krietni modernāks. Daudzviet notiek aktīvi celtniecības darbi. Pilsētas simbols – lācis. Ielās daudzviet manāmas lāču skulptūras. Berlīnes centrā, netālu no ZOO dārza stacijas, āra kafejnīca. Apmeklējam tirdzniecības centru, tā vidū strūklaka, bet pagalmā, virs mums, kupolveidīgs, caurspīdīgs jumts – redzami mākoņi, saule.Pēcpusdienā izbraucam uz Briseli. Strauji mainās laika apstākļi. Tuvojoties Beļģijai, sāk smidzināt sīks lietutiņš un kļūst arī krietni vēsāks. Lūk, ko nozīmē tuvošanās jūrai. Arī apvidus izmainās – parādās kalni. Toties, kad nokļūstam līdz viesnīcai, zinām – naktsmieram tiks veselas 3 stundas. Un tas ir daudz.
Beļģija. Brisele. Brige
Kas var būt garšīgāks par brokastu marmelādi, baltmaizi un kafiju? Ticiet, tobrīd garšīgāka nebija itin nekā cita. Esam stundas brauciena attālumā no Briseles. Brisele – Beļģijas galvaspilsēta kopš 1830.gada, tagad arī, zināmā mērā, Eiropas Savienības galvaspilsēta, jo tā ir ES institūciju galvenā mājvieta. Lai gan otra ES parlamenta ēka atrodas Vācijā, Strasbūrā. Kas mani pārsteidza Briselē? Daudzie cilvēki tumšās drēbēs, acīmredzot, biroju darbinieki. Tas arī apstiprinās, kad esam vizītē Eiropas Parlamentā. Kaut gan, ja salīdzina abas parlamenta ēkas – Briselē un Strasbūrā, vairāk patika Strasbūras, jo tur lielāks plašums, daudz vīteņaugu. Tā nu sanāca, ka parlamentu apmeklējam 11.septembrī. Ejot ēkā, ir stingra kontrole, parlamenta gids skaidro, ka esot ierobežota pārvietošanās, tas tamdēļ, ka atmiņā baisie, pirms diviem gadiem bijušie, šīs dienas notikumi Amerikā. Mums paredzētas vēl vairākas tikšanās, toreiz tas bija svarīgi, jo Latvija vēl nebija ES dalībvalsts. Uzzinātais šķita interesants, lietderīgs, pārdomas izraisošs. Pēcpusdiena tiek veltīta pilsētas apskatīšanai. Briseles vecpilsēta, kur atrodas pils, ir kalnā. Tas esot turīgo ļaužu rajons. Tam, kā kontrasts, jau mazturīgo ļaužu kvartāls, redzami atšķirīgs, pat tikai garāmbraucot autobusā. Arī, kā kontrasts, ir vecpilsēta, ar šaurām, bruģa klātām ieliņām. Kad ejam uz vecpilsētu, šķiet, ka dodamies lejup, visas ieliņas, no pilsētas centra, ved it kā lejup. Šeit, pa ceļam, ir daudz sīku, mazu bodīšu. Suvenīri, suvenīri, suvenīri – breloki, lakati, krūzītes un vēl daudz kas cits, ar Briseles simboliku. Pārsvarā jau izceļas viens simbols – Le Manneken Pis, jeb latviski sakot – čurājošais puisēns. Pat vakarā pie tā pulcējas paprāvs bars ļaužu, pārsvarā tūristi. Šis ir viens no visvairāk apmeklētajiem pilsētas apskates objektiem, tiražēts pastkartēs, n-tajās variācijās. Pat ir kāda tradīcija – skulptūras puisēns tiek ietērpts tam speciāli šūdinātās drānās, piemēram, Ziemassvētku laikā tam „uzvelk” Santa Klausa tērpu. Šāda „apģērbšana” esot vesels šovs. Bet – Briseles vecpilsētā ir vēl kāds apskates objekts, par kuru tiek runāts mazāk – čurājošā meitenīte. Pie tās nokļūt nav viegli, jāiet pa mazu, šauru ieliņu, kuras vienā pusē izvietots restorāniņš ar āra galdiem un soliņiem. Nākas visai izveicīgi tiem lavierēt apkārt. Pateicoties gidei, esam šeit, jo paši jau nebūtu atraduši. Īpašais stāsts ir veltāms šokolādei. Beļģu šokolāde jau izsenis pazīstama pasaulē, tā tiek uzskatīta par augstvērtīgu produkciju, ar augstas kvalitātes zīmogu. Vecpilsētā ir šokolādes veikaliņš, šokolādes smarža jūtama jau pa gabalu. Kas tik nav šokolādē atveidots – visdažādākās figūriņas, pie tam, šokolāde ir ar tik dažādiem pildījumiem un garšām! Saldumu paradīze, augstā dziesma šokolādei un meistariem, kas rada šos, garšu kārpiņām tik iecienītos brīnumus. Otrs saldais brīnums ir – vafeles. Vecpilsētā daudz mazu ielas bodīšu, kur uz vietas cep vafeles, tām var izvēlēties dažādus pildījumus un uzreiz, vēl karstas, saņemt ēšanai. Ak, cik gardas! Netālu no vecpilsētas laukuma ir kāda lauvas statuete, varētu būt no bronzas, pa pusei iemūrēta sienā. Tā spīd spoži, jo spoži. Izrādās, ir ticējums, ja tai pieskarsies ar roku un noglāstīs, atgriešanās Briselē garantēta. Jā, pēcāk tas piepildījās, Briselē atgriezos vēlreiz. Bet tas jau ir un būs cits stāsts. Lielais centrālais vecpilsētas laukums, ar tam pieguļošajiem seno cunfšu namiem, ir viens no skaistākajiem viduslaiku laukumiem Eiropā. Vienā, no šeit esošajiem namiņiem, Baložu namā (Le Pigeon), pēc izsūtīšanas trimdā no Francijas, dzīvojis rakstnieks Viktors Igo. Kad kļūst tumšāks, šeit sākas izrāde – gaismas un mūzikas spēle uz namu fasādēm. Nedaudz mistiska sajūta. Laukums pilns ar cilvēkiem.
Brige. Arvien manas domas atgriežas šajā pilsētā. Pa ceļam uz Brigi zūd migla un nomākušajās debesīs parādās spoža saule. No autobusa loga paveras skaisti skati, pļavas, kukurūzas lauki. Brige ir Rietumflandrijas province, pirmoreiz minēta 7.gs. Pilsēta atrodas netālu no Ziemeļjūras. Platības ziņā Brige ir nedaudz lielāka par Liepāju.
Pilsētas centrālajā laukumā namiņi ar maziem tornīšiem, nedaudz atgādina putukrējuma tortes rotājumus. Apkārt tūristi, burzma, čalas, kas rada interesantu atmosfēru. Šeit visu gadu atvērts Ziemassvētku rotājumu veikaliņš, kurā plašā izvēlē filigrāni eglīšu rotājumi un vēl daudz kas cits. Iedzīvotāji pārvietojas ar velosipēdiem, kā redzams, šis transporta līdzeklis šeit ir topā. Brigi dēvē arī par ziemeļu Venēciju, jo šeit ir daudz kanālu.
Nīderlande. Amsterdama. Hāga
Hm, par šo valsti biju lasījusi daudz, bet labāk ir vienreiz redzēt, nekā vairākkārt lasīt un dzirdēt. Bieži vien Nīderlandi sauc par Holandi, patiesībā šis nosaukums attiecināms tikai uz divām valsts provincēm – ziemeļu un dienvidu Holandi. Amsterdamā ierodamies īsi pirms pusnakts. Jā, sākumā pārņem dīvaina sajūta – ārā jau tumšs, bet Amsterdamas iedzīvotāji dzīvo pie … atvērtiem logiem, ja precīzāk formulē – logiem nav aizvilkti biezie aizkari. Redzams viss, kas notiek iekšpusē. Visai privāti un pikanti. Bet – tāda jau ir tā Amsterdama. Vēlāk uzzinu, ka pirms vairākiem gadsimtiem kāds Nīderlandes karalis tik ļoti baidījies no sazvērestībām, ka aizliedzis iedzīvotājiem lietot aizkarus, lai būtu redzams viss, kas iekšā notiek, ka tik netop kāda maza sazvērestībiņa… Un tā nu tas ir palicis. Kas to lai zina, cik patiesības ir nostāstā, bet fakts acīmredzams – aizkaru daudzviet nav, jā, plānie ir. Bet citviet arī to nav. Apmetamies „Van Goga” viesnīcā, tas ir pašā kanāla malā. Skats ir skaists. Viesnīca ir visai tuvu Vinsenta van Goga muzejam. Mūsu istabiņas logiem biezie aizkari ir. Toties viesnīcas foajē jūtams salkans smārds, zinātāji teica – tā smaržojot ‘zālīte’. Vēlāk, esot jau mājās, radās šādas rindas:
"Amsterdamas viesnīcas gaitenī"
viegls cigarešu smārds aizvējo mūžības upē uz neatgriešanos salkana marihuānas dvesma skaroši gaisīga paliek Amsterdamas viesnīcas gaitenī drēgns un rēns rīts virs kanāliem aizplīvuroti noslēpumaina plūst migla baržas piestātnē ieņaudas kaķis ar ķepu laiski mazgādams ausis pārlaiž skatienu apkārtnei nekas nav mainījies rīts tālu prom no zemes apsolītās Amsterdamas viesnīcas gaitenī kā spogulī no pagātnes uz nākotni atmiņu ceļojuma laikā starp slīpētiem dimantiem un tīrradņu maskēto spožumu nakts dzīve paliek pusnakts ielās klaunu smaidošās sejās lāpu gājiena noslēgumā Amsterdamas viesnīcas gaitenī stāvu kāpņu līkločos kā kazino mirdzošu gaismu spēlē nāk un pazūd cilvēku sejas viegla cigarešu smārda pilnas
Kas jāapskata Amsterdamā? Noteikti jāaiziet uz ziedu tirdziņu, dimantu muzeju, jāizbauda nakts dzīves atmosfēra (šķiet, ka pilsēta nekad neguļ). Protams, ar kādu acu kaktiņu jāpalūko „sarkano lukturu” rajons. Lai arī šeit ir legalizētas vieglās narkotikas, narkomānus ielās nemanījām. Ir septembra sākums, nedaudz rudenīgs drēgnums. Kad rīta pusē dodamies ekskursijā pa pilsētu, ir migla, un tā īsti nevar saprast, kāda būs diena. Centrālais laukums baložu pilns. Vientuļš sētnieks, bruņojies ar slotai līdzīgu rīku, tīra bruģi. Amsterdamas kanāli, pāri tiem esošie tilti, cita pasaule, kas jāizjūt un jāredz. Kanālu malā baržas, tajās esot viss – gāze, elektrība, kanalizācija. Sava peldošā valstība, mājvieta, kur pastaigājas kaķi, ir pat mazdārziņi. Amsterdamas nami kanālu malās ir cieši viens pie otra. Pilsētā zeme esot dārga, dažas ēkas, līdz ar stāvu augstumu, kļuvušas arī platākas. Ar kuģīti izbraucam nelielā ekskursijā, no kanāliem pilsēta šķiet krāšņa.
/Izbrauciens pa kanāliem, ūdens līdz kuģīša bortam, sajūta tāda, ka tūlīt būs viens liels buļ-buļ-buļ.../
Pa ceļam no Amsterdamas uz Hāgu redzamas dzirnavas. To ir daudz. Arī kukurūzas lauku ir daudz. Izrādās, ka Nīderlande, lai arī slavena ar vēja dzirnavām, tajās miltus nemaļ, kā varētu iesākumā domāt. Ar dzirnavu palīdzību tiek sūknēts ūdens. Liela valsts daļa ir ar dambjiem norobežota teritorija, ko holandieši atkarojuši jūrai. Tā kā dabiskā ceļā ūdens nevar aizplūst, tas ar sūkni jāceļ dambim pāri. Un šeit lieti noder dzirnavas, kuras darbina vējš. Tagad gan dzirnavu vietā tiek izmantotas modernākas - elektriskās ierīces, tomēr lielākā daļa dzirnavu saglabātas skaistumam un tūristu ‘priekam’.
Netālu no Amsterdamas apmeklējam kādu zemnieku saimniecību, kur ražo sieru un gatavo koka tupelītes. Pasaulē Holande atpazīstama pēc tulpēm, dzirnavām un koka tupelītēm. Tad nu šajā saimniecībā ir viss minētais, izņemot tulpes, kuras, droši vien, pavasarī ziedēja kā apmātas, bet septembrī no tām nav ne ziņas, ne miņas. Redzu, kā top tāda koka kurpīte, process ir mehanizēts un viss rit ātri, tomēr iemaņas un veiklība gan ir vajadzīgas. Kā izrādās, kurpītes ir dažādas – istabai, dārzam, laidaram, kāzām,… Holandes sieru, it īpaši bērnībā, tā īsti nesapratu – kā tas var būt siers, ja tajā caurumu ir vairāk, kā paša siera? Tomēr šinī saimniecībā, bez tradicionāla „caurumsiera”, gatavo arī cita veidu sierus.
Hāga. Šeit atrodas Miera pils (Peace Palace), kur darbojas arbitrāžas un justīciju tiesa. Pati ēka iespaidīga, kā jau pils. Tiesas zālē smagnēji koka krēsli. Pils uzbūvēta 1913.gadā, katra valsts tai dāvājusi kādu dāvanu. Šeit ir daudzas senas, greznas vāzes, logos iespaidīgas vitrāžas. Pilī izvietotajā bibliotēkā (Peace Palace Library) atrodamas grāmatas no dažādām valstīm, dažādās valodās. Hāgā atrodas karaļnama rezidence.
Ko apskatīt Hāgā? Noteikti, tā ir Holande miniatūrā. Un vēl – Ziemeļjūras pludmale. No pludmales jūrā stiepjas promenāde – uz pāļiem balstīta būve, kuras sākums klāts ar jumtu, visapkārt promenādei izvietoti mazi veikaliņi, bet pašā promenādes galā jau ir atklāts skats uz jūru, noejot kādus simts metrus, var uzkāpt skatu tornī, no kura paveras iespaidīga ainava uz pilsētu un jūru.
Saulainā pēcpusdienā izbraucam uz Vāciju, Brēmeni.
Vācija. Brēmene
Brēmenē ierodamies vēlā pēcpusdienā, sāk rietēt saule, pāri pilsētai rotaļājas sārti zeltaini saules stari. Vakariņas ēdam restorānā. Brēmeni apskatām tikai nedaudz. Ar ko tā ievērojama, protams, ka ar Brēmenes muzikantiem! Pilsētā tiem ir sava skulptūra. Vakars ir kluss, vienīgi Brēmenes centrālajā stacijā valda rosība un ir atvērti veikaliņi. Vēl izmantojam iespēju iegādāties suvenīrus. Bet nakts pār pilsētu ierodas tik ātri, ka nākas doties tālāk, esam atceļā uz mājām – Rīgu.