1 diena Triestē
|
***Ieva Spūle***
|
Braucām uz Austriju slēpot, un izdomājām aizlaisties uz nedaudz siltāku vietiņu, pabaudīt pavasari. Šogad ziema negribēja atkāpties ne Latvijā, no kuras izbraucot 23. martā bija -14 grādus sals, ne arī Austrijā, kurā ap šo laiku vajadzēja būt pavasarim, visur valdīja samērā zemas gaisa temperatūras līdz +4 grādi, un sniegs bija pakusis tikai saulainākajās ielejās. Izdomājām noķert pavasari Triestē. Kāpēc tieši Trieste? Šī bija līdz šim nezināmākā Itāļu pilsētiņā, kā arī jūras klātesamība lika nosliekties par labu šai pilsētai.
Tā nu, 30. marta rītā, devāmies uz vilcieniņu, kas mūs ar visu busu par 17 Euro aizvizināja caur kalniem uz otru kalnu pusi. Brauciens bija kā papildus piedzīvojums, jo nekad nebiju braukusi ar vilcienu ārpus Baltijas valstīm. Kad ar busu uzbraucām uz vilciena , kas bija līdzīgi kā uz prāmja, visi auto nostādināti vagonos vienā rindā. Tad pasažieri un automašīnu vadītāji devās uz pasažieru divstāvīgo vagonu, un vilciens pavisam līgani un bez skaņas, ļoti lielā ātrumā devās cauri kalniem. Pa logu gandrīz nekas nebija saredzams, tumsa un kuru nedaudz kliedēja mazas apgaismojuma lampiņas. Kad kalni bija garām turpinājām ceļu ar busu tālāk. Pa ceļam vērojam kā no ziemas pārejam uz pavasari. Sniegu nomaina zaļa zālīte, ziedošu pērkoņu lauki kā arī tie smukie dzelteniem ziediņiem ziedoši kociņi, man dārzā arī viens tāds ir zied kaut kad maijā, tikai nosaukumu nezinu.
Nobraucām nieka ~300km un bijām Sistianā, Triestes provincē, jo tur mums caur Booking rezervēta viesnīca Ai Sette Nani. Esam pārāk agri lai iečekotos, tāpēc dodamies uz Duino pils apskati. Laika apstākļi ir sadumpojušies pret mums, visu dienu līst. Gaisa temperatūra ap +13 grādiem, taču ļoti drēgns. Uzvelkam mugurā lietus mēteļus, izstaigājam pili (ieejas biļete 8Eur no cilvēka) Pils celta 1389. gadā kādai augstmaņu ģimenei kā cietoksnis. Pils ir slejas uz klinšaina raga Adrijas jūras krastā. Zem pils un tās dārza atrodas dziļi pagrabu labirinti, kas savulaik kalpoja kā slēpņi, jo ieeja tajos bija no pils dārza, un vēlāk, kad Itālijā karoja vācieši, pils kalpoja kā cietums vācu gūstekņiem. No pils pagrabiem iziet terasīte uz jūras pusi kalnos, kur var lieliski, un nepamanīti novērot tālu jūrā notiekošo, mums tikai neko neizdevās saskatīt, jo jūru klāja bieza migla.
Pati pils iekārtota bagātīgi, ar kokgriezumiem rotātas mēbeles, galds uzklāts ar sudraba šķīvjiem, galda piederumiem, sudraba kausiem un sudraba svečturiem, vēl visādas muzej lietiņas saliktas, bija stendiņš ar no ceļojumiem ievestajiem suvenīriņiem tajos laikos, ļoti daudz bija visādas sīklietiņas un budas statujas no Indijas. Viena no istabām bija izlikta ar dažādām vecmeistaru vijolēm, Katrā stāvā ir balkonveidīga terase uz jūru. Tad uzkāpām arī tornī, kur paveras visa apkārtnes panorāma.
Pils dārzs vasarā noteikti bija tāds, lai gribētos tajā pasēdēt un pabaudīt, taču šajā lietajinajā laikā apstaigājām pilij apkārt papriecājāmies par skaistajiem košumkrūmiem un akmens dārza skulptūrām.
Vecās pils drupas nesanāca apskatīt, jo to apskate jāpiesaka iepriekš. Drošības apsvērumu dēļ, tāpēc šo pili izdevās apskatīt tikai caur sētas režģiem. Tā celta ap 11gs. arī uz klinšaina raga.
Vakariņas ieturējām turpat viesnīcas restorānā, kurš bija apmeklēts ar vietējiem itāliešiem, kas ir laba zīme, ka restorānā ir laba cenas un kvalitātes attiecības. Katrs pasūtījām pa picai (pica 35 cm maksāja no 5 Eur. līdz 15Eur. Tā kā vīnu nedzeru, pasūtīju alu, kas pēc Austrijas laus baudīšanas likās pārāk viegls un pliekans. Pica gan bija dievīga, īstajā autentiskajā itāļu picas krāsnī cepta. Ņemu Diavolo (mocarella, salami un Tomāti) itkā sastāvdaļas vienkāršas, bet tā desa, nekur Latvijā tādu desu neesmu ēdusi tāda nedaudz asa, tajā pat laikā sāļa un salda, pati kūst mutē, siers arī garšo nedaudz citādāk, nekā Latvijas veikalos nopērkamie mocarellas. Saldajā varēja ņemt augļus un kūkas, taču vairs nebija vietas, tādu picu noēdos, gribējās kustības, tāpēc braucām apskatīt Triesti.
Biju iezīmējusi kādu mazu celiņu, kas ved gandrīz gar pašu jūru un otrā pusē vijas klintis, iedomājos, ka būs tāds mežonīgs ceļš, ar nelielu baiļu sajūtu braucot pa to, bet izrādījās pēc visiem Eiropas standartiem iekārtot plašs ceļš ar barjerām un pilnīgi gludu asfalta segumu. Pari Trieste skaista pilsēta ar Daudzām romantismā celtām 19 gs. ēkām ar dažādām skulptūriņām izrotātas, izskatījās pasakaini skaisti. Kanāls pilsētas centrā atgādināja nedaudz Venēciju, krastā stāvēja gondolas, žēl, ka lietus dēļ nenotika nekāda satiksme uz tā. Pilsēta sestdienā kūsāja no jauniešu aktivitātēm, visi gatavojās nakti pavadīt izklaidējoties nakts klubos. Nobaudīju saldējumu kādā no Galateria Gelato saldējuma kafejnīcām. Ņēmu savu iemīļoto piparmētru un šokolādes. Labāk garšoja tomēr Nestle, tepat Latvijā pirktie, bet ēst var. Kad izgājām no saldējuma kafejnīcas, sāka zvanīt San Džusto katedrāles milzīgie zvani, kas klusajā sestdienā pārtrauca gavēņa laiku, un varēja sākt sagaidīt Lieldienas. Visa pilsēta vibrēja zvanu skaņās un atbalsīs.
Tā pagāja diena, plānā bija vēl arī apskatīties Miramaras pils iekšpusi un pasakaino dārzu, Milžu alas Grotta del Gigante, kur apskatāmas interesantas un galar stalagmītu kolonnas, pavizināties pilsētas tramvajā kurš brauc lielā slīpumā kalnā augšā, taču lietus un laika trūkums mums to liedza. Pārāk nepārdzīvoju, jo kaut kad plānots doties apskatīt Horvātiju, tāpēc pa ceļam noteikti iegriezīšos Triestē vēlreiz un apmetīšos arī šajā jaukajā viesnicā.