Jambo Kenijā jeb fantastisks piedzīvojums!

  • 11 min lasīšanai
  • 155 foto

Šis apraksts top vairāku iemeslu pēc – pirmkārt kā informācija citiem Keniju apceļot gribētājiem, otrkārt – lai saglabātu informāciju pašai priekš sevis ( jo kā ir pierādījies ar citiem ceļojumiem – pēc 5 gadiem pati vairs daudzus nosaukumus un vietas neatceros) un treškārt – National Geographic konkurss – kāpēc gan pēc 20 gariem gadiem atkal nepārbaudīt savas spējas sacerējumu rakstīšanā – skolas laikā man šajā jomā veicās itin labi.

Sākšu ar tīri organizatoriskiem jautājumiem – ceļojumu 3 nedēļas pirms brauciena pasūtījām www.onlineweg.com Apmaksa ar kredītkarti, biļetes pēc nedēļas atnāca pa pastu – viss ar izcilu vāciešu precizitāti.

Lidojām no Frankfurtes ar Ethiopian Airlines. Un te nu es tomēr ieteiktu izvēlēties kādu citu Vācijas pilsētu, jo: lidmašīna nebija pati ērtākā un pakalpojumi uz borta arī varēja būt labākā līmenī. Bet sliktākais visā lidojumā bija tas, ka lidmašīna nosēdās Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, tad 3-4 stundas gaidījām reisu uz Mombasu un vēl paceļam uz stundu nosēdāmies Tanzānijas lidostā Kilimandžaro, izlaist uz Tanzāniju lidojošos tūristus ( tā izrādījās lielākā pasažieru daļa). Ja ir svarīgi ievilkt ķeksīti savā pasaules apceļošanas kartē, tad protams, šis fakts ir izdevīgs, jo negaidot esi ticis pie vēl divām Āfrikas valstīm, uz kuru zemes kaut uz stundu esi spēris savu kāju. No drošības viedokļa spriežot – Etiopijā bez problēmām rokas bagāžā var ienest 2 litrus šķidruma un neviens pat nepalūdz tev parādīt, kas tev tās par pudelēm. Kopumā – lai nokļūtu no Rīgas līdz Mombasai mums bija nepieciešmas precīzi 24 stundas.

Mombasā ielidojām ap plkst 14. Karsts +33, sutīgs un mitrs. Esam vienīgā ielidojušā lidmašīna, tādēļ lidosta ir pilnīgi tukša un 10-15 minūtēs esam nokārtojuši vīzu jautājumu, saņēmuši bagāžu un dodamies meklēt savu tūroperatoru. Arī te vāciešu precizitāte ir nevainojama ( vispār precizitāte Kenijā mani pārsteidza – nekad un nevienu braucienu nevajadzēja gaidīt ne minūti, parasti šoferi pat ieradās 5 minūtes pirms noteiktā laika). Pēc brīža jau sēžam busiņā un dodamies uz savu viesnīcu Ukundā – 45 km no Mombasas.

Kamēr braucām pa lidostas teritoriju, paspējām pabrīnīties par apkārt valdošo tīrību. Diemžēl pēc 3-5 km ir skaidrs, ka tomēr esam Āfrikā, jo atkritumu kalni ir visās malās. Un šajā sakarībā visā Kenijas apskates laikā man rodas pilnīga pārliecība, ka plastmasas un polietilēna izstradājumu ienākšana šīs un citu Āfrikas valstu iedzīvotāju sadzīvē ir milzīga cilvēku kļūda! Jo – nekur ārpus tūristiem paredzētiem objektiem es neredzēju nevienu!!! atkritumu konteineru. Ja organiskie atkritumi dabiski pārstrādājas, tad visas plastmasas pudeles, vecie plastmasas izstrādājumi un polietilēna maisiņi tiek mesti zemē. Un tas viss veido briesmīgu netīrību. Katrs savas mājas vai veikala durvju priekšu ir satīrījis, bet 10 m tālāk var būt milzīgs atkritumu kalns un nevienu tas neuztrauc. Braucām garām milzīgai atkritumu izgāztuvei – tai blakus, varētu pat teikt uz tās, ir izveidojusies pilsētiņa ar saviem iedzīvotājiem. Mums liekas – smirdoņa briesmīga, elpu rauj ciet – bet viņi tur dzīvo.

Mombasa ir lielākā Āfrikas austrumu krasta ostas pilsēta ar 3 miljoniem iedzīvotaju – un ticiet vai ne – stundu braucot tai cauri – mēs neredzējām nevienu gaišas ādas krāsas cilvēku. Mašīnas – absolūts pārsvars Toyota, kā paskaidroja mūsu šoferis – tās ir daudz lētakas par Eiropas mašīnām. Pārsteidza degvielas cena – virs 1 EUR litrā. Tur tas tomēr liekas dārgi.

Kādas 30 minūtes gaidījām prāmi, kas mūs pārcels otrā upes krastā. Uz prāmja uzbrauc kādas 30 automašīnas un uzkāpj kādi 400-500 cilvēku – viņi ir visur – starp un uz mašīnām. Un šajā brīdī es sajūtos nedaudz kā mērkaķis krātiņā - jo, protams, visi tuvumā esošie mūs aplūko, kāds mēģina kaut ko pārdot...

Nobraucot no prāmja, drīz vien tiekam uz šosejas un tad jau brauciens kļūst daudz ātrāks. Būtu interesanti salīdzināt mūsu un Kenijas reitingus valstu kartē attiecībā par ceļu stāvokli....man liekas - esam pat ļoti līdzīgās pozīcijās, ja vien viņi mums nav drusku pat priekšā....

Ukunda – man likās, ka esam nelielā pilsētiņā – izrādās tur ir 1 miljons iedzīvotāju! Viesnīcā mūs sagaida ļoti viesmīlīgi – ar atvēsinātiem mitriem dvielīšiem, aukstu dzērienu, ziedu bēršanu uz galvas...Vispār – visu cieņu, visas mūsu tur uzturēšanās laikā, viesnīcas personāls bija ļoti laipns, izpalīdzīgs un uzmanīgs. Nepārtraukta interse vai viss ir labi, vai tikai kaut kas netrūkst...un nevienu brīdi man neradās sajūta, ka tas ir kaut kā uzspiesti vai ne no sirds.

Ātri, ātri uzvelkam peldkostīmus un dodamies atvēsināties okeānā – un te nu mums ir šoks – ūdens ir silts kā mūsu vannā! Kāda tur vēl atvēsināšanās – tas ir karsts!!! Tikko izkāpjam no ūdens, mums blakus ir neatņemama Kenijas pludmales sastāvdaļa – beach boys. Man jau tiek stāstīts, ka man noteikti no viena no viņiem ir jāiegādājās alvejas lapa, jo rīt man būs problēmas ar apdegušu ādu. Bet man ir slinkums viņam skaidrot, ka saulē esam pavadījuši, labi, ja 10 minūtes.... Viesnīcas numuriņā uz balkona papriecājamies par mērkaķīšiem, kuri pēcpusdienā sniedz paraugdemonstrējumus, lēkājot pa palmām. Un, kā es pati vēlāk pārliecinājos, viņi tiešām prot atvērt bīdāmas balkona durvis!

Vakariņas tiek pasniegtas okeāna krastā, viss ļoti garšīgs un svaigs, daudz augļu. Nedaudz pārsteidz viņu alkohola cenas – glāze vīna 6 EUR, ½ litrs alus 3.5 EUR, Pina Colada – 10 EUR. Bet tā nu ir lieta, ko mainīt nav mūsu spēkos. Un viens ir fakts – pa visu šo laiku viesnīcā tikai vienu reizi redzējām piedzērušos cilvēku.

Otrā diena tiek veltīta dīkai atpūtai pie okeāna. Pirmo reizi iztekti redzu paisuma un bēguma darbību dzīvajā. Mums par prieku, ūdens no rīta ir vēsāks un atspirdzina, bet ap 9 pamanām, ka tas strauji attālinās no krasta. Apmēram 200 m no krasta sāk virs ūdens parādīties sala – koraļļu rifs, vēl pēc brīža pa to sāk staigāt vietējie beach boys, kuri tur lasa gliemežvākus, kāds arī makšķerē otrpus rifam okeānā. Noķert var gan palielu astoņkāji, gan mazu haizivi - tos aplūkojām un pat aptaustījām. Arī mēs nolemjam apmeklēt rifu – sākumā gribam līdz tam aizpeldēt – mums ir gan brilles, gan trubiņas, bet beach boys metas mūs atrunāt, ka ūdens tūlīt būšot tik zems, ka mēs noskrāpēšot vēderus uz koraļļiem. Mazliet neticās, bet nu labi – nolemjam iet kājām. Tūlīt mums blakus ir pavadonis, kurš nāks līdzi, jo esot tikai viena taka pa kuru var aiziet – visur citur mums uzglūnēšot jūras eži, stone fish ( par tās bīstamību biju dzirdējusi Ēģiptē) un visādas citādas bīstamas radības. Censties atteikties ir pilnīgi bezcerīgi....Tā nu kādu stundu, pusotru pavadām vietējā rifa apskatē – nav jau tik traki – puisis mums diezgan daudz ko parāda un pastāsta par jūras floru un faunu, vēl viens mūs pavada, kad ejam pasnorkelēt otrpus rifam. Atpakaļ nāku ar pilnām rokām gliemežvāku. Pa ceļam beach boy atrod man vēl vienu izcilu eksemplāru! Tuvojoties krastam, protams, tiek paziņots, ka puiši mums ir nenovērtējami palīdzējuši apgūt jaunas zināšanas un prasmes un viņi par savu pakalpojumu vēlas saņemt ne vairāk ne mazāk kā nieka 40 EUR. Mēs pie sevis pasmaidām, atalgojam viņus ar krietni vien mazāku summu, bet viņi tik un tā ir ļoti apmierināti. No šī brīža mēs viņu vidū esam savējie, viņi atceras mūsu vārdus, bet piedāvājumu birums no tā mazāks nekļūst. Vakarā secinu, ka šī pastaiga man ir beigusies ar vēl vienu bonusu - traki apdedzinātu ādu. Aizsargkrēmu zem SPF 30 tur nemaz nav jēgas sākt lietot. Bet vispār labākais apģērbs Kenijā ir balts, plāns batista krekls ar garām rokām...

Trešā diena – 1.ekskursija – Ramisi upe un Funzi sala. Ekskursijas un safari bijām atraduši un nopirkuši caur internetu vēl Latvijā esot – www.wildlife-kenya.org un viss bija vislabākajā līmenī – nekur nekādas aizķeršanās. Ramisi upe ir ievērojama ar savu putnu populāciju, kuru arī izdevās apskatīt, bija jābūt arī krokodīliem – tos gan neredzējām.

Funzi sala ar vietējo ciemata apskati.... esmu nonākusi pie secinājuma, ka, ja vien būs iespējams, turpmākajos ceļojumos no šādiem ciematiem un to apmeklējuma centīšos izvairīties, jo – gan Taizemē, gan Venecuēlā un arī šeit – nu neatstāj mani sajūta, ka tas ir diezgan liels teātris ar vienu vienīgu mērķi – izspiest no ciemata apmeklētājiem pēc iespējas lielāku naudu. Gids mums sola, ka iesim uz skolu, kur mums ciematiņa bērni kaut ko nodziedās. Labi. Kolīdz izkāpjam uz salas – klāt ir pāris vīrieši, kuri par 2.5 EUR piedāvā mums nopirkt kādas 5 apbružātas skolēnu burtnīcas. Bet tā kā es jau Latvijas portālos biju izlasījusi gan par zīmuļiem , gan burtnīcām, gan saldumiem – mums tas viss ir līdzi. Nepērkam, ejam uz ciemu. Tur – 2 gadīgs? bērniņš ar mammu un tēti. Tētis saka – mans bērns grib saldumus...labi, tūlīt vilksim ārā savas konfektes, bet te tēvs izvelk no sava krekla veselu iepakojumu – un saka – nopērciet manam bērnam no manis konfektes– EUR 5. Un, ja godīgi, es šajā brīdī sajutos diezgan nepatīkami – nu tad labāk skaidrā tekstā paprasiet mums tos 2.5 vai 5 eiro, nekā stāstiet, ka jums nav ne konfekšu, ne burtnīcu. Jo, kā vēlāk pārliecinājāmies, nemaz jau tik ļoti tie bērni tās končas negrib.Un visticamāk, ka gan tās burtnīcas, gan konfekšu iepakojumi tiek pēc tam savākti atpakaļ un tirgoti vēlreiz – tik ļoti apbružāti tie izskatījās. Un re – tā kā neviens no mūsu grupas neko nav nopircis, tad arī koncerts skolā nenotiek....končas atdodam pa ceļam satiktiem bērniem....

Garastāvokli krietni uzlabo nākamā ekskursijas daļa – sniegbaltu smilšu sala, kas bēguma laikā burtiski iznirst no okeāna. Tur ir uzslietas mazas nojumītes ar spilveniem – un pats galvenais – var mierīgi atpūsties, jo te nav neviena beach boy. Pēc peldes un atpūtas dodamies atpakaļ uz Funzi salu, kur pa aiztecējušas upes gultni ar kājām dodamies uz pusdienām, kuras tiek pasniegtas Funzi Mangrove Resort. Te saimnieko kāds pusmūža pāris no Beļģijas, kuri arī sen atpakaļ ieradušies atpūtas braucienā, bet palikuši Kenijā uz dzīvi. Izveidojuši uz šīs salas nelielu viesu māju – kādi 3-4 bungalo, bet laikam galvenokārt nopelna pasniedzot tūristu grupām tiešām fantastiskas jūras produktu pusdienas. Paēdam , izrunājamies ar saimniekiem, nopeldamies siltā baseinā un dodamies atceļā. Pa šīm 2 stundām ūdens upē ir atgriezies, mums pakaļ ir atbraukusi laiva. Un kā redzam garāmbraucot – skaisto, balto smilšu salu jau klāj zils okeāna ūdens. Krastā mūs sagaida zēnu bariņš, kuri vairs neprasa konfektes, bet ļoti grib mūsu cepures. Diemžēl, šī ir tikai otrā ceļojuma diena un Kenijas saule – ļoti karsta, tādēļ cepures atdot vēl neesam gatavi. Nākas puišiem iztikt ar košļājamo gumiju.

Pēc vēl vienas dienas atpūtas viesnīcā, pienāk tā ceļojuma daļa, kuras dēļ vispār esam Kenijā ieradušies – mūsu 3 dienu Panorama safari! 6.30 no rīta pēc mums ierodas Alex ar Land Cruiser džipu. Ja ir iespēja, tiešām iesaku piemaksāt tos 50$ no cilvēka un braukt 4 vietīgā džipā – bija ļoti plaši un ērti. Redzējām VAN busiņus pat ar 6-7 cilvēkiem – nu diezgan pašauri likās – visi vienlaicīgi pat nevar pa to lūku ārā skatīties.... Ar mums kopā pirmajā dienā brauca vēl viens īsts anglis Džons ( kādi gadi 70) un vēl īstāks skots (ap 50). Man jau labāk būtu patikuši vācieši, jo tad es nejustos tik neērti savas super labās angļu valodas dēļ. Bet, pat ja viņiem abiem mana valoda traki griezās ausīs, viņi bija tik laipni, ka nekādi to neizrādīja. Tā nu atkal stunda caur Mombasu, stunda caur atļauju ofisu, kur neiet internets, pāris stundas pa šoseju Mombasa – Nairobi...Sajūta tāda, ka visas pasaules kravas mašīnas atradās uz tās vienas divjoslu šosejas. Apmēram 100 km garumā bija 3 vai 4 kravas auto avārijas – un visas ar nopietnām sekām... Bet nav jau brīnums – brauc viņi atri, šoseja šaura, apdzīt grūti....

Ap 12 laimīgi iebraucam pa Tsavo East vārtiem un safari var sākties! Pirmās 10 minūtes neko īpašu nemanām, bet tad – kādu 200 m attālumā no ceļa ir pirmais zilonis – priecājamies visi kādas 5 minūtes – binokļi, fotoaparāti...un tad sākas – leopards pie ceļa, leopardu ģimene zem krūma, žirafes, zebras, antilopes, gazeles, stirnas, dik-diki, strausi ....spējam tikai fotografēt, filmēt un vienkārši priecāties. Ap 16.00 dodamies vakara game drive un no kāda pretī braucoša šofera uzzinām, ka netālu ir pamanīts liels lauvu tēvs. Jau pa gabalu ir skaidrs, kur tas ir, jo norādītājā vietā ir kādas 10-15 transporta vienības un visi grib redzēt lauvu. Labi, ka ir binoklis – ar to lauvu tēvu tiešām varam apskatīt, jo tas guļ patālu no ceļa, zem koka un liekas, ir pilnīgā nesaprašanā, kam par godu viss šis tracis un visi šie sabraukušie cilvēki.

Viens no aizraujošākajiem brīžiem safari braucienā notiek brīdi vēlāk - braucam pa ceļu - redzam - priekšā stāv ziloņu bars un viens iemaldījies mežakuilis. Piebraucam klāt kādu 10 metru attālumā un gaidām, kad bars šķērsos ceļu. Visi pāriet, ceļa malā paliek un mūs vēro pats lielākais zilonis. Šoferim apnīk gaidīt un viņš uzrūcina džipu. Tajā brīdī zilonis savicina savas ausis, notaurējas un panāk uz mūsu pusi. Alex liek atpakaļgaitā un mēs atkāpjamies. Zilonis stāv un mūs vēro. Vēl pēc kādām 5-10 minūtēm abpusējas vērošanas zilonis tomēr nolemj pāriet ceļu un palaist mūs garām. Un tad, kad esam blakus uz gandrīz jau garām, zilonis atkal savicina tās savas ausis, traki notaurējas un metas skriet pakaļ mūsu džipam. Nu sajūtas galīgi nebija no tām patīkamākajām...par laimi džipu viņš tomēr noķert nevar.

Ap sešiem vakarā sāk pamalē rasties lietus mākoņi un pa nakti mēs savā Lion Hill lodge pašā kalna galā piedzīvojam tādu!!! Āfrikas negaisu. Balta zibens gaisma, traki pērkona dārdi un tāds ūdens daudzums, ka man jau likās, ka to mūsu māju noskalos no tā kalna nost. Elektrība, protams, pazūd līdz pat rītam. Nakts ir karsta, sutīga, gulēt grūti, jo moskītu dēļ logus vaļā turēt neiesaka. No rīta mūsu šoferis Alex ierodas ietinies pledā un paziņo, ka viņš vēl nekad neesot tā pārsalis....

Rīta game drive ir super – gaiss pēc nakts lietus ir tik svaigs, liekas, ka koki un krūmi pa šo vienu nakti ir tā salapojuši...un tik daudz dzīvnieku iznākuši rīta brokastīs! Ap 11 anglis un skots mūs pamet –viņi dodas atpakaļ uz Mombasu un džips turpmākās divas dienas ir tikai mūsu rīcībā! Neslēpšu - nu ļoti ērti un komfortabli! Dodamies uz Tsavo West. Tur milzīgā, no līdzenuma puses iežogotā teritorijā dzīvo 20 melnie degunradži. Iebraukt šajā parka daļā var 2 stundas dienā un, kā teica Alex, ja ļoti, ļoti paveicas var atrast degunradzi. Bet – ir sāksusies lietus sezona. Sausajā sezonā dzīvnieki vairāk pulcējas pie ūdens krātuvēm un viņus var vieglāk atrast. Bet lietus sezonā ūdens ir visur un arī dzīvnieki var būt visur. Vārdu sakot – mums nepaveicas un degunradžus mēs tā arī neatrodam. Atceļā pamanām šakāli –nu ļoti neglīts dzīvnieks.

Vakarā Ngulia Safari lodge viesiem tiek sagatavots īpašs šovs – plkst.18.30 apmēram 20 m no terases koka stiprinājumā tiek iekārts gaļas gabals. Pēc 10 min leopards ir klāt un kādu pusstundu ir iespēja vērot leoparda vakariņas. Kad lielais leopards visu ir apēdis, ierodas mazais leopards, bet – nekā jau vairs nav. Un tad klusi un kā slēpjoties kādu atlieku ierodas pameklēt arī šakālis. Pēdējā ierodas un apmetas pie pašas ēdamzāles sienas milzu dzeloņcūka un neiet prom, kamēr pavārs arī viņai nav pasniedzis vakariņas. Nakts atkal pārsteidz ar lietu. Pērkons tāds, ka gultā biju sēdus – sajūta, it kā blakus ēkai būtu sprāgusi bumba. Elektrības atkal nav.

Rīta game drive laikā redzam 500 gadus vecu vulkāna krateri, Kilimandžaro sniegoto virsotni, žirafes, zebras un daudz citas dzīvās radībiņas. Interesanta ir pusstundu ilga pastaiga pa Mzima springs. Tur upes otrā krastā redzam trīs krokodīlus un beidzot redzam nīlzirgu ģimeni. Kā mums pastāsta apsargs – 20 nīlzirgu ģimenē esot tikai viens vīriešu dzimtes pārstāvis, jo katru jaundzimušo puiku tēvs nogalina, lai tas neapdraudētu viņa dominējošo stāvokli. Ja iet bojā tēvs, arī parējā ģimene izjūk. Par safari lielos vilcienos tas būtu viss, kaut gan iespaidu vēl ir ļoti daudz.

Trešā ekskursija – Kisite- Mpunguti Marine Park. Ekskursijas aprakstā minēts kā otrais skaistākais koraļļu rifs aiz Austrālijas Lielā barjerrifa. Pēc tik daudzām reizēm Sarkanajā jūrā uz šādu apgalvojumu raugamies nedaudz skeptiski, bet rifs ir tiešām skaists – varbūt ne tik krāsains kā Sarkanajā jūrā, bet tam ir lielas un ļoti skaistas formas. Un arī savu līdz šim lielāko gliemežnīcu un milzīgāko zivi ieraugu taisni šeit! Bet bruņurupuci tā arī neredzēju – žēl.

Un visbeidzot – ja nu kādam ir bijusi pacietība visu šo manu aprakstu līdz galam izlasīt, tas bija tiešam ļoti jauks piedzīvojums. Kenijā ir fantastiska daba, dzīvnieku un ūdens pasaule. Tur ir jauki un atsaucīgi cilvēki. Katrā gadījumā – es neatceros nevienu citu viesnīcu ar tik ļoti atsaucīgu, laipnu un vienmēr palīdzēt gribošu personālu. Un arī par tiem beach boys neko sliktu pat negribas teikt, jo ne jau aiz ļoti labas dzīves viņi tur stāv sava Indijas okeāna krastā un skatās uz kalniņā gulošajiem, apsargātajiem baltajiem cilvēkiem ar cerību kaut ko pārdot. Un tas kā kenijieši dzied savu Jambo Bwana dziesmu – ja vienreiz esi to dzirdējis, tu šo dziesmu atpazīsi vienmēr un visur, jo tā atsauks galvā visjaukākās atmiņas par atpūtu Kenijā!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais