Albānija retrospekcijā

  • 11 min lasīšanai
  • 31 foto
(http://wp.me/p2Uu8t-cs) Sapnis par Balkāniem man bija radies jau sen. Jāatzīst, ka, lai arī līdz šim gandrīz vienmēr visi ceļi mani bija veduši uz Eiropas „attīstītākajām” zemēm tās rietumu un ziemeļu pusēs, iekšā mani vienmēr ir dīdījis velniņš spītēties komfortam un mazā latvieša vēlmei tiekties pretī saulei, debesskrāpjiem un Eifeļtorņiem, un doties tur, kur tūrisma uzpūstās ērtības ir skārušas vismazāk. Došanos uz nepopulārākajām vietām, komunikāciju ar vietējiem un integrēšanos tā, lai pēc iespējas precīzāk iegūtu izpratni par to, kā ir uz brīdi aizmirst savu nacionalitāti un iejusties kādas citas valsts iedzīvotāja lomā. Balkāni mani piesaistīja ar savu skarbumu, civilizācijas neskarto, bet vienlaikus arī pietiekami postīto dabu, kultūras, tradīciju un mentalitātes kraso atšķirību no Rietumiem un pieņēmumiem, ka Balkānu valstis ir Eiropas third world countries. Man radās iespēja, kuru nespēju neizmantot – nedēļa Albānijā. Iespaidi, kas radušies Albānijā pavadītajā laikā, nav viennozīmīgi. Emocijas ir tikpat kontrastainas, cik kontrastaina ir pati Albānija – blakus sajūtai, ka daļiņa manas sirds nu pieder Albānijas zaļajiem ūdeņiem un sniegotajām kalnu virsotnēm, nepamet atvieglojuma sajūta, ko rada atgriešanās mājās. Pie tā gan nav vainīga pati Albānija, bet veids, kā es tur nokļuvu. Tāpēc savu stāstu centīšos sadalīt vairākās daļās – tajās, kas saistīta ar apmaiņā piedzīvoto un tajās, kas saistītas ar pašu valsti. Uzdevums nebūs viegls, jo tomēr lielu daļu iespaidu radīja tieši saskarsme ar cilvēkiem, kuri bija mani sabiedrotie šīs nedēļas laikā. Jāņem vērā arī fakts, ka Albānijā pavadīju tikai nedēļu – ar to ir par maz, lai izbaudītu visu, ko šī valsts sniedz un līdz ar to manu pieredzi noteikti nevar uzskatīt par simtprocentīgi patiesu.

Kā un kāpēc?

Uz Albāniju devos pateicoties ES programmai „Youth in Action” jeb „Jaunatne darbībā”. Šī programma sniedz jauniešiem iespēju doties apmaiņas projektos uz citām Eiropas valstīm, veidot kontaktus, solidarizēties un iegūt jaunas zināšanas neformālās izglītības veidā. Lielāko daļu ceļojuma un dzīvošanas izdevumu sedz Eiropas Savienība, tāpēc šis ir lielisks veids kā ceļot, neieguldot astronomiskas summas un nejusties vientuļiem svešā valstī – par tavu uzturēšanos atbild projekta organizatori un tu tiec informēts par visu, kas saistīts ar projekta plānu un tev interesējošajiem jautājumiem, līdz ar to mazinās iespēja iekulties nepatikšanās, un tas rada drošības sajūtu atrodoties svešā valstī. Šī bija mana pirmā pieredze piedaloties „Youth in Action” programmā. Iespējams, tā nedaudz atšķiras no tās, kādu šādos projektos parasti gūst tās dalībnieki. Programma organizē gan apmaiņas, gan treniņu kursus. Apmaiņā parasti dodas aptuveni 4 – 5 dalībnieki no valsts, vecumā no 18 – 30 gadiem, savukārt treniņu kursā dodas mazāk dalībnieku ar augstāku vidējo dalībnieka vecumu. Tā kā es devos treniņkursā, mans projekta ikdienas plānojums bija daudz blīvāks un mācības aizņēma lielāko daļu dienas. Arī cilvēki, salīdzinājumā ar ierasto iespaidu, ka šāds projektos pārsvarā dodas jaunieši, meklējumos pēc jauniem draugiem un dullām ballītēm, bija daudz vecāki (vidējais grupas vecums varēja būt ap 30), ar iepriekšēju pieredzi tieši projektu organizēšanā kā treneriem un vadītājiem. Dažiem dalībniekiem tas nāca kā pārsteigums un vilšanās par so far mierīgāko un gados vecāko grupu, man savukārt tā bija interesanta pieredze un patīkama atelpa no pietiekami dinamiskajiem un trakajiem piedzīvojumiem iepriekš pieredzētajā internacionālajā sabiedrībā. Jau iepriekš biju informēta, ka šis brauciens krasi atšķirsies no standartiem, tāpēc vilšanās sajūta mani nepārsteidza nesagatavotu un es zināju, uz ko es esmu parakstījusies – man galvenā bija iespēja beidzot piepildīt sapni par došanos uz Albāniju. Tāpēc mājās neesmu atbraukusi ar dulliem stāstiem, diskotēku gaismu un alus pudeļu kombinācijām fotogrāfijās un piebeigtu aknu. Otrs iemesls tam, kāpēc man nav pietiekoši daudz bilžu bāros, klubos, pie statujām, muzejiem, puķu puduriem un Starbucks kafijām, ir ļoti neveiksmīgā kosmētikas aizmiršana mājās. Bet tas nav būtiski.

Ne balts, ne melns, ne nabags, ne bagāts.

Albānija noteikti nav zeme, uz kuru doties ar lidmašīnu, lai nedēļu atpūstos pieczvaigžņu viesnīcā jūras krastā. Tā ir zeme, par kuru rast iespaidu nav iespējams atrodoties vien dažu kilometru rādiusā. Uz Albāniju ir jādodas ar ceļojuma plānā rezervē atstātām pāris dienām, izturīgu auto, fotoaparātu. Bez untumiem un steigas. Albānija pārsteidz ar tik krāsaino un kontrastaino raksturu. Blakus greznai villai atrodas maza, nabadzīga betona mājele, kas drīzāk atgādina nopostītu šķūni ar dzeloņdrātīm un neizteiksmīgu piemājas dārziņu ar kailu, neuzplaukušu koku rindām. Ceļa vienā pusē var saskatīt mazu daļu Latvijas nostalģijas niedrēs, otrā pusē – dienvidnieciskās palmas un Adrijas jūru. Kūrorta pilsētā Pogradecā smalki bruģētās ieliņas atgādina Majoru Jomas ielu, taču pakāpjot augstāk kalnā – nostāk no centra – parādās īstā Albānija, tā 21.gadsimta neskartā pasaule, kura rietumnieciskajos prātos veido aizspriedumus un pat nelielas bailes. Nejauši ieklīdām Pogradecas čigānu rajonā, kuru, gluži tāpat kā Latvijā, vislabāk varēja atpazīt pēc to parka zāles gremojošā sabiedriskā transporta, proti, ēzeļiem. Uz ielām stāvošie cilvēki ziņkārīgi atskatījās, sarunājoties. Brīdī, kad gar mums lēni nobrauca kāds busiņš, tikpat lēni arī mūs novērojot, manī atmodās neliela paranojas daļa, kas automātiski lika fotokameru un citus līdzpaņemtos gadžetus kārtīgi iepakot atpakaļ somā. Tomēr par spīti neomulīgajai sajūtai devāmies augstāk kalnā – tālāk prom no pilsētas centra. Uzkāpjot augstāk kārtējo reizi aizrāvās elpa, pārlaižot skatienu pāri jumtiem, aiz kuriem pavērās skats uz tirkīzzilo Ohridas ezeru un kalniem. Šķita, ka no šī skata nogurt nevarētu nekad. Ieliņa pa kuru gājām izskatījās vientuļa un izmirusi – pa to pārvietojās vien klaiņojošie suņi un pārītis cilvēku, kuri devās vai nu mājās no tirgus, vai rosīties lauku darbos. Nedaudz tālāk laukumā bumbu spēlēja bērni, taču pelēkās daudzstāvu mājas izkrāsoja logos izkārtā veļa. Apkārtējie jūt, ka neesam vietējās, tāpēc visu dienu laikā jau sākām pierast pie ilgiem un ziņkārīgiem skatieniem mūsu virzienā. Pa ielu klīst kāds nomaldījies āzis, savukārt tālāk saimnieks ganībās dzen baru aitu, kurām gandrīz burtiskā nozīmē uzduramies pusceļā. Aitu Albānijā vispār pilnīgi noteikti ir vairāk, kā aitu Latvijā tviterī. If you know what I mean.

Visā Albānijā pavadītajā laikā manīju tikai vienu lielveikalu, kurš,protams, atradās galvaspilsētā Tirānā un nebija lielāks par mūsu Mego. Visi pārējie veikali bija vien mazas bodītes, kurās principā varēja atrast visu – sākot no svaigiem dārzeņiem un augļiem, beidzot ar matu krāsām un apģērbiem. Taču, lai arī līdz ar to par modes blogeri Albānijā kļūt ir visai neiespējami, par izsalkumu baidīties pamata nav – dārzeņu, augļu un riekstu tirgotāji ir atrodami uz katra stūra, neatkarīgi no tā, vai tā ir pilsēta vai pavisam vientuļš, līkumots kalnu ceļš, 20km attālumā no pirmā sastopamā ciemata. Tāpat var būt pilnīgi drošs, ka mašīna būs tīra un bārda noskūta – ik pēc pārsimts metriem var ieraudzīt kādu „Lavazh” vai „Berber” būdiņu. Nezinu, kas ir par iemeslu tam, ka 21.gadsimtā joprojām cilvēki izvēlas doties noskūt bārdas rugājus pie vietējā bārddziņa, taču rada iespaidu, ka cilvēki šajā valstī nevēlas pazaudēt tradīcijas, kas viņus vieno – un kāpēc gan neaiziet papļāpāt un iedzert stipro kafiju ar pārējiem ciema vīriem, kamēr gaida rindā pie friziera?

Tradīcijas un sajūta, ka esam iebraukuši atpakaļ kādā no iepriekšējiem gadsimtiem patiesībā nepamet ne uz mirkli. Kaut vai atgriežoties pie tiem pašiem vīriem, kas kafejnīcās pļāpā, ir jāatzīst, ka mani pārsteidza uz ielām, kafejnīcās, bāros un veikalos redzamo vīriešu vairākumu. Ja Latvijā par pļāpāšanu kafūžos, uz ielām un veikalos aizraujas sievietes, tad te tā dara vīrieši. Vecākie kungi pavada vairākas stundas dienā pie ezera atrodamajā nojumē, spēlējot domino. Sievietes uz ielām redz vienīgi ar iepirkumu maisiņiem, vai bērniem pie rokas. Albānijā ideja par to, ka sievietes loma ir virtuvē tiek uztverta visnotaļ burtiski.

Melnas plaušas un adrenalīns

Lai arī zināju, ka dodos uz valsti, kurā kopējais dzīves līmenis un likumi krasi atšķiras no mums pieņemtajiem, mani tomēr nedaudz pārsteidza tas, cik ļoti mums atšķiras ideja par vispārpieņemtiem likumiem, pieklājības normām un drošību. Pirmkārt, tā ir smēķēšana. Lai arī Latvijā pavisam nesen pieņemti neskaitāmi smēķēšanas aizliegumi publiskās vietās, klubos un bāros, tomēr Latvijā pie šiem standartiem ir pierasts pietiekami, lai smēķēšanas visatļautība sāktu traucēt vienkārši elpot valstīs, kurās ierobežojumi ir krietni vājāki. Jebkurā kafejnīcā, bārā vai glaunākajā restorānā viesmīlis blakus tavai pusdienu porcijai noliks pelnutrauku. Ja tev ir iebildumi, ka pretī sēdošie smēķē, visticamāk, ārā būs jāiziet tev pašam, nevis viņiem. Protams, tāda reakcija nav redzama visur. Taču viesnīcā, kurā apmetāmies, smēķēt bija atļauts pilnīgi visur, ko visi arī veiksmīgi izmantoja. Lai arī tika pieņemts likums (pateicoties mums, latvietēm) par nesmēķēšanu darbam paredzētajās telpās, sākumā dzirdamie protesti ar laiku arī mūsu protestus apslāpēja – ārā nesmēķēja neviens. Šķita, ka esmu ceļojusi laikā un nonākusi piecdesmito gadu Amerikā, kurā smēķētāji piedzīvoja ziedu laikus. Līdz ar to jau iepriekš nosauktajam kosmētikas trūkumam pievienojas arī brīnišķīgs sarkano alerģisko acu efekts fotogrāfijās. Es literally jutu, kā manas plaušas palēnām pārtop oglē. Neesmu gan meklējusi informāciju par smēķētāju/ar smēķēšanu izraisīto slimību statistiku Albānijā, taču nebūtu pārsteigta, ja procentuālais skaitlis būtu pietiekami augsts. Taču tam ir arī sava gaišā puse – šī ir nostrādājusi kā lieliska antireklāma smēķēšanai manā apziņā.

Pie likumu dīvainībām noteikti gribētos pieskaitīt arī ārprātīgo satiksmi Tirānas ielās. Sarkanā gaisma nozīmē „nu ok, var jau it kā apstāties” nevis „nē, nopietni, tagad braukt nedrīkst”. Luksaforam ir drīzāk simboliska nozīme, kas norāda uz to, ka teorētiski kaut kādas kārtības normas ielās pastāv. Ielas šķērsošana pie zebras izvērtās par iespēju asinīs uzdzīt adrenalīna līmeni – pie aptuveni trešās šķērsotās ielas nolēmu, ka nākamo šķērsot vienkāršāk būs aizverot acis un droši ejot pāri, tādējādi šoferi vienkārši piespiežot apstāties. Šādi noriskējot iespēja tikt pāri dzīvai ir tomēr reālāka, pieņemot, ka ja būtu turpinājusi stāvēt un gaidīt, ka kāds beidzot palaidīs, visticamāk, nomirtu aiz vecuma. Ielās mūžīgi dzirdamas mašīnu signālu radītās simfonijas – pīpināt šeit ir cieņā. Nedomāju, ka tas tiek uztverts kā dusmīgs žests pārējiem satiksmes dalībniekiem, bet drīzāk kā paziņojums arī par savu atrašanos tajā.

Šoku manī izraisīja arī piesārņotība. Pogradecā, pie Ohridas ezera, kurš, starp citu, ir iekļauts UNESCO sarakstā un ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem, krasts izskatās pēc sprādziena Getliņos. Apavi, izlietotas skārdenes, maisiņi, plastmasas pudeles – viss tiek mests uz zemes, tā, pavisam vienkārši. Lai arī man nekad nav pat ienākusi prātā doma mest atkritumus ārpus miskastēm, nebiju aizdomājusies par to, ka kaut kur citur nekārtība un necieņa pret dabu varētu būt tik acīmredzama. Mani tiešām pārsteidza, cik ļoti cilvēki tik skaistā zemē, kāda ir Albānija, nespēj saprast, ka to ir arī jākopj. Aizās starp kalniem tiek sabērtas atkritumu grēdas krietni nomāc neaizskartās dabas burvību.

Kāpēc man nav sarkans mersedess?

Kā jau katrai valstij, arī Albānijai ir savas tipiskās iezīmes, kuras ir grūti nepamanīt, kādu laiciņu pavadot vidē. Pirmā no tām, kuru pamanīju jau pirmajā dienā, ceļā no Tirānas uz Pogradecu, bija izteiktais Mersedesu skaits ielās. Katra otrā mašīna Albānijā ir Mersedess, nepārspīlējot. Sākumā tas šķita nedaudz uzjautrinoši – nu kā vienā valstī var būt tik liela mīlestība pret kādu konkrētu marku, sāka šķist, ka Albānija vienkārši tiek izmatota Mersedesa reklāmas nolūkos. Taču šis fenomens ir viegli izskaidrojams. Albāņi uzskata, ka Mersedess ir visizturīgākais automobilis un līdz ar to piemērotākais Albānijas ceļiem. Turklāt šai mašīnai ir vislētākās detaļas. Braucot pa Albānijas ceļiem ir pilnīgi skaidra albāņu vēlme pēc izturīgām mašīnām. Ceļi ir ļoti šauri un bedraini. Ar „bedraini” es neapzīmēju salāpītās, izbraukātās bedres, par kurām sūdzamies Latvijā. „Bedre” Albānijā drīzāk atgādina nelielu ezeru, tās ir tik dziļas, ka sāk šķist, ka tajās varētu arī zvejot līdakas. Albānija ir aptuveni uz pusi mazāka par Latviju, taču ceļā no vienas pilsētas uz otru ir jāpavada krietni ilgāks laiciņš. Pirmkārt, neizbraucamo bedru dēļ, kuras visbiežāk ir sastopamas tieši šaurajos ceļa posmos. Tas savukārt uzdzen kārtējo adrenalīna devu brīžos, kad caur bedrēm līgojoties centies apmainīties bez nostrīķētiem mašīnu sāniem no garām braucošā baļķvedējā. Otrkārt, ja braucot pa kalnu ceļiem (kas ir lielākā daļa Albānijas ceļu) nevienu reizi neienāk prātā doma izlēkt ārā no mašīnas, lai atbrīvotos no brokastīm, tad vari priecāties – tavs kuņģis ir no dzelzs. Lai arī līdz šim vienmēr esmu bijusi gana izturīga, pati sevi ik pa laikam pieķēru cenšoties, gluži tāpat kā karuseļos, nokoncentrēt skatienu uz vienu punktu, lai vieglāk pārdzīvotu mūžīgo virpuļošanu pa kalnu ceļiem. Nevar arī aizmirst neomulīgo sajūtu, kuru radīja nenorobežotie klinšu ceļi ar piemiņas akmeņiem un ziediem ik pēc pāris līkumiem. Taču par spīti visam tam – no burvīgajiem skatiem aizraujas elpa.

Arī ēdiens Albānijā izceļas ar sev raksturīgajām īpatnībām. Ja dodies uz Albāniju cerībā baudīt eksotiskas gastronomiskās izvirtības, tad rēķinies, ka būs jāpierod pie divām lietām – sāļā kind-of fetas siera un eļļas. Visur, vienmēr. Sieru viņi ēd ar visu un pie visa – rītā, pusdienā, vakarā blakus šķīvim būs sagriezts arī siers. Eļļa savukārt ir neatņemama ēdiena sastāvdaļa. To viņi liek diezgan skaidri noprast, kad kartupeļu biezenī bija speciāli iespiesta bedrīte, kurā bija vienkārši salieta eļļa. Principā, eļļu viņi tikpat labi var arī dot vienkārši piedzert klāt. Bieži tajā nedēļā domāju – vēl viena nedēļa cigarešu dūmos un eļļas jūrā, un es došos svētceļojumā ēzeļa mugurā atpakaļ uz Latviju. Pārspīlēju. Alternatīvas pastāv, un viss nav tik briesmīgi, cik izklausās tad, ja nav pieredzēts paša acīm, ausīm un vēderiem.

Albānija noteikti izceļas ar sulīgiem augļiem, riekstu dažādību ūūūūn… alkoholiskajiem dzērieniem. Starpkulturālajā vakarā, kurā visu valstu dalībnieki lika galdā savas valsts tradicionālos ēdienus un dzērienus (kas pārsvarā, protams, izvērtās par dzērienu testēšanu) iztestētas tika tik daudz un dažādas Balkānu „Rakijas”, ka nākamajā rītā, visticamāk, atcerēties, ka tādas vispār ir dzertas, dažiem bija grūti. Rakijas albāņi taisa mājās paši. Varētu teikt, ka tā ir tā pati mums tik labi zināmā kandža, tikai atšķirība ir tāda, ka dzeltenu nokrāsu neviens neiegūst un dzēriens ir pat ļoti kvalitatīvs. Veikalos ir iespējams nopirkt visdažādākās Rakijas zortes, un lielākā daļa brūvējumu ir ar ģimenes vārdu. Respektīvi – vietējo ģimeņu gatavotās Rakijas ir iespējams nopirkt veikalos. Lai arī dzēriens ir aptuveni 50% un tas tiek uzskatīts, gluži tāpat kā mūsu Balzams, par „zālēm pret visu”, kā arī tiek dzerts svētku reizēs, ēdienreizēs, ballītēs un tāpat vien, albāņu dzeršanas kultūra ir manāmi pieticīgāka par mūsu dullajām ballītēm un Hektortradīcijām (starp citu, Hektors Balkānu tautās gāja uz urrā – arvien biežām pierādās tas, ka aizspriedumi un negatīvie komentāri par šī dzēriena „garšas buķeti” ir vien mūsu pašu letiņu tielēšanās atzīt, ka patiesībā smeķē diezgan labi).

Atvedīs tev bureku!

Par Albāniju var rasties daudz aizspriedumu, stereotipu un šaubu. Tā var likties skarba, mežonīga, nabadzīga. Taču ir viena lieta, ko no albāņu tautas varētu mācīties ikviens – labestība un viesmīlība. Viņi varbūt nerunā angliski, varbūt nesaprot tevi pilnībā, taču vienmēr centīsies palīdzēt un uzsmaidīs. Tante tirgū, pārdodot tev vīnogas, rokā ieliks mandarīnus, pasmaidot un liekot noprast, ka tie tāpat vien – ceļakājai. Bāra īpašnieks vakara beigās uzsauks pudeli ruma un pēc bāra slēgšanas aizvedīs mājās, neprasot pretī neko. Viņi tevi ielaidīs savā mājā, izmitinās, iedos iedzert Rakiju un uztaisīs pusdienas, tas nekas, ka visas uzturēšanās laikā nepārmīsiet ne vārda, valodas barjeras dēļ.

Mans lielākais pārsteigums bija taksometra šoferis, kurš mūs veda no Pogradecas uz Maķedoniju, dienā, kad nolēmām doties nedaudz aiz Albānijas robežām. Šoferis mūs gaidīja vairāk nekā četras stundas savā taksī, kamēr mēs devāmies sight seeing. Atveda atpakaļ un uz mūsu spontāno izteikumu, ka ļoti sagribējies iekost kādu bureku (albāņu nacionālais junk food – taukains, taču pieļauju, ka sestdienu rītos izkonkurētu arī McDonalds), atbildēja ar piedāvājumu ceļā uz centru apskatīt, vai maiznīca vēl strādā – ja strādā, viņš nopirks un mums tos atvedīs, ja ne – piezvanīs un pateiks, ka neatgriezīsies. Maiznīca diemžēl bija slēgta, taču smaids par taksista izpalīdzību nepazuda vēl ilgi. Tā, lūk.

Albāniju ir grūti izstāstīt un ir grūti uzrakstīt. Ir grūti nodot tās emocijas un sajūtas, ko tā rada, kad pastaigājies pa tās bedrainajām, pieticīgajām ieliņām starp betona mājām, drāšu žogiem, mazajiem veikaliņiem un auto mazgātuvēm. To ir grūti ielikt bildē – tā ir tik dažāda, tik daudzkrāsaina un neparasta. Cilvēks, kurš tur nav bijis, iespējams, nekad nesapratīs, kas Albānijā spēj tik ļoti valdzināt. Varbūt tā ir tieši tā sajūta, ka it kā esi atgriezies laikā – vēsturē, vietā, kur joprojām valda stingras tradīcijas, kurā joprojām gar ceļa malām slejas apaļi bunkuri drošībai kara gadījumā, kur vēl līdz pagājušā gadsimta vidum liela daļa cilvēku neprata lasīt. Cilvēkiem no labāknodrošinātām valstīm, pat Latvijas, tā ir kā atskārsme, ka pat tepat netālu joprojām cilvēki dzīvo vēl skarbākos apstākļos ar vēl mazāk privilēģijām, taču nezaudē savu dzīvesprieku un raksturu.

Pirms atgriešanās Rīgā, nakti pavadījām couchsērfojot Vīnē. Pēc nedēļas Albānijā Vīne šķita tik pelēka, tik pārlieku precīza un perfekta, ka nedaudz smeldza sajūta, ka pietrūks. Pietrūks skatu uz ezeru, kurš ikrītu mainīja krāsu, uz kalnu sniegotajām galotnēm, pietrūks mazo puiku, kuri skrēja pozēt kamerai, kolīdz ieraudzīja mani fotogrāfējam, pietrūks zīmju valodas, kuru šajā nedēļā nācās iemācīties, lai spētu sazināties ar veikalu pārdevējiem un pietrūks trūkstošās elpas, vērojot pilsētu no kalna. Noteikti atgriezīšos, taču šoreiz uz ilgāku laiku. Ar mugursomu, fotokameru un rezerves laiku.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais