Uz Gibraltāra zem putnu ceļa
|
Māris Puķītis
|
Šis apraksts pērn bija publicēts žurnālā „Putni dabā”, tagad, gadu pēc šīs pērnā pavasara tūres nododu arī draugiem.lv ceļojumu sadaļas cienītāju vērtējumam – kā klājās pirmajam latviešu putnu vērotājam un fotogrāfam Gibraltārā.
„Maris, come, black storks!” no putnu vērošanas pozīcijām kliedz Stīvens. Uz mirkli iegājis virtuvē, nesos ārā un te nu viņi ir – astoņi melnie stārķi strauji tuvojas un pēc mirkļa jau ir ap dažus desmitus metru virs galvām.
Gibraltāru no Āfrikas krastiem šķir ap 30 kilometru, pat lietainā laikā Jebel Musa kalns Marokā ir labi saskatāms. Dažus kilometrus otrpus Gibraltāra šaurumam ir Spānija. Putnu migrācijas ceļš pavasaros no Ziemeļāfrikas un rudeņos atpakaļ iet tieši pāri slavenajai Klintij. Tad arī šeit pulcējas putnu vērotāji, skaitītāji un gredzenotāji.
Auto šoseja pāri skrejceļam
Man doma par ceļojumu uz šo britu aizjūras teritoriju dzima pirms pāris gadiem un jo īpaši to īstenot paskubināja Tīmeklī atrastā Gibraltāra Ornitoloģijas un dabas vēstures biedrības mājas lapa. Līdztekus informācijai par dabu te uzzināju, ka biedrības mītnē, iepriekš piesakoties, var apmesties putnu vērotāji – apartamentos pie Jew’s Gate tikai par desmit sterliņu mārciņām diennaktī. Maltīte jāsarūpē pašam, bet ir virtuve ar visu vajadzīgo. Novembrī uzsāktā e–pasta sarakste vainagojās ar rezervētām desmit dienām aprīļa pirmajā pusē, otru pusi diemžēl jau bija „aizsituši” gredzenotāji.
Lidojumam izvēlējos Monarch lidsabiedrību, no Lutonas lidostas, ceļš ilgst divas stundas. Izejot no mazās lidostas pirmais iespaids ir mazliet mulsinošs – kilometru priekšā 426 metrus augstā Klints, tālākais gājiens ved pāri skrejceļam. Tur, kur nupat nolaidās lidmašīna, tagad šurp un turp ceļotāji velk čemodānus. Tā kā Gibraltārs pēc izmēra ir salīdzināms ar Ķengaragu, turklāt lielu daļu aizņem Klints, lidmašīnām daudz vietas neatliek. Šī ir viena no desmit unikālākajām un riskantākajām lidostām pasaulē – skrejceļu šķērso šoseja, kas savieno ar Spāniju. Pirms lidmašīnas paceļas vai nolaižas, auto satiksmi slēdz policija un visi pacietīgi nogaida.
Putnotāju mītne atrodas pārsimts metru virs Klints pakājes, pie ieejas dabas parkā, jau tā teritorijā. Ja brauc ar autobusu (sabiedriskais transports ir par velti!), pietura ir, pirms ceļš aiziet stāvus. Tad jārēķinās ar 20–25 minūšu kāpienu pret kalnu, vēlāk tādu fizkultūru izbaudīju ne reizi vien – ir, ko pasvīst, ja jānes fotosoma ar visu tehniku, pudele vīna un trīs mazi aliņi.
Ar skatu uz Āfriku
Ierašanās dienā izvēlos uzbraukt kalnā ar taksometru, kas, sametoties kopā ar trim britu dāmām (viņas izkāpj centrā), izmaksā septiņas mārciņas. Mītnē priekšā ir putnu uzskaitvedis Stīvens un vēl divi britu putnotāji, uzņemšana ir laipna un lietišķa, ierādot istabu, nodemonstrējot vannas istabu, virtuvi un pašu galveno – terasi, no kuras paveras skats uz Āfrikas un Spānijas krastiem. Vietējie ornitologi ir izvēlējušies stratēģisku vietu, ja te lido kāds gājputns, iespējas palaist garām ir minimālas.
Par to liecina lielā grāmata, kurā Stīvens rūpīgi pieraksta visus novērojumus. Pirmajās manas tūres dienās gan mazliet līņā, ir vēss un vējš pūš nepareizajā virzienā – uz Āfriku, tātad gājputniem ir pretvējš.
6. aprīlī gredzenotājiem ir prieks par ceru ķauķi, kas Gibraltārā ir retums. Tīklos krīt un gredzenus saņem arī erickiņš, brūnspārnu ķauķis, 14 vītīši, daži citi vietējie putni, Alamedas dārzos redzēta sarkanrīklīte – mums jau nu pierasta suga. Kopumā Gibraltārā reģistrētas 311 putnu sugas, lielākā daļa ir gājputni, kas šeit nepaliek, un labākais vērošanas laiks ir pavasaris un rudens, kad notiek migrācija.
Spānijas tīrumos un Getliņos
Tepat blakus ir Spānija, un man laimējas uzprasīties angļu biedriem kompānijā – viņi ar auto ornitoloģijas biedrības gida pavadībā brauc uz vienu dienu vērot putnus tur. Andalūzijas laukos brīžiem pūš nejauki vēss, no kalniem ieskrējies vējš, bet redzētā dēļ to nu var paciest.
Mana fotokolekcija papildinās ar tumšo čakstīti (Saxicola torquatus) un lielo stērsti (Emberiza calandra), kas, aizrāvušās dziesmā, pielaiž dažu metru tuvumā, bet no auto loga iemūžinu zāļu platastīti (Cisticola juncidis). Šejienes āres aizņem lauksaimniecības tīrumi, tomēr krūmos gar novadgrāvjiem putnu netrūkst. Ir daudz dadzīšu, ieraugām mazo nakts gārni, apsekojot krūmus, man izdodas nobildēt putnu, kurā vēlāk kolēģi atpazīst Eiropas dienvidos un Āfrikas ziemeļrietumos ligzdojošo sarkanrīkles ķauķi (Sylvia cantillans).
Programmas nagla ir pēcpusdienā, piebraucot pie vietējās nozīmēs Getliņiem – izmēros daudz mazākas, tomēr ornitoloģiski bagātas izgāztuves. Smird jau nu gan, bet par to kārtīgs putnu draugs nedomā, ja virs galvas cienīgi aizplanē baltgalvas grifs (Gyps fulvus). Atliek tikai ķert kadrus, cenšoties iemūžināt grifus un melnās lijas. Pie atkritumu kaudzēm ir ēka, uz kuras jumta sasēduši lopu gārņi un baltie stārķi, svēteļi bradā arī pa mēslu kaudzēm un no cēlā putna tēla ne nav ne vēsts.
Atceļā vēl apskatām bišu dzeņu alas, dažus redzam sēžam uz vadiem, iegriežamies arī Kasteljēro pilsētiņā – te no viduslaiku pils mūriem novērojami mazie piekūni (Falco naumanni). Brauciena laikā angļi sajūsminās par baltajiem stārķiem – gar dzelzceļu ir vismaz 70 ligzdas! „Pie mums, Latvijā, ļoti parasts putns,” tomēr atļaujos pasmaidīt. Gibraltārā pārrodamies, jau tuvojoties tumsai un ar lielu gandarījuma sajūtu.
Gibraltāra īstie sargi
Nākamajā dienā, 7. aprīlī, Klinti pārlido 18 melnās klijas (Milvus migrans), tomēr visumā debesis ir tukšas, tāpēc veltu laiku, lai apskatītu arī pilsētu, uzbrauktu Klintī un sabildētu lērumu kadru ar slavenajiem Gibraltāra mērkaķiem – ja precīzi, berberu makakiem, vienīgajiem Eiropas savvaļas primātiem. Tiesa, lielā mērā viņi pārtiek nevis no dabas veltēm, bet no tūristu labvēlības un pašu nekaunības un izveicības. Lai arī makakus piebaro, burkāni un cita veselīgā barība nevar konkurēt ar čipsiem, sviestmaizēm un visiem citiem cilvēku našķiem. Veselīgā pārtika ir oficiāli dabas parkā izsniegtā, citāda barošana aizliegta, bet mērkaķi rīkojas paši.
Makakiem kārumu sajušanā piemīt gluži vai sestais prāts. Viens mierīgi sēdējis tēvainis acumirklī sagrābj un rauj sievietes somiņu. Dabūjis ārā čipsu paciņu, mērkaķis somu tūdaļ atlaiž un ar laupījumu patveras kokā. Cits man nepievērš ne mazāko uzmanību, it kā zinādams, ka te nekā grābjama nav. Makaks sasprindzis vēro piebraucam auto, no tā izkāpj tūristu pāris, mērkaķis vēro, pārvietojas tuvāk, lec un sendvičs rokā gan!
Starp citu, leģenda vēsta – kamēr uz Klints dzīvos kaut viens mērkaķis, Gibraltārs piederēs britiem.
120 putnu stundā. Iesākumam
Tā rimti paiet vēl divas dienas, angļi ar binokļiem uz terases drūmi šūpo galvas un uz jautājumu, kas labs redzēts, vien atbild: „Nothing.” Un tad, 9. aprīlī, ir mainījies vējš mums un putniem par labu – Eiropas virzienā. Lūzums ir straujš, to ir vērts redzēt – kā sākas plēšputnu migrācija. Stīvens spēj vien rakstīt un īsajos putnu atpūtas brīžos uzvārīt tēju.
Lūk, tās fantastiskās dienas rezultāts – 776 melnās lijas (Milvus migrans), 179 pundurērgļi (Aquila pennata),seši baltie grifi (Neophron percnopterus), divi baltgalvas grifi (Gyps fulvus), 24 čūskērgļi (Circaetus gallicus), 18 niedru lijas (Circus aeruginosus), 13 pļavu lijas (Circus pygargus), seši zivju ērgļi (Pandion haliaetos), 63 zvirbuļu vanagi (Accipiter nisus), trīs bezdelīgu piekūni (Falco subbuteo), divi peļu klijāni (Buteo buteo), pa vienam lauku piekūnam (Falco tinnunculus), mazajam piekūnam (Falco naumanni), rudgalvas piekūnam (Falco biarmicus) un vēl arī vientuļa sarkanā lija (Milvus milvus).
Un „desertam” 260 baltie stārķi, precīzi nesaskaitāmas bezdelīgas, čurkstes, žubītes, bišu dzeņi un – desmit melnie stārķi. Tasnozīmē, ja vērošana sākas vismaz astoņos no rīta un beidzas ap septiņiem vakarā, stundas laikā fiksēts vairāk nekā 120 putnu.
Tikai es, izmantodams saulaino dienu, šo visu lērumu pamanos palaist garām, jo nolemju apsekot piekrasti un Alamedas dārzus – Gibraltāra botānisko dārzu. Guvums tur gan arī ir respektējams, jo pamanu pupuķi un izdodas iegūt vienu jēdzīgu foto.
Astoņi melnie stārķi uzreiz
Nākamās dienas paiet uz ornitologu terases, vērojot debesis, un, ja putnu nav, tūristus – tieši pretim atrodas ceļotāju apskates objekts, piemineklis par godu Hērakla stabiem, kā antīkajā pasaulē dēvēja ieeju Gibraltāra šaurumā. Te beidzās senajiem grieķiem zināmā pasaule.
Kamēr tūristi maksas tālskatos lūkojas uz Āfriku un fotografējas, es rikšoju augšā un lejā, cenšoties iegūt labākus kadrus. Vispirms melnā klija, grifs vai pundurērglis ir tik tikko saskatāms melns punktiņš, bet pēc jau pēc desmit minūtēm tas var būt pavisam tuvu.
„Black storks!” sauc Stīvens, un es izskrienu no namiņa īstajā brīdī. Astoņu melno stārķu bars strauji tuvojas un aizlido gar Klinti tuvu koku galotnēm. Nenoturos un aizsūtu sievai uz mājām īsziņu: „Pavasaris tuvojas arī Latvijai. Astoņi melnie stārķi tikko šķērsoja Gibraltāru!” Iepriekš vienīgo reizi šo skaistuli esmu redzējis pusaudža gados pirms vismaz 25 gadiem, šķiet, pie Gaujas.
2000 kaķu un divas irbes
Tieši tāpat paiet vēl piecas dienas – putni, putni, putni, vienu dienu gan pamatīgi izbojā lietus un vējš, Stīvens, rīta agrumā stāvot ar tēju uz terases, drūmi konstatē: „It’s dead.” Šī diena ir pagalam. Nokavēto gan mēs, gan putni iedzenam nākamajās dienās.
Un pašā pēdējā dienā pirms prombraukšanas man laimējas ieraudzīt putnu, par kuru vietējie dabas draugi savā biedrības žurnālā raksta ar drūmu virsrakstu: „Vai berberu irbe ir zaudēta?” Šī suga (Alectoris barbara) mīt Ziemeļāfrikā, savukārt Gibraltārs ir vienīgā vieta, kur tā sastopama Eiropā. Irbes bēdīgais stāsts aprakstīts žurnālā Gibraltar Nature – to apdraud nekontrolētie bezpajumtes kaķu simti un būvniecība. Arī šeit netrūkst vietējo šleseru, kuriem sakopta teritorija nozīmē apbūvi un daba – cirptu mauriņu. Tieši no putnotāju terases labi var redzēt jauno projektu, kas pirms dažiem gadiem uzcelts uz klints, vides aktīvistiem to nav izdevies apturēt.
Kārtējo reizi uzeju augstāk kalnā un pēkšņi uz ceļa ieraugu divus putnus, kas manīgi nozūd krūmos. Izdodas vien trīs attāli un miglaini kadri. Tomēr ar tiem ir pietiekami, lai kolēģi putnu vērotāji atzītu – jā, tā tik tiešām ir berberu irbe. Vēl nav izmirusi.
Starp citu, atgriežoties pie te pieminētajiem kaķiem. Latvijā par šo problēmu ir skaļi ierunājies tikai Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, bet platības ziņā ierobežotajā Gibraltārā tā ir vēl daudz nopietnāka. Uz Klints iemitinājušies ap 2000 klaiņojošo kaķu – 300 uz vienu kvadrātkilometru. Ja vēl pieskaita mājas kaķus, uz kvadrātkilometru jau ir 800 šo plēsēju. Salīdzinājumam – Lielbritānijā tikai četri.
Tūlīt aiz cilvēka kaķi ir bīstamākie dabas ienaidnieki, Gibraltārā tie iznīcina irbes, savvaļas trušus. Lai arī vismaz 1200 kaķu ir sterilizēti, problēmu pilnībā tas neatrisina – nagi, zobi un plēsēja instinkts tāpēc nezūd. Vai nu visus kaķus izķert un pārvietot uz patversmi, vai nu – likvidēt, tas ir vienīgais risinājums, uzskata ornitologi.
Pirmatklājēja gods
Lai nu kā, tomēr divas irbes esmu redzējis un, starp citu, vienu trusi arī. Ar spilgtiem iespaidiem bagāžā un daudzām bildēm foto atmiņas kartēs pēc desmit dienām dodos uz lidostu. Vēl pirms atceļa Stīvens man pasniedz atsauksmju grāmatu: „Tu no Latvijas šeit esi pirmais.” Jūtos kā pirmatklājējs, latvieši Gibraltārā, protams, ir bijuši, bet putnot pirms manis vēl ne. Vai vēl atgriezīšos, man jautā aizbraucot. Ļoti, ļoti iespējams. Jo lielākais migrācijas pīķis ir aprīļa otrajā pusē.
Jau mājās Tīmeklī izlasu, ka Stīvens 19. aprīlī piefiksējis 910 melnās klijas, 2. maijā – 1652 ķīķus (Pernis apivorus), 3. maijā – 137 baltgalvas grifus. Spēj tikai skaitīt un rakstīt. Un aprīļa otrajā pusē divas dienas pēc kārtas pa vienu koku dzīvojusies vālodze (Oriolus oriolus). Ir vērts padomāt par vēl vienu tūri.
Der zināt
Gibraltārā var nokļūt ar lidsabiedrībām Bristish Airways, Monarch vai Easyjet no Londonas. Es izvēlējos Monarch no Lutonas lidostas, šajā gadījumā no Rīgas lidoju ar Wizz Air. Lidojums uz Gibraltāru ir agri, un viena nakts jāpavada viesnīcā. Apmetos King William Hotel, no lidostas 15 minūtes ar taksometru, izmaksas tas sadārdzina, bet šī viesnīca ir lauku apvidū, kur novērojami fazāni un Ibērijas irbes.
Gibraltāra Ornitoloģijas un dabas vēstures biedrība putnu vērotājiem un gredzenotājiem piedāvā divas naktsmītnes – par desmit sterliņu mārciņām Jew’s Gate un par divdesmit Bruce’s Farm. Iepriekš (un ieteicams pusgadu iepriekš, vismaz pirms putnu migrācijas) jāsazinās pa e–pastu: enquiries@gonhs.org. Biedrības mājas lapa: www.gonhs.org.
Morisona lielveikals ir vienīgais jēdzīgais veikals Gibraltārā, ja neskaita vienu bodīti vecpilsētā, kur tirgo garšīgas spāņu desas, un veikaliņu pie gaisa tramvaju stacijas. Lielveikals ir dažus kilometrus no ornitologu mītnes, un autobuss pie dabas draugu „štāba” durvīm nepieved.
Ir vērts apskatīt Alamedas dārzus – tas ir botāniskais dārzs, kur var laimēties ieraudzīt pupuķi, vālodzi, zivju dzenīti. Melngalvas ķauķi un gredzenūbeles te ir ikdienišķi iemītnieki.
Trīs firmas piedāvā delfīnu tūres, vidēji par 30 mārciņām stundu ilgs brauciens. Pamēģināju, rezultātā divi konkurentu kuģīši sekoja trim delfīniem, ceru, ka viņi piecieta.
Pievērsiet uzmanību vēstures liecībām – tās ir ik uz soļa. Piemēram, Trafalgāras kapsēta, kur dus 1805. gada kaujā Napoleona karos pret franču un spāņu flotēm kritušie britu jūrnieki. Lai arī admirālis Nelsons zaudēja dzīvību, briti uzvarēja.
Gibraltārs ir britu aizjūras teritorija, te tieši tāpat norēķinās ar sterliņu mārciņām, bet ir arī Gibraltāra mārciņas, kurss ir viens pret vienu. Vietējā nauda ir derīga tikai Gibraltārā. Galvenā ir angļu valoda, bet nebūs par ļaunu šo to zināt spāņu valodā – divas kundzes, ko uzrunāju, prata tikai spāniski. Vai varbūt principiāli nerunāja angliski.
Spānija ir blakus, tā ka ir iespēja iznomāt auto un izbraukt putnu vērošanas tūrē arī pa tās piekrasti, laukiem un mežiem, tikai neaizmirstiet pasi. Mums gan, izbraucot un iebraucot Gibraltārā, dokumentus nepārbaudīja ne briti, ne spāņi.
