Krimas medusmēnesis II

  • 3 min lasīšanai
  • 23 foto
Pēc Bahčisarajas, alu pilsētu apskates, Sevastopoles un Balaklavas cauri Karalezas ielejai un Forosai dodamies uz Ņikitu - nelielu apdzīvotu vietu aiz Jaltas, kas slavena galvenokārt ar Ņīkitas botānisko dārzu. Tur bijām paredzējuši apmesties uz kādām dienām 4-5, lai apskatītu piejūras Krimu. Patiesību sakot, jau ierodoties Jaltā, mums uzklūp tantiņu bars, kuras par visu varīti grib mums iegalvot, ka nav ko doties tik tālu uz Ņikitu, ka tepat Jaltā ir labum labie dzīvokļi, ja nav naudas dzīvoklim, tad istabas, bet, ja esat stingri nolēmuši tomēr doties uz Ņikitu, tad nav ko gaidīt trolejbusu visgarākajā trolejbusu līnijā (Jalta - Simferopole, nieks vien - 70 km maršruts!), bet gan re, kur Koļa, Vasilijs vai Saša, kas aizvedīšot līdz tai pašai Ņikitai, pa lēto....Nu jā - septembrī jau tūrisma sezona iet uz beigām, cilvēku paliek mazāk, konkurence sīvāka un katrs dolārs - divtik iekārojams, jo liela daļa krimiešu, kas izīrē savus dzīvokļus vasarā, ziemā no tās naudiņas vien pārtiek. Tomēr braucam uz Ņikitu, kur mūs sagaida smaidīga saimniece Nataša un atvēl mūsu rīcībā visu milzīgās mājas otro stāvu, kā arī āra baseinu un grila lapenīti. Esam kalnos tieši virs Ņikitas botāniskā dārza un skatam paveras gan jūra, gan mazliet tālāk arī Jalta. Sēžam lapenē, graužam vīnogas un vērojam lielākus un mazākus kuģus, kas dodas savās gaitās. Esam pirmie latvieši, kurus Nataša uzņem, bet šis ir arī pirmais gads, kad viņa savā mājā uzņem viesus. Pārsvarā braucot krievi, ukraiņi, poļi. Pirms mums esot bijuši šveicieši, kas uz Krimu atbraukuši ar saviem auto (!) un, protams, ne vien reiz vien dabūjuši par šo atļaušanos ciest no ceļu policijas puses. iImisuma dzīti, šveicieši esot nolīguši vietējo gidi, kas braukā līdzi, sak vietējais tomēr ātrāk ar otru vietējo kopēju valodu atradīs, taču bijusi cita bēda. Tā kā kundzīte bija pieradusi salvetes un citus sīkumus ikdienā ar auto braucot, vienkārši izmest pa logu, ko darīja arī šveiciešus gidējot, tad nabaga šveicieši visu atlikušo ceļojuma laiku trīcēja un drebēja, ka kāds ir šādu šaušalīgu vides piesārņošanu redzējis, viņus nosūdzēs un viņiem noteikti uzliks milzīgu sodu..... Aizbraucam uz Jaltu un paņemam kuģīti uz Alupku, kas pietur pie Voroncova pils. Pilī agrāk dzīvojusi grāfa Voroncova sieva Elizabete, tā pati, kas pēc nostāstiem bijusi Tatjanas prototips Puškina "Jevgeņijā Oņeginā". Par Puškinu vispār atsevišķs stāsts: nemaz nebūtu iedomājusies, ka viens poēts var atstāt tik daudz liecību par savu klātbūtni vienā nelielā zemes nostūrī. Kur vien ej, visur ir bijis Puškins; uz šī soliņa mīlējis sēdēt Puškins, pa šo promenādi bieži pastaigājies Puškins, par šo klinti Puškins ir rakstījis to un šito un tā bez gala. Krimieši ir atkoduši krieva sentimentālo dvēseli un ekspluatē ģeniālo dzejnieku uz nebēdu. Pati Voroncovas pils celta tādā dīvainā eklektiskā stilā: no vienas puses kā austrumu pils, no otras - kā Tjūdoru laika angļu muiža. Pilij līdzās ir liels un skaists parks, kuru var izstaigāt bez maksas un tur tiešām ir ko redzēt: strūklakas, kaskādes, dīķīši un, protams, daudz dažādu skujkoku sugu. Atpakaļ uz Jaltu nolemjam doties kājām, garām lielākām un mazākām, slavenām un ne tik slavenām agrāko Krievijas aristokrātu pilīm un muižām, kas tagad bieži vien pārvērstas par viesnīcu kompleksiem. Arī Jusupova pils, kur 1945.gada Jaltas konferences laikā dzīvoja krievu delegācija ar Staļinu priekšgalā (angļi mitinājās Voroncova pilī). Lielākā daļa romantikas meklētāju dodas apskatīt Krimas dienvidu krasta simbolu - pili t.s. "Bezdelīgas ligzdu". Jāsaka kā ir - no jūras skats uz pili ir daudz simpātiskāks kā klātienē, kur daudzie apmeklētāju pūļi un coca-cola reklāmas plakāti padara šo mazo mini-pili nebaudāmu. Vakarā jau atkal esam Jaltas promenādē. Te viss notiek, dzīve kūsā, pietur lielīe kruīza kuģi un var dzirdēt ne tikai angļu un vācu, bet arī franču valodu, kas citviet ir ĻOTI liels retums. Tepat līdzās neskaitāmas jahtas piedāvā izbraukumus, cepas šasliks, tirgojas popkorns, suvenīri un viena pie otras kā zaļas sēnes uzslietas būdiņas, kur pārdod dažādas vienas dienas ekskursijas. Nolemjam riskēt un iegādājamies ekskursiju uz Lielo kanjonu. Ekskursijas norises gaitu var aprakstīt apmēram šādi. Ir noteikts laiks un vieta, kur tev ar savu godīgi nopirkto biļetīti jāierodas. Tur stāv mikriņš, parsti jau vairāk vai mazāk vecs mikriņš, bet pat ja mazāk vecs, vienalga ar sabeigtiem amortizatoriem, jo ikdienas kalnu pārbraucieni dara savu. Turpat stāv vēl vesels bars brauktgribētāju. Visi tiek pārbaudīti pēc saraksta. Zemais starts cauri pilsētai - gids stāsta stāstāmo, liela daļa čaukstina čipsu un cepumu pakas, viss kā vecajās labajās skolas laika ekskursijās. Pēc brīža tiek izbraukts uz kalnu ceļa. Šoferis nolemj nodemonstrēt visu savu izcila lielceļu džigita talantu. Busiņš zvalstās ne tikai perpendikulāri, bet arī horizontāli ceļa segumam (jāapdzen taču tie mudaki ar Harkovas numuriem!). Čipsu pakas un cepumu pakas vairs nečaukst, tiek ķerts pēc pavisam citiem maisiņiem. Gids ik pa brīdim apvaicājas, vai viss ir ok un uz draudzīgā korī izbrēktu: NĒ! tik smaidot nosaka, ka tas jau labi, ka viss ir ok, tā tam arī jābūt. Tādā draudzīgā gaisotnē arī tiek sasniegts Lielais kanjons. Nosaukums šai vietai iespējams kādreiz arī bijis atbilstošs, taču, tā kā tagad viss ir mežiem noaudzis, tad to, ka ej gar kanjona malu pa taku, saprast var tikai ļoti, ļoti retu reizi. Principā tas ir pārgājiens pa skaistu vietu ar nonākšanu pie Jaunības vannas - ūdens izgrauztiem padziļinājumiem akmenī. Programmā paredzēti vēl ūdenskritumi un tad varonīgs atceļš. Nu katrā gadījumā pieredze jautra, tomēr labāk uzticamies saviem spēkiem un paši izplānojam pārgājienu dienu pa Demerdži kalna Spoku ieleju. Par to - nākošajā piegājienā ;o) un visiem priecīgus ceļojumus! ;o)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais