Tūkstoš jūdzes Skotijā ar kripatiņu Tasmānijas un Tibetas ...
|
Anitra Reinšmite
|
Pateicībā mūsu draugiem Andai un Guntim,
kā arī Ryanair lētajām aviobiļetēm.
Kā atlidosit, tā prom uz Skotiju, tāda bija mūsu draugu pirmā reakcija uz ziņu, ka esam novaktējuši ļoti labas atlaides aviobiļetēm. Gaidīšanas laiks pagāja pašizglītībā, un labi vien , jo, kā izrādījās, mans priekšstats par Skotiju bija ļoti vienkāršots, lai neteiktu patiesībā nekāds. Pirmkārt, uzzināju, ka tā ir divi lieli novadi ( mūsu izpratnē) – Lowlands un Highlands, plus vesels lērums salu un saliņu. Nu sākās grūtākais – maršruts. Izvēlējos teritoriju, kura dažādos „krutos” tūrisma katalogos izskatījās pavisam tukša – tikai dažas norādes par apskates objektiem. Tad iekritu mīļajā Google un vairākus vakarus nelīdu laukā no virtuālās Skotijas ...
Šīs Lielbritānijas daļas iekarošanu sākām ar nozušanu no lielās M6 maģistrāles aiz Carlisle pa ceļu A75. Aiz Dumfries pilsētas devāmies meklēt pirmo apskates objektu - Routin' Brig. Vienkārši internetā atrastu tiltu pār skaisti krāčainu upi. Pa ceļam vēl piestājām kādā mazmazītiņā baznīciņā, papriecājāmies par ēzelīšu ganāmpulku un tad baudījām tilta un upes burvību – milzīgi ozoli, balti sniegpulksteņi, klintīs iestutēts tilts un krāčainās upes dziesma ...
Iedvesmoti ar UH! un AH! atgriezāmies uz A75, lai vairāk vai mazāk ceļotu gar okeāna piekrasti. Netālu no Castle Douglas sameklējām National Trust for Scotland, Threave Garden – jauku lauku muižiņu ar brīnišķīgu dārzu. Tā burvību nespēja samaitāt ne slapjais laiks, ne vēl neplaukušās puķes. Mums pietika ar krokusu un sniegpulksteņu plantācijām, dažiem rododendru ziediem un dažnedažādiem skujeņiem. Tā kā nebija sezonas, viss tika piedāvāts par baltu velti.
Tālāk pa A711 līkumojām uzKirkcudbright, bija jāsāk domāt par naktsmītnēm – šoreiz nekādas rezervācijas, paļāvāmies uz B & B. Kirkcudbright . Glīta mazpilsēta upes grīvā. Bija bēgums, tāpēc jahtas un laivas šķita kā izmētātas pa tumšu upes gultni. Ja nu šeit iznāk nokļūt sezonā, tas ir, no aprīļa līdz oktobrim, tad noteikti ir vērts apmeklēt Garden at Broughton House. Mums tas palika fotoattēlu vizualizācijā un mazā lūrējumā pāri akmens mūrim. Taču pilsētas šarms neļāva justies apdalītiem. Sapratām, ka skoti it nemaz nevēlas būt angliski vienādi. Viņiem patīk gan pelēkais smilšakmens, gan koši krāsainas namu fasādes, gan spilgti balti māju krāsojumi.
Naktsmītnes bija ērtas, jaukas – pašā upes krastā. Namamāte tūlīt pat centās iegaumēt mūsu vārdus, mokoties ar latviski cietajiem R. No rīta pasniedza pilnās skotu brokastis, kur pie angliskās olas, bekona šķēles un desiņas klāt nāca asinsdesa un kuņģis – kaut kas līdzīgs putraimdesai, bija sātīgi un garšīgi – mazie kukainīši -kalorijas par izmiršanu sūdzēties nevarēja.
Svētā Patrika dienas priekšpusdiena pagāja jūsmojot par okeānu un kalnaino ceļu tā, ka palaidām garām Standing Stones at Cairn Holy; near Creetown . nedaudz jau bija žēl – aizmesties šito gabalu un ... še tev. Bet mierinājām sevi ar nākamajiem iespējamiem brīnumiem.
Biju vēl internetā atradusi akmeņu krāvumu no akmens ģīmīšiem. Rādījām visiem bildi un jautājām, kur meklēt. Vietējie un arī tūrisma centri tik raustīja plecus, ieteica doties uz Gallowai Forest Park – milzīgu mežu masīvu, kur augstākā virsotne kādi 2’800 metri.
Bet arī tur nekā – kāda kundzīte ļoti solīdos gados teica, ka pati esot ieinteresēta un turpmāk centīsies tos atrast. Vēlāk gan mazā, vietējā tūrisma bukletiņā atradu, ka tie rodami tīri apdzīvotā vietā, kam mēs vienkārši kā Nezinīši uz Mēness esam pabraukuši garām. Secinājums viens – ar akmeņiem mēs esam uz Jūs (tāpēc attēli ir no interneta).
Dienas centrālais mērķis bija Mull Of Galloway – īsta nekuriene jeb zemes mala. Sv. Patriks bija sagādājis brīnišķīgi saulainu laiku, lai mēs baudītu dabu uz zemes strēmelītes pretī Īrijas krastam.
Turpat uz strēmelītes atrodas divi botāniskie dārzi. Golfa straume un kalnu aizvējš nodrošina klimatu, kas ļauj brīvā dabā baudīt Austrāliju, Jaunzēlandi un Tasmāniju. Arī šoreiz nesezona mums dāvāja visu par brīvu. Bijām tikai mēs un kāds pāris labos gados. Neviens netraucēja jūsmot kā maziem bērniem, skraidīt no palmas pie palmas, spiegt aiz brīnumiem, lasīt eikaliptu zariņus pirtsslotiņai mājās un fotografēt, nesatraucoties, ka bildē būs vesels bars svešu radījumu.
Kad jau tumsa mūsos viesa mazo paniku par gulēšanu ceļmalā, izmetu liktenīgo frāzi, ja sv. Patriks beidzot pagādās kādu B & B, tad viņa vārdā nosaukto alu, ko bijām iepirkuši degustācijai, korķēsim vaļā pirmo. Un vai nenotiek brīnumi!? – tūlīt pat atradās naktsmītne, sezona gan sākšoties tikai pēc trim dienām, bet mūs mīļi uzņēma. Kamēr uzsila ziemas mierā stāvējušās istabas, pacienāja ar karstu kafiju, iepazīstināja ar ievērojamu viesu apmeklējumiem un piesolīja pat vakariņas. Bet mēs pirms iekrišanas veselīgā snaudā steidzām pildīt solījumu sv. Patrikam (giggle) .
Trešā ceļojuma diena sākās ar skaistās Culzean Castle, kas atrodas A719 ceļa malā pašā okeāna krastā uz klints, apskati. Šo pili var atrast jebkurā tūrisma informācijā visās valodās. Majestātiski milzīga, apkārt parks, tikpat milzīgas saimniecības ēkas, okeāns lejā ... Mūs, protams, iekšā neielaida, tad būtu jāgaida līdz Lieldienām, bet interjers esot grezns, īpaši visur tiek slavēta pils kāpņu telpa.
Turpmākais ceļojums bija improvizācija, jo netikām klāt internetam, kur biju paslēpusi informāciju. Bet mums kaut kā veicās gan atrast unikālo dzelzceļa staciju Wemyss Bay Station aiz Large, gan Kelburn Castle ar kičīgo vizuālo tēlu un mežonīgo parku.
Pēc tam bija sapnis pamest rietumu krastu, lai trauktos pretī Edinburgai – Skotijas sirdij. Taču aiz Glazgovas sapratām, ka gudrākais būs griezties atpakaļ, kaut ceļojumos to sauktu par sliktu zīmi ... Nāca tumsa kopā ar sniegu, arvien biežāk tika ziņots par slēgtiem ceļiem. Dažubrīd putenis bija tāds, ka Tomtoma norādes griezties tur vai tur nemaz nespējām izpildīt, jo balts aizkars ietina visu apkārtni. Pēcāk nāca otrs trakums – nevienas naktsmītnes, pat ne dārgākā hoteļa. Kādā mazpilsētā cauri sniegam pamanījām uzrakstu „Inn” (viesnīca), mūsu puiši tur gan atrada tikai krogu ..., taču te nostrādāja mazo ciematiņu ģimeniskums. Tā saucamais zvans draugam, un pēc laiciņa jau mūs uzņēma neliela viesu māja. Uzticēšanās bez robežām – atslēgas atstājiet reģistratūrā uz galda, mums būs slinkums tik agri braukt, un saimnieki pazuda putenī.
Pēdējā dienā nolēmām atrast Skotijā Tibetu. Šķiet nedaudz dīvaini, bet patiesi ... Mājnieki no Latvijas, kur interneta pārpārēm, atsūtīja koordinātes un devāmies medībās. Pa ceļam patusējām ļoti, ļoti skotiskā kalnu pilsētelē, izbaudot britu filmās skatīto mazpilsētas ikdienu – lēnīgi nesteidzīgu, laipnu smaidu apņemtu, kad šķiet visi visiem radi un draugi. Tālākais ceļš veda pa šaurām kalnu takām – augstums, sniegs, dubļi. Dažbrīd šķita esam pilnīgā nekurienē, kur aitām parakstīta sniega diēta, bet mums ekstrēmi pārdzīvojumi divkilometrīgos kalnos un mašīnā bez ziemas riepām. Daba darīja visu, lai mēs justos kā Himalajos.Pēcāk atklājās, ka templī var nokļūt arī pa tīri civilizētu ceļu, bet labi, ka atradām to tikai, dodoties mājup.
Nu jau esam mājās, bet emocijas vēl virmo. Tagad zinām, ka Skotija ir milzīga un ka tā ir īsta kontrastu zeme, kur garlaicīgi nav nekad un kur atgriezties gribēsies vienmēr.