2. Banānvedējs "Šternbergs"
|
Jūlijs Aldersons
|
1975. GADS
(fotogrāfijas albumā „2. Banānvedējs „Šternbergs” 1975. 8. II- 20. IV”)
4. februārī ienācām Gdaņskā
16. februārī izgājām no Gdaņskas
4. martā ienācām Tampā (Florida)
9. marta izgājām no Tampas
12. martā ienācām San-Kristobalā (Panama)
12. martā izgājām no San-Kristobalas
3. aprīlī ienācām Kobē
3. aprīlī izgājām no Kobes
10. aprīlī ienācām Kavasaski
12. aprīlī izgājām no Kavasaki
12. aprīlī ienācām Jokohamā
12. aprīlī izgājām no Jokohamas
8. februāris
No 4. februāra stāvam ar „Šternbergu” (1.-36. att.) Gdaņskā, pirms aiziešanas čarterā (tas nozīmē, ka mūsu kuģis ir iznomāts kādai ārzemju firmai) labojam vienam sadegušam ģeneratoram gultņus un vēl šādus tādus sīkumus.
Šodien no rīta vedu kapteiņa pirmo palīgu (ikdienā sauktu vienkārši par pirmo. Tas ir kapteiņa palīgs politiskajos jautājumos) un motoristu sapotēt dzelteno drudzi. Paņēma pretī apbrīnojami vienkārši, bez mazākajām formalitātēm. Pēc tam iedevām māsai kasti konfekšu, viņa bija burtiski satriekta no patīkama pārsteiguma. Vēlāk drusku paklīdām pa pilsētu un ieradāmies ostā taisni tad, kad kuģi pārvilka uz citu vietu. Līdz apnikumam nosēdējām pie mūs noīrējušās firmas pārstāvjiem, pēc tam pie kuģa, līdz beidzot kāds iedomājās nolaist vētras trapu.
Redzēju mūsu kuģa „krustmāti”. Bildē tomēr daudz jaunāka un skaistāka. Beidzot esmu sagādājis sev lokomotīvju modeļus. Taisni neizsakāms atvieglojums. Nopirku arī šaujamloku, tiesa gan, bērnu. Veikalos redz arī lielos, īstos, varbūt ka pārsteidzos. Nu, ja dabūšu naudu, nopirkšu lielo, ja nē, tad būs vismaz tāds.
Gdaņskas vecā daļa ļoti interesanta, bet šķiet, ka gandrīz visa restaurēta pēc kara. „Viduslaiku mājas” būvē veseliem kvartāliem (37.-47. att). Žēl tikai, laiks reti draņķīgs.
9. februārī
Pašlaik centīgi tīstu filmas. Pagaidām lietoju platfilmas, kad beigsies, būs jāpārdod „Ļubiteļs”. Ar to bija patiešām brīnumi. Nu, vecā lieta – lāga nedarbojās slēdzis. Nolēmu saeļļot. Un saeļļoju tā, ka salipa aizslēga lapiņas. Aparāts galīgi čupā. Un lapiņām nekā netikt klāt. Beidzot galīgi izjaucu objektīvu, izmazgāju iekšas ar spirtu un brīnumainā kārtā saliku visu atkal kopā. Bet vairs neatcerējos, uz kuru pusi kurš stikls jāliek (48., 49. att.). Kārtības pēc tomēr nolēmu izmēģināt un gandrīz biju gar zemi, kad izrādījās, ka filma iznākusi lieliska (50.- 53. att.).
Šodien pēcpusdienā pēc ilgas taisīšanās savācām grupu un uz pāris stundām izgājām pilsētā. Vecais rajons jau puslīdz iepazīts. Nosalām kā suņi. Žēl, nav vairs naudas, pirkt būtu daudz ko. Ja sākumā biju nobijies, ka nepalieku ar zlotiem rokās, tad tagad – kaut nu bijuši zloti. Parfimērija, veļa, vēl šo to dzelzceļam. Bet bez šaubām, tikai par „lētajiem” zlotiem. Caur „Odesas banku” rēķinot bonās, viss neiedomājami dārgs (54.-61. att.).
Novēroju te vēl neredzētu modi. Sievietēm bikses līdz ceļiem, drusku pārlaistas pāri garajiem zābakiem ar atlokiem. Un vēl īsas, siltas jakas.
Lasu „Trīs draugus” (62. att.). Paņēmu kuģa bibliotēkā vēl Ļeņingradā stāvot, stingri esmu apņēmis nozagt un briesmīgi nožēloju, ka neiedevu Albertam, lai aizved uz Rīgu. Šodien ar perhidrolu mēģināju izbalināt zīmogus, bet nekas neiznāca.
10. februārī
Gandrīz visu dienu izmisīgi centos tikt pie naudas. Nekā. Vai, pareizāk sakot, gandrīz nekā. Sagrabināju ap 50 zlotu. Vienā bodelē pie „Balton” redzēju šaujamloku par 65 zlotiem. Tam nu iznāktu. Bet varbūt vēl rīt no rīta dabūšu. Ja nu būtu lokomotīves un loks, tad gandrīz pietiktu, bultas varētu arī citur piepirkt, jācer, ka tās lētākas.
Izlasīju „Trīs draugus” . Iespaids, kā vienmēr, satriecošs. Vakar vakarā attīstīju 5 filmas, būs daudz labu kadru.
Šovakar biju uz pāris stundām pilsētā ar visām trijām mūsu sievietēm. Arī tikušas pie naudas, drusku paklejojām pa veikaliem. Laiks patīkams, nav vakardienas milzīgā aukstuma un mitruma.
Ak jā, vēl bija atnācis viens mehāniķis no cita kuģa – kaut kāds bumbulis uz krūtīm un sāpot. Iedomājos ka furunkuls, pagriezu, bet izrādījās, ka lipoma. Nu, kapsulu neizlobīju, izspiedu tāpat, cik varēju. Sāpes uz vietas pazuda, kas būs tālāk, to gan nezinu. Jā, naudu, naudu, naudu – loku un vismaz vēl „Placentas” krēmu.
17. februārī
Ejam cauri Baltijas šaurumiem. Ap pusdienas laiku pagājām garām Kopenhāgenai. Pārlieku ikdienišķa lieta, pat pa iluminatoru nepaskatījos. Kā tie laiki mainās! Bet, paldies Dievam, uz labo pusi. Ejam uz Floridu, Tampu. Cik kādreiz es lepni rakstīju: „Vēl pāris stundas, un mēs varējām būt Ņujorkā!” Bet nu būsim! Ne nu gluži Ņujorkā, bet Floridā. Taču vienalga ASV. Kuro reizi tad nu pāri okeānam? Vienu reizi uz „Salnas”, otru uz „Fabriciusa”, trešo tepat uz `”Šternberga” līdz Buenos-Airesai. Šī tātad ceturtā. Un tālāk – Klusais okeāns.
Pārtraukums no 10. februāra ne manas vainas dēļ. Gdaņskā satiku Vilni Jāzepu, remonta mehāniķi no „Salnas” (viņš tagad pieņem „Ribak Latvii”), un viņš sākumā viens, pēc tam kopā ar vecāko palīgu katru vakaru ciemojās pie manis. Vecākais palīgs izrādījās paziņa Vladimiram Dmitrijevičam. Tā nu sēdējām četratā.
Ar Gdaņsku paliku ļoti apmierināts. Tikai ka neiegāju kafejnīcā vai striptīzu paskatīties, bet pārējo nu gan puslīdz visu izdarīju, ko biju gribējis. Pilsētu (veco daļu) apskatīju, uz jauno arī aizbraucu, Vesterplati redzēju (63.-66. att.), visu nofotografēju un priekš pastāvīgā sliktā laika bildes iznākušas tīri pieklājīgas. Ārkārtīgi apmierina tas, ka beidzot atkal ir vilciens un sliedes. Tas jau man tiešām bija kļuvis par „idea fix”. Unnu atkal rokā. Kā es viņu tagad dzenāšu! Un šaujamloks ar septiņām bultām! Eleganti! Un samērā plaša poļu monētu kolekcija. Burvīgi! Pfu, pfu, pfu, kaut tik nu viss laimīgi nonāktu galā.
Kuģa dzīve rit ikdienišķi. Jūtos kā no jauna piedzimis, kopš tās dullās Vaļas vietā Ļuda. Klusums, miers un patīkams sievietes smaids.Vecākais palīgs arī kļuvis rāmāks, laikam viņu zināmā mērā provocēja iepriekšējais kapteinis un arī Vaļa.
Šodien palasīju „Iskateļ”, nopirku Polijā par 3 zlotiem gabalā. Par tādu cenu var pirkt, bet nav diez cik interesanti numuri pagadījušies.
Samērā stingri esmu izlēmis pēc atgriešanās pārskatīt savas grāmatas un bez žēlastības atbrīvoties no liekā balasta. Atstāšu laikam tikai grāmatas, kuras tiešām patīk un ir lasītas daudzas reizes. Pārējo projām.
18. februārī
Nu, šodien oficiāli paziņoja – ejam uz Tampu, tad caur Panamas kanālu uz Kluso okeānu. Nez kā būs Amerikā, nokāpšana krastā esot vēl sarežģītāka nekā Argentīnā. Pirkt arī nav ko. Nu, to var just pēc Kanādas. Tas ir – būt jau ir viss, bet ne par mūsu naudu. Man dienā pienākas ap pusotra dolāra, par to daudz nenopirksi.
Ejam cauri Lamanšam. Jūra mierīga, šķiet, esmu jau aklimatizējies. Gandrīz visu dienu lasīju „Soviet Union”, jāatsvaidzina angļu valoda.
19. februārī
Sakarā ar to „More days – more dollars” gribu atzīmēt vakar dzirdēto asprātību. Uz vecajiem tvaikoņiem dzenskrūve griezās lēni: „Funt, funt, funt ...”, tagad „Šiling, šiling, šiling ...”.
20. februārī
Visu dienu krietni šūpo, dūša diezgan nelāga, gulšņāju. Laiks gan burvīgs, saulains, silts, vēja nav, tikai spēcīgs rullis. Starpoms, refs un Deniščiks (praktikants) šodien nodzinuši matus uz nullīti. Starpomu un refu šodien fotografēju piemiņai (67.-69. att.).
Vakar savienojos pa radiotelefonu ar Liepāju, bet saruna neiznāca – traucējumi. Aiza arī nemāk runāt pa radio (tolaik jau varēja vai nu klausīties, vai runāt, bet abas lieta vienlaikus – nē). Sadzirdēju tikai dažus vārdus un paldies par to pašu. Skumstu pēc tās savas sievas. Joki gan – cik jau gadu un vēl ne domas par apnikšanu.
21. februārī
Diena skaista, silta, bet stipri šūpo. Mēģinājām pa radiotelefonu dabūt Liepāju, bet nekas nesanāca, sakari slikti. Potēju dažiem bakas. Drusku pafotografēju ar zibspuldzi. Pēcpusdienā pagājām garām Azoru salām.
Vakarā komandieru sanāksme. Svarīgākais – traki jāuzmanās ar ūdens piesārņošanu, par to var tikt lielā ķibelē. Un tad vēl runāja par izturēšanos ārzemēs – griež visas skrūves ciešāk.
22. februārī
Jau kopš vakardienas ciklons mūs atspiež uz dienvidiem, aizvien vairāk un vairāk. Tur kur mēs bijām vakar un aizvakar, plosoties drausmīga vētra. Te tā nekas, drusku rullis, stipra vibrācija, bet iztikt var.
Vakar naktī mani pamodināja. Kaut kāds kuģis raida, ka viņiem ir slimnieks ar apendicītu. Bet kad paziņojām, ka operēt nav iespējams, pateicās un pārtrauca sarunu. Nu, bet tam jau bija tikai tīri teorētiska nozīme, jo attālums starp mūsu kuģiem ap 700 jūdžu. Tik vien bija, ka sastādījām angļu valodā radiogrammu un paspēlējāmies ar starptautisko kodu, bet kad beigās izdomājām, ka brīdinājumam derētu noraidīt, sak, cilvēki varbūt neapzinās, ka stāvoklis nopietns, tad vairs neatsaucās.
23. februāris
Priekšpusdienā pārģērbos šortos un kaut arī uz vakaru atkal samācās, turpinu vazāties plikiem stilbiem.
Izrādās, ka atrodamies Sargasu jūrā. Neredz nevienu ūdensaugu. Visu laiku mūkam uz dienvidiem no ciklona, nu jau tropiks tepat blakām, bet lāga izmukt nevaram. Nupat atkal sāk valstīt.
24. februārī
Viss pa vecam. Rullis, kuģis drausmīgi zvalstās. Sajūta tāda, it kā kāds būtu ar mietu iezvēlis pa galvu. Tomēr silts, saulains. Sauļojos, laikam esmu apdedzinājies.
25. februārī
Jūra pierimusi, silts. Sauļojos, peldējos. Pirmo reizi atkal pieklājīgs noskaņojums. Ak jā, jau no vakardienas samērā daudz ūdensaugu. Nu, bet, bez šaubām, ne jau nu tā, kā varēja iedomāties no ģeogrāfijas stundām vai romāniem. Atsevišķas ūdensaugu saliņas pāris metru diametrā. Ik pēc pāris desmitiem vai simtiem metru tāds sakopojums vai neliela saliņu grupa.
26. februārī
Bez īpašām izmaiņām. sauļojos, peldos. Laiks skaists, jūra mierīga.
27. februārī
Ejam cauri Providensas šaurumam (kur īsti ir, nezinu, kartē neatradu). Katrā ziņā tālāk būs Floridas šaurums. Vakar gājām garām Bermudu salām.
Gadās reizēm, ka viļņus, mākoņus vai apvārsni notur par zemi. Šodien pārmaiņas pēc tādu lēzenu, nedaudz paugurainu zemi pie apvāršņa pirmajā brīdī noturēju par milzīgu, neparastu vilni. Kas tikai nu būs? Bet tad apjēdzu, ka pie apvāršņa redzama sala.
Jūra kā spogulis, saulīte, silts. Sauļoties daudz nevar, jo esmu viegli apdedzinājies. Tikai peldos.
Šodien dabūjām ziņu, ka dienas 4-5 būšot Tampas reidā jāgaida krava. O.K.! Vai nu Maijami, vai Tampa, atšķirība laikam nav būtiska un atpūta pie jūras būs lieliska. Un no sirds varēs izmakšķerēties. Meksikas līcī taču visai tai radībai jābūt daudz. Katrā ziņā stāvēt jau nu būs patīkamāk nekā iet, nebūs tā trakā kratīšanās.
Griežam un griežam pulksteņus atpakaļ. Dažus tas izsit no ritma. Nu, man, paldies Dievam, nekas. Sen tik labi neesmu gulējis. Tikai no rītiem slinkums celties, rīta rosme un auksta pelde dienas iesākumam vēl aizvien ir tikai skaists sapnis.
Pašlaik tīstu filmas. Viena, no kuras reiz biju spiests izņemt spoli, lai pirmo reizi varētu pielādēt „Ļubiteļ” un kurai pēc tam bija visas iespējas sagaismoties, man krietni pabojāja nervus. Bet nekas, iznākusi ciešama.
Ļoti neatlaidīgas runas, ka amerikāņi var nelaist krastā, jo pēc noteikumiem jau septiņas dienas iepriekš jāiesniedzot īpaši noformēts kuģa rullis (komandas saraksts).
28. februārī
Naktī apstājās modinātājs, no rīta pamodos septiņos ar sāpošu galvu.Ne tēja, ne tabletes lāga nelīdzēja. Tad vēl izrādījās, ka šodien jātaisa produktu uzskaite pārtikas noliktavās, kur noķēpājāmies līdz trijiem. Kad pēc tam ar kūpinātu cūkas stilbiņu un aprikožu sulu galvassāpes beidzot izārstēju, tad izrādījās, ka laiks galīgi samācies, vakarā pat sāka līt. Skatījos televizoru, spēlēju šahu, tiku drausmīgi sakauts un tā dienu nositu bez jēgas un labuma.
Šodien pirmo reizi jutu, ka gaiss smaržo nevis pēc jūras, bet pēc jūrmalas. Dīvaini, agrāk jūrā tā nebija gadījies. Nu pietiks, jāpaskatās ... Ahā, komandē: „Bocmanim uz baku!”. Tātad nav vairs ko skatīties, esam Tampas reidā. Nu, vienalga, iešu paskatīties uz ugunīm.
1.marts
Burvīga diena. Stāvam jūrā pie Tampas. Jūra kā spogulis, saule spoža. Gandrīz visu dienu ķēru zivis, ķērās tādas nelielas zivtiņas. Bet tik žēl to nabaga zivtiņu, ka vai met nost makšķerēšanu. Sākumā metu atpakaļ jūrā, bet tad atradās publika, kas teica, ka gribot viņas cept. Sabāza stikla burkā, noslāpēja, bet tā arī neizcepa. Un taisni šodien, kad baseinā mēģināju nirt un izmēģināt, cik ilgi varu nosēdēt zem ūdens, tajā brīdī, kad sāka trūkt gaisa, domāju , cik tai jābūt drausmīgai nāvei – noslāpt, piemēram, kāda grimstoša kuģa slēgtā telpā. Un ar tām zivtiņām taču tas pats.
Nu labi, bet izmakšķerējies gan esmu pēc sirds patikas, nosauļojies, nopeldējies. Degunam laikam atkal ies nost āda.
Paņēmu vēl trīs cūku stilbiņus, aprikozu sulu (par savu naudu jau no „arteļšcika” var ņemt ko tikai grib, beigās atrēķina no algas).
Drīz varēs sākt gaidīt ziņu no Alberta, ka Polijas monētas nonākušas galā.
2.martā
5.30 zvanīja modinātājs, noslinkoju piecelties, piecēlos 7, sāp galva. Diena diezgan vēsa, taisīju fotogrāfijas. Tagad esmu sadzēries miegazāles, graužu žāvētu cūkgaļu un beidzu fotogrāfijas.
3.martā
Drausmīgs aukstums, tikai ap +10. Atkal uzģērbu garās bikses. No rīta neliela izskaidrošanās ar starpomu (kapteiņa vecāko palīgu), norobežojām ietekmes sfēras. Tad pirmais izteica neapmierinātību ar to, ka es ražojot nevis fotogrāfijas, bet karikatūras. Kā atbildes reakciju nolēmu nelikties ne zinis par fotoavīzi. Lasu „Cepurnieka pili” (70. att.), pēcpusdienā diezgan veiksmīgi spēlēju šahu.
4.martā
Vakar ap pusdienas laiku sākām kustēties, izgājām cauri milzīgam tiltam (71.-75. att.). Nu, ap 2 ienācām Tampā. Silts. Krastā nelaiž. Vakarā uzkūlās četras nēģerietes. Sākumā domāju, ka vienkārši grib apskatīt kuģi, bet vēlāk noskaidrojās, ka meitenes nākušas pelnīt naudiņu. Nu, meitenes jau nu valdzinošas, bet ... Padzērām apelsīnu sulu, paēdām konfektes un pēc tam tad arī teicu, ka jābeidz.Stāsta, pēc tam esot aizgājušas „strādāt” uz grieķu kuģi (stāv mums priekšā).
Šodien slaistījos no viena stūra otrā, nezinu, ko darīt, gaidu, kad tiksim krastā.
Vecākajam mehāniķim kā pērkons no skaidrām debesīm nieru kolika. No-špa, besalols, atropīns, promedols, karsta vanna un vēl divas tabletes barbamila. Atjēdzās, tagad atkal it kā nekas nebūtu bijis. Rīt laikam sāks kraut.
5.martā
Krastā vēl aizvien oficiāli nelaiž. Tomēr uz vakarpusi beidzot izlīdām tepat pie kuģa uz piestātnes (76., 77. att.). Piestātne, starp citu, tik glīti un praktiski noformēta, kā vēl nekur. Gar piestātni lietas gumijas amortizatori, gar pašu malu baļķis, lai neiedrāžas ūdenī, sarkani atstarotāji – lai arī naktī neiebrauc iekšā. Ūdens pievadi ērti un skaisti. Nav nekādas būdeles, nojumes, žogi. Viena liela noliktava un divas mājeles uz riteņiem kā kantori. Bet iekārtotas eleganti, ar stikla verandām un paklājiem. Vēl uzkrita, ka nēģeris pietauvošanās laikā pieņemot galus, ar kājām vis neskraida, bet brauc ar auto. Šodien sāka kraut greipfrūtus (78. att.). Kas nu ir, tas ir – pie melnā darba melnie. Kraušot dienas 4-5. Kapteinis un otrais stūrmanis (viņš pārzina kravu) neapmierināti, ka dažādas partijas krauj vienā laikā, jēdzīgi neatdalot.
Pa brīdim izdodas pārmīt pa vārdam ar kādu amerikāni, bet daudz jau vis neizrunāsies, tūlīt sāk skatīties šķībi. Viens vīrs gribēja mums padalīt kaut kādas baznīcas lapiņas, gandrīz iznāca skandāls. Tikai vēlās apķēros – lapiņas taču nodrukātas krieviski, tātad speciāli par mums parūpējušies. Ar strādniekiem nekāda parunāšanās neiznāk, tie rauj kā nākas.
Nu, kas vēl. Lido kaut kādi diezgan smieklīga izskata putni ar drausmīgi lieliem knābjiem. Runā, ka pelikāni, bet man nu gan likās mazāki par pelikāniem. Vakarā ķēru zivis, ķērās nelieli samiņi. Uz spininga gan nē. Dienas vidū lasīju amerikāņu avīzes un sauļojos.
Ak jā! Starpoms atdeva Polijā aizlienēto spirtu. Bet kādu! Izopropil! Tikai ārējai lietošanai!
Saņēmām naudu. Paņēmu par 15 dienām, ap 23 dolāru.
7.martā
Vēl aizvien nav oficiālas atļaujas noiet krastā. Tā pabailīgi klīstam pa krastmalu, vakar ar grieķiem bija futbola mačs (79. att.).
Dienā atkal tāda neliela salekšanās ar vecāko palīgu – tā vietā lai sauļotos, es labāk varētu patrenkāt apkopējas. Uz visu to nekādā veidā nenoreaģēju, bet noskaņojumu jau nu sabojāja man visai dienai. Uz to viņam ar savu mūždien saīgušo un norūpējušos ģīmi ir apbrīnojams talants (cik atceros, tad uz zvejas kuģiem dakteris bija pakļauts kapteinim, tātad praktiski nevienam. Bet uz tirdzniecības kuģiem laikam mans tiešais priekšnieks skaitījās kapteiņa vecākais palīgs jeb starpoms. Tāpēc tagad tā „šūmējos” par katru mēģinājumu jaukties manā neatkarīgajā dzīvē).
Pēc tam dusmās kopā ar otro un trešo stūrmani sēdējām un šo no visām pusēm kritizējām. No trešā dabūju metāla dolāru (80. att.) un citu sīknaudu, tagad nu liekas, ka ieskaitot Rīgā esošās monētas, ir sadabūtas puslīdz visas amerikāņu monētas, kas reāli apgrozās. Paldies Dievam, ka nav tā trakā monētu daudzveidība, kas Polijā (patiesībā jau arī amerikāņiem jubilejas monētu ir vairāk nekā vajag, taču, atšķirībā no Polijas, tās reālā apgrozībā praktiski neparādās).
Nu, ko vēl? Ķeru pa druskai samus. Bet man tik jocīga dūša, tik žēl palicis to zivtiņu, ka vai met nost to makšķerēšanu. Šodien ap kuģi sami klīda bariem, bet nekodās. Vispār ar to makšķerēšanu tā nu ir, kā ir, krastā uzraksti „No fishing”.
Žēl, ka nevar kontaktēt ar vietējiem. Tepat blakus ostai deg ugunskuri, cilvēki makšķerē. Būtu traki patīkami parunāties. Bet nedrīkst.
8.marts
Pa vecam. Vienīgais mierinājums, ka arī grieķu „Elīnas” cilvēki tāpat netiek uz pilsētu. Klaiņojam te apkārt dažu simtu metru radiusā. Nu, patīkami jau arī tas – zāle, krūmi, puķes. Ap noliktavu ļoti skaisti košumkrūmi.
Kraut gandrīz beidza, rīt varam iziet. Tikai it kā neesot augļu, varbūt, ka rīt nekraus.
Otrajam stūrmanim no rīta bijušas kaut kādas domstarpības ar nēģeri un pēc neilgām sarunām nēģeris jautājuma atrisināšanai rāvis no kabatas ārā pistoli. Nu, bet līdz šaušanai netika.
Uz galda glāzē ieliktas puķes – mazi, balti ziediņi, bet ļoti saldi smaržo. Ļoti, ļoti patīkami, pat nebiju domājis, ka tāds sīkums tik ļoti izmainīs kajīti.
Ceturtajam stūrmanim ģīmis galīgi šķībs – sāp zobs, tas pats, ko es viņam vēl Gdaņskā piedāvāju izraut. Ak jā, vakarā bija sapulce. Pirmais muldēja līdz nelabumam.
9.martā
Ap četriem pēcpusdienā izgājām no Tampas. Tagad ir septītā stunda, nesen izlīdām cauri tiltam, tuvojamies jūrai. Pēc kādām 3 dienām Panama.
Izgājām ar nedaudz nepiekrautu kuģi, oficiālu atļauju nokāpt krastā tā arī nedabūjām. Vienīgi tikai šodien ar Zbigu klejojām gliemežvākus lasīdami. Klīdām pa visādiem krūmiem, izžuvušām peļķēm kādu kilometru vai vairāk projām no kuģa. Beidzot nonācām krastmalā. Smilts žilbinoši balta, saulīte karsē. Burvīgi. Trāpījās arī dažas skaistas gliemežnīcas, bet mazas. Atradām arī daudz kaut kādu īpatnēju bruņotu vēžu (laikam taču, jo viņi ar kājām. Tagad zinu –šķēpaste jeb „Horseshoe crab”), pareizāk, viņu izžuvušās čaulas. Bet vienu tādu no rīta atradu dzīvu, lai gan krietni aplauzītu (81. att.). Piesūknēju ar formalīnu, noliku žūt. Ar vārdu sakot, ja tā varētu dzīvot pa jūrmalu, tad jau vēl varētu te palikt, pat pilsēta nebūtu vajadzīga. Nu, bet ko darīt. Projām esam, redzēsim, ko dos Panama.
10.marts
Ejam. Ap 14.00 uz brīdi pie apvāršņa Kuba. Saulīte, silts, stiprs vējš. Peldos, sauļojos, lasu Mickeviča biogrāfiju (interesanti, ka šis poļu klasiķis nekad mūžā nav bijis tagadējās Polijas teritorijā). No rīta piecēlos laicīgi, pabeidzu lasīt Obuhovas „Lilitu” (82. att.). Vakarā droši drebēdams atvilku kajītē kasti ar greipfrūtiem, bet rūgti. Nupat palīdzēju otrajam stūrmanim tulkot dažas dienesta telegrammas no angļu valodas, paņēmu avīzi ar komiksiem. Drusku paskatīšos, tad gulēt.
11.martā
Atcerējos, ka nav ieraksta. Rakstu, nolicies gultā uz vēdera, jo nupat apgāzās glāze ar Amerikas puķēm, tāpēc galds un grīda pludo. Tā, lūk, mūs šūpo! Nu, bet rīt no rīta jābūt San-Kristabolā, tad Panamas kanāls un drusku atvilksim elpu. Bet vispār jau nu traki. Kamēr esam krastā, te, protams, ir daudz labāk nekā uz zvejas kuģiem, bet jūrā gan ir sliktāk, tā šūpošanās un jo sevišķi vibrācija padara galīgi slimu.
12.martā
Nu ko! Gara, nogurdinoša, piedzīvojumiem bagāta diena (83.-92. att.). Sākšu no paša sākuma. Nakti pavadīju pretīgi. Šūpoja, mētāja, ik brīdi modos augšā. Nu, no rīta sešos uzslējos kājās, kamēr cik necik tiku pie skaidras galvas, skatos kuģis sāk stāties un tālumā rēgojas zeme. Debesis nomākušās, saulīte tikai ar grūtībām spiežas cauri, gaiss mikls, tveicīgs. Ne uz ko lielu jau neceru, malā jau tā kā tā netiksim.
Kamēr dzēru tēju, pavisam nemanot bijām ieklīduši San-Kristabolas reidā. Paskatījāmies ar Zbigu(poļu garantijas inženieri Zbigņevu Gonsevski. Kuģis nupat Polijā uzbūvēts, viņš brauc līdzi kā kuģubūvētavas pārstāvis. Pārāk aizņemts jau nav, tāpēc mums, diviem slaistiem, bieži iznāk kopīgas darīšanas) no tiltiņa uz visām pusēm, parakstīju sanitāro deklarāciju un gāju peldēties un sauļoties. Bet visai drīz sāka mūs stumt un vilkt iekšā ostā (ostā ejam pēc ūdens un degvielas). Ievilka. Un tad pēkšņi ziņa – laidīs krastā! Grupā es, Denišciks, Siņeļņikovs un Olga Fjodorovna.
Pilsētā galvenokārt dzīvo nēģeri (tolaik jau nēģerus vēl drīkstēja saukt par nēģeriem. Kā tagad pieklājīgi jāsaka, patiešām vairs nesaprotu, tādēļ lai paliek, kā toreiz uzrakstīju) vai, pareizāk, mulati. Mulatu sievietes vienkārši burvīgas, acis nevar atraut. Apģērbtas visai minimāli, bruncīši īsi, īsi. Policistiem milzīgas koka rungas, revolveri vaļējās makstīs. Pilsētā 1-2 stāvu mājeles, nekā īpaša nav, t.i., mājeles mazas, vecas, netīras. Gar otro stāvu bieži visā garumā balkons, pie pirmā stāva arī visādas galerijas, lai būtu ēna. Veikali viens pie otra, bezgala daudz visādu suvenīru, vispār mantu daudz, bet padārgas. Veikalosļoti daudzi pārdevēji ir ķīnieši vai japāņi. Bērneļi skraida apkārt puspliki, visās šķirbās un spraugās žāvējas veļa, cilvēki dzīvespriecīgi, jautri, skaļi. Šķiet, ka dzīvoklis no ielas nemaz tā stingri nav atdalīts, piemēram, cilvēks sēž atvērtās ārdurvīs uz krēsla un skatās televizoru.
Galvenokārt skraidījām pa veikaliem. Pašās beigās ieraudzījām lētu krimplēnu – divi dolāri metrā. Visi sapirka, es tikai nekā nevarēju sataisīties. Beidzot vēlāk aizgāju uz bodi kopā ar kapteini, paņēmu. Monētas te ir balboa un čentesimo, bet balboa ir dabūjams, tikai drausmīgi pārmaksājot. Tā arī nedabūju. Pēc vērtības līdzinās dolāram, bet ārzemēs neiet (būtībā jau balboa kaļ tikai kā suvenīrus, īstā nauda ir amerikāņu dolāri).
Jā, kanāla zona laikam tomēr ir zem ASV suverenitātes, jo gājām iekšā ar ASV karogu. San-Kristobala būtībā esot Kolonas daļa, bet pieder tātad amerikāņiem, kamēr Kolona – panamiešiem. Nu, tad jau nākošreiz, ja būsim ASV, mūs tur arī laidīs ārā.
Ostā mumspriekšā stāvēja viens vecs, vecs Roterdamas banānvedējs, no pakaļpuses izspļauta „Aurora” – tāds pats pakaļgals, gari masti, garš skurstenis.
Pilsētas centrā piemineklis Karlosam Finlejam (sk. 87. att), pirmajam, kurš izteica domu, ka dzelteno drudzi pārnēsā moskīti.
Nu, šonakt iziesim cauri Panamas kanālam, rīt būsim Klusajā okeānā. Tātad gultā gulēdams, atkārtošu ceļu, pa kuru lauzās Morgans, kad devās izlaupīt Panamu. Un arī Balboa ceļu atkārtošu.
Karsts. Kondicionētāji strādā ar pilnu jaudu, bet zem +24 nekrīt.
13.martā
Vai varēja ienākt prātā tajā brīdī, kad skatījāmies, kā aiziet no San-Kristobals „Talamanca” ( tas kuģis, kas atgādināja „Auroru”), ka kādreiz vēl satiksimies. Skaidrs, ka nē! Taču kad šodien 14.00 izgājām no Panamas kanāla Klusajā okeānā, burtiski pirmais kuģis, kas tur stāvēja uz enkura, izrādījās „Talamanca”. Tā, lūk!
Pa nakti bijām „uzkāpuši augšā” (pavisam esot 27 metri) un no rīta pamodies, ieraudzīju, ka atrodamies kalnu ieskautā ezerā, kurš pilns ar salām un kuģiem (93., 94. att.). No krasta reibinoša puķu smarža. Dažas stundas pastāvējām, tad sākām iet. Līkumojām pa ezeru gar salām. Krasti, salas noauguši ar ļoti biezu mežu, palmām, zied kaut kādi spilgti dzelteni koki, arī zili un citās krāsās. Gaiss pārpludināts ar smaržām. Salas, krasti gandrīz neapbūvēti, tikai bezgala daudz visādu navigācijas zīmju. Labu brīdi gājām pa ezeru, tad pa kanālu. Tajā vietā, kur kanāls it kā sākās pēc ezera, brīnišķīgs ciemats (95., 96. att.). Kanāls tik plats, ka divi pretim nākošie kuģi bez grūtībām izšķiras. Pretī nāk samērā bieži. Iet bez velkoņiem, ar savām mašīnām (97.-99. att.). Kanāla malas nav izmūrētas, pa lielākajai daļai cirstas klintī. Veseli kalni izcirsti terasu veidā (100. att.). Kas tas ir bijis par neiedomājamu darbu! Gar kanāla malām virknē elektriskās laternas, laikam naktī iezīmēt ceļu. Apdzīvotu vietu maz, kalni noauguši ar mežiem. Karsts, ļoti karsts, vēja nav.
Beidzot iekūlāmies slūžās (101.-119. att.). Īsi pirms slūžām kuteris pieveda strādniekus priekš pietauvošanās – mulatus. Slūžās pietauvoja pie 4 elektrolokomotīvēm – 2 pie priekšgala, 2 pakaļgalā. Tāsmūs noturstingri tauvās, lai kuģis nesistos pret slūžu sienām. Procedūra nav ilga, ap pusstundu vai vēl mazāk. Tā „nokāpām” pa vienām slūžām, pēc tam pēc kāda kilometra vēl divas slūžas viena pēc otras un pēc Miraflores slūžām Balboa pilsēta, tilts pāri kanālam un okeāns. Fotografēju bez gala.
Mulati piedāvāja pirkt 1 un 5 balboa attiecīgi par 10 un 20 dolāriem. Laupīšana, oficiāli balboa ir līdzīgs dolāram. Pat Zbigs nebija ar mieru pirkt. Nu, es vismaz sadabūju 1 čentesimo, tad nu cik necik Panamas monētas ir -1, 5, 10, 25 čentesīmo. Balbo tātad nav pat ko sapņot dabūt.
San-Kristabolā čentesīmo un centi iet juku jukām, ja jāizdod 50 centus, var izdot 25 čentesimo un 25 centus. Arī maksāt var tāpat. Tāpat tur ir sajukusi čupā angļu un spāņu valoda.
Drausmīgi sunīju sevi par to, ka vakar par 50 centiem nepaņēmu ārkārtīgi pilnīgu Hitlera biogrāfiju. Nobijos, ka neuzraujos uz pirmā. Bet nu dusmas pašam uz sevi (tiesa, mūsdienās nemaz nav citādi – „Mein Kampf” Latvijā vēl aizvien ir stingri aizliegts).
Klusais okeāns ārkārtīgi mierīgs, šovakar pacentīšos attīstīt kaut daļu filmu.
Jā, starp citu, par mūsu kuģa fraktu maksā 4000 dolāru katru dienu. Bet tā tomēr ir tikai neliela daļa no tā, ko mēs nopelnām. Par katru pārvesto greipfrūtu kasti firma saņem 2,5 dolārus, bet vedam mēs kādus 130 vai 150 tūkstošus.
15.martā
Ejam pāri Klusajam okeānam un tas patiešām ir kluss. Vakardiena bija vieni vienīgi svētki – saule, peldēšanās baseinā (mēģināju lekt ar galvu pa priekšu). Īsta bauda. Bet šodien krāsoja klāju, baseins tukšs. Gandrīz visu dienu nodarbojos ar fotoaparāta līmēšanu. „Ļubiteļam” pa otram lāgam (pirmo reizi bija vakar, bet šodien nolūza) no epoksīda sveķiem piemontēju nolūzušo siksnas turekli. Nu, rīt redzēs, vai izdosies iemontēt stieples cilpiņu un nesalauzt. Ja jā, tad būs tikpat kā jauns, varēs „čeindžot”, jo filmas šā vai tā beigušās. „Smenu” tā arī neizdevās salīmēt, ar ēteri tīrot izšķīdināju vēl labu tiesu no tā, kas bija palicis, beigās salīmēju ar lipīgo lentu un tās paliekas atdevu Zbigam – viņš savu aparātu aizmirsis mājās. Zbigs man uzdāvināja burvīgu Argentīnas kalendāru ar kailu sievieti (drusku redzama 194. attēlā).
Pārējo dienas daļu aizvadīju, pētot japāņu „Sony” firmas katalogu. Bet ievācot sīkākas ziņas, noskaidrojās, ka tie laiki, kad japāņu elektroniku rāva no rokām ārā, sen ir garām. Nolādēts, viss ir garām! Boloņas garām, mežģīnes (gipjurs) garām, lakatiņi garām utt. utt. Vispār Japānā neesot nekā jēdzīga ko ņemt. Nu, kaut ko jau, jācer, atradīsim.
Šodien uzzināju, ka no 10. marta man ir pielikti ap 11 valūtas rubļi mēnesī. Teorētiski alga pāri par 600 mēnesī, tas ir lielāka nekā Savienības ministram (tam esot 500), bet jautājums, kā pie viņas tikt. Nu, kaut kā jau tikšu. Bet velns, tas taču tomēr ir traki, dabūt lielāku algu nekā ministram.
17.martā
Vakar vakarā tā aizlasījos „Schluselloch”, ka aizmirsu pavisam rakstīšanu. Labs žurnāls, liekas krietni labāks par „Playboy”. Pornogrāfijas kā tādas nav, kaut kur uz robežas starp aktiem un pornogrāfiju. Ļoti interesanti, īsi, seksuāli stāstiņi, piedzīvojumi, kriminālgabali. Daudz humora, jautājumi-atbildes, pavisam nopietni socioloģiski sacerējumi utt.
Diena diezgan mākoņaina, baseins nestrādā.
No rīta puses lasīju žurnālus, tad iedevu paskatīties Ļudai, aizrāva abus prom.
Vakarā visai vētraina komandieru sapulce, iekrita krāgā elektromehāniķim, ka šis neesot bijis uz vietas ieejot Panamas kanāla slūžās. Kapteinis bija drausmīgi saniknots.
18.martā
Laiks pavisam sabojājies – gan viļņi, gan vējš, gan pavēss. Kaut arī atrodamies tropos.Šodien galvenokārt lasīju „Neu Post”, vācu žurnālu sievietēm. Ārkārtīgi interesants. Izlasīju par holandiešu un norvēģu troņmantniekiem, par to, ka Džina Lolobridžida pārstājusi filmēties un nodarbojas ar fotografēšanu, izlasīju par Mireju Matjē utt.
Vakarā politnodarbība. Drīz tiešām būs tā, ka „ne dienas bez sapulces”. Pirmais notur politnodarbības ar neiedomājamu neatlaidību un centību. Sēž caurām dienām un zīmē tabulas, pagājušo reizi sataisīja īstu histēriju tāpēc, ka bijām atnākuši bez burtnīcām un rakstāmiem. Šodien bez vārda runas atstiepām katrs to lielāko bloknotu, ko varējām atrast. Nodarbība noritēja ārkārtīgi nopietni, žēl tikai, ka beigās nebija neviena paša jautājuma lektoram.
Šodien atkal atnesta kaste ar greipfrūtiem. Dažas dienas tā lieta vispār bija absolūti pārtraukta. Labi, ka bija savs krājumiņš (kuģu kravas jau neuzskaita pārāk precīzi, par dažām tonnām uz vienu vai otru pusi neviens neuztraucas. Tā kā viena otra greipfrūtu kaste kuģa komandai vispār nav nekas).
Tā kā paklīda tādas neskaidras baumas par ieiešanu Honolulu pēc dzeramā ūdens, bet neko konkrētāku nedzird.
19.martā
Laiks kļūst siltāks, jūra mierīgāka, bet debesis apmākušās. Vakar saņēmu radiogrammu no Alberta, ziņo, ka nolēmis iet jūrā. Manuprāt gan nebūtu īsti gudri pamest zinātni pusceļā. Aizstāvēt disertāciju un tad. Nu, bet bez naudas arī prieka maz. Pagaidām nosūtīju telegrammu, lai kārtīgi apdomā un labāk nogaida. Ceru, ka viņš tur nebūs saplēsies ar priekšniecību.
Dabūjām ziņu, ka Japānā 5 cilvēkus nomainīs. Aiziet bocmanis, galdnieks, citi kārtīgi cilvēki. Katram gadījumam, ja nu beigās izdomā nomainīt visu komandu, aizsūtīju ziņu savam priekšniekam Sluckeram, ka gribu raut līdz rudenim. Tad vajadzētu būt tik daudz naudai, ka vairs nekas nevarētu būt bīstams.
Gandrīz visu dienu lasu Federatīvās Vācijas žurnālus. Par Eiropas karaļnamiem tagad, šķiet, zinu visus sīkumus – ka Zviedrijas karalis nekā nevar apprecēties, ka Dānijas karaliene negrib vairāk bērnu, ka Elizabete smēķē 30 cigaretes dienā (un skat, cik garu mūžu jau ir nodzīvojusi) utt.
Honolulu neiesim.
20.martā
Silts, kajītēs karsts. Kondicionētāji tādi pusdzīvi, neko daudz nelīdz. Drusku peldējos, bet mākoņains un vējains, lielas baudas nav. Rakstīju vēstules Aizai un Albertam, no Japānas ar diplomātisko pastu aizsūtīs. Dod Dievs, kaut Aizai pietiktu spēka izturēt vēl līdz rudenim vientulību. Tālāk jau būs daudz vieglāk. Albertam rakstu lai nezirgojas un vispirms uztaisa disertāciju. Pašā vakarā ar Zbigu aizņēmāmies no Ļudas „Zenītu” un sākām pārfotografēt monētu katalogu (kaut kas bija to grāmatu sev sagādājis). Beigās satrakojos tā, ka pārfotografēju visu grāmatu.
22.martā
Silts, saulains, peldamies. No rīta mēģināju kopēt bildes, bet nekas jēdzīgs neiznāk. Esmu sabojājis 8 filmas, divreiz diezgan neveiksmīgi pārfotografējis visu katalogu un tagad, kad filmu vairāk nav, tagad beidzot izdevās, apgaismojot ar divām 150 vatu spuldzēm, nofotografēt vienu filmu ideāli. Drausmīgi. Laikam tiešām nāksies pirkt kādas 10 filmas par valūtu. Kaut nu nebūtu pārāk dārgas. Vakar taisīja mācību trauksmes.
23.martā
Bez kādiem īpašiem piedzīvojumiem čāpojam tālāk. Laiks turas brīnišķīgs, peldos, sauļojos. Nosūtīju Albertam radiogrammu, lai caur kuģniecības kadru daļu ar jaunajiem ekipāžas locekļiem atsūta filmas un vēstuli. Tāpat Aizai, lai atraksta vēstuli.
Piecēlos vēlu, visu dienu sāpēja galva. Pēcpusdienā ar Zbigu pamēģinājām, kā „Trilons-B” tīra monētas . Ļoti labi (monētas vispār nevajag tīrīt. Bet ja nu ļoti gribās, tad jāpaberzē ar mitru sodu – notīra ideāli).
24.martā
Turpinām iet. Laiks labs, sauļojos, bet nepeldējos, jo krietni vējains, pavēss. Viļņi brīžiem sitās iekšā pa iluminatoru, pareizāk, nevis viļņi, bet šļakatas. Krietni šūpo, bet tas neko ļaunu nedara, tikai vibrāciju nevaru panest. Tuvojamies datuma maiņas zonai, praktiski jau esam vienu dienu no Maskavas atpalikuši, no rīta, kad ceļamies, Maskavā jau ir nākošā diena.
Alberts atlaida ziņu, ka ar jūrā iešanu varot arī pagaidīt. Nu burvīgi, tātad nekādas ziepes tur krastā nav savārītas, cilvēkam acīm redzami ir apnikušas naudas grūtības.
25.martā
Rīt 27. MARTS. 26. marta šajā gadā nebūs.
27.martā
Nu redz cik labi, ka taisni viena diena izkrīt, neiznāca, kad pabaidīties, jau šodien viss nokārtojās. Bet bija traki – vakar jeb, pareizāk, aizvakar, jo „vakar” jau nebija, dabūjām ziņu, ka Japānā visa ekipāža nomainās. Dievs žēlīgs, atkal bez naudas! Nu, šodien dabūjām atbildes radiogrammu uz vakardienas radiogrammu, kurā norādījām,kas grib palikt, un atbildes radiogrammā bija paziņots, ka dakteris, radists, remonta brigāde un kapteinis paliek. Paldies Dievam, tagad nu rudenī beidzot būs „materiāli tehniskā bāze” (tolaik ļoti mīlēja runāt par komunisma materiāli tehniskās bāzes radīšanu).
Jūrā viļņi, ļoti stipri šūpo. Vakar kuģis taisīja ar priekšgalu milzīgas šļakatas, šodien vairs nē, bet kuģis viss pārklāts ar sāls kārtu, klājs mirgo. Vakar fotografēju, bet filma iznākusi ar kaut kādiem baltiem un melniem punktiem. Nesaprotu, kur vaina, bet laikam vai nu viss par siltu (aukstā ūdens temperatūra +30) vai arī pārāk nolietots attīstītājs. No elektromehāniķa dabūju labu čupu fotopapīra, bet no pirmā filmas nedabūju – neesot. Žēl, aiziet mums katalogs gar degunu.
Vakar, padzirdējis par to nomaiņu, ar steigu sataisīju krāsaino attīstītāju – lai manta neiet postā. Bet nu izrādās, ka galīgi nav iespējams strādāt, jo aukstais ūdens par karstu. Jācer, ka tuvākajā laikā ielīdīsim kur vēsāks.
28.martā
Ejam. Jūra nedaudz pierimusi, bet vēl šūpo krietni. Sarakstīju profilaktisko apskašu žurnālā divas apskates – uzreiz radās tāda sajūta, ka patiešām būtu viņas izdarījis.
Vakarpusē ķēros pie CO-22 attīstīšanas. Jocīgi tīstīt filmu gaismā. Nekā nevaru sagaidīt, kad šī kļūs krāsaina, vēl aizvien pelēka.
Nu, vairāk arī šodien nekā nav, ja neskaita to, ka dusmās sizdams durvis (dabūju ar durvīm pa galvu), sasitu hospitālī izlietni. Žēl gan! Vakar atdevu bibliotekāram par„nolaupītajiem” „Trīs draugiem” 1 dolāru.
29.martā
CO-22 attīstījās lieliski, bet šodien šūpošanās dēļ sadauzīju visus traukus ar attīstītāju. Neveicās. Labi vismaz, ka pēc melnbaltās attīstīšana starpvannas vietā var iztikt ar 15 minūšu skalošanu (pudeles saplīsa tieši melnbaltās attīstīšanas laikā). Nosūtīju Albertam radiogrammu, lai varbūt vēl pacenšas atsūtīt attīstītāju un krāsainās filmas.
Pēc tam sadomāju mainīt izlietni, bet arī nekas neiznāca. Ne tie izmēri, nevarēju pievienot ūdens pievadcaurules. Izdomāju pievadcaurules pārzāģēt un pagarināt ar gumijas caurulēm. Lika pagaidīt – caurules uzpūtās burtiski sardeļu resnumā. Noslēdzu ūdeni pavisam, lai izlietne stāv, kā saka, kosmētiskam efektam. No rīta lietus, pēcpusdienā diezgan saulains, bet pavēss. Lasu antīkās literatūras vēsturi.
30.martā
Laiks kļuvis pavisam nemīlīgs. Lietus, viļņi, vējš, auksts. Tuvojamies Japānai. Gandrīz visu dienu taisījām inventarizāciju produktu noliktavās. gaļas trūkst par kādiem 700 rubļiem, jo cerēja papildināt no tilpnēm, bet nekas neiznāca. Kad vecākais palīgs atnāca pasteidzināt, tad viņam laipni tika palūgts netraucēt strādāt. Aizgāja un vairāk nerādījās.
No trešā aprīļa Japānā vispārējs streiks, tāpēc vienu brīdi bija runa, ka kuģis ies uz Jokohamu, kas ir tuvāk un tur mūs steidzīgi izkraus. Bet tad, lai varētu nomainīt ekipāžu, kuģim būtu jāstāv tukšā kādas četras dienas, taču to japāņi diez vai pieļautu un tad ekipāža nevarētu nomainīties. Tagad tomēr uzzinājām, ka ejam uz Kobi kā iepriekš paredzēts. Būtu labi iestrēgt Japānā uz kādu mēnesi. Izrādās, ka pirms iešanas garantijas remontā kuģis parasti mēdzot ieiet kādā padomju ostā. Nu, ļoti patīkami, ērtāk nogādāšu mājās visus krāmus.
Maiņas ekipāža izbraucot otrajā, varbūt Alberts vēl paspēs nodot CO-22. Tas nu būtu brīnišķīgi.
Ak jā! Noslēgdams vakar krānus, biju noslēdzis ūdeni radista kajītē. Šodien mehāniķi galīgi izmisuši meklēja, kur vaina, kamēr padzirdēja, ka es vakar kaut ko esot montējis. Jo labāk, sataisīja man visu kārtībā, pielika jaunas caurules. Vienā vietā gan drusku sūcas ūdens, bet rit sataisīšot galīgi labi.
31.martā
Nu, rīt tātad ieradīsimies Kobē. Streiks sāksies 3. martā, japāņi līdz tam laikam mēģinās izkraut. Kā būs ar automobiļu kravu, nekas nav zināms.
Krānu lazaretē saremontēja. Pieliku kajītes durvīm priekšā aizkarus. Daudz mājīgāka sajūta. Par stangu man gan noplēsa vīna pudeli, bet toties arī pielika. Pašlaik liekas ļoti labi. Uz dīvāna uzklāju segu, arī patīkama pārmaiņa.
Nu, bet tas nav tas būtiskākais. Šodien revīzijā konstatējām ap 1000 rubļu iztrūkumu. Kur viņš radies, velns viņu zina. „Arteļščiks” jeb produktu pārzinis apgalvo, ka galvenokārt no tiem senajiem reisiem, kad vedām gaļu un ēdām bez jēgas, līdz pēkšņi tilpnes noplombēja un aizliedza tām pieskarties. Nu, un otrkārt viņš esot krietni apkrāpts Ļeņingradā pie saņemšanas. Nu, bet lai kā arī nebūtu, cilvēks ir drausmīgās ziepēs un vajag viņam palīdzēt – pierakstīt katram rubļus 20 pie paņemtajām precēm. Ierindas sastāvs tūlīt deva bez vārda runas (visu to lietu taisām iespējami klusi un neoficiāli). Priekšniecība liela daļa vai nu atsakās, vai arī dod pēc tādas izmuldēšanās, ka riebjas klausīties. Gods kam gods pienākas, otrais, trešais stūrmanis, ceturtais mehāniķis, elektromehāniķis, arī Zbigs, deva bez vārda runas. Bet vēl daudz pietrūkst. Nu, ja pietrūks viena otra simta, to tad nu lai piemaksā pats, jo kārtīgs murmulis viņš tomēr ir, ka šitādas ziepes savārīja. Bet nu iešu meklēt ceturto stūrmani un trešo mehāniķi.
1.aprīlī
No rīta apstājamies Kobes reidā, bet ostā ieiesim tikai 3. aprīlī un uz īsu brīdi (120. att.). Bija atbraukuši japāņu karantīnas ārsti. Visu dienu taisīju fotogrāfijas, daudzas skaistas, labas kvalitātes. Vakarā saņēmu naudu – 16 000 jenu ar sīkumiem (121.-127. att.). Rīt ar kuteri uz Kobi.
2.aprili
No rīta ar kuteri uz Kobi (128.-142. att.). Nu, kas tad īpaši uzkrīt? Ielās ļoti daudz puķu – vāzēs, pat vienkārši puķupodos, pie mājām skaisti košumkrūmi, koki. Japāņu vīrieši praktiski visi tumšos uzvalkos, baltos kreklos, ar kaklasaitēm. Visādus hipiju tipus neredz. Sievietes pa lielākajai daļai ģērbtas eiropiešu drēbēs, kimono redz tikai paretam. Bērnus gan nēsā lakatos uz muguras. Sievietes tiešām pievilcīgas.
Bijām vienā kafejnīcā. Apkalpoja ļoti laipni, pasniedza mitras, karstas salvetes. Kafija stipra, ūdeni, lai, piedeva klāt.
Bijām parkā. Kaut kas skaists, nevar pat pateikt, kas īsti, bet ainava kopumā ļoti skaista.
Nedaudz mulsinatās milzīgās naudaszīmes – tūkstošos vien viss rēķinās. Tā starp citu aizņēmos no Zbiga 1000 jenas. Galīgs sīkums!
Arhitektūra pa lielākai daļai tāda pati, kā pie mums, tikai vietām pavīd kaut kas īpatnējs.
Tūlīt aiz pilsētas kalni. Tur vajadzētu būt ļoti skaisti, bet līdz turienei netiek.
Sapratāmies angļu valodā, bet samērā grūti – japāņi diez ko to nezina. Uzraksti visi hieroglifiem, vietām dublēti angliski. Cenas palielas, bet izskatās, ka esmu drusku nošāvis greizi. Pirmajā brīdī likās, ka kasešu magnetofons+radio bez 25-30 000 nav dabūjams un vairāk arī nemeklēju. Tagad redzu, ka ir pirkuši par 16 000 un esot pat vēl lētāki. Rīt noteikti jānopērk.
Visas jubilejas monētas – olimpiskās spēles, Soporo utt. maksā ap 1000-1200 jenu pie nominālās vērtības 100 jenas. Traki, dabūt nevarēs!
Nu, bet tagad vēl papriecāšos par jenām un dolāriem un tad gulēt. Rīt labi ātri uz pilsētu pirkt magnetofonu. Jā starp citu, atradu Rollyflex 2,8 (viens paziņa Rīgā lūdza paskatīties, vai ārzemēs nevaru viņam nopirkt, esot labs aparāts). Cena 158 000 jenu(4048 rubļi. Par kooperatīvo dzīvokli savulaik samaksāju, ja pareizi atceros, 2000 ar kapeikām).
3.aprīlī
Lai neaizmirstos, pierakstu – sarkanais krimplēns maksāja aptuveni divus dolārus metrā, brūnais seši simti jenas metrā, zilais tūkstoš jenas metrā, sērkociņi ar bildītēm divdesmit piecas jenas kastīte, lietussargs pieci simti piecdesmit jenu, īstā mohēra 440 jenas bumbulītis, sintētika 125 grami maksāja 330 jenas, lakatiņi 70 jenas gabalā, mežģīnes 200 metrā.
Šodien tātad visu dienu iepirkšanās – pie Sašas un pie Mišas. Divi „maklaki” (pārdod lētas beznodokļu preces), cik necik runā krieviski, ar krievu izkārtnēm. Pie Mišas lēts krimplēns. Pie Sašas – pītie paklāji, ļoti lēti lakatiņi, vīriešu un sieviešu lietussargi utt. Vakar bijām klīduši pa to lepno veikalu rajonu, šodien trāpījām tajā īstajā. Nu, bez šaubām, par pilsētas skatīšanu ne runas.
5.aprīlī
Nu, vakar beidzot lieta par iztrūkumu bija nonākusi ausīs pirmajam un viņš sāka rīkoties. Kā rīkoties, riebjas atcerēties un rakstīt, tāpēc vakar arī neko nerakstīju. Vakar pēcpusdienā ar „Baikalu” ieradās maiņas ekipāža, domājām, ka jau vakar nomainīsimies, bet šie nesteidzās – arī grib dabūt komandējuma naudu. Uzkāpšot uz kuģa, kad mēs piestāšot krastā. Bet mēs vakar kā atskrējām Kavasaki reidā, tā arī stāvam uz enkura un gaidām, kad astotajā uz īsu brīdi ieiesim ostā.
Elektromehāniķis man uzdāvināja savu vingrošanas riteni, no vienas kajītes savācu sev lielāku paklāju. Ar elektromehāniķi, šķiet, galīgi beigas – Kobes ostā, dzērumā pārbaudīdams mašīnu, ieslēdza gaitu. Kuģis vienā mirklī varēja ietriekties piestātnē. Nu, tūlīt arī apturēja. Un tas pēc tam, kad viņu nupat pēdējo reizi nobrīdināja.
Šodien pa dienu ņēmām no baržām degvielu, bet tad sacēlās vējš un tās mazulītes diezgan dramatiski muka projām.
6.aprīlī
Visu dienu stāvam reidā. Kapteinim angīna un laringīts, taisām inhalācijas. Rīt no rīta ieradīsies maiņas ekipāža.
7.aprīlī
Nomainījās ekipāža. Divi mūsu bijušie matroži, arī vecākais mehāniķis jau te ir bijis, kopā peldējām.Atveda melnbaltās filmas, vēstuli no Alberta. Pēdējā brīdī vēl pārfotografēju katalogu, tagad tīstu.
8.aprīlī
Stāvam reidā. Visu dienu migla, lietus. No rīta sakomplektēju visus kataloga negatīvus, pēc tam studēju „Viduslaiku literatūru”. Kajītē visai omulīgi. Kapteinis gandrīz jau vesels.
9.aprīlī
Turpinām stāvēt reidā. Apkārt daudzkuģu stāv uz enkuriem, viens liels tankkuģis un „Japan Line” stāv mums blakus jau no tā brīža, kad izmetām šeit enkuru.
Laiks šodien skaists, saulains, drusku sauļojos, mēģināju makšķerēt, bet nekas neķērās.
No rīta gribēju sākt jaunu, skaistu dzīvi, bet piecēlos tikai ap astoņiem.
Mēģināju iztaisīt kajīšu apgaitu, bet iestrēgu pie motorista Kalniņa. Izrādās, cilvēks ar augstāko izglītību, liekās visai inteliģents un interesants. Bet pagājušajā gadā pārcietis drausmīgi smagu avāriju, ieskaitot galvaskausa pamatnes lūzumu, un nu pēc atveseļošanās nolēmis drusku pakuģot. Kādreiz bijis jūrasskolā pasniedzējs un Sajenko, izrādās, viens no viņa audzēkņiem. Tagad Sajenko iepazīstina viņu ar mehānismiem.
Pamazām atkal sāk izlaupīt greipfrūtus. Pareizāk sakot, pilnīgi tas arī nekad netika pārtraukts, bet nu neviens vairs neievēro iepriekšējo slepenību.
Kapteinis izveseļojies. Nu, šķiet, arī viss. Naudu it kā saņemsim līdz 2. maijam. Tad jāpaņem magnetola, „čemberlens” (automātiskais lietussargs), stereoattēli.
10.aprīlī
Gribēju sākt jaunu, skaistu dzīvi, bet nekas neiznāca – nepiecēlos, kad zvanīja pulkstenis. Un tā visu dienu mētājos ar sliktu garastāvokli un vieglām galvassāpēm.
Izdevies nosprostot tualeti. Sagāzu iekšā pāris bundžas kaut kāda pulvera, ar ko ēdina kaļķi nost no katliem, ceru, ka saēdīs.
Visu dienu lasu „Viduslaiku literatūru”, nopietnākām lietām negribas ķerties klāt. Ak jā, pie Zbiga pašķirstīju žurnāliņus, gandrīz jau satrakojos dažus nopirkt. Solīju par katru amerikāņu dolāru, bet Zbigs grib austrāliešu. Nu, speciāli neuzstāju, varbūt vēl Japānā ievajadzēsies dolāri. Atrisināsim to jautājumu pa ceļam uz Austrāliju.
Ap sešiem pienāca velkoņi un ieveda ostā. Pašlaik tātad stāvam Kavasaki (143.-153. att.). Attīstīju filmu, ko uzņemu pēdējās dienās stāvēdams reidā. Iznākusi laba.
11.aprīlī
Burvīgi. Nupat trakā tempā skrējām cauri Kavasaki, lai vēl tiktu laikā (20.00) atpakaļ uz kuģa. Diedzām 45 minūtes, pilsēta naktī krāšņi iluminēta, veikali tik brīnišķīgi dekorēti – sapnis. Un no kurienes diedzām? No kino „Nude-show”, ko atradām 18.00 un tikām iekšā par 400 jenām. Burvīgs sekss, daudz humora, asprātības. Pašu pēdējo sīkumu allaž piesedz, bet tas tikai piedod filmām īpašu pikantumu – vispievilcīgākā taču ir nevis kaila, bet puskaila sieviete. Brīnišķīgas filmas. Zbigs ārā nebija dabūjams, palika sēžot (tur kā Rīgas „Spartakā” – sēdi, kamēr apnīk).
Drusku nepatīkami, ka naudu atveda tikai tad, kad es biju jau pa otram lāgam aizskrējis projām no kuģa un magnetofons palika nenopirkts. Bet nedomāju, ka citur viņi būs daudz dārgāki. 50 dolāru, par to naudu jau arī citur var šo to nopirkt. Toties vismaz brīdi paskatījos uz pilsētu, nedomādams par pirkšanu.
Kavasaki zināmā mērā „japāniskāka” nekā Kobe, vismaz fotografēt gribās daudz biežāk, it sevišķi, kad nogriežas no galvenās ielas (154.-175. att.). Japāniskas mājas, ārkārtīgi skaisti dārziņi. Gandrīz katras mājas priekšā pagalms, kaut vai daži kvadrātmetri – sēta, vārti un, ja ne citādi, tad pēc metra durvis. Bet ne taisni no ielas! Saprotams, tā iekārtots ne jau 100% visās mājās, bet ļoti bieži gan. Tāpat puķu podi durvju priekšā. Vairāk japāņu nacionālos tērpos, bet visumā tomēr reti.
Interesanti, ka skolēni (tā vismaz es domāju) staigā visai vecmodīgos formastērpos – tumši zili ar stāvu apkaklīti, ka kādreiz bija mūsu karavīru mundierim. Un skolnieces ar matroža apkakli un baltu kaklautu, tāpat tumši zilā formā. Diezgan arhaiski. Dzelzceļš tāpat kā Kobē pacelts uz estakādes. Osta no pilsētas 25 minūšu gājienā. Ļoti krāšņs tirgus. Labu brīdi priecājāmies par pārtikas precēm – visādi vēži, krabji, gliemeži, saknes pa lielākajai daļai ne redzētas, ne dzirdētas.
Automātiskie vīriešu lietussargi par 1700 jenām, kā „maklaki” izmanās pārdot par 400, paliek tumša bilde. Nu, neko darīt, cerēsim uz citu valsti vai vismaz uz atgriešanos kādreiz Kobē.
Atkal redzējām jubilejas 100 jenu monētas un 1000 jenas, cena 500 un 1600 jenas. Par traku! Nevaru arī atrast 10 jenas ar robotām maliņām. Žēl gan, ka izdevu tās, kas bija, bet ko nu vairs darīt, laika nav. Rīt Jokohamā uzņemam automobiļus un drāžamies uz Sidneju. Zbigs nosūtīja vēstuli uz Sidneju, tur viņam dzīvo onkulis. Nosūtīja arī savas atskaites uz Poliju. Briesmu lietas, kamēr ieskaidrojām, ka vajag kvīti. Vispār ārkārtīgi grūti saprasties zemē, kur valoda absolūti nepazīstama, nelīdz nekādi internacionāli un starptautiski jēdzieni, nekāda intuīcija un minēšana. Ko gan tu, cilvēks, uzminēsi no tiem hieroglifiem. Un nekāda dublēšana angļu valodā praktiski nav.
12.aprīlī
Nu, šodien tātad kā vārda dienas dāvanu esmu dabūjis Jokohamu. Sīkāk pierakstīšu vakarā, pagaidām cenas – „Sony” 25 000 jenas, smieklu maisiņš 900 jenas, redz nu, pašā Japānā trīsreiz dārgāks nekā Seutā. Iespējams, ka tas pats būs arī ar magnetolu. Pildspalva ar plikām sievietēm, liekas, 500. Nē, 300.
Nu, skrienam tātad uz Sidneju. Šorīt ap 6 izgājām no Kavasaki, ap 7-8 ienācām Jokohamā. Iekrāvām kuģī ap 100 automobiļu un ap 3-4 aizgājām. Uz pilsētu nemaz necerēju tikt, naudu arī neņēmu. Bet tad pēkšņi izrādījās, ka kapteinis grib izvadīt „Baikalu”, ar kuru aizbrauc vecā komanda, un ņem mani un Zbigu līdzi. Saņēmu naudu, ap 26 000 jenu. Likās, ka par daudz, jo biju gaidījis 16 000, bet izrādījās, ka tas izmaksāts līdz 15. maijam. Nu, līdz 15. maijam tātad esmu gandrīz tukšs. Bet nu pēc kārtas. Aizbraucām ar aģenta mašīnu, izrādījās visai tālu, ap 20 minūšu brauciens. Izvadījām, taču uz kuģa vairs nekāpām, jo nupat jau taisījās iet projām. Uz kuģa spēlēja orķestris, meta papīra lentīšu rituļus (176.-183. att.). Tas bija interesanti. Tad iekūlāmies „Silk center” - milzīgā veikalā ārzemju jūrniekiem un tūristiem par pazeminātām cenām. Sākumā aizķērāmies pie suvenīriem, pastkartēm utt., nopirkām šādus tādus nieciņus, bet tad ieraudzīju, ka burtiski blakām radio un magnetofoni. Pārgāju tur. Ieraudzīju vienu par kādiem 16-17 000, bet nekā nevarēju ieskaidrot, ka gribu paskatīties tehniskos datus pasē. Kad nu uzreiz nepaņēmu, sāku drusku skatīties un painteresējos, par cik var dabūt lētāko „Sony”. Parādīja šito mantu par 25 000, ko arī paņēmu. Laika nebija, paķēru bez pārbaudīšanas. Kad sāku skaitīt naudu, izrādījās, ka palikuši vairs tikai 24 000 jenu. Bet, paldies Dievam, paņēma pretī arī dolārus. Vēl drusku pastaigājām, tad paņēmām taksi un atskrējām uz ostu (184.-188. att.). Maksa neliela – 980 jenas.
Uz kuģa sāku savu mašīnu pētīt un tad gandrīz palika nelabi. Pasē ierakstīts „Aparāts iestādīts 120 voltu spriegumam. Ja jūsu zemē citāds spriegums, griezieties pie mūsu pārstāvja, viņš pārregulēs”. Velns lai parauj, tā tikai vēl trūka! Sāku meklēt pārslēgu – nav! Izpētīju riņķī un apkārt – nav. Ārprāts! vai tiešām vedu uz Latviju aparātu, kurš ieregulēts uz 120 voltiem un, lai to pārmainītu, kaste acīm redzot jātaisa vaļā. Traks var palikt! Bet atcerējos, ka veikalā man tomēr it kā kaut kur bakstīja ar pirkstu un rādīja – spriegumu mainīt te. Bet kur? Beigās iedomājos – bet vai ne tieši zem brīdinājuma plāksnītes? Pamēģināju viņu paplēst nost – jā, apakšā regulators! Pie tam jau uz 220 voltiem iestādīts. Mīļais Dievs, šito atvieglojumu!
Pēc tam patrenkāju aparātu tā un šitā. Lielisks. Iekšā viss, par ko tikai prospektos lasīts. Pilnīga automātiska izslēgšana, automātiska ieraksts līmeņa kontrole, iespēja klausīties tikai vienam cilvēkam, liela izejas jauda, plašs skaņas diapazons utt.Brīnišķīga mašīna. Ja vajadzēs šķirties, tiešām būs žēl. Nospēlējos ar magnetofonu visu pēcpusdienu, gandrīz nokavēju launagu. Baterijas izlādēju gandrīz līdz robežai. Tad visu saliku pa vietām, sapakoju un noliku glabāties līdz Rīgai.
13.aprīlī
Ejam. Laiks nomācies, miglains, lietains. Nedaudz šūpo, vibrē. Gaisa temperatūra strauji kāpj, jau ap 30 grādi. Pēc divām dienām ekvators, sāk gatavoties svētkiem (189. att.). Es tur par fotogrāfu. Saņēmu apsveikumu no Aizas vārda dienā. Karsts!
14.aprīlī
Laiks lielisks, silts, saulains, tikai drusku šūpo. Sauļojos, peldos (190.-194. att.). Pašā vakarā sāku tulkot kaut kādus austrāliešu noteikumus par kravas ierīcēm.
15.aprīlī
Šodien ap pusdienas laiku 40 jūdžu attālumā pagājām garām Guamas salai. Tur ir liela amerikāņu bāze, no turienes, cik atceros, vienmēr lidoja bombardēt Vjetnamu. Atlidoja viena amerikāņu četrmotorīgā lidmašīna, riņķoja apkārt tik ilgi, ka to jau varēja sākt uzskatīt par „tirdzniecības kuģa vajāšanu”. Kapteinis piezvanīja, paprasīja nofotografēt. Nu, fotografēju arī šo krustām šķērsām. Žēl tikai, ka nav teleobjektīva – diez cik liela nebūs (195.-197. att.). Laiks silts, saulains, bet šūpo jau tik stipri, ka sāk iespaidot labsajūtu.
Jā, tepat kaut kur kaimiņos Marianas ieplaka – dziļākā vieta okeānā, ap 11 km.
16.aprīlī
Laiks apmācies, mākoņains, ik pa brīdim mežonīgas lietusgāzes. Diezgan stipri šūpo, kuģis arī briesmīgi vibrē. Rīt Neptūna svētkus sakarā ar slikto laiku nesvinēsim. Nosvinēsim atpakaļceļā.
17.aprīlī
Šodien laiks skaists, saulains, tikai pa brīžam mākoņi. Neptūna svētkus varēja arī svinēt, bet ja reiz atlikti, tad atlikti. Ekvatoram esot pārskrējuši sešos no rīta. Bet pārāk karsts vis nav, sauļojos ar patiesu baudu.
Pēcpusdienā gājām garām kādai salu grupai. Par cik mēs tagad esam Zālamana jūrā, tad acīm redzot kādas no Džeka Londona ar nepārspējamo humoru aprakstītajām „šausmīgajām Zālamana salām” (198., 199. att.).
Zbigs nogulēja visu dienu, sāku baidīties, ka nenomirst badā.
Pirms vakariņām papļāpājām ar refmehāniķi. Pareizāk jau nu runāja viņš, es pa brīdim iemetu „ahā”, „jā” utt. Stāstīja, kā nedēļām un mēnešiem stāvējuši Japānas ostās.
Nofotografējos ar jenām. Paņemu 12 tūkstošjenu gabalus no radista (200. att., sk. arī 121. att.).
18.aprilī
Visu dienu svilinājos saulē, šķiet, ka esmu krietni vien apdedzinājies. Piecēlos jau gandrīz laikā – drusku pāri sešiem. Laiks kļūst aizvien karstāks. Nupat rīkojums – pulksteņus par stundu uz priekšu. Labi ir, citādi šodien jau domāju, ka kaut kas ir nepareizi – tropos jāsatumst septiņos, bet mums satumsa jau sešos. Tagad viss kā nākas.
(turpinājums sekos)
