Franču Rivjēra
|
agnese agii©
|
Esam nolēmuši apskatīt daļu no franču Rivjēras – no Nicas uz rietumiem – Antibes un Kannas un no Nicas uz austrumiem – Monako un Ezi.
Un, protams, pašu Nicu.
ØNica
Palmas un krāšņie pilsētas apstādījumi, siltais Vidusjūras gaiss, slavenā Promenade des Anglais (Angļu promenāde) gan aktīvākas, gan ne tik aktīvas atpūtas cienītāju bariņi, bet pludmalē, kas līcī stiepjas līdz ar promenādi, sauļojas un peldas tik daudz cilvēku, ka ne saskaitīt.
Pajautājis, kā atlidojām, franču draugs smaidīdams pastāsta, ka Nicas lidosta ir otra bīstamākā Eiropā, jo skrejceļi ir visai īsi, un dažkārt pilotiem nosēšanās sagādā problēmas. Nicas lidosta, trešā noslogotākā Francijā, atrodas gandrīz vai uz pussalas – apkārt tai krasta akmeņu krāvumus apskalo ūdens. Pie sevis nodomāju – labi, ka mums priekšā vairs tikai pacelšanās.
Ūdens Vidusjūrā ir vidēji sāļš, tādēļ vai visas pludmales garumā ir uzstādītas dušas. Ja mūsu pašu jūrā peldētājam jābrien labs gabals, lai nokļūtu līdz vērā ņemamam dziļumam, tad Nicas pludmalē pietiek piecu soļu, un dziļums jau ir pieklājīgs. Cilvēki peldas tuvu krastam, pārgalvīgo nav. Pludmali uzrauga glābēji gan no krasta, gan motorlaivās. Ik pa puskilometram vīd Poste de Secours (glābēju postenis).
Oļi un sālsūdens – paradīze tiem, kam nepatīk smiltis un tiem, kam nav tuva pamatīga kulšanās pa ūdeni. Šādā ūdenī peldēšana sagādā baudu, jo kājas, rokas kustināsi lēni, bet grimt negrimsi. Noteikti iesaku paņemt līdzi pludmales čības.
Nicā viļņu čalas pavada birstošu akmentiņu troksnis, kurus, vilnis, sitoties pret krastu, uzskalo pret krastmalu, un, vilnim atkāpjoties, tie birst atpakaļ jūrā. Un tā visu laiku. Tam, kurš peldas šeit pirmoreiz, no ūdens ārā tikt nav viegli – kājas grimst smalkajos akmentiņos, tie birst, un viļņi rauj atpakaļ ūdenī. Skats droši vien ir amizants, kad cenšos noturēt līdzsvaru, rokas mētājot kā ne visai profesionāli vadīta raustāmā lelle, taču te cilvēki laiski atpūšas, apkārt atmosfēra ir tik brīva, ka pat tiem garāmgājējiem, kas pludmali vēro no promenādes, neinteresē, cik (tavuprāt) jocīgi tu izskaties, mēģinot izrausties krastā un stabili nostāties uz abām kājām.
No promenādes, kas pati atrodas vairākus metrus augstāk par pludmali, paveras skats uz līci. Pie promenādes nožogojuma, kur parasti vietējie pieslien velosipēdus, apstājos pavērot pludmali lejā un jūru – imitētos sporta laukumos ar šim nolūkam speciāli uzbērtām baltajām smiltīm notiek volejbola spēle, bet aiz tiem skan ģitāra. Bariņš muzikantu, sēdēdami uz kartona gabaliem, spēlē ko nu kurš – man tiek noplēsts kartona gabals, uz kura esmu laipni aicināta piesēst. Puiši spēlē un jāsaka, visai labi, tad marimbas spēlētājs pamet vālītes uz oļiem un nāk aprunāties. Vai man patīkot – nu jā, skan tiešām labi. No kurienes es esot – no Latvijas. Latvijas? Puisis pamet skatu debesīs un domīgi novelk Lettonie... Saprotu, ka viņam ir visai miglains priekšstats, kur šāda valsts atrodas. Pēc sirsnīga smaida un draudzīga atvadu rokasspiediena viņš jau atkal ir iegrimis dienvidnieciskās skaņās un ritmos.
ØNo Nicas uz rietumiem
Antibes. Es nekad nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi cikādes. Teikt, ka skaņa, ko rada cikādes, ir tāda kā pavārnīcas rīvēšana pa veļasdēli, būtu pārāk skarbi, taču neliela līdzība tomēr ir. Nemanot satumst, gaiss dienvidnieciski smaržo, un virs pagalmā augošās palmas zariem uzlēcis apaļš mēness tik oranžā krāsā kā apelsīns. Tuvojoties noteiktam laikam un noteiktai temperatūrai (tā tagad ir nokritusies līdz divdesmit pieciem grādiem), cikādes sāk „zāģēt” visos stūros, un, skaņai nākot arvien tuvāk un tuvāk, pēkšņi saprotu, kā jūtas cilvēks šausmu filmā, kad nepazīstamas skaņas avots nav redzams, bet tā no visām pusēm neatlaidīgi tuvojas. Jāpaiet ilgākam laikam, līdz ausis pierod un uztver to par normālu fona troksni. Tā kā francūžiem ikviena ēdienreize ieilgst, jo sarunas ir galvenā maltītes sastāvdaļa, un mūsu viesmīlīgie mājas saimnieki runā gandrīz tikai franciski, tad šī vakara saruna pārspēj jebkuru intensīvo sesiju franču valodas kursos.
Otrā rītā pēc brokastīm manās rokās nonāk kāda grāmata par Nicu 19.gs./20.gs. mijā. Dāmas elegantās kleitās un iespaidīgās cepurēs pastaigājas pa angļu promenādi. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Nicā bijuši zirgu tramvaji, vēlāk parādījās elektriskie, bet pēc II pasaules kara morāli novecojušos tramvajus nomainīja trolejbusi, taču šodien Nicā pasažieru pārvadājumus nodrošina viena no modernākajām zemās grīdas tramvaju līnijām Eiropā, un vietām pilsētas centrā tramvajs slīd pat pa zaļu mauriņu. Francijas Rivjēra jau cara laikos Krievijas aristokrātiem un inteliģencei bijusi kūrorta un veselības uzlabošanas vieta. Uz Antibēm, Kannām un Nicu braukuši gan rakstnieki, gan mākslinieki, galvenokārt tie, kas sirguši ar plaušu slimībām, lai pavadītu laiku Vidusjūras gaisā un maigajā klimatā.
Pirms ejam peldēties, mūs brīdina uzmanīties no medūzām un jūras ežiem. Tiesa, ežu gan mēdz būt mazāk nekā medūzu, kas regulāri atkuļas līdz peldētāju un saules baudītāju pludmalēm. Tad pludmalēs tiek izlikta informācija par medūzu klātbūtni. Antibu pludmalē šodien medūzu neesot. Kā ieteikts tūristu bukletiņā, ja iedzeļ medūza, tad dzēluma vieta rūpīgi jānomazgā jūras ūdenī un uzmanīgi jānoklāj ar smiltīm. Tas tomēr attiecas tikai uz tām pludmalēm, kur smiltis ir. Galvenais ir sadzelto vietu nemazgāt saldūdenī, bet doties uz klīniku dzēlumu dezinficēt.
Kannas. Šīs pilsētiņas apmeklējuma galvenais mērķis, protams, ir pozēšana uz Kannu kinofestivāla kāpņu sarkanā paklāja. To veiksmīgi atradušas, cēli pārvietojamies augšup, lejup, pa diagonāli un žilbinoši smaidām kamerām. Vēl mums parāda privāto pludmali, kur zvaigznes dodas peldēties. Atpakaļ uz Nicu braucam ar vilcienu, lai arī tas ir dārgāk, bet ievērojami ātrāk un komfortablāk nekā autobuss. Jā, un Kannas šķiet sakārtotākas un tīrākas par Nicu.
ØNo Nicas uz austrumiem
Monako. Gar Rivjēras kilometriem garo pludmali ved dzelzceļa līnija, un, braucot ar vilcienu, turpat lejā iznirst viens klinšains līcītis pēc otra, zaļganzilā ūdens viļņiem sitoties pret piekrastes akmeņiem. Un katrā no tiem peldētgribētāji. Ir vērts uz Monako doties ar vilcienu, kaut arī autobuss maršrutā Monako – Nica vizina par vienu eiro.
Esam aizpļāpājušās un, aizrautībā vērojot skaistos skatos, kas atklājas ik pēc pagrieziena, attopamies vilciena galastacijā. Tātad Itālijā. Nu nekas, arī šeit aizejam izpētīt pludmali un apēst kādu itāļu saldējumu.
Monako prinča pils pagalmā maršē baltā formastērpā tērps kareivis. Jebkurā pusē no pils pagalma, skats ir iespaidīgs. Lejā līcī pie daudzstāvu mājām noparkotas jahtas. Prinča eksotiskais dārzs mūs sagaida kā absolūta miera un harmonijas osta. Te pastaigāties un uzkavēties ir tīrā bauda.
Izslavētajā Montekarlo kazino jānodod glabāšanā gan fotoaparāti, gan aizdomīgi plastmasas vai papīra maisiņi, vārdu sakot, viss, kas izraisa jebkādas šaubas par apmeklētāja labajiem nodomiem. Tikai tad var, samaksājot ieejas maksu, iet uzspēlēt spēļu zālē. Visur apkārt kursē uzraugi melnos uzvalkos. Tā kā neko nesaprotu no azartspēlēm un spēlēt nedomāju, tad iemetu acis pa durvīm, kur ap galdiem pulcējušies spēlmaņi, un dodos uz spēļu zāli, kura ņirb vienos spēļu automātos. Tur par pieciem eiro var sacensties ar kādu automātu. Nopietnam kazino šī zāle izskatās par nepiemērotu, un man mēle niez pajautāt biļešu pārdevējam, vai tad te tiešām var kaut ko laimēt, vai arī šī ir vairāk domāta tūrisma mērķim, uz ko puisis, paliecoties uz priekšu, klusinātā balsī atbild, ka taisnība man vien būšot par tiem tūristiem. Ja gribot uzspēlēt nopietnāk, tad jāejot uz īstu kazino ielas otrā pusē pāris metrus tālāk. Dodamies uz norādītajām durvīm, atkal uz brīdi šķiros no fotoaparāta, un šeit divos stāvos ir tik daudz spēļu automātu, cik savā mūžā vienviet nav gadījies redzēt. Pirmajā stāvā pie spēļu automātiem sagumušas lēdijas cienījamākajos gados, bet es braucu ar eskalatoru augšup uz otro stāvu, un sākas ekskursija pa naudas izvilinātājām ierīcēm. Arī te lēdijas labākajos gados rausta kloķus, spaida pogas. Vēroju, kā krupjē jauc kārtis. Viņa sejas izteiksme bezkaislīga, tas ir viņa darbs. Tāpat kā maiznieks ik rītu cep kruasānus, tā krupjē katru dienu jauc kārtis un atkarībā no veiksmes, piešķir vai atņem spēlētājiem apaļās ripiņas, kas katra ir piecdesmit eiro vērta. Un atkal gribas pajautāt, cik ir bijis lielākais laimests šajā kazino – atbilde skan: miljons eiro un vēl pavisam nesen. Parādīšot pie kura automāta, taču skaidrs, ka mīna vienā un tajā pašā vietā nekad nekrīt. To, šķiet, var attiecināt arī uz laimestiem.
Eze. Arī uz Ezi – viduslaiku nocietinātās pils pilsētiņu – no Nicas iespējams aizvizināties par vienu eiro. Te var pavadīt pusi dienas 429 metrus virs jūras līmeņa vienkārši izstaigājot mīlīgās ieliņas. No Ezes paveras skats tālu lejā uz Vidusjūras līci. Ezes cietoksnī ir tāds kā botāniskais dārzs, no kura var vislabāk redzēt līci, taču par to tiek prasīta ieejas maksa. Ļoti līdzīgs skats paveras no turpat esošās kapsētas. Ezē ir divi parfīma veikali – gan Fragonard, gan Galimard. Iemetam aci arī suvenīru veikaliņos, kur skatu piesaista mākslinieku darinājumi, un baudām pilsētiņas šarmu.
ØAtpakaļ Nicā
Vakaros īstā dzīve kūsā vecpilsētas ielās, kas nu pārvērtušās vienā lielā restorānā. Līdz pat vēlai naktij ieliņas pilnas cilvēku, kuri nesteidzīgi vakariņo. Nicas virtuvē galveno vietu ieņem jūras veltes. Vietējie tik ļoti tās iecienījuši, ka pat radies sakāmvārds: „Zivis piedzimst ūdenī, bet uz viņpasauli dodas eļļā”. Protams, olīveļļā, kas ražota Nicas apkārtnē.
Agri no rītiem tiek sakoptas iepriekšējās dienas izklaižu radītās sekas, atkritumus ar ūdens šļūteni vienkārši aizskalojot renstelēs.
Bet mums vēl pēdējā rīta pelde jūrā, un tad jau ceļš uz lidostu, lai pamestu silto viegluma un atpūtas pilno Vidusjūras paradīzi.
