Pēc aptumsuma pāri pusei Austrālijas!
|
Juris Kauliņš
|
Doma par ceļojumu uz Austrāliju un 2012.g. 14.novembra pilnā Saules aptumsuma novērošanu man radās jau tad, kad mēs 2010.g. vasarā lidojām pāri Austrālijai atpakaļceļā uz mājām no Franču Polinēzijas. Tā kā tas ir krietni tuvāk, tad šķita ka to realizēt būs diezgan viegli. Jau uzreiz bija doma, ka bez aptumsuma novērošanas vēl arī jāpaceļo pa Austrāliju, apmeklējot interesantas vietas. Tā pamazām izkristalizējās variants par auto nomu un braucienu pāri Austrālijai, aptverot lielu daļu no tās centrālās un austrumu daļas. Beigās palikām pie ērta un samērā lēta lidojuma ar Finnair – turpceļā caur Helsinkiem un Singapūru uz Melburnu. Atpakaļ – no Brisbenas pa to pašu maršrutu kā turp.
Auto rezervāciju veicām caur Latvijas Herz filiāli – viņi apsolīja ka mums nebūs problēmas doties ceļā pa ieplānoto maršrutu (daļa no auto nomām neiznomā mašīnas braucieniem pa Autbeku un Ziemeļu teritorijām). Sākumā bijām četri braucēji, tomēr vasarā divi atkrita. Tā sanāca doties ceļā divatā.
Aptumsuma fotografēšanai līdzi ņēmu Celestron NexStar 4 SE teleskopu bez trijkāja. Elektroniski vadāmo statīva kāju plānoju novietot uz kāda paaugstinājuma, kuru sagādātu uz vietas Austrālijā. Teleskopam (100mm/1325mm Maksutovs) pievienoju Nikon D3200 digitālo spoguļkameru. Paralēli šim teleskopam bija piestiprināta Olympus E-420 digitālā spoguļakamera ar 400mm teleobjektīvu.
1.novembra pēcpusdienā izlidojām uz Helsinkiem. Tajā pašā vakarā sākās 12h pārlidojums uz Singapūru, kur ieradāmies 2.novembra vakarpusē. Singapūras lidosta pārsteidza ar izmēriem un plašumu. Dažas stundas vēlāk sēdāmies milzīgajā un modernajā Airbus 380 lainerī. Pēc 7h lidojuma 3.novembra rītā ieradāmies Melburnā. Ar iebraukšanas formalitātēm grūtības neradās. Pārtiku mēs līdzi neņēmām, tāpēc vienīgais ko man lika izpakot pie bagāžas pārbaudes, bija telts.
Toties pēc tam gan pirmajā ceļojuma dienā bija daudz stresa un uztraukumu, ar ko gan es jau iepriekš rēķinājos. Nomas auto izrādījās Holden Barina ar automātisko ātrumkārbu – vietējās markas maza mašīna, identiska Chevrolet Aveo modelim. Uzreiz jāsaka ka auto darbojās labi, vienīgi degvielas patēriņš bija diezgan liels – nevarēja to dabūt zem 6l/100km. Ar braukšanas uzsākšanu, pierašanu bija diezgan traki – uzreiz vajadzēja iekļauties intensīvajā lielpilsētas kreisās puses satiksmē. Pagāja vairākas stundas, kamēr pēc stresainas izlīkumošanas pa Melburnas piepilsētām, izkļuvām no tās un sākām reāli virzīties uz pirmo maršruta mērķi – Lielo okeāna ceļu. Jau bija pēcpusdiena kad iebraucām nelielā pilsētā Torquay okeāna krastā. Šeit vairākos piegājienos sapirkām nepieciešamo turpmākajam ceļojumam – pārtiku, prīmusu un gāzi. Cenas vairumam preču un produktu Austrālijā ir lielākas nekā pie mums. Vienīgais kas tur ir jūtami lētāks – prīmusu gāze!
Pirmo nakti pavadījām zīmīgā vietā ar nosaukumu Velna elkonis. Šeit ir skaists skats uz okeānu, vairāki asi ceļa pagriezieni un ir uzstādīts piemineklis par godu Lielā okeāna ceļa uzbūvēšanai, kurš ap šo vietu sākas. Šeit pieredzējām to ka Austrālijā ir ļoti dažādi laika apstākļi – lai arī diena bija saulaina, silta, tomēr nakts bija visai vēsa un nācās pat pasalt! Tā gan tāda bija vienīgā reize visā ceļojuma laikā – turpmāk palika arvien siltāks.
Otrās dienas pirmā puse pagāja braucot pa Lielo okeāna ceļu. Ik pa gabalam ir skaisti skati, nobrauktuves un skatu laukumi. Vienā no tādiem piedzīvojām negaidītu, pārsteidzošu tikšanos ar velotūristu, pasaules apceļotāju Gintu no Latvijas. Viņš jau pirms 16 mēnešiem ir izbraucis no Latvijas un pabijis Balkānos, Turcijā, Irānā, Indijā, Indonēzijā, Jaunzēlandē un tagad jau vairākus mēnešus ceļo pa Austrāliju. Bija interesanti aprunāties par pieredzēto, piedzīvoto un turpmākajiem plāniem.
Drīz sasniedzām pašu slavenāko vietu t.s. Divpadsmit Apustuļus – tie ir vairāki klinšu stabi okeānā. Šeit ir liels stāvlaukums, izbūvēti celiņi un skatu laukumi. Ir iespējams apskati veikt lidojot helikopterā. Klintis, stāvkrasts, zilie ūdeņi un rīta Saules gaisma atstāja ļoti spilgtu un neizdzēšamu iespaidu! Pēc tam vēl dažās vietās tālāk bija vērojams kaut kas līdzīgs.
Dienas otrajā pusē sasniedzām štatu robežu un no Viktorijas, iebraucām Dienvidaustrālijā. Šeit beidzot ceļa malā ieraudzījām pirmo ķenguru, tiesa gan beigtu. Turpmāk sabraukti ķenguri bija regulāra parādība gandrīz visu ceļojuma laiku! Nakšņojām labā, ērtā kempingā Bīčportā.
Trešajā dienā apmeklējām Barosas ieleju Adelaides apkārtnē, kura ir slavena ar vīnkopību un vīna darīšanu jau kopš 19.gs. vidus. Tur atrodas vairāk kā desmit slavenas vīna darītavas, kur vīnus var degustēt un nopirkt. Mēs apmeklējām Yalumba darītavu, kura dibināta 1849.g. Nodegustējām dažas šķirnes un vienu pudeli nopirkām. Jāatzīst ka Austrālijas vīni ir ļoti labi un kvalitatīvi – pēc tam vēl pirkām tos veikalos, kuri tur ir ļoti lielā izvēlē un nav pārāk dārgi.
Vakarpusē braucot piedzīvojām pirmo negaisu – zibeņi un lietusgāzes bija iespaidīgas! Nakšņojām Snovtaunas stadiona karavānparkā, kempingā.
Ceturtās dienas rītā iebraucām Port Augustā – pēdējā lielā apdzīvotā vietā pirms došanās Austrālijas iekšienē. Tāpēc šeit apmeklējām vairākus veikalus, kur sapirkām visu nepieciešamo ceļojuma turpināšanai. Interesanti ka lielveikalā bija nopērkama vietējā ražojuma latviešu (Latvijas) pastēte! Vēl pastā izņēmām Austrālijas karšu sūtījumu, kuras uz šejieni mums atsūtīja Andrejs Krūmiņš.
No Port Augustas sākās gandrīz 2000 km garais ceļš pa Stuarta automaģistrāli, kura šķērso Austrāliju no dienvidiem uz ziemeļiem, savienojot Port Augustu un Darvinu. Lielceļš ir labā stāvoklī un nodrošina ērtu, ātru braukšanu, it īpaši tāpēc ka satiksmes intensitāte ir maza. Dienvidaustrālijas štatā atļautais ātrums ir 110 km/h, Ziemeļu teritorijā – 130 km/h. Iespaidīgi ir vairāk nekā 50 m garie autovilcieni, kuri veic pārvadājumus pa šo automaģistrāli. Galvenie riski ir saistīti ar ķenguriem un liellopiem, kuri diezgan bieži iziet uz ceļa un kurus lielā daudzumā sabrauc šie autovilcieni.
Jau tuvojoties Port Augustai apkārtējās ainavas mainījās – augu valsts kļuva arvien trūcīgāka. Sevišķi izteikti tas kļuva dodoties iekšā kontinentā – daudzviet aug tikai nelieli krūmi un zāles puduri. Toties ir laba redzamība uz visām debess pusēm. Pirmajā lielceļa posmā šosejas tuvumā ir vairāki sālsezeri. Šeit redzējām kā savās gaitās aiziet četru emu strausu ģimene. Un uz vakarpusi beidzot tuvumā ieraudzījām divus dzīvus ķengurus, kuri ziņkārīgi vēroja šoseju!
Tuvojoties Kūberpedijai apkārtne kļuva pavisam tuksnešaina. Nakšņojām klajā, līdzenā vietā apmēram 100 m no šosejas.
Piektās dienas rītā, samērā drīz sasniedzām Kūberpediju – pasaules opālu galvaspilsētu. Šīs mazās pilsētiņas apkārtnē atrodas lielākās opālu atradnes pasaulē un šeit iegūst ~ 70% no visiem pasaules opāliem. Klimats te ir ļoti kontinentāls, karsts un sauss. Tāpēc daudzi dzīvo pazemes mājās un tur ir pat pazemes baznīca! Apmeklējām vienu opālu veikalu, kurš pieder grieķietei un kura tur dzīvo, darbojas jau apmēram 30 gadus. Pēc tam devāmies uz slavenā Krokodilu Harija pazemes mītni, kura atrodas apmēram 5 km no pilsētiņas. Mūsu tautietis Arvīds Blūmentāls pēc 2.pasaules kara apmeties Austrālijā, kur diezgan ilgu laiku medījis krokodilus, izpelnoties visai plašu ievērību, it īpaši pēc tam, kad viņš kļuva par prototipu filmās par Krokodilu Dendiju. Pēc krokodilu medību aizlieguma A.Blūmentāls devās uz Kūberpediju rakt opālus. Šeit viņš izveidoja pazemes mitekli, kurš laika gaitā ir pārvērties par īpatnēju muzeju. Apmeklētāji bieži kaut ko tur atstāj kā suvenīrus. Arvīds ir bijis liels sieviešu mīlētājs – sevišķi daudz tur ir sieviešu figūras, attēli un apakšveļas gabali! Mēs atstājām tur nozīmīti ar mūsu ceļojuma emblēmu.
Pēcpusdienā sasniedzām Ziemeļu teritoriju štata robežu un diezgan drīz pēc tam nogriezāmies no Stuarta lielceļa uz šoseju, kura ved uz slaveno Uluru (Ayers rock) kalnu. Ainavas kļuva arvien sarkanīgākas – nevelti šo reģionu bieži sauc par Sarkano centru! Nakšnojām Curtain Springs roadhouse kempingā, apmēram 90 km pirms Uluru.
Sestās dienas rītā diezgan ātri sasniedzām Uluru. Šeit ir tūristu ciemats ar lidostu, viesnīcām, kempingu un citu infrastruktūru, Uluru – Kata Tjutas nacionālo parku katru gadu apmeklē liels skaits interesentu. Šeit nācās uzpildīt degvielu par maksimālo cenu visa ceļojuma laikā – apmēram 1,25 Ls/l. Benzīna cenas gandrīz visur Austrālijas vidienē ir augstas. Tomēr izvēles nav – benzīntanki ir tikai reti novietotajās ceļa mājās (Roadhouse), starp kurām ir apmēram 100 – 200 km lieli attālumi.
Pēc tam devāmiesaplūkot galveno nacionālā parka objektu – Uluru (Ayers rock) kalnu. Kalns ir sarkanīgs klints masīvs, 348 m augsts un apmēram 10km apkārtmērā, kurš paceļas pār apkārtējo līdzenumu. Tas ir labi redzams no diezgan liela attāluma un kalna pakājē ir vairākas aborigēnu svētvietas. Mēs veicām apmēram divu stundu pārgājienu apkārt kalnam pa iekārtoto tūristu taku. Vietām tā pietuvojas klintij, vietām attālinās. Ir vietas kurās ir aizliegts fotografēt un filmēt, ko gan daudzi neievēro. Kalnā var arī uzkāpt – ir ierīkota taka uz tā virsotni, lai gan oficiāli neiesaka to darīt. Kāpšana tiek aizliegta stipra karstuma (virs 36 grādiem), vēja un negaisu laikā. Arī mūsu dienas rītā kāpšana bija slēgta stiprā vēja dēļ. Jāsaka ka stipri vēji pūta gandrīz visu ceļojuma laiku gaišajā dienas laikā!
Pēc tam vēl apmeklējām aborigēnu kultūras centru, kur var iepazīties ar Austrālijas pamatiedzīvotāju vēsturi, mākslu un ticējumiem, kā arī nopirkt suvenīrus.
Atpakaļceļā uz Stuarta lielceļu, labajā pusē uzmanību piesaistīja Konnera kalns (Mt. Conner). Tā galdveida siluets izteiksmīgi paceļas pār apkārtējo līdzenumu un ainavas vietām ir līdzīgas Arizonai Ziemeļamerikā.
Vakarpusē sasniedzām pagriezienu uz Henberi meteorītu rezervātu. Tas atrodas 15km attālumā no šosejas, uz kuru ved zemes ceļš. Tā kā pāris dienas iepriekš bija lijis spēcīgs lietus, tad dažās vietās bija ūdens un dubļi. Viena vieta bija diezgan riskanta mūsu mašīnai, tomēr veiksmīgi to pārvarējām.
Henberi meteorīti ir krituši pirms apmēram 4000 gadiem un izsituši vairāk kā desmit krāterus no 7 – 180 m diametrā. Aplūkojām vairākus lielākos no tiem. Jāatzīst ka pārāk lielu iespaidu tie neatstāja – erozija un aizaugums notušē to reljefu un izskatu. Sāmsalas meteorītu krāteri, kuri ir apmēram tikpat veci un lieli, tomēr ir izteiksmīgāki!
Naksņojām Stuarts Vell (Stuarts Well) roadhouse kempingā, apmēram 90 km pirms Alisspringsas.
Septītās dienas rītā diezgan ātri sasniedzām Alisspringsu. Šī pilsēta ir lielākā apdzīvotā vieta Austrālijas vidienē. Šeit uzpildījām degvielu un iepirkāmies lielveikalā. Alisspringsā ir visai daudz aborigēnu – līdz tam nekur tik daudz nebijām viņus redzējuši.
Diezgan drīz pēc Alisspringsas šķērsojām Dienvidu jeb Mežāža tropu loku. Šosejas malā ir stāvlaukums un zīme par šo faktu. Turpmāk, gandrīz līdz pat ceļojuma beigām, atradāmies tropu joslā, kas novembrī nozīmē to, ka Saule kulminācijas brīdī atrodas zenītā – tieši virs galvas. Par to mēs arī reāli varējām pārliecināties – ap dienas vidu ēnas nebija un Saule cepināja ne pa jokam!
Turpmākajā ceļā varēja redzēt ka šeit dzīvo diezgan daudz aborigēnu. Bija dzirdēts par viņu sociālajām un alkohola problēmām. Šo to no tā mēs varējām pavērot kad bijām apstājušies Barrov Krīkā. Šeit atrodas arī vēsturiskā telegrāfa stacijas ēka, kura uzbūvēta 1872.g., kad tika izveidota telegrāfa līnija no Londonas uz Melburnu.
Vakarpusē sasniedzām Velna bumbu (Devil’s Marbles) rezervātu. Milzīgi granīta laukakmeņi šeit veido iespaidīgus un izteiksmīgus krāvumus, kuri aizņem visai plašu teritoriju. Bija interesanti aplūkot šo savdabīgo dabas veidojumu!
Nakšņojām Three Way roadhouse kempingā, kur no Stuart lielceļa atzarojas Barklai (Barkly) lielceļš, pa kuru tālāk turpinājās mūsu ceļojums.
Astotās dienas pēcpusdienā sasniedzām Ziemeļu teritoriju un Kvīnslendas štatu robežu. Šajā reģionā ir plašas, līdzenas ar zāli apaugušas pļavu teritorijas. Bija labi redzams ka šeit lielos daudzumos audzē gaļas liellopus. Par to liecināja arī samērā biežie autovilcieni lopu pārvadāšanai.
Vakarpusē sasniedzām palielo kalnrūpniecības pilsētu Mauntaizu. Šeit atrodas pasaulē lielākās sudraba un svina atradnes, kā arī iegūst varu un cinku. Par to liecina dūmojošie skursteņi, kuri redzami jau pa lielu gabalu. Šajā Kvīnslendas reģionā atrodas daudzas derīgo izrakteņu atradnes un raktuves. Ne tik sen šeit ir rakta pat urāna rūda! Nakšņojām palielā kempingā Mauntaizas nomalē.
Devītās dienas rītapusē ceļš šķērsoja Leikhardta upi un tilta nosaukums pār to ir Inta. Tā pavisam negaidīti sanāca ka Inta varēja nofotografēties pie sava tilta!
Klonkari pilsētā nogriezāmies no Barklaja lielceļa uz šoseju kas ved uz Normantonu. Laiks bija ļoti karsts, sauss un jau pašā ceļa sākumā bija tablo ar uzrakstu ka priekšā ir krūmu ugunsgrēki. Tā arī bija – diezgan daudzās vietās bija nesen dedzis par ko liecināja izdegusī zāle, apdegušie koki un krūmi. Par laimi dūmus un reālu uguni redzējām tikai pāris vietās un degšana nebija pārāk liela.
Normantona ir savdabīga, maza, nomaļa pilsētiņa. Kaut kādā ziņā tā atgādina filmās redzētāsAmerikas mežonīgo rietumu pilsētas! Šeit mēs uzbraucām uz Savannas (Savannah) ceļa, kurš ved līdz pat Kērnsai.
Visas iepriekšējās dienas bija ļoti karstas un šajā dienā temperatūra bija tuvu 40 grādiem. Un pat vakarā pēc Saules rieta bija tik karsts ka nevarēja normāli gulēt – sviedri tecēja straumēm! Tad es izdomāju ka jākāpj mašīnā un lēnām jābrauc līdz nākošai nakšņošanas vietai – mašīnā ir kondicionieris un vēlāk naktī tomēr būs nedaudz vēsāks. Lēnā braukšana bija saistīta ar milzīgo skaitu ķenguru, kuri tur lēkāja uz visām pusēm pēc satumšanas un radīja diezgan lielu sadursmes risku. Apmēram 120 km ceļa posmā redzējām vairāk kā simts ķenguru! Pa šo laiku kamēr braucām mūs apdzina divas lielās kravas mašīnas, kuras aiznesās nesamazinot ātrumu. Pēc tām uz šosejas un ceļmalā mēs redzējām vairāk nekā desmit nobrauktus un sašķaidītus ķengurus!
Nakšņojām starp Kroidonu un Džordžtaunu – ap pusnakti bija kļuvis nedaudz vēsāks.
Desmitās dienas rītā iebraucām Džordžtaunā, kura ir sena zeltraču pilsēta. Šeit uzpildīju degvielu un turpat mēs lēti nopirkām ļoti garšīgu papaiju. Vēl negaidīts pārsteigums bija tualetē – zem poda malas mājvietu atradusi varde! Acīmredzot šādi tā risina karstā un sausā klimata problēmu.
Ap dienas vidu sasniedzām Undaras vulkānu nacionālo parku. Šeit ir iespējams apskatīt ūdens izgrauztos pazemes tuneļus lavā, ko gan var darīt tikai rezervāta pavadoņu vadībā noteiktos laikos. Mēs uzkāpām uz Kalkani vulkāna krātera malas un apgājām tam apkārt. Šis vulkāns ir izvirdis lavu apmēram pirms 190000 g. un paceļas apmēram 200m virs apkārtnes. Uzkāpšana ir samērā stāva pa labu taku. Krāteris ir diezgan iespaidīgs – diametrs 340m un dziļums 48m. Vienīgi diezgan biezi saaugušie koki traucē labi to aplūkot. Šeit redzējām vairākus ziņkārīgus ķengurus – valabijus! Krātera pakājē bija ļoti skaļas cikādes!
Nakšņojām diezgan labā kempingā Mauntgārnetā. Šeit labi varēja vērot Austrālijas daudzveidīgo un skaļo putnu valsti. Sevišķi izcēlās balti papagaiļi, kuri nēsājās uz visām pusēm un taisīja lielu traci!
Vienpadsmitajā dienā mums bija jāveic pēdējais posms līdz Kērnsai. Jau rīta pusē piedzīvojām laika maiņu – uznāca diezgan spēcīga lietus gāze un kļuva vēsāks. Hypipamee kalna nacionālajā parkā apskatījām ūdenskritumus un vulkāna krāteri, kurš veidojies eksplozijas rezultātā. Šeit bija brīdinājumi par kazuāriem – šo lielo putnu uzbrukumi varot būt bīstami! Netālu no Atertonas apmeklējām tropisko augļu vīnu darītavu. Pēc tam pabijām pie slavenajiem Barona upes ūdenskritumiem. Ūdenskrituma kopējais augstums ir apmēram 120m un kad upē ir daudz ūdens, tas ir ļoti jaudīgs un iespaidīgs. Mēs to redzējām pie ļoti maza ūdens – kas neļāva izjust tā varenumu.
Ap diviem dienā sasniedzām Trinity Beach ciematu Kērnsā, kur dzīvo Andrejs Krūmiņš. Ar viņu es sazinājos vēl pirms došanās uz Austrāliju un viņš izrādīja atsaucību plānojot ceļojumu un aptumsuma novērošanu. Nedaudz pamaldījāmies kamēr atradām īsto ielu un māju. Satikšanās ar Andreju un viņa sievu Zitu bija sirsnīga.
Pēc nelielas pauzes Andrejs mūs ar mašīnu aizveda uz tuvējo pludmali un vietu, kuru viņš bija rezervējis aptumsuma novērotājiem no Latvijas. Šeit ir izlikti brīdinājumi par to ka iespējamas briesmas indīgo medūzu un krokodilu dēļ – peldēties atļauts diezgan šaurā, nožogotā pludmales zonā, kuru pieskata glābēji. Jūrā bija diezgan lieli viļņi stiprā vēja dēļ – peldētāju bija maz. Atpakaļ uz māju aizgājām paši, pa ceļam iepērkoties vietējā tirdzniecības centrā.
Vakarpusē vēlreiz kopā ar Andreju aizbraucām uz rezervēto vietu pludmalē. Tur mēs ar mietiņiem un lentām nožogojām zonu mūsu novērotājiem, lai varētu netraucēti novērot un fotografēt aptumsumu, jo bija paredzams ka pludmalē būs liels cilvēku pieplūdums.
Pēc tam galvenais jautājums bija par laika apstākļiem.Pēdējās dienas laikā bija notikušas izmaiņas uz slikto pusi un arī prognoze tuvākajam laikam bija slikta – visai liela varbūtība ka piekrastē būs apmācies un iespējams pat lietus aptumsuma rītā! Labākas izredzes bija aiz kalnu grēdas, bet tad būtu jābrauc samērā liels gabals pa nakti ar ne visai noteiktu, drošu novērošanas vietu. Es, kādu brīdi pavērojis debesu situāciju, secināju ka ir cerības uz labākiem laika apstākļiem rīta pusē, nekā bija vakarā. Tāpēc izlēmu projām nebraukt un novērot aptumsumu kopā ar Andreju, Zitu, I.Vilku un pārējiem A.Zalcmanes grupas dalībniekiem. Andrejs iedeva stabilu ķebli uz kura novietot grozāmo teleskopa kāju un 12V akumulatoru teleskopa vadības sistēmas barošanai.
Vakarā Andreja mājās no izbraukuma uz Lielo Barjerrifu atgriezās A.Zalcmanes grupa, kuri šeit bija ieradušies un apmetušies jau divas dienas iepriekš. Nedaudz vēlāk notika visu divpadsmit latviešu kopā pasēdēšana, kura ievilkās līdz pusnaktij. Tāpēc naktī sanāca tikai nedaudz pasnaust uz dīvāna jo bija jāceļas ļoti agri – aptumsums sākās gandrīz reizē ar Saules lēktu.
Divpadsmitās dienas rītā, vēl tumsā, devāmies uz pludmali lai būtu gatavībā kad sāksies aptumsums. Diezgan lielā steigā uzstādīju savu līdzpaņemto Celestron teleskopu ar fotoaparātu un tam piestiprināto otru fotoaparātu ar teleobjektīvu. Saule lēca 5h36m, daļējā aptumsuma sākums – 5h45m. Lai arī laika apstākļi bija labāki nekā vakarā, tomēr austrumu pusē debesis sedza mākoņi – tāpēc diezgan ilgu laiku aptumsumu nevarēja redzēt un nebija iespējams uzstādīt teleskopa sekošanu, kā arī nofokusēt fotoaparātus. Vienu brīdi likās ka neko daudz neredzēsim. Par laimi vējš mākoņus izdzenāja un apmēram 6h10m starp mākoņiem parādījās logi, kuros varēja redzēt daļēji aizsegto Sauli. Tad izdevās uzvadīt teleskopu un iestādīt automātisko sekošanu, kā arī iegūt pirmās daļējās fāzes fotogrāfijas. Pēc tam mākoņu situācija visu laiku bija mainīga – brīžiem Saule bija aizsegta, brīžiem redzama.
Pilnā fāze sākās 6h38m – uz šo brīdi Saule bija redzama, lai arī daļēji to klāja augstie, puscaurspīdīgie mākoņi. Visu pilnās fāzes laiku, kura ilga 2m04s, staigāja šie mākoņi, tomēr kopumā aptumšotā Saule un tās vainags bija redzami diezgan labi. Visu šo laiku fotografēju aptumsumu un apkārtnei sanāca pievērst mazu uzmanību. Jāatzīst ka šoreiz nebija nekādas īpašas sajūtas – varbūt tāpēc ka tas bija jau sestais pilnais aptumsums, kuru novēroju.
Pēc tam vēl kādu laiku turpinājām vērot un fotografēt daļējo fāzi. Notika gandrīz kā pēc Mērfija likumiem – apmēram 15 minūtes pēc pilnās fāzes beigām Saules virzienā debesis pilnībā noskaidrojās! Nedaudz palīdzēju Andrejam ar fotoaparāta uzvadīšanu uz Sauli. Vairums no mūsu divpadsmit cilvēku grupas vēroja aptumsumu ar neapbruņotu aci, izmantojot filtrus un projicējot Saules attēlu uz ekrāna.
Ap pusastoņiem savācām aprīkojumu un devāmies atpakaļ uz Andreja māju. Pēc tam pavadījām aizbraucējus – A.Zalcmanes grupas dalībnieki savāca mantas un jau ap deviņiem devās ceļā uz Brisbenu.
Ap dienas vidu Andrejs sarīkoja mums interesantu ekskursiju. Vispirms viņš aizveda mūs uz Kērnsas lidostas apkārtni, kur ir ierīkotas laipas mangrovju audžu apskatei. Mangroves ir veģetācijas tips, kurā ietilpst dažādu koku un krūmu sugas, kas aug sālsūdens piekrastē tropu un subtropu joslās. Bija interesanti vērot šo īpatnējo ekosistēmu!
Pēc tam aizbraucām uz Kērnsas centru. Šeit ļoti savdabīgi izskatījās lidojošo lapsu kolonija parka kokos, kuru tur esot apmēram 10000. Šie dzīvnieki ir radniecīgi mūsu sikspārņiem, tomēr ir lielāki un pārtiek no augļiem, nektāra. Iegājām Kērnsas bibliotēkā kur ir izstādīta Zitas glezna ar šiem dzīvniekiem! Pēc tam izmetām loku gar krastmalu un ostu. Šeit ir plāksne ar uzrakstu par to Rīga ir Kērnsas sadraudzības (māsu) pilsēta! Kopumā Kērnsa atstāj modernas un sakoptas pilsētas iespaidu. Pēc tam pabijām botāniskajā dārzā – šeit redzējām daudz ko no bagātīgās tropu augu valsts.
Nakšņojām teltī Andreja mājas pagalmā.
Trīspadsmitās dienas rītā cēlāmies agri – jau ap pusastoņiem mums bija jābūt Kērnsas ostā lai dotos izbraukumā uz Lielo Barjerrifu. Lielais Barjerrifs ir pasaules lielākā koraļļu rifu sistēma. Tas izceļas ar ļoti bagātu ekosistēmu, kuru aplūkot ierodas liels skaits tūristu.
Mūsu kuģītis vairāk kā divas stundas brauca līdz pirmajai vietai kur varēja nirt un snorkelēt. Pa ceļam dažiem pat palika slikti šūpošanās dēļ! Pirmajās snorkelēšanas tūrēs iespaidi nebija pārāk lieli – Saulei priekšā bija mākoņi un šeit rifs bija ne pārāk izteiksmīgs. Dienas otrajā pusē mūs aizveda uz citu rifa vietu. Šeit iespaidi bija fantastiski – spilgtā Saules gaisma koši izgaismoja bagāto koraļļu un zivju valstību! Vairākās tūrēs izsnorkelējos līdz nogurumam. Bija iespēja vērot zemūdens valstību arī no kuģīša ar caurspīdīgu dibenu.
Izbraukums ievilkās ilgāk nekā paredzēts un Kērnsā atgriezāmies jau tumsā. Vakarā diezgan ilgi nosēdējām pārrunās ar Andreju un Zitu. Andrejs Krūmiņš ir advokāts un aizrautīgs fotogrāfs, dabas entuziasts. Zita Sudņika – latviešu māksliniece, gleznotāja, kuras darbi ir labi zināmi Latvijā un Austrālijā.
Četrpadsmitās dienas rītā bija skumīga atvadīšanās no sirsnīgajiem un atsaucīgajiem saimniekiem. Sākās pēdējais apmēram 1700 km garais ceļa posms gar okeānu līdz Brisbenai. Tā kā šis gabals bija jāveic nedaudz vairāk kā divās dienās, tad bija jābrauc gandrīz bez apstāšanās un pauzēm. Braukšanas ātrumu mazināja arī samērā biežie ceļa remonti. Jāatzīst ka šī šoseja bija sliktākas kvalitātes, it īpaši vidusposmā, nekā ceļi iepriekš.
Ik pa gabalam ceļa malā bija iespējas nopirkt svaigus augļus no zemniekiem, turklāt lētāk nekā lielveikalos. Tāpēc mēs diezgan daudz apēdām mango, papaiju, arbūzus un ananāsus! Pārsteidza tas ka visās apdzīvotās vietās lielā daudzumā ir ātrās ēdināšanas ēstuves, kas acīmredzot ir saistīts ar augstajām cenām kafejnīcās un restorānos.
Piecpadsmitās dienas vakarā nakšņojām kempingā pie Meriboro pilsētas. Šeit pirmo un vienīgo reizi visa ceļojuma laikā Inta redzēja čūsku!
Sešpadsmitās dienas rītā cēlāmies agri lai veiktu pēdējos 250 km līdz Brisbenas lidostai, kur ap desmitiem no rīta bija jānodod nomas mašīna. Tuvojoties Brisbenai ceļa kvalitāte uzlabojās un satiksmes intensitāte ievērojami pieauga. Pašā pēdējā posmā piedzīvojām īslaicīgu, ļoti intensīvu negaisa lietu – vienu brīdi gandrīz nekas nebija priekšā redzams! Kopējā nobrauktā kilometrāža pa Austrālijas ceļiem bija 7560 km!
Pēc mašīnas nodošanas nolikām savu bagāžu automātiskajā bagāžas glabātuvē un ar vilcienu devāmies uz Brisbenas centru. Jāatzīmē ļoti dārgās cenas – brauciens turp un atpakaļ (15 km līdz centram) maksāja apmēram 17 Ls!
Izstaigājām Brisbenas centru un tur esošo botānisko dārzu. Pārsteidza lielais ūdensputnu daudzums un piedzīvojām ļoti spēcīgu negaisu ar krusu! Kopumā pilsēta atstāja pozitīvu iespaidu – modernās augstceltnes ir harmonijā ar senāku apbūvi. Nakšņojām lidostā samērā ērtos apstākļos.
19.novembrī sākās garais atpakaļceļš uz mājām caur Singapūru un Helsinkiem. Nedaudz aizķeršanās Brisbenas lidostā sanāca rokas bagāžas sakarā – mana soma ar optiku un aparātiem svēra vairāk nekā 10 kg. Austrālieši negribēja mani laist uz iekāpšanu, bet beigās teica lai pārlieku kādu aparātu Intas somā, kura bija vieglāka! 20.novembra rītā iedeguši, noguruši, tomēr ļoti apmierināti atgriezāmies Rīgā. Milzīgs bija kontrasts pēc Austrālijas Saules un karstuma nonākt tumšajā, drēgnajā Latvijas rudenī!
