Aizsoļojām līdz Kihnu 4.diena.
|
Martins Kalnberzins
|
Lai arī milzīgā apetīte signalizēja, ka esam palikuši vakarā bez azaida, tomēr pirms doties uz veikalu noskaidrojām, ka tikt līdz pludmalei nav iespējams. Aiz kāpām, kur beidzās mežs, sākās vairākus simtus metrus plata niedru josla caur kuru jūras virzienā vijās neliela upīte. Dienu sākt ar brišanu pa upi un vēl pie tam kurkstošiem vēderiem, nebija prātīga doma. Novākuši telti, devāmies uz ciematu paplucināt veikala plauktus.
Desmit minūtes pirms astoņiem, rātni sēdējām pie pārtikas veikala ciematiņā Treimani un gaidījām, kad tiksim klāt savām brokastīm. Ciemats bija gar ceļu reti izmatētas mājeles, baznīca un pats galvenais- pārtikas bodīte. Rīts bija apmācies, bet pagaidām vēl nelija. Pabrokastojuši, pāris reizes mēģinājām tik uz jūru pa kādu no takām, kas veda no šosejas uz pludmales pusi, līdz nācās atdzīt, ka tas neizdosies. Katru reizi, tiekot cauri meža joslai, pavērās pamatīga niedru audze. "Ieguglējot" varēja atrast interesantas Treimanu ciema pludmales bildes ar viļņu izgrauztu nelielu stāv krastu, bet kā līdz tam nokļūt, tā arī netikām gudri. Vienu brīdi tikām uz neliela smilšu sēres gabaliņa, bet pēc brīža jau atkal sākās niedres un zāles.
Lai arī piedzīvojumam vēl bija atvēlētas daudz dienu, tomēr visu laiku dīdīja nemiers un ilgi kavēties uz vietas negribējās. Tādēļ lēmums- nešķiest lieki spēkus nebeidzami kursējot pa maršrutu "šoseja, niedru audze un cilpot uz priekšu pa asfaltu”- bija neizbēgams.
Drīz aiz Kabli ciemata tomēr tikām prom no šosejas. Apmēram kilometru garumā gar pludmali bija iekārtots kempings. Tualetes, nojumes, labiekārtotas ugunskura vietas. Teicama vieta atpūtai, ja dodaties ceļojumā ar auto.
Kamēr stāvējām pie stenda ar informāciju un kempinga plānu, pie mums ar slaidu loku piebremzēja vecs, balts Pegueot pikaps. No tā izkāpa skarba paskata vīrs un, kaut ko vaicājot igauniski, mums deguna galā atrāva vaļā auto bagāžnieku. „MMMM”.... milzīgs karstas melnas kafijas termoss, žāvētas zivtiņas, marinēti gurķīši, kūpinātas gaļiņas. Brokastis jau bija uzkostas, bet kafiju veikalā mums neviens nebija devis. Apmierināti, turot rokās karstas plastmasa kafijas krūzītes, noskatījāmies kā baltais auto pazuda starp priedēm dziļāk kempingā amatieru rallija cienīgā ātrumā. Diez vai kungam bija labs bizness, jo kempings bija patukšs. Vien dažas ugunskuru vietas bija apdzīvotas ar vējjakās savīstītiem, sapīkušiem ķermeņiem, kas knakstījās gar vējā brāzmās plucinātām teltīm un nojumēm.
Kempinga beigas bija arī pludmales beigas. Vēl brīdi nocīnījušies pa garu zāli un niedrēm, mēs pie pirmās iespējas dezertējām uz asfalta pusi.
Soļošana pa šoseju- tas ir vareni garlaicīgs pasākums. Par laimi ceļš bija neliels un mašīnas reti apšļakstīja mūs no peļķēm par kuru esamību rūpējas sīks, bet stabils lietutiņš. Soļojām, pļāpādami par visādiem sīkumiem, kas ienāk prātā un ik pa laikam iemukdami mežā paslēpties zem kokiem , kad lietus pieņēmās spēkā. Pēc kādas stundas iešanas, ceļa malā, meža vidū parādījās neliels kafūzītis. Veca ēka ar lielām vitrīnām un iekšā sastingušu 1989 gada interjeru. Ārpusē iesūnojušo dizaina nedaudz modernizēja milzīga sarkana nojume ar galdiņiem, kas slavināja vietējo Igauņu alus marku. Tieši brīdi, kad iegājām barčikā lietus ārā nikni pieņēmās spēkā un izveidoja necaurredzamu ūdens sienu. Veiksme, citādāk to nenosaukt. Pasūtījuši karstu tēju un no retajām pudelē plauktos izvēlējušies katrs pa glāzei Vana Tallinn, apmierināti iekārtojamies ārā zem nojumes un baudījām dabas stihijas plosīšanos, paši atrazdamies sausumā. Vana Tallinn glāze- tas bija vecu labu lietu jaunatklājums. Salds, spēcīgs 40 grādu liķieris, kura malks patīkami sildot, veic savu ceļojumu pa rīkli lejā. Turpmāk ceļojuma laikā šis burvīgais dzēriens vel ne reiz vien mūs iepriecināja, jo bija nopērkams visos veikalos nelielās blašķītēs.
Iztukšojuši vienu porciju, novērtējam ūdens sienas caurredzamību un devāmies pakaļ papildinājumam. Lietus, šķiet, plānoja plosīties ilgu laiku. Lai arī bāriņš bija meža vidū un apkārt mājas nemanīja, tomēr palēnām proporcionāli lietus niknumam un ilgumam, tas sāka pulcēt savā omulīgajā telpā ļaudis līdzīgi kā pasakā milzīgā sēne glāba meža zvērus. Atbrauca skarbi vīri alus vēderiem un sasēdās ap galdiem. Pēc brīža ieradās moderni nokomplektējusies , kāda smalka celtniecības uzņēmuma komanda. Kāds pārītis piestāja auto ceļa malā un grāvēja filmas cienīgā manierē ar pārskrējieniem, pieliekušies, izvairoties no lietus lāšu krusas, ieklupa telpā. Mēs omulīgi malkojām nu jau trešo liķiera porciju un mēģinājām saskatīt caur ūdenskritumu attālā autobusa pieturā stāvošu tantuku, kura gaidīja autobusu.
No pilnīga reibuma mūs paglāba lietus, kas pēkšņi pārstāja līt un parādījās pat neliela cerība uz saules malkiem, jo tumši pelēko debess fonu sāka dažādot gubu mākoņi.
Iereibuši, jautri čalodami un pat dungodami sev vien atpazīstamus meldiņus, iejūdzāmies mugursomās un sākām soļot. Starp mākoņiem parādījās saulīte un viegls, bet pastāvīgs vējiņš ātri vien žāvēja drēbes. Drīz atradām iespēju tikt pie jūras un, pamīšus ejot pa smiltīm vai brienot pa ūdeni apkārt niedru audzēm, kustējāmies uz priekšu. Palēnām smilšu sēres kļuva īsākas un brišana pa ūdeni arvien dziļāka. Beidzot jau vēlā pēcpusdienā sapratām, ka jāmeklē iespēja tikt krastā, jo tik tālu, cik vien skatiens sniedzas, viss krasts bija viena pamatīga niedru audze.
Brīdī, kad kājas no brišanas pa ūdeni jau sāka pārvērsties par jaukām, mīkstām švammēm, starp niedrēm parādījās smuki nopļauts zālājs, un mēs tikām sausumā. Tas bija nelielas viesnīcas iekārots atpūtas laukums jūras krastā. Divi vīri, kas slaistījās pa pludmali, izbrīnīti noskatījās kā mēs parādījāmies līcīti un bridām no jūras uz krasta pusi.
Pēc pamatīgas brišanas pa jūru, garlaicīgā soļošana pa šoseju nu jau likās patīkama greznība. Van Tallinn reibonītis bija pačibējis, pleci smeldza no mugursomas lencēm un kājas ziņoja, ka esam šodien jau krietnu gabalu nosoļojuši. Pelnītu atpūtu un vakariņas mums solīja ceļa norādes, ziņojot par Haademeeste miestiņa tuvošanos. Atraduši barčiku, iekārtojāmies pie galdiņiem un badīgi šķirojām ēdienkartes labumus. Apēst gribējās visu, bet tomēr spējām sevi ierobežot un izvēlēties katrs pa vienai porcijai. Pēc maltītes, pasūtot kafiju, sasveicinājos ar tiem pašiem diviem vīriem, kas bija novērojuši mūsu iznākšanu no jūras. Visi trīs blenžot bāra TV ekrānā, nokonstatējām, kā tuvākajās dienās laika apstākļi saglabāsies līdzīgi.
Dibeni šķita pielipuši pie ērtajiem bāra benķiem. Nācās pamatīgi piespiesties, lai mestu mugursomas plecos un dotos tālāk. Nu jau bija ap septiņiem vakarā un bija jāsāk rūpēties par nakšņošanu. Stundu nosoļojuši pa šoseju un tikuši gabaliņu prom no Haademeeste nogriezāmies uz ceļa, kas veda jūras virzienā un, kaklus snaikstot meklējot piemērotu telts vietu, soļojām uz priekšu. Šajā vietā jūra no šosejas bija vairāk kā kilometra attālumā. Ceļš līkumoja šurpu turpu, bet mēs spītīgi stūrējām jūras virzienā līdz beidzot nonācām pie neliela viesu nama. Nebija skaidrs vai viesu nams ir slēgts slikto laikapstākļu dēļ, vai vispār vēl nav bijis pat atklāts, bet fakts bija tas, ka šeit arī beidzās ceļš. Visapkārt uz visām pusēm, cik vien bija saskatāms, bija līdzenas, purvainas pļavas, kas noaugušas ar garu zāli. Laukums ap māju norobežots ar elektriskajiem ganiem un tālumā jūras virzienā bija manāms skatu tornis ap kuru ganījās govju bars. Pēdējos kilometrus soļojot, Zaicis arvien biežāk bija pamatīgi iepalicis aizmugurē, kā arī kājas signalizēja, ka, ja neesam droši par atbilstošu telts vietu kaut kur tālāk pļavās, tad prātīgāk ir būvēt telti tepat.
Meklējot aizvēju, ielūkojāmies aiz ēkas un konstatējām, ka viena telts jau tur ir. Izdzirdot krāmēšanos, no telts parādījās galva ar pamatīgi izspūrušu matu ērkuli. Sasveicinājos un mēģināju angliski un krieviski apjautāties, vai te drīkst apmesties. Matu ērkulis brīdi pablenza uz mani un, noburkšķējis kaut ko nesaprotamu, pazuda teltī.
Kamēr darbojāmies, izdzirdējām kvadricikla rūkoņu. Jauns čalis dubļainās drēbēs un garos gumijas zābakos, krāmējās gar elektrisko žogu. Viņš izrādījās pozitīvi noskaņots īpašuma saimnieks, kurš vēlīgi ļāva izmantot viņa nopļautā zāles laukuma piedāvātās ērtības kopā ar viņa vasaras darbiniekiem, no kuriem vienu jau gandrīz vai pazinām kā matu ērkuļa īpašnieku.
Kārtīgi nostiprinājuši telti, jo vēja brāzmas arvien vairāk pieņēmās spēkā, mēs ietināmies guļammaisos un baudījām saules rietu, kas šoreiz pazuda nevis jūrā, bet zāles pļavā. Kopā ar pēdējiem saules stariem, mums radās iespēja nu jau trešo reizi šodien sasveicināties ar tiem pašiem diviem vīriem, kuri bija mūsu meterioloģisko pārrunu kompanjoni bārā un "no jūras izniršanas” momenta liecinieki. Tie bija ceļotāji no Nīderlandes, kuri, nesteidzīgi braucot ar `auto, ķemmēja Igaunijas jūras krastu. Viņi bija patiesi izbrīnīti mūs atkal satiekot, jo braucot ar auto, šodien atkārtoti mums uzdūrās virsū un bija pat pāris reizes manījuši cilpojot pa šoseju. Fakts, ka attālumus, kuri viņi bija veikuši ar auto, mēs bijām šodien godīgi nokātojuši, viņiem likās apbrīna vērts. Nosmējušies, ka rīt gan jau atkal satiksimies, mēs atsveicinājāmies. Nīderlandes auto komanda devās uz Pērnavu, bet Latvijas kājāmgājēju komanda līda migā un burtiski uzreiz arī aizmiga.
