Par spīti tam, ka zviedru flote tikai triju gaidu laikā bija pamanījusies pakāst 15 kara kuģus, turklāt lielāko daļu no tiem nemaz nesastopot savus ienaidniekus, Gustavam Ādolfam vēl nebija gana. Vajadzēja vēl. Gustavs Ādolfs taču nebija nekāds plānā galiņa urbējs. Pienāca ilgi gaidītais 1628. gada 10. augusts. Ļaudis bija sanākuši no malu malām, lai noraudzītos jaunā milzu kuģa pirmajā braucienā. Bet kāda neraža, nepaspējis nokuģot pat vienu jūras jūdzi Vāsa jau bija uz mutes un bija vakars uz ezera. Lieki teikt, ka Gustavs Adolfs bija mazliet dusmīgs par šādu izgāšanos, tomēr pēc rūpīgas izmeklēšanas Vāsas krimināllieta tika slēgta, jo vainīgo tīkls tik bija tik ļoti samudžināts, ka varēja izraisīt veselu pilsoņu karu starp abām pretējām kuģa būvētāju nometnēm. Varēja saprast tikai to, ka visi kuģu būvētāji godprātīgi darījuši savu darbu. Vainīgais noteikti ir kāds cits. Vajadzēja paiet veseliem 333 gadiem, lai brāļi zviedri mestu kaunu pie malas un celtu augšām nogrimušo dārgumu. Vēl pēc 52 gadiem arī es devos to apraudzīt.
Nokļūšanai pie Vāsas kuģa izvēlējos mazliet lielāku un jaunāku prāmi „Romantika”, kurš, kā redzams, nebija noslīcis savā pirmajā braucienā. Līdz tam lielākais attālums, ko biju braucis ar kuģi bija tik nieka 25 km, bet šoreiz tiku pie kārtīga peldoša ciema vai mazpilsētas. Nez kāpēc šai peldošai mazpilsētai nebija sava kora, ar kuru piedalīties Dziesmusvētkos? Bet citādi prāmja kultūras dzīve gāja uz pilnu klapi visas nakts garumā. Ja kāds nemācēja dejot, tad viļņi iekustināja pat visstīvāko tautieti. Vienīgi brīžiem pietrūka saskaņas un vienotības ar mūzikas ritmiem. Braucot pa neskaitāmajām šērām, nevilšus radās jautājums par to, vai gadījumā tieši šeit zviedri nebija pakāsuši kādu no Vāsas laikabiedriem.
Ja vēl jaunība un spēks kaulos, tad Stokholmas apskatei iesaku izmantot senāko transportlīdzekli – K2, jo siļķēm bundža ir vēl tīri komfortabli salīdzinot ar tiem, kuri izvēlējās uz pilsētas centru doties ar autobusu. Turklāt pa ceļam iespējams paelpot svaigu gaisu un apskatīt kādus interesantus objektus, piemēram, pilis vai cietokšņus. Pirmais cietoksnis, kuru pamanīju, bija vienkārši ASV vēstniecība. Turpat blakus kāda kripatiņa no Lielbritānijas – Stokholmas Anglikāņu Episkopāļu baznīca. Iekšā mani neviens nelaida, tādēļ devos tālāk Djūrgarden salas virzienā, kur atradās Vāsas muzejs.
Kamēr gaidīju ierodamies savu mazo radinieku arī šoreiz bija kāds zviedrs, kuram šķita, ka es esmu viņējais. Lai arī cik zviedrisks būtu mans ārējais izskats un cik bieži ļaudis mani pieskaitījuši brāļiem zviedriem, tomēr šoreiz skaidrā zviedru valodā liku noprast, ka nāksies runāt kādā citā valodā. Izvēle krita par labu angļu valodai, kurā tad pasūtījis gados veco Junibaken muzeja meklētāju 2 mājas tālāk vajadzīgajā virzienā un turpināju gaidīt savu mazo radinieku, kurš ar autobusu ieradās 40 minūtes vēlāk kā es ar senāko transportlīdzekli. Muzejā nolēmu likt lietā savas izcilās zviedru valodas prasmes. Piegāju pie kases, zviedriski pateicu sveiki, parādīju ISIC karti, noliku 100 kronas un tikpat zviedriski pateicu paldies. Pārbaudījums izturēts, kasieris neuzdeva liekus jautājumus, un varēju doties iekšā. Vāsas kuģis tiešām lika mazliet pacelt acis. Tā arī bija atbilde uz manu jautājumu par kuģa apgāšanās iemeslu, jo 52,5 metru augstums tik šauram kuģim ar 2 lielgabalu klājiem jau vien apgāšanās vērts temats. Vēl muzejā iespējams iepazīties ar kuģa tapšanas vēsturi, cilvēkiem uz klāja un pat noprovēt uz savas ādas kādu lielgabala lodi. Nē, tikai neuztraucieties! Uz latviešiem tur neviens vairs nešauj, bet laipni piedāvā pārbaudīt lodes savu. Kā vēsta Gūgles tante, tad zviedri šo Vāsas neražu ir pārvērtuši labā atrakcijā, kuru līdz šim apskatījuši vairāk kā 29 miljoni ļaužu.
Pēc muzeja apmeklējuma atstāju mazo radinieku citās gādīgās rokās un devos apgaitā pa Stokholmu, pa ceļam noskatot dažus muzejus, ko apskatīšu citā Stokholmas vizītē. Noteikti iesaku Skansenu, bet neceriet, ka to varēs apskatīt pāris minūtēs. Īpaši pētnieciskam cilvēkam varētu pat nākties uz laiku deklarēt savu dzīves vietu Skansen muzejā. Ejot pa gājēju, celiņu uz vecpilsētu pieķēru, ka sev apkārt bieži vien dzirdu visādas citādas valodas tik ne zviedru. Laikam jau tādēļ, ka citi tūristi devās tajā pašā karaļa pils virzienā, kas noteikti būtu atsevišķas apskates vērta, taču laika atlikums ļāva man tikai uzmest aci, jo atlikušajās stundās bija vēl jāpaspēj apskatīt virkni citu ēku un uzkāpt atpakaļ uz Romantikas klāja.
Ikreiz, kad mans skolas biedrs nonāca kādā šaurā ieliņā (piemēram, Vecrīgā), viņš sāka domāt kā būtu ja būtu. Kā būtu, ja šeit satiktos 2 kombaini? It kā Vecrīga būtu tā īstā vieta, kur kombainistiem pulcēties. Bet ko gan var zināt? Varbūt tomēr kāds ražens lauku zellis sadūšojas ierasties uz Vecrīgas tusiņu ar savu John Deerr, kas gan izmēru, gan cenas ziņā pamatīgi izgriež pogas jekuram Rīgas kavalierim ar BMW vai kādu citu šķietami spožu vāģi. Līdzīgs jautājums man radās arī par Stokholmas šaurāko ielu. Tikai šoreiz 2 resnu veču tikšanās 90 cm plašajā ielā būtu bezgala mulsinošs notikums.
Vēl metot lokus gar parlamenta ēku, operu, nacionālo bibliotēku un Gustava Ādolfa parku devos ostas virzienā, lai dotos mājup. Šoreiz viļņi jau bija krietni dižāki savos apmēros, ka pat cilvēkiem skaidrā prātā bija problēmas nostāvēt uz vietas vai noiet pa taisnu līniju, bet, paldies Dievam, mans pirmais brauciens ar kuģi uz Stokholmu noslēdzās daudz labāk kā Vāsas pirmais brauciens. Esmu atgriezies dzimtenē ar vēlmi atgriezties Stokholmā – pilsētā, kurai ar vienu dienu nepietiek.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
