Sirojums pa Kornetu - Peļļu pauguraini

  • 6 min lasīšanai
  • 46 foto
29.aprīlis izvēršas par agru sestdienas rītu, jo jāceļas jau 6, lai laikus pagūtu nokļūt pie Centrālā pasta ēkas. Tur ap 8 jāpulcējas tiem aktīvā tūrisma cienītājiem, kuri piekrituši doties 2 dienu pastaigā pa Latvijas – Igaunijas pierobežu. Pie pasta ēkas ceļotgribētāju ir daudz. Daži dodas apbrīnot Igaunijas ūdenskritumus, citi uz Tērveti, bet mēs esam izvēlējušies pavasarim daudz piemērotāku nedēļas nogales pavadīšanas veidu – 2 dienu piedzīvojumu pārgājienu pa Kornetiem. Piebrauc mūsu autobuss, sametam somas un guļammaisus autobusa bagāžas nodalījumā un ieņemam vietas autobusā. Pirmoreiz man nākas redzēt to, kā tiek atrisināta vietu trūkuma problēma – dažiem tiek piedāvāts iekārtoties uz dēlīšiem. Izskatījās patiesi amizanti, bet lielisko noskaņojumu tas nemazināja. Grupas vadītājs Mārtiņš noziņo, ka ceļā būs jāpavada aptuveni 3 stundas. Lielākā daļa jau ir pieredzējusi daudz šādu braucienu, bet daļa autobusā esošo cilvēku pirmo reizi dodas LUTK rīkotajā braucienā. Mārtiņš stāsta „šausmu stāstus” par to, kas mūs šīs 2 dienas sagaida. Es jau sāku aizdomāties, uz ko gan esmu „parakstījusi”, piekrītot turp doties. Tomēr šādu braucienu „veterāni” mierina, ka Mārtiņš mūs tikai biedējot... Pēc solītajām 3 stundām patiešām sasniedzam Kornetus. Paņemam līdzi 1.dienai nepieciešamās mantas, jo naktsmītnē mēs varēsim nokļūt tikai uz vakariņām ap 19. Kā orientieris mums tiek izdalītas armijas kartes, kas tapušas pagājušā gadsimta vidū. Lieki piebilst, ka vairums dalībnieku nebija pārliecināti, ka spētu ar šīs kartes palīdzību atrast visus ieteiktos apskates objektus, tāpēc mums talkā nāca vietējais iedzīvotājs Jānis, kas bija mūsu pavadonis abas dienas. Dodamies ceļā. Pirmais objekts, kas mūsu apskatei tiek piedāvāts, ir Drusku pilskalns. Tas atrodas uz vaļņveida paugura Pilskalna ezera ziemeļos. Tas ir augstākais un stāvākais pilskalns Latvijā (absolūtais augstums – 247 m v.j.l.). 19.gadsimta sākumā, kad pilskalns vēl nebija apaudzis ar mežu, no tā pavērās krāšņi skati uz Hānjas augstieni un Munameģi (Igaunijā). Uzkāpšana Drusku pilskalnā, kā vēlāk izrādīsies, bijis nopietnākais pārbaudījums, kāds mūs sagaidīja abās pārgājiena dienās. Kaut pārgājiens bija tikko sācies, ar pēdējiem spēkiem uzveicu brikšņus, lai kopā ar citiem sasniegtu Drusku pilskalna virsotni. Kad bezspēkā apsēdos, tikai tad sapratu, ka autobusā Mārtiņš nebija melojis – pārgājiens tiešām solās būt izturības pārbaude. Kad visi jau nedaudz atvilkuši elpu, Jānis paziņo, ka esot visus nedaudz „piečakarējis”, liekot kāpt pa tik stāvu nogāzi, jo turpat netālu esot bijusi taciņa, pa kuru sasniegt Drusku pilskalna virsotni esot bijis krietni vieglāk. Tomēr viņš esot vēlējies saglabāt dabu... Tur augšā patiešām ir skaisti. Visapkārt paveras kalni un ielejas. Tālumā redzam vēl kādu kalnu, kurā Jānis solās, ka ļaus mums uzkāpt. :) Interesanti bija vērot apkārtējo emocijas, kad tas tika paziņots. :) Ceļš, kas veda lejā no Drusku pilskalna, bija kā jauka pastaiga – bez krūmiem un citiem šķēršļiem. Nokļuvām uz ceļa, pa kuru tālāk devāmies Dieva kalna virzienā. Interesants bija stāsts par Māras akmeni, uz kura varēja saskatīt Māras pēdas nospiedumu. Tas tur palicis kopš tās reizes, kad Māra akmeni izmantojusi, lai pakāptos uz tā un varētu vieglāk uzrāpties zirga mugurā. Tas nu gan paliek katra paša ziņā, vai ticēt šim stāstam. Lielāku interesi izraisa uzraksts, kas vēsta, ka pēc nepilniem diviem kilometriem būs Naudas akmens. Steidzos, lai tur nokļūtu pirmā, jo tad esot iespēja, ka pirmajiem tikšot vairāk naudas nekā tiem, kas ieradīsies vēlāk. Uz un pie Naudas akmens top pirmā pārgājiena dalībnieku kopbilde. Pēc tam tiek ieturētas pusdienas. Pēc pusdienām mūs gaida tikšanās ar Nelliju. Kā izrādās, viņa ir popularizējusi Latvijas vārdu ne tikai Eiropas, bet pat Pasaules mēroga sacensībās soļošanā 75 gadus sasniegušo cilvēku vecuma grupā. Tikšanās ar Nelliju noritēja viņas mājā. Ļoti sirsnīgs cilvēks, kas uzņēma visu mūsu kompāniju aptuveni 60 cilvēku sastāvā. Viņa jauki pastāstīja par savu sporta gaitu uzsākšanu 64 gadu vecumā, par saviem panākumiem, par savu motivāciju un nākotnes plāniem. Savās vecvecāku mājās viņa veikusi lielas izmaiņas. Atjaunota gan māja, gan iekopta apkārtne. Ar laiku pie mājas būs arī stadions, kur Nellija pati trenēsies soļot un piedāvās iespēju trenēties arī jaunajiem soļotājiem. Mums ir iespēja aplūkot arī Nellijas izcīnītās medaļas, saņemtos diplomus. Pateicībā par sirsnīgo uzņemšanu, LUTK pat solās Nellijai dāvināt grāmatu, kurā mēs katrs parakstījāmies. Tālāk ceļš turpinājās gar pašu Igaunijas pierobežu. Tiem, kas to ļoti vēlējās, bija iespēja nelegāli šķērsot Igaunijas robežu. Arī es šo izdevību izmantoju. Uzzināju, ka uz visiem robežstabiņiem, kas atrodas uz Latvijas – Igaunijas robežas, ir skaitlis 109. Diemžēl vai par laimi, bet šī nelegālā robežšķērsošana beidzās bez starpgadījumiem un visi turpinājām ceļu naktsmītnes virzienā. Tik forši bija pa ceļam redzēt, ka nav vēl nokusis sniegs. Kaut arī tas bija ledaini ciets, tas neatstāja vienaldzīgus pārgājiena dalībniekus. Vakars jau pietuvojies, un pulkstenis vēsta, ka drīz būs 19. Esam sasnieguši Veclaicenes pamatskolu. Mums tiek ierādītas telpas, kur nakšņosim. Sporta zāle skaitījās ekskluzīva vieta, jo tur bija iespēja gulēt uz sporta matračiem. Tomēr mēs izvēlējāmies platības ziņā mazāku telpu – atpūtas istabu, kas atradās skolas otrajā stāvā. Sanesām no autobusa mantas un devāmies vakariņās. Vakariņu laikā bija iespēja gremdēties nedaudz nostalģiskās bērnības atmiņās. Skolas ēdnīca ļāva atgriezties vairākus gadus atpakaļ – manos skolas laikos. Kaut arī dienas laikā tika veikti vismaz 20 kilometri, daudziem vakariņas nebija uzveicamas. Uzņemšana skolā bija patiesi jauka. 30.aprīlis. Kaut arī došanās ceļā paredzēta vien 9 no rīta, esam nomodā jau agri, jo gulēšana uz dēļu grīdas nav īpaši ērta, kaut arī bijām nodrošinājušies ar guļammaisiem un tūristu paklājiņiem. Pēc brokastīm ejam aplūkot skolas muzeju. To veidojis bijušais skolas direktors, tagadējais skolas vēstures skolotājs. Muzejā iespējams apskatīt visu, ko skolnieki sanesuši. Tur ir redzamas gan kancelejas preces, mobilie telefoni, gan arī kara laika liecības. 9:15 dodamies realizēt otrās dienas programmu, par kuru ir zināms vien tas, ka sāksim to ar luterāņu, bet noslēgsim ar pareizticīgo baznīcu. Pirmais objekts, ko apskatāmies, ir Opekalna (Apekalna) baznīca. Stāvot pie tās, Jānis mums pastāsta vēstures notikumus par Pēteri I un to, ka Marta, ar kuru viņš apprecējās un kura vēlāk kļuva par Krievijas carieni, esot nākusi tieši no šīs apkārtnes. Tālāk dodamies garām kapsētai uz vietu, kur atradusies Apekalna draudzes skola. Pa ceļam redzama skaista dabas ainava, kādu mums dienas laikā būšot iespēja redzēt vien no Dēliņkalna. Visiem vēl spilgtā atmiņā palikusi Nellija un viņas stāsts par to, ka viņa esot radiniece kādam izcilam Latvijas soļotājam, kurš daudzkārt triumfējis PSRS sacensībās, bet uz lielāka mēroga sacensībām politiskā vara viņu nelaida. Šis izcilais soļotājs dus Apekalna kapsētā. Kapsētā aplūkojam viņa piemiņas vietu. Pirmo reizi presē Ādolfa Liepaskalna vārds parādījās 1934.gadā, kad laikrakstā „Sporta pasaule” viņš tiek minēts kā gada 7.labākais soļotājs. Tālāk mūsu mērķis ir nokļūt Dēliņkalnā. Tā augstums esot 271 metrs. Laika gaitā mainījusies pozīcija, kurā kalns ierindots Latvijas kalnu topā, bet Veclaicenē to ar humoru skaidro tā, ka jūrā bijis augsts ūdens līmenis, kad mērīts Dēliņkalna augstums. :) Meža nomalē atkal pamanām sniegu. Rodas tik nereālas sajūtas, jo ziema jau sen aizgājusi, bet tās pēdas joprojām redzamas. Kaut arī ne bez piepūles, Dēliņkalna virsotni sasniegt izdodas. Pirmo pamanām skatu torni, kurš ir 30 metru augsts un no tā varētu pavērties fantastisks skats. Tomēr grupas vadītājs neiesaka šajā tornī rāpties. Taču tas neattur dažus apņēmīgākos, kas skatu torņa virsotni tomēr sasniedz, un kāds aktīvs pārgājiena dalībnieks torņa virsotnē nokļūst pat vairākas reizes. Pārējie tikmēr atgūst spēkus un vēro tālumā redzamo Meitiņkalnu, kurā slēpušas meitenes, kas mukušas no mājām. Diemžēl sīkāku šī kalna leģendu es nedzirdēju. laikam kāpiens kalnā bija pārāk nogurdinājis, lai spētu saklausīt un atcerēties visu Jāņa stāstīto, bet Jānis stāstīja daudz... Dēliņkalna dabas liegums atrodas Alūksnes rajona Jaunlaicenes un Ziemeru pagastā. Tas dibināts 1962. gadā ar nolūku saglabāt Dēliņkalna ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko vērtību (augstākais punkts Alūksnes augstienē) un reģionam raksturīgo veģetāciju. Lieguma platība – 44,7 ha. Pateicoties augstai ainaviskai vērtībai, Dēliņkalns iekļauts arī Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū. Papildus Latvijas mēroga aizsardzības statusam, Dēliņkalns ietverts arī Emerald/Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklā kā potenciālā Natura 2000 vieta: potenciāla Eiropas nozīmes aizsargājama dabas teritorija, jo Dēliņkalnā sastopami Eiropas nozīmes aizsargājami biotopi - boreālie meži. Dēliņkalnā sastopamas arī vairākas aizsargājamas augu, putnu un bezmugurkaulnieku sugas. Tālāk mūsu ceļš ved pie zirgiem. Pa ceļam uz „Mauriņiem” nākas cīnīties ar dabas izliktajiem šķēršļiem. Cenšamies ceļu mērot pa purvaino apkaimi. Sastaptās vietējās iedzīvotājas apgalvo, ka šis mūsu izvēlētais ceļš nebūs mums pa spēkam, bet grupas vadītājs Mārtiņš ir optimists un nosaka, ka priekš mums tas nevar būt neuzveicams. Brienam aizvien dziļāk mežā, līdz Jānis konstatē, ka tālāk nokļūt neizdosies un nākas atgriezties sākuma punktā. Mūs aptur purvs. Atgriežamies, lai mēģinātu pa citu ceļu līdz zirgu aplūkošanai tomēr nokļūt. Jānis mēģina vēlreiz. Daļa dalībnieku iepauzē, jo nojauš, ka arī otrs mēģinājums būs neveiksmīgs. Un tā arī ir – visi atkal atgriežas sākuma punktā. Lai kā arī mēs „vēlētos” brist pa mežiem, kas brīžiem nemaz nav izbrienami, ceļu uz „Mauriņiem” mēs uzmanīgi mērojam pāri tikko iestādītām eglītēm. Tur jau mūs sagaida saimniece, un dodamies lielajā aplokā meklēt zirgus. Tie ir paslēpušies aploka tālākajā malā. Saimniece pastāsta, ka zirgi viņpusē izdara to, ko pārējā Latvijā dara kūlas dedzinātāji – tikai dabai un apkārtējiem daudz draudzīgākā veidā. Zirgi rūpējas par to, lai saimniekiem nebūtu jādedzina kūla. Zirdziņi zālīti noēd. Ar šo interesanto zirgu biznesu Veclaicenes pusē daudzi saista lielas cerības. Izejot cauri zirgu aplokam, sasniedzam šī piedzīvojumu pārgājiena gala mērķi – pareizticīgo baznīcu. Pēc tam tiek ieņemtas vietas autobusā un sākas mājupceļš. Daudzi ir noguruši, tādēļ guļ, bet pārējie dalās ceļojuma iespaidos, kā arī spēlē kārtis. Arī tā var īsināt mājupceļu. Vēl neesam nokļuvuši Rīgā, kad jau plānojam, kurp doties nākamreiz. Nākamais brauciens būs uz Zvārtes poligonu. Domājams, ka tas būs ne mazāk interesants kā šis brauciens. Kopumā šī Sirojuma laikā tika pieveikti aptuveni 40 kilometri...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais