Ceļojums uz Garda ezeru Itālijā

Dana Budreviča (ex Kūma) 19.03.2013 4 min lasīšanai 18 foto

Par Garda ezeru 25.09.-25.09.2011.

Bija saulaina maija darba diena, kad nejauši Ryanair mājas lapā ieraudzīju patīkamas cenas lidojumiem uz Bergamo. Ilgi nedomājot, biļetes uz Bergamo septembra otrai pusei tika iegādātas.

Par to, ko apskatīt un, kur pabūt, ilgi nebija jādomā…Sapņiem jātic un pa reizītei jāpiedomā pie tiem, jo, kad senos laikos skatījos otrdienas romantiskos kino, kur bieži vien darbība notika pie Gardas ezera, zināju, reiz tur nokļūšu. Tātad mērķis apskatīt Gardas ezeru.

Lidostā sagaidām savu kārtu Europcar auto nomā. Neesam vienīgie latvieši, kas metas uz auto nomu birojiem. Tā nu saņēmuši auto atslēgas, dodamies skatīt, kāds izskatās mūsu draugs FIAT Panda. Pelēka bitīte, ar nedaudz iebuktētu sānu, un nobraukumu 14 000km, ražota 2011.gada maijā :) Nav slikti. Šajā vakarā iepirkāmies Orio Center, pretim lidostā. Pārtikas veikalā iegādājāmies pārtiku, kaut gan tas bija grūti. Itāļu pārtikas izstrādājumi mani neuzrunāja. Ar diezgan lielām problēmām piekrāvām savu groziņu. Labi, ka no LV biju paņēmuši šo to līdzi . Ir jau plkst. 8 vakarā pēc LV laika, līdz ar to turpat lielveikalā arī paēdam vakariņas – picas (kur IT bez picām). Par cik pirmo reizi braucām ar īrētu auto un braucām, izmantojot tomtom, tad bija neliels uztraukumiņš. Bet beigu beigās savos apartamentos Sirmione pilsētiņā pie Gardas ezera nokļuvām ap 10 vakarā. Residenca Punta Gro, dzīvoklīša tipa apartamenti. Pirms tam biju sazvanījusi administratori, lai pabrīdinātu, ka ieradīsimies vēlu. Administratore angliski tikpat kā nerunāja, bet kaut kā jau sazinājāmies. Atslēga mūsu apartamentiem bija atstātas pastkastē, kas bija visai amizanti.

22.09. paēdam brokastis uz terases. No terases paveras skats uz dārzu, kurā aug gan palmas, gan dažādi man nezināmi koki. Putni čivina, ir silts un patīkams rīts. Šodien plāns doties uz Monte Baldo kalnu. Tātad dodamies uz pilsētiņu Malcesine, kur mūs jau gaida pacēlājs uz Monte Baldo, lai brauktu augšup kalnos. Ceļš ir pasakains ar skaistām ainavām, tik trūkst kabrioleta kā romantiskajās filmās J Ceļā paiet ilgāks laiks nekā esam plānojuši, jo braukšanas ātrums ir ap 50-60km/h. Ātrāk jau nevar pabraukt pa līkumotajiem ceļiem; kā arī ik pēc kilometra ir kāds ciematiņš. Arī uz pacēlāju jāgaida vairāk kā stunda, jo cilvēku rinda ir pāris simtu metra gara. Man jau māc nelielas šaubas, vai tiešām tur augšā būs tik skaisti, lai stāvētu tik ilgi rindā. Bet... ir pasaka. Trūkst vārdu. Par cik kādu laiku nebija būts kalnos, tad sajūtas bija īpašas. Izstaigājāmies vairāku stundu garumā, uzkāpām līdz 2132 m v.jl. Jo augstāk kāp, jo bailes lielākas, bet ziņkārība arī tik pieaug. Jāpiuebilst, ka man bērnība bija bail no augstuma, un joprojām nedaudz ir; bet laikam kalni ir tā vieta, kur aizmirstas viss. Esmu pilnīgi piekrītu teicam: par kalniem var būt skaistāki tikai kalni. Pēc garās pastaigas, izstaigājam Malcesine pilsētiņju, patika promenāde gar ezeru. Atzīšos, nogurums bija diezgan liels, jo nav pierasts ikdienā būt ne tik daudz svaigā gaisā, ne tāda fiziskā slodze. Vakariņās aizgājām tupat netālu no apartamentiem esošās picērijas. Vīna glāze un itāļu pica. Pie blakus galdiņiem jautri čalo itāļu ģimenes, pats picērijas saimnieks apkalpo viesus un aprunājas ar katru.

23.09. šodien dodamies uz Tenno ezeriņu un ciematiņu. Puse no ceļa, līdz Salo ir citādāka nekā otrpus ezeram, mazāk uz tūrismu vērsta, vairāk vērsta uz lauksaimniecību. Pēc pilsētas Salo jau sākās tūristu dzīve, un vēl tālāk uz Ziemeļiem kaitotāju, vindsērfotāju u.c. ūdensprieku baudītāju paradīze. Vējš ir, viļņi ir, tātad vindsērfotāju pilns ezers. Uz Tenno ezeriņu ir diezgan adrenalīna cienīgs serpentīns. Tenno ezerā ir smaragdzils ūdens. Ezers nemaz tik neapmeklēts nav kā man stāstīja, tūristu bija daudz un pie ezera bija nepatīkams pārsteigums – ubags, kurš diedelēja naudu no tūristiem. Bet skati uz kalniem un ezeru lika aizmirst nepatīkamo pārsteigumu. Pēc tam apskatījām gleznaino kalnu ciematiņu Tenno, ļooti patika. Sirreāla sajūta. Miers un klusums, mēs bijām vienīgie cilvēki uz šaurajām ieliņām, jo itāļiem pašiem bija pusdienu laiks. Šķīvju šķindoņa un jautras sarunas plūda pa atvērtajiem logiem. Domājām sameklēt Varone ūdensktritumu, diemžēl tomtom apskates objektus neatrada un citas kartes mums arī nebija, tā kā mazliet pamaldījušies, devāmies uz pilsētiņu Riva del Garda. Skaista pludmale, tik akmeņaina un ūdens bija diezgan auksts. Bet atvēsināties gribējās, gaisa temperatūra ap 27grādiem. Pēc Riva del Gardas devāmies uz citu gleznainu pilsētiņu – Limone Sul Garda. Apskatījām suvenīrveikaliņus, papusdienojām picērijā ar skatu uz klintīs ieskauto pilsētiņu, vērojām kuģīšu satiksmi ezerā. Atšķirībā no Rīgas, kur pa Daugavu peld nelieli, nobružāti kuģīši, Gardas ezerā to ir daudz, dažādos maršrutos un kuģi ir cits par citu lielāki. Tā kā ar kuģīšiem arī var pārvietoties no pilsētiņas uz pilsētu, nav pat vajadzīgs īrēt auto. Vakaru pavadam, baudot Itālijas vīnus un vērojot saulrietu Sirmiones pilsētas pludmalē.

24.09. pēdējā diena pie Gardas ezera. Beidzot apskatījām savu pilsētiņu Sirmione. Mūsu pilsētiņa ir ļoti pievilcīga. Nekur tik daudz strūklaku, puķu dobju, interesantas reklāmas kafejnīcām tūristu pievilināšanai nemanījām. Apskatījām Scaliger pili (13.gs.), no tās pavērās fantastiski skati uz Sirmione pilsētiņu. Aiz Scaliger pils mūs ceļš veda pa šaurām ieliņām uz Romiešu drupām, kuru vēsture es negribu iedziļināties. Bet drupas kā drupas, ar neko īpaši neatšķiras no jebkurām drupām, kas ir aplūkojamas arī pie mums. Tālāk devāmies uz safari un fauna parku. Draugam smējos, Rīgā uz Zoodārzu nevaram aiziet, nekad nesanāk laika, tad jau šeit jāizmanto iespēja. Bija karsta diena, ap 30grādi, līdz ar to pastaigāties zem tiešiem saules stariem un klausīties visu dzīvnieku ņurdēšanā bija diezgan grūti. Tāpēc pēc parku apmeklējuma izlēmām doties uz Lazise pilsētu un meklēt pludmali, kur atveldzēties. Kā rezultātā Bergamo apskati atlikām uz citu reizi. Lazise pludmale ir pašā centrā, turpat ir tirgotāju-kafejnīcu ieliņas ar jauku atmosfēru. Nākamā rītā ir agrais lidojums uz Rīgu, tāpēc esam noīrējuši viesnīcu 10km attālumā no Bergamo lidostas.

Šis bija mūsu otrais ceļojums, kurā devāmies paši un noteikti ne pēdējais. Jo pašiem ceļot tomēr ir gan izdevīgāk, gan daudz ērtāk. Un Itālijā mēs noteikti atgriezīsimies, jo Itālija mani fascine visvairāk no visām valstīm, kurās esmu bijusi.