Salsas un skumju sala

30.04.2008
29 min lasīšanai
53 foto

Pirms lasāt tālāk Ir droši vien daudz iemeslu, kāpēc cilvēki vēlas braukt uz Kubu, bet kopumā es teiktu – nebrauciet, ja vien 1) neprotat spāņu valodu, un 2) jums nav nopietna interese par šīs zemes kultūru - mūziku un dejām. Pasaulē ir daudz tropu un subtropu valstu, un daudz pludmaļu, uz kurieni var aizlidot par līdzīgu cenu, un saņemt pretī labāku servisu par savu naudu. Tā nav lēta zeme, jo no vistuvākā kaimiņa ASV neko ievest nevar, tādēļ visas importa preces ir ļoti dārgas, turklāt visu tirdzniecību kontrolē valsts. Turklāt gandrīz jebkurš tēriņš Kubā tieši vai netieši atbalsta autoritāru režīmu. Mēs paši esam pārdzīvojuši padomju laikus, un nekādu jaunu eksotiku tur neieraudzīsim. Ja tomēr padomju laiki nav piedzīvoti vai ir mazohistiska vēlme tur atgriezties, to var izdarīt arī mūsu austrumu kaimiņvalstīs. Ja atskaita mūziku, dejas un spāņu valodu, pie Melnās jūras Soču apkaimē var izbaudīt tieši to pašu ceļojuma pagātnē sajūtas un siltas jūras apvienojumu kā Kubā. Krievijā ir tieši tāda pati policejiska, birorātiska un nesakārtota valsts, tikai kubiešiem nav paveicies ar tādiem dabas resursiem kā krieviem, tādēļ visa infrastruktūra un arhitektūra ir nolaista līdz daudz trakākai pakāpei. Ir divi veidi kā pabūt Kubā. Pirmā iespēja ir izmantot kādu no daudzajiem ārzemju tūrsma firmu piedāvājumiem apmesties piekrastes kūrortu „viss iekļauts” viesnīcā, otra ir apceļot salu paša spēkiem. Ārzemju tūrisma firmās, it sevišķi nesezonā var atrast arī samērā lētus piedāvājumus, bet kopumā pirmais variants būs dārgāks. Turklāt visi kūrorti pieder valstij. Tā trūkums ir arī tāds, ka bez papildus izdevumiem par transportu un nakšņošanu nav iespējams apskatīt valsti un tās iedzīvotājus, jo kūrorti lielākoties izvietoti nomaļās vietās, kur bez apkalpojošā personāla tikpat kā nav citu vietējo, un bieži pat ielidošana un izlidošana notiek no kūrortam tuvas lidostiņas, nevis caur Havanu vai kādu pilsētu. Populārākais un lielākais kūrorts Varadero, šķiet, ir arī civilizācijai tuvākais – tas atrodas 80km attālumā no Havanas un netālu no nelielas provinces galvaspilsētas Matansas. Otrs veids ir apceļot Kubu pašu spēkiem, kā to izvēlējāmies darīt mēs. Tādā gadījumā nepieciešams nopirkt grāmatu-ceļvedi, mūsu izmantoto Lonely Planet, vai līdzīgu. (Šāds ceļojuma apraksts nekad neaizstās ceļvedī uzkrāto informācijas daudzumu!) Pašiem plānojot ceļojumu, visticamākais, izvēlēsieties lētāko un interesantāko naktsmītnes veidu – pansiju pie vietējiem iedzīvotājiem (casa particular), kas ir viens no retajiem atļautajiem privātās uzņēmējdarbības veidiem valstī. Vietējie iedzīvotāji drīkst izīrēt ceļotājiem istabu no sava dzīvokļa vai mājas un piedāvāt ēdināšanu, par to maksājot valstij nodokli, neatkarīgi no tā vai kāds viņu pakalpojumus izmanto vai ne. Šīs pansijas ir sākot no vienas no istabām divistabu dzīvoklī dzelsbetona paneļu mājā, līdz pat atsevišķam dzīvoklim vai mājas daļai ar savu ieeju. Parasti tur būs gaisa kondicionētājs (vecs, krievu), atsevišķa tualete un vannas istaba ar elektrisku ūdens sildītāju. Tikšana uz turieni un ierašanās Kubā Uz Kubu no Eiropas lido diezgan daudzas aviokompānijas. No Frankfurtes Condor un LTU, no Amsterdamas Martinair, no Parīzes AirFrance un AirEuropa, no Madrides Iberworld, Cubana un AirEuropa, no Londonas Virgin Atlantic, Cubana un AirEuropa. Šovasar vislētākā kombinācija, šķiet, bija Cubana caur Londonu, jo, savlaicīgi rezervējot, bija iespējams lēti aizlidot ar AirBaltic. RyanAir neizvēlējāmies, jo tie nelido uz Getviku, un būtu jākratās cauri vai visapkārt visai Londonai. Cubana ir Kubas nacionālā aviolīnija, taču lidmašīnu, ar kuru lidojām mēs, apkalpoja kompānija AirEuropa, un kvalitāte bija normāla, vienīgi ēdienu porcijas nebija pārāk lielas. Mūsu ceļojuma maršruta plānošanā izmantojām to, ka Cubana lidojums turpceļā vispirms apstājas Olgvinā un tikai tad turpinās uz Havanu. Tādēļ mēs salu apceļojām virzienā no austrumiem uz rietumiem, ietaupot sev vienu nogurdinošu pārbraucienu vai dārgu iekšējo lidojumu, kas mums būtu jāveic, ja ceļojums gan sāktos, gan beigtos Havanā. Galvenie pieturas punkti bija Olgvina, Santjago de Kuba, Sierra Maestra kalni, atkal Santjago de Kuba, Kamagveja, Trinidada, Havana. Vīzas: īslaicīgiem tūrisma braucieniem (ja nemaldos līdz diviem mēnešiem), nav nepieciešama vīza, bet ir jāiegādājas tāda tūristu karte, ko piedāvā tūristu aģentūras un aviosabiedrības. Latvijā to it kā varot nopirkt Kolumbā, vai arī lidostā caur kuru tiek lidots uz Kubu. Mēs pirkām Getvikas lidostā, un maksāja tas 30 GBP katram. Žurnālistiem un biznesa ceļotājiem vīzas ir jākārto. Potes: Kā jau pirms eksotisku valstu apmeklējuma, vēlams aiziet uz Valsts infektoloģijas centra konsultāciju ar savu potēšanās pasi, lai noskaidrotu, vai nav nepieciešams vakcinēties pret kādu no tur sastopamajām slimībām. Jāatceras, ka ir lietas, ko Kubā ievest nevar, pilnu sarakstu var uzzināt viņu muitas mājas lapā. Tāpat somas jāpako uzmanīgi, vērtīgas lietas ārkabatās neliekot (man izzaga kabatas nazi, elektrisko bārdas skuvekli, un smaržas), un, ja ir iespēja, vislabāk būtu visu somu iepakot plēvē. Lai nebūtu pēc tam lieki jāmeklē pa pilsētu, kur samainīt naudu, ieteicams vismaz daļu samainīt lidostā pēc pasu kontroles. Uzreiz iznākot no muitas jūs apsēdīs vietējie. Ja negribat dot dzeramnaudu, neļaujiet nest somas. No lidostām nav normāla sabiedriskā transporta, un nākas izmantot taksometrus. Olgvinā mēs samaksājām 10 cuc, kas bija nedaudz par daudz. Ja spāniski nerunājat vai runājat slikti, parasti kāds no taksistiem vismaz drusku runās angliski. Ja jums vēl nav rezervācijas pansijā, tad taksists noteikti tādu piedāvās, bet pirms piekrītat braukt uzreiz noprecizējiet cenu. Valūta Kubā apgrozībā ir divu veidu naudaszīmes: konvertējamie peso un nacionālie peso. Konvertējamos peso (apzīmē ar CUC, sarunvalodā arī sauc par dolar) jūs iegūsiet samainot naudu bankā vai Cadeca, valsts oficiālajā valūtas maiņas kantorī, un ar šīm naudaszīmēm arī lielākoties visur maksāsiet. Par eiro var iegūt apmēram 1,1 konvertējamo peso. Vietējie iedzīvotāji, savukārt, algas saņem nacionālajos peso (apzīmē CUP, MN, p), kas ir 24 reizes nevērtīgāki. Algas ir no 150 līdz 500 MN mēnesī, savukārt visas importa preces ir nopērkamas tikai par CUC, tā ka spriediet paši. Reāli tūristus nacionālie peso varētu interesēt tikai tāpēc, lai nopirktu augļus un saldējumu, un dažos citos retos gadījumos. Vai ja tiešām dikti gribas ietaupīt – aizdomīgā izskata hamburgerus un picas uz ielām. To pašu saldējumu var pirkt arī dodot CUC un jums izdos CUP – viens no veidiem kā tikt pie nacionālās naudas. Lieki piebilst, ka naudu vienmēr jāmaina tikai bankā. Vienmēr jāpatur prātā atšķirība starp šīm divām valūtām, jo izplatīts triks ir mēģināt tūristiem pret konvertējamo peso iemainīt nacionālo, it sevišķi trīspeso naudiņas ar ČeGevaras portretu. Tāpat vienmēr, ja ir kaut mazākās šaubas, jāpārprasa vai cena ir konvertējamajā vai nacionālajā naudā. Veikalos, kur ir kaut mazākā izvēle, tie parasti būs CUC, un tas kaut kur būs uzrakstīts. Veikalos pie kases vienmēr skaitiet līdzi, un pārbaudiet izdoto atlikumu. Naudu līdzi var ņemt gan skaidrā, gan kredītkartēs. Lielākajās pilsētās ir bankomāti, un naudu no kredītkartēm var noņemt arī banku filiālēs, kas, iespējams, ir pat drošāk. Skaidrā naudā vēlams ņemt eiro, jo dolāram tiek piemērots kaut kāds uzcenojums. Jineteros Kā lielākajā daļā mazāk turīgo pasaules valstu, arī Kubā ir vesela šķira cilvēku, kuru iztikas avots ir naudas iegūšana no tūristiem. Tiek mēģināts pārdot nelegālus cigārus, aizvest parādīt restorānu vai pansiju (par ko viņi saņem komisiju no īpašnieka, ko tas pieskaita cenai), pieprasīt naudu par mašīnas pieskatīšanu, spēlēt kādu mūzikas instrumentu vai vienkārši diedelēt. Citi vienkārši izturas draudzīgi un mēģina iepazīties, lai kopīgi kaut kur ietu izklaidēties, protams uz jūsu rēķina. Visus šos cilvēkus Kubā dēvē par jineteros. Acīmredzot latviešiem tādu cilvēku nekad nav bijis pārāk daudz, un es nekādi nevaru piemeklēt atbilstošu vārdu latviski:) Taisnības labad gan jāsaka, ka ir, protams, arī kubieši, kas necentīsies jūs izmantot kā staigājošu bankomātu. Jineteros ir laikam jau pats pirmais punkts Kubas negatīvo lietu sarakstā, otrais būtu sociālisma ekonomikā valdošais, jaunpienācējiem grūti izprotamais bardaks. Mēģināšu aprakstīt lietas, ko iemācījāmies šajā sakarā. Olgvina Olgvina lepni sevi dēvē par parku pilsētu, bet visus tos centra skvēriņus var apskatīt pus dienā. Pilsētas centrālās ielas ir Manduley un Maceo avēnijas, un lielākoties ir Kubai raksturīgais kvadrātveida kvartālu izvietojums, tā ka orientēties ir viegli. Pat Olgvinas pašā centrā nav daudz jineteros, izņemot vienu veci, kas centrālajā laukumā mēģināja triku ar naudas maiņu. Iesaku arī uzkāpt Krusta pakalnā (Loma de la Cruz) pilsētas ziemeļos, no kura paveras labs skats uz pilsētu. Augšā ir arī restorāns, tikai neierodieties pārāk agri. Pirms pulksten divpadsmitiem Kubā var būt grūti atrast kaut ko ēdamu normālos restorānos un vienīgā izeja ir par peso nopērkamās ēdamlietas uz ielām. Tādēļ iesaku iepriekšējā vakarā brokastis pasūtīt pansijā. Saprātīga cena būtu 5 CUC uz diviem, un parasti pasniedz sagrieztus augļus, kafiju, svaigi spiestu sulu, ceptas olas vai omleti un bulciņas. Citreiz var dabūt arī kaut ko papildus – rīsus vai vārītas zaļās pupiņas vai kādus dārzeņus. Viss atkarīgs no tā, ko saimniece var nopirkt. Vienīgais restorāns, ko izmēģinājām Olgvinā bija DiMar – maza, bet patīkama vieta, kas piedāvā jūras ēdienus. Jūras velšu risoto bija ļoti garšīgs un kopā ar glāzi vīna un salātiem samaksājām 8 cuc. Starppilsētu autoosta atrodas kādu 15 minūšu gājienā no centra. Ja braucat ar taksi, tad par kādiem 3 cuc būtu normāli. Biļetes uz Viazul autobusu nepārdod autoostā, tās ir jāpērk no šofera. Lonely Planet ceļvedī uzrādītās cenas nav mainījušās un līdz Santjago maksā 11 cuc. Ja jums nav rezervēta pansija Santjago, varat dabūt adresi no savas Olgvinas pansijas saimnieces, vai arī no vairākiem vīriem autoostā, kuri izdala savu paziņu vizītkartes. Santjago de Kuba Otrā lielākā pilsēta valstī ar 450 tūkstošiem iedzīvotāju ir vienīgā, kas bez Havanas atstāj lielas pilsētas iespaidu. Tā ir ostas pilsēta, kas atrodas līča krastā apmēram 10km no Karību jūras Kubas dienvidu piekrastē. Savulaik, kad valstī bija mazāk provinču, tā bija austrumu provinces galvaspilsēta. Santjago starppilsētu autoosta atrodas pie Revolūcijas laukuma visai tālu no centra pilsētas ziemeļu daļā, tādēļ nokļūšanai uz pansiju nāksies ņemt taksi. Noteikti jākaulējas un līdz centram jāmaksā trīs, maksimums 5 cuc. Dzīvesvieta Santjago jau bija sarunāta caur internetu un mājas saimniece mūs sagaidīja pie autoostas. Varu mājas saimnieci ieteikt, jo lai gan māja atradās 10-15 minūšu gājienā no centra, to atsvēra tas, ka viņa necentās par katru sīkumu no mums noslaukt naudu un mēs mierīgi varējām vārīt savu tēju, uzpildīt filtrēta ūdens pudeles (nevārītu vai nefiltrētu krāna ūdeni Kubā nav vēlams dzert). It kā sīkumi, bet pie viņas patiešām jutāmies kā mājās. Turklāt viņa runā krieviski un angliski, kas arī ir retums. Lūk, viņas adrese: Eulogia Coureaux Robaina Calle Mariano Corona 54 eulogia@fch.uo.edu.cu Santjago pavadījām nedaudz vairāk par nedēļu. Katru dienu no rīta man bija perkusiju nodarbības, pa dienu pirmās trīs dienas apskatījām pilsētu, bet vakaros gājām uz koncertiem vai deju klubiem dejot salsu. Jūlijs, neskatoties uz lielo karstumu, ir labs mēnesis Santjago apmeklējumam, jo mēneša pirmajā nedēļā ik gadu notiek Karību kultūras festivāls, kura ietvaros vakaros vairākās vietās uz ielām un laukumos spēlē grupas no Karību reģiona valstīm, notiek vairākas parādes, paralēli rit Afro-Karību kultūrai veltīta zinātniska konference. Savukārt Jūlija pēdējā nedēļā notiek Santjago karnevāls, kas esot Kubas lielākais un slavenākais. Kubā ir ne mazāk senas ielu karnevālu tradīcijas kā Brazīlijā, taču tie nav tik komercializēti un līdz ar to nav tik iespaidīgi un populāri. Karnevāla mūziku sauc konga, un no šī vārda arī nāk visā pasaulē lietotais bungu nosaukums, lai gan kubieši tās sauc par las tumbadoras, un kongu īstenībā uz tām nemaz nespēlē, jo izmanto vieglāk pārnēsājamus instrumentus. Santjago vēsturiskais centrs ir ap Aguilera ielu, kas savieno Parque Cespedes (tāds kā centrālais laukums), Plaza de Dolores un Plaza de Marte. Tajā ir kādām pāris dienām pietiekami daudz muzeju un citu apskates objektu. Santjago centrālajās vietās netrūkst jineteros, bet tūristu pārāk daudz nav, acīmredzot tāpēc, ka Santjago tuvumā nav pludmales kūrortu. Ja ir vēlme izbēgt no pilsētas drūzmas, nebraucot uz patālo Parque Baconao (vismaz 30km), tad par 10 cuc (kas ietver 5 cuc atlaidi ēšanai restorānā) var izmantot Hotel Santiago peldbaseinus. Bārs turpat blakus, nav cilvēku pūļu un jineteros. Santjago, šķiet, ārpus mājas mājas vislabāk paēdām Hotel Santiago. Vēl daudz restorānu ir ap Plaza Dolores, taču tie, kurus izmēģinājām, atstāja vidēju iespaidu. Pusdienot pie āra galdiņiem laukumā izrādījās ne pārāk laba doma, jo tad laiku pa laikam kāds nāk klāt spēlēt ģitāru, bungas vai vienkārši diedelēt, un mierīgi paēst ir grūti. Vēl jāpiezīmē, ka, ja kāda iestāde saucas restorāns, tā ir valsts īpašumā. Privāti ēdināšanas biznesi saucas paladar, un tie atrodas vietējo iedzīvotāju mājās, dzīvokļos un patio, nereti bez jebkādas izkārtnes, un tajos bieži var paēst garšīgāk kā restorānos, taču to ir samērā maz, jo to īpašniekiem ir jāmaksā lieli nodokļi. Viens no labākajiem deju klubiem ir Casa de la Trova blakus Parque Cespedes, tur vienmēr skan kvalitatīva tradicionālā mūzika. Vēl ir Casa de la Musica, tikai tā vairs neatrodas tur, kur norādīts Lonely Planet, bet gan uz M.Corona ielas kvartālu no Parque Cespedes. Tur spēlē gan dzīvo mūziku, gan dīdžejs. Ieejas maksa gan tur, gan Casa de la Trova ir 3 cuc, un tikpat izmaksā kokteilis. Limonāde maksā 1 cuc. Deju klubos dabūjamie kokteiļi ir sliktas kvalitātes, un, ja esat vairāk cilvēku, lētāk un labāk būs ņemt pudeli ruma un atsevišķi kolu vai ko citu. Lielākoties Kubā spēlē sonus, bolero un citus tradicionālos žanrus mazos sastāvos. Tā ir mūzika, ko pasaule pazīst no Buena Vista Social Club, vai teiksim Rīgā pabijušā Eliades Ochoa. Salsa ir vēlāk attīstījusies no sona, bet muzikālais pamats ir tas pats, un pie tradicionālās mūzikas to lieliski var dejot. Protams, ja kubas mūzika nav jūsu aizraušanās, tad katrā pilsētā dzirdēt citu Chan Chan vai El Cuarto de Tula versiju varētu kļūt apnicīgi. Nav tā, ka visi tur kā traki dejotu salsu. Lai gan Karību festivāla laikā dejoja pat uz ielām, lielākoties tas notiek dažos klubiņos. Liela daļa cilvēku māk tikai dažas kustības, taču netrūkst arī labu dejotāju, tādu, kas speciāli trennējas un ar to nodarbojas. Nu gluži kā pie mums. Dejo ļoti dažādi – daudzi dejo uz viens, eiropas stilā, bet daudzi dejo arī uz divi. Jauniešu vidū ir ļoti populārs reggaeton, kas ir pilnīgi cita mūzika ar citām kustībām, un man ne pārāk patīk. Nereti apmeklējot mazākus koncertus nākas nokļūt ģimeniskā atmosfērā, kur zālē esošie ir mūziķu ģimenes locekļi, radi un draugi. Mums bija labs šāda tipa vakars klubiņā Teatro Macumba uz J.Saco ielas uzreiz pa kreisi no M.Corona. Tāpat ir vērts vismaz vienu reizi apmeklēt kādu peña – tie ir pasākumi, kuros savācas vietējie, arī profesionāli mūziķi,bet lielākoties entuziasti, un muzicē un dzied. Santjago nokļuvām Casa de Tradiciones, kur piektdienas vakaros ir peña de trova – improvizēts pasākums, kurā dzied dziesmas tikai balsī vai ar ģitāras pavadījumu, pārsvarā bolero žanrā. Ir skaisti vērot, kā garmatainu jaunekli pie mikrofona nomaina vecs vīrs vai kundze labākajos gados, klātesošie viens otru pazīst un uzmundrina, skan joki un nopietnas dziesmas. Šajos pasākumos arī ir viena no labākajām iespējām parunāt un padejot ar īstiem kubiešiem nevis jineteros. Tāpat noteikti ir vērts vismaz reizi redzēt afrokubiešu reliģiskos rituālus un uzzināt ko vairāk par šīm reliģijām. Publiski pieejama vieta ir Casa de las Religiones Vista Allegre rajonā, kurš arī ir apskatīšanas vērts, jo šeit pirms revolūcijas dzīvoja pilsētas bagātā elite. Populārākā, bet ne vienīgā reliģija saucas Santeria, kas ir no Nigērijas nākušo Yoruba tautu reliģija ar katolicisma elementiem. Santeria rituālos notiek dziedāšana, bungu spēle un dejas par godu dažādām dievībām – orichas. Karību kultūras festivāla ietvaros mēs apmeklējām vienu šādu vakaru, kurā tika arī upurēti dzīvnieki, un rituāla dejās tika rādīti dažādi triki – bīstama paskata rotaļas ar stikliem, nažiem un citiem priekšmetiem, kas acīmredzot demonstrēja, kādas spējas cilvēkam var piešķirt orichas. Santjago apkaime Nedēļas otrajā pusē noīrējām motorolleru un apskatījām pilsētas apkaimi, kurā netrūkst vietiņu, ko redzēt. Motorollera īre maksā sākot no 22 cuc dienā (4 dienām 20 cuc dienā), kas ir krietni mazāk par lētāko automašīnas īres piedāvājumu (55 cuc dienā), un degvielas patēriņš ir visai neliels, turklāt tajā drīkst liet nedaudz lētāko parasto benzīnu (automašīnām jāizmanto augstākas kvalitātes speciālais). Noteikti ir vērts aizbraukt uz Castillo de San Pedro del Morro (ieeja 4 cuc) – cietoksni pie Santjago līča ieejas, kas aizsargāja pilsētu no pirātu uzbrukumiem, un ir viens no vislabāk saglabātajiem Spāņu militārās arhitektūras paraugiem Karību reģionā. Klints raga pašā augšā ir bāka, no kuras paveras burvīgs skats, un pats cietoksnis pakāpienveidīgi nolaižas līdz pat jūrai. Tajā atrodas arī militārai vēsturei veltīts muzejs. Nedaudz uz pilsētas pusi no cietokšņa atrodas Estrelita pludmale, taču to neiesaku, jo tā ir maza, akmeņaina, un netīra, turklāt tajā nedežurē milicija, tāpēc neizbēgami nāksies kādam maksāt par mantu „pieskatīšanu”. Pa ceļam uz cietoksni paveras skaists skats no Punta Gorda, un no Ciudamar ir iespējams ar prāmi pārbraukt uz otru līča pusi, kā arī apmeklēt saliņu līča vidū. Otra tuvākā pludmale ir Playa Siboney ap 20km uz austrumiem no Santjago (30-40 minūtes ar motorolleru), ap kuru ir neliels ciematiņš. Pludmale ir neliela, pārsimts metrus gara, rupjām, pelēkām smiltīm klāta. Transporta novietošana maksā vienu cuc, pludmalē tuvāk pie ieejas ir miliči, tādēļ papildus nevienam par pieskatīšanu nebūtu jāmaksā. Pludmales krēslus var dabūt par 1 cuc bārā pa labi no ieejas. Tur apgrozās pārsvarā tomēr vietējie, daudzi piedāvās atnest pludmales krēslu, kaut ko pārdot – pārsvarā par peso tirgo vārītu kukurūzu, ličī augļus, dzeramos kokosriekstus – tomēr, ja iegrimsiet kādā lasāmvielā, neviens netraucēs. Pusdienojām restorānā „La Rueda”, kas izmaksāja ap 10 cuc un bija garšīgi, tikai lielākā daļa no ēdienkartes nebija dabūjama, ēdām „cūkas steiku”, reāli - karbonādi. Nākošajā dienā devāmies uz otru pusi – apmēram 15km uz rietumiem no Santjago Sierra Maestra kalnu grēdas sākumā atrodas ciemats El Cobre, kas izveidojies ap tagad slēgtām vara raktuvēm. Tajā atrodas Kobres Bazilika, nozīmīgs Kubas katoļu svētceļojumu mērķis, jo tajā glabājas Kubas aizbildnes Svētās Žēlsirdības Jaunavas tēls. Uz Kovri var aizbraukt gan pa Santjago apvedceļu, gan arī pa mazāku un tukšāku celiņu, kas ir Avenida de las Americas turpinājums. Bez bazilikas Kovrē ir vērts apskatīt arī kalna galā pie vara raktuvēm novietoto Monumento al Cimarron (burtiski - piemineklis izbēgušajiem vergiem), kas ir veltīts 17.gs vergu sacelšanās dalībniekiem šajās raktuvēs. Piemineklis ir interesants ar to, ka tas veidots, izmantojot afrokubiešu reliģijām nozīmīgus tēlus – katlu, cilvēka roku, zirga un vērša galvu, un tādēļ mēdz arī kalpot kā altāris. Tajā iemesta monēta, ruma šalts vai dzīvnieka kauls nesot laimi. Pēdējais ceļamērķis Santjago apkaimē bija Gran Piedra, augstākā virsotne kalnu grēdā, kas stiepjas austrumos no Santjago uz Gvantanamo pusi. Tā nosaukta par Lielo akmeni tāpēc, ka virsotnē ~1200m augstumā atrodas milzīgs klintsbluķis uz kuru ved 460 pakāpienu kāpnītes. Virsotne atrodas apmēram 20km no Santjago un ceļš uz to ir visai stāvs. Vienam cilvēkam ar motorolleri nebūs problēmu, taču vienam no mums kādās piecās stāvākajās vietās nācās kāpt nost un iet ar kājām. Uz šejieni ir jāizbrauc cik agri vien iespējams, jo mākoņi savelkas jau pirms pusdienas, taču agrā rītā skats uz jūru ir brīnišķīgs. Pie virsotnes ir viesnīca, tomēr nekādu atzīmētu taku apkaimē nav, taču iespējams, ka uz savu roku var atrast pastaigu maršutus. Pāris kilometrus jeb 15minūšu gājiena attālumā no Gran Piedra atrodas bijušā kafijas plantācijā iekārtots neliels, bet glīts muzejs, taču ceļš uz to ir neasfaltēts un bedrains, tāpēc ar motorolleru tur braukt neiesakām. Sierra Maestra un Pico Turquino Sierra Maestra ir augstākā Kubas kalnu grēda, kas gar jūru stiepjas vairāk kā simts kilometru garumā uz rietumiem no Santjago, kulminējot 1972m augstajā Pico Turquino virsotnē. Taka uz šo virsotni ved no divām pusēm – no Las Cuevas pie jūras, un no Santo Domingo ziemeļu pusē. Ceļojumu aģentūrās Santjago tika piedāvāta tikai vienas dienas ekskursija uz Pico Turquino par 80 cuc no cilvēka, taču mums tas likās dārgi priekš vienas dienas un fiziski pārāk grūti. Pagājušā gada viesuļvētras sekas Las Cuevas pusē vēlaizvien nav pilnībā novērstas, tādēļ taka no turienes ir slēgta, un vienīgais ceļš ir caur Bayamo, Bartolome Maso un Santo Domingo. Viazul autobuss uz Baijamo atiet tikai pēcpusdienā tāpēc izlēmām izmēģināt kravas automašīnu. Mašīnas uz Baijamo atiet no Avenida los Liberdadores pāris kvartālus uz centra pusi no Viazul stacijas. Nekādas acīmredzamas norādes par pieturu nav, jājautā vietējiem. „Izpalīdzīgie” puiši, kas mums parādīja pieturu, mūs iesēdināja vadītāja kabīnē un pieprasīja sākumā 10 cuc no katra (salīdzinājumam Viazul maksā 7), un cena pakāpeniski nokritās līdz četriem, bet tad mēs uzzinājām, ka kravas kastē ir jāmaksā 20 peso (0,75 cuc), un pārvācāmies uz turieni. Ceļojums kravas kastē, kur paralēli bortiem katrā pusē izvietoti divi gari metāla soli, sākumā nebija nekas traks. Taču tad sākās lietus, un cilvēki no malējiem soliem sāka spiesties uz vidu – kastei ir tikai jumts, bet nav logu. Baijamo mums bija apmēram stunda laika līdz autobusam uz Bartolome Maso (1,3 peso), vietu vistuvāk kalniem uz kuru varēja aizbraukt ar sabiedrisko transportu. Mēģinājām atrast kādu vietu netālu no autostacijas, kur izņemt naudu un nopirkt vēl kaut ko ēdamu. Iepriekšējā dienā gan bijām sapirkušies ēdamo Santjago, jo ceļvedī izlasījām, ka kalnos nebūs ko ēst. Kā vēlāk izrādījās, tas nebija tiesa. Jebkurā gadījumā veikalu Las Novedades mēs neatradām ceļvedī norādītajā vietā, un Banco Financiere International vietā bija Cadeca, kurā naudu no kartes noņemt nevar. Autobuss uz Bartolome Maso bija ļoti piebāzts, bet ceļš nedaudz ilgāks par stundu. Ierodoties Bartolome Maso, uzreiz jāiet taisni pa centrālo ielu uz priekšu un pirmajā lielajā krustojumā pa kreisi. Tas būs ceļš uz Santo Domingo – vietu jau nedaudz kalnos, kur atrodas viesnīca un Pico Turquino Nacionālā parka birojs, kur tad arī var sarunāt ekskursijas, jo bez gida pavadības parka teritorijā iet ir aizliegts. Pie ciemata beigām šī ceļa labajā pusē atrodas Motel Balcon de la Sierra, kurā var sarunāt taksometru uz Santo Domingo, kas brauc pēc skaitītāja un izmaksā apmēram 10 cuc. Tāpat vairākas reizes dienā tur iet kravas mašīnas, kas it kā domātas vietējiem un parka darbiniekiem, bet ar kurām arī var aizbraukt. Nakšņošana Villa Santo Domingo bija 37 cuc par divvietīgu mājiņu, taču tās vismaz ir labi izremontētas, un cenā ir arī iekļautas brokastis. Vakariņas var paēst restorānā, kas izmaksās parastos apmēram 10cuc, un kvalitāte ir laba. No Santo Domingo kalnos iet 5km asfaltēta ceļa, kas ir stāvākais Kubā. Ja vēlaties ietaupīt laiku vai nemocīties, tad par 5 cuc no cilvēka iespējams sarunāt taksometru līdz ceļa beigām – Alto del Naranjo skatu laukumam no kura sākas divas takas – pa labi uz Comandancia la Plata, F.Kastro revolūcijas laika štābu-muzeju, un pa kreisi – uz Pico Turquino. Ieeja parkā maksā 33cuc no cilvēka. Papildus tam tiek ieteikts maksāt dzeramnaudu gidam, kurš, neskatoties uz šīm dārgajām ieejas maksām, saņem tikai 200 peso mēnesī. Ceļveža ieteikums par to, ka līdzi ir jāstiepj ēdamais, nav īsti pareizs. Ēdamo līdzi nest var gids, tikai tas iepriekš jāsarunā, un, ja runa ir tikai par augļiem, tad par to papildus nav jāmaksā. Paēst ir iespējams arī Pico Joaquin apmetnē, pusdienas izmaksā 3-8 cuc, un porcija bija tik milzīga, ka brokastīs mēs ēdām congri no vakariņām, par to neko papildus nemaksājot. Vienīgi par pusdienām vēlams pajautāt jau parka birojā, jo iespējams apmetnē nav kādu produktu un tos tad var uznest gids. Jāmaksā arī ir nokāpjot lejā, parka birojā. Kāpiens uz virsotni ir grūts. Taka vijas uz augšu un leju pa kalnu korēm cauri tropiskajiem mežiem, taču pēc pagājušā gada viesuļvētrām daudzviet koki uz korēm ir aplauzti un nākas iet zem tiešas saules, tāpēc jo agrāk iziesiet, jo vieglāk būs, turklāt pēcpusdienās bieži līst. Ceļš līdz Pico Joaquin apmetnei ir apmēram 5 stundas, no apmetnes līdz Pico Turquino un atpakaļ vēl apmēram 4 stundas. No pašas virsotnes nekāds skats nepaveras, tā ir vienkārši mežā izcirsts laukumiņš, taču pa ceļam netrūkst vietu, no kurienes paveras burvīgas džungļu ielejas. Nakšņot apmetnē var pirms vai pēc virsotnes. Ceļvedis brīdina, ka naktīs ir vēsi, taču arī tas nav taisnība – jūlijā ir drusku zem 20 grādiem, pa dienu 26-27. Autobuss atpakaļ no Bartolome Maso uz Baijamo atiet 15:00, un pēc tā pienākšanas Baijamo ir vēl divas kravas mašīnas uz Santjago. Diemžēl mums nācās doties ar Viazul, jo mēs uzreiz nesapratām sistēmu Baijamo autoostā. Uzgaidāmajā zālē atrodas vairākas rindas ar krēsliem, un katras rindas galā uz krēsla ir uzrakstīts pilsētas nosaukums. Santjago, piemēram, ir otrā rinda no beigām. Ir jāiet uz zāles tālāko galu, kur drūzmējas cilvēki un jājautā „el ultimo” – pēdējais. Tad jāstāv rindā. Kad pienāk autobuss vai kravas mašīna, cilvēki pieceļas no krēsliem un rindas galā pienāk cilvēks un sāk dalīt tādus kā rindas talonus, kurus cilvēki paņem un uzrāda pie izejas uz platformu. Cilvēki ar priekšrocībām, piemēram, studenti vai grūtnieces šos talonus var saņemt kasē, bet kasē biļetes nepārdod – nauda ir jāmaksā autobusā. Pēc Sierra Maestra kāpiena dienu atpūtāmies Santjago un to izmantoju, lai nopirktu jaunu ādu savam bongo, un ar sava skolotāja Hoakina palīdzību to nomainītu. Ādas uzvilkšanai bija nepieciešams jauns metāla gredzens, tāpēc iegriezāmies pie viena bungu meistara, lai to izgatavotu. Mūzikas instrumentu un suvenīru tirdziņš atrodas uz Heredia ielas divus kvartālus no Parque Cespedes pie Karnevāla muzeja. Tur es redzēju vissmukākos chequeres (no izžāvēta ķirbja izgatavots instruments), bet pažēloju naudu un Trinidadā un Havanā vairs nebija tik lieli un smuki. Kamagveja Neskatoties uz savu trešās Kubas lielākās pilsētas statusu, Kamagveja (Camaguey) līdzīgi Olgvinai ir klusa provinces galvaspilsēta, kurai retais vēlēsies veltīt vairāk par pāris dienām. Mēs tajā pavadījām pusotru dienu, un tas bija pietiekami, lai apskatītu samērā kārtīgo vecpilsētu, kā arī tirgu un parku pie upes. Kamagvejas Casa de la Trova ir zem atklātas debess, tajā ieeja ir 5 cuc, bet iekļaujot vienu kokteili vai citu dzērienu, un dzīvā mūzika iegadījās laba. Otrā vakarā, gaidot nakts autobusu uz Trinidadu, iegājām Patio Colonial, arī zem klajas debess, kur pēc dīdžeja 23:00 sākās „šov programma”. Lielu daļu no tās aizņēma par transvestītu pārģērbies komiķis, kurš bārstīja jokus ļoti ātrā spāņu valodā. Pirmajā vakarā izmēģinājām vietu uz Kamagvejas centrālās ielas, La Republica, kuras izkārtne vēstīja „buena offerta en moneda nacional” (labs piedāvājums nacionālajā valūtā). Lai arī samaksājām tiešām maz, tas bija briesmīgi – ar vecu speķi savārīti rīsi, negaršīgs aknu strogonovs un krāna ūdens. Tas mūs atturēja no peso ēdnīcām visu atlikušo ceļojuma laiku. Nākošajā vakarā devāmies uz restorānu El Ovejito (aitiņa) pie jauki atjaunā Plaza Carmen, kur par ~10cuc dabūjām garšīgu, taču priekš Kubas samērā nelielu kapātas jēra gaļas porciju. Trinidada Trinidada ir neliela pilsētiņa Kubas vidusdaļā netālu no dienvidu piekrastes. Tās koloniālā vecpilsēta ir labi saglabājusies, tādēļ tā ir iekļauta UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā, un tūristu labi apmeklēta. Trinidadas apkaimē arī ir pietiekami daudz apskates objektu, lai šeit varētu pavadīt vismaz pāris piesātinātas dienas vai laisku nedēļu. Trinidadā mēs vakariņojām Paladar Estela netālu no Plaza Mayor, un tur bija tik milzīgas comida criolla porcijas (8 cuc), ka mierīgi varēja paēst no pusporcijas. Visaktīvākā naktsdzīve notiek rajonā ap Plaza Mayor. Uz kāpnēm pie Casa de la Musica skan tradicionālā mūzika, un, tā kā nav ieejas maksas, tur ir visvairāk cilvēku. Iekšpusē par 1 cuc var pakratīties reggaeton ritmosNetālu ir arī Casa de la Trova, savukārt nedaudz tālāk uz Maceo ielas ir Ruinas del Teatro – klubs teātra drupās zem klajas debess, kur vakaros rāda afro-haitiešu šovu, kurā jauni melnie akrobāti guļas uz stikliem, rij nažus un veic tamlīdzīgas izdarības. Tam visam seko diskotēka. Mēs katru vakaru gājām tām kāpnēm, bet kvartālā blakus ir Palenque de los Congos Reales, kur vakaros spēlē kubiešu rumbu, ko vismaz vienreiz Kubā noteikti ir jāredz. Kubas rumba nav tas, ko deju kursos un citur sauc par rumbu, kas patiesībā ir kubas bolero mūzika un sona deju soļi. Rumba turpretīm ir afrokubiešu dziesmas un dejas, ko pavada trīs kongu ansamblis, un tā izklausās daudz afrikāniskāk kā tradicionālā kubiešu mūzika. 8 km no Trinidadas, uz garas pussalas pāri līcim, atrodas Playa Ancon – baltu smilšu pludmale, pie kuras atrodas pāris „viss iekļauts” viesnīcas. Taksometrs vienā virzienā līdz pludmalei maksā 8-10 cuc, par 4 cuc var aizbraukt ar coco taxi – tādu kā trīsriteņu motorolleru ar divām pasažieru vietām un spilgti dzeltenas plastmasas apaļu korpusu, kura dēļ laikam tad arī šāds nosaukums, taču Trinidadā viņu ir maz un acīmredzot tie jāmeklē agri no rīta Maceo un Zerquera ielu krustojuma rajonā, kur skaitās taksometru pietura. Agri no no rīta, ja nemaldos astoņos, no Santa Ana laukuma atiet arī autobuss. Principā pludmalē esošās viesnīcas tualetes un bārus cilvēkiem no malas nav atļauts izmantot, taču pa dienu tas netiek kontrolēts, turpretī pēc apmēram pulksten četriem pēcpusdienā sargi aizliedz tuvoties viesnīcai jebkuram, kam nav uz rokas nav krāsaina aproce, kas liecina par viesa statusu. Arī atpakaļceļā ir izdevīgi samesties kopā ar vēl kādu pāri taksim. Austrumos no Trinidadas, aiz pakalniem, kuru piekājē pilsētiņa atrodas, ir Valle los Ingenios (Cukurfabriku ieleja). Tā kā tūristu vilciens esot salūzis, uz to var nokļūt tikai ar Cubatur ekskursiju par 20 cuc, kas ilgst no 9:00 līdz apmēram 15:00. Tās laikā tiek pieturēts pie skatu laukuma, bijušā plantatoru mājā iekārtotā muzejā Manaca Iznaga, kuras ievērojamākais objekts ir 40m augstais vergu novērošanas tornis, no kura paveras lielisks skats uz ieleju. 1 cuc par uzkāpšanu tajā nav ietverts ekskursijas maksā. Tad tiek pieturēts kādā rančo, kur tiek piedāvāta apmēram pusotru stundu ilga mierīga izjāde ar zirgiem gar banānu un cukurniedru plantācijām, un kur pasniedz ekskursijas cenā iekļautas pusdienas. Nebūtu neiespējami apceļot ieleju ar motorolleru, taču Trinidadā to nebija pārāk daudz un cenas augstākas nekā Santjago. Savukārt uz ziemeļrietumiem no Trinidadas atrodas Sierra Escambray, otra augstākā kalnu grēda Kubā. Ja Sierra Maestra aizsākās revolūcija, tad Escambray bija kontrrevolucionāru patvērums. Apmēram 20 km no pilsētas kalnos ir diktatora Batistas aizsākts kūrortciemats Topes de Collantes. Ceļš uz to ir pārāk stāvs un līkumains, lai būtu pieveicams ar motorolleri, un taksometrs (20 cuc), īrēta mašīna vai organizēta ekskursija ir vienīgās iespējas. No Topes de Collantes dažādos virzienos atiet vismaz četras takas, par dažām no kurām gan ir jāmaksā ieejas maksa. Mēs izvēlējāmies iet uz Salto del Caburni (Kaburni ūdenskritumu), un tas maksāja 6,50 cuc no cilvēka. Par 37 cuc no cilvēka iespējams pieteikties Cubatur ekskursijā, kur jūs līdz Topes nogādā ar milzīgu krievu apvidus kravas mašīnu. Arī uz Sierra Escambray ieteicams doties, cik agri vien iespējams, jo, kā jau kalnos, tur pēcpusdienās mēdz līt. Starp citu pilsētās, kas atrodas kalnu piekājē kā Trinidada un Santjago, pēcpusdienās līst ļoti maz, acīmredzot tāpēc, ka lietus mākoņi kaut kā aizķeras kalnos. Taka uz Kaburni prasa apmēram pusotru stundu katrā virzienā un ir skaista, bet šaura un mitros apstākļos slidena. Ūdenskritums nav plats, tas drīzāk ir strauts, kas graužas cauri iespaidīgai aizai un beidzas dabiskā peldbaseinā. Ja iepriekšējās dienās neesot lietus, ūdens baseinā esot kristāldzidrs, taču to mums nepalaimējās novērot. Ap Cubatur biroju grozās vietējie, kuri arī piedāvā ekskursijas ar zirgiem par divreiz lētāku cenu nekā birojā – 10 cuc no cilvēka par 3-4 stundu ekskursiju uz ūdenskritumu pāri Valle los ingenios. Mēs nolēmām izmēģināt, un sapratām, ka izjāde ar zirgiem ne vienmēr var būt patīkama un lēna. Maršuts ved pāri kalniem pa zirgu takām cauri krūmājiem un mežam – noteikti velciet garās bikses un garroku kreklu. Otrkārt, izraugieties tādu zirgu, kura sedlu kāpšļu garums ir jums piemērots, un neceriet, ka sedli būs mīksti. Zirgi ir slinki un saimnieks tos brēkdams mudina uz priekšu un regulāri ieper. Tomēr maršuts ved caur skaistiem laukiem, un ir arī iespēja redzēt, kādos apstākļos dzīvo Kubas lauku iedzīvotāji. Maršuts var būt grūts, ja iepriekšējās dienās bijuši lieti, jo tas ved pa dubļainām kalnu taciņām un ir jāšķērso upīte, kuras krastā es izbaudīju kritienu no zirga dubļos. Jāatceras, ka problemātiskā situācijā labāk pavadas atlaist un ļaut zirgam pašam ķepuroties, nevis piecirst, kā to izdarīju es. Trinidadā maksājām vairāk par mājvietu – 25 cuc par nakti, taču bija slinkums meklēt citu pansiju. Tomēr mājas saimniece sāka apnikt ar savu sūkstīšanos, cik viņai maz naudas un ka mēs no viņas neko nepērkam. Lai viņu nomierinātu, mēs vienu vakaru paēdām mājās, kas maksāja tikpat cik paladarā un kvalitāte arī bija laba. Arī par to, ka mēs dodamies nelegālā ekskursijā, viņa bija sašutusi, jo pirms tam bija mums piedāvājusi sarunāt tādu pašu ekskursiju tikai nedaudz, nevis divreiz lētāk kā aģentūrā. Prombraukšanas dienā viņa ar mums mēģināja izspēlēt pavisam riebīgu gājienu – dodoties prom uz ekskursiju, palūdzām, lai izsauc taksi uz autoostu, taču kad atgriezāmies, taksometra nebija. Viņas pašas arī mājās nebija, taču viņas meita stāstīja, ka neesot varējuši nevienu taksometru sazvanīt. Līdz autobusam bija atlikusi tikai pusstunda. Pateicu, lai mēģina vēl, un izgāju uz ielas meklēt taksometru pats, kur satiku arī saimnieci, kura mēģināja man iestāstīt, ka autobuss jau ir aizgājis (patiesībā bija aizgājis autobuss uz Varadero, nevis uz Havanu, kas mums bija vajadzīgs). Par laimi, taksometru man izdevās noķert, un, gandrīz nokavēdami, mēs tomēr uz autobusu paspējām. Havana Havana ir liela. Tā atrodas pie līča Kubas ziemeļu piekrastē Floridas šauruma krastā. No pilsētas austrumu līdz rietumu galam ir ~50km. Starpprovinču autobusu stacija, kurā pienāk Viazul, atrodas Nuevo Vedado rajonā samērā tālu no centra un taksometrs līdz centram maksā apmēram 5-7 cuc. Havanas vecpilsēta atrodas līča rietumu krastā, centrs uz rietumiem no tās un Vedado rajons, kurā atrodas daudzas valsts iestādes, lielās viesnīcas un naktsklubi, vēl vairāk uz rietumiem. Pāri līcim iepretīm vecpilsētai atrodas divi lieli cietokšņi, kas savulaik aizsargāja ostu. Iebraucot Havanā, tikām aizvesti uz citu pansiju nekā Santiago saimniece mums ieteica, jo tā esot bijusi pilna, un nokļuvām divdesmitstāvu dzelsbetona mājas 13tajā stāvā, pie tam lifts pieturēja tikai katrā trešajā stāvā. Pansijas saimniece bija jauka, taču mums bija viena no istabām divistabu dzīvoklī, bez atsevišķas vannas istabas, un māja atradās tālāk no centra kā bijām domājuši. Tādēļ pirmās dienas rīts pagāja meklējot jaunu dzīvesvietu. Pēc ceļveža atradām lētāku un labāku pansiju tuvāk centram uz Neptuno ielas vienu kvartālu no Casa de la Musica. Carlos Luis Valerrama More Neptuno 404 2stāvs 867-9842 Mēs izmantojām Lonely Planet ceļvedī ieteiktos maršrutu centra apskatei. Nogājām pa eleganto Prado bulvāri, kurš vēl 19gs atradās ārpus pilsētas, apskatījām līci un devāmies atpakaļ, līdz līkumojot nokļuvām ķīniešu kvartālā. Tajā bez ielu nosaukumu zīmēm ar pūķa ikonu nekas daudz vairs neatgādina par ķīniešiem, kuri Kubā pēc verdzības atcelšanas 19gs tika ievesti kā melnstrādnieki, un, nespēdami atļauties mājupceļu, palika tur uz dzīvi. Vienīgi mazajā Cuchillo (naža) ieliņā sakoncentrējušās atbilstoši izdekorētas ķīniešu ēstuves, kurās varēja lēti un garšīgi paēst. Vakarā devāmies meklēt Havanas Casa de la Trova, taču, nokļuvuši tur, tikai konstatējām, ka deviņos vakarā (un tā bija piektdiena!) viss ir beidzies. Vietējie mūs aicināja doties ap stūri, kur kā reize sākšoties pasākums. Tā bija peña, kur dziedāja lielākoties bolero, bet arī pa kādam sonam. Tā notika kaut kādā tā kā garāžā, kur saliktas divas rindas ar krēsliem skatītājiem, un viena – iepretīm mūziķiem. Vietas saimniece tirgoja rumu un kolu, ko bija līdzi atnesusi kulītē, un laiku pa laikam aizsūtīja kādu meiteni vēl pakaļ. Nākošajā dienā sekojām ceļveža norādēm vecpilsētā. Vecpilsēta jau atgādina kaut ko Eiropā redzētāku, un tā ir visdzīvākā, tūristiem vispilnākā pilsētas daļa. Apskatījām trīs galvenos laukumus, pa ceļam arī redzējām quincinera fotografēšanos. Kad meitene sasniedz piecpadsmit gadu vecumu viņu saģērbj princeses kleitā, ved fotografēties pie ievērojamām vietām un vēlāk vakarā mājās tiek rīkots baļļuks par godu viņas pieaugšanai. Interesants objekts ir camera obscura – optiska ierīce, kas tumšā telpā projicē pilsētas attēlus. Vecpilsētā ir diezgan daudz kafejnīcu un restorānu, taču deju klubus neatradām. Pēc ekskursijas pa vecpilsētu vakarā izlēmām aizbraukt uz Vedado, un paēst paladarā „Huron Azul”, kurš ir slavens ar to, ka nemaksā komisijas maksas. Taksometra šoferis mums mēģināja iestāstīt, ka tas ir ciet, taču mēs uzstājām uz to, lai laiž mūs ārā paskatīties pašiem, un durvis atvēra kāds samiegojies vīrietis, kurš teica, ka paladars tiešām ir ciet uz remontu. Tad mēs sākām meklēt citu vietu ēšanai. Vedado sastāv no pilnīgi taisnstūrainiem kvartāliem, taču LP ceļveža kartē nav pārāk ērti orientēties, un mēs velti meklējām ielu nosaukumus uz māju sienām - tie atrodas uz zemiem piramīdveida akmeņiem ielu stūros. Beigās atradām Paladar los Amigos, kur gan bija rinda, taču bijām noguruši, cenas likās labas un nolēmām gaidīt. Tas vilkās apmēram stundu, jo izrādījās, rezervējušajiem vēl ir priekšroka un vairāki cilvēki tika mums pa priekšu. Viesmīlis piedāvājas atnest sulu, bet tā arī neatnesa. Beigu beigās vēl mums tika atnesta ēdienkarte ar gandrīz divreiz augstākām cenām, jo, redz, vietējiem esot ēdienkarte bez nodokļiem. Laikam jau ceļvedim ir taisnība, ka dažkārt cenas ir atkarīgas no klienta izskata un spāņu valodas prasmes. Ēdienu arī gaidījām ilgi, jo pēc piecpadsmit minūtēm oficiants vēlreiz atgriezās un paziņoja, ka mūsu izvēlētā vairs neesot un jāpasūta kaut kas cits. Ēdiens arī bija diezgan trekns un ne pārāk labs. Blakus mums rindā gaidīja divi eleganti pusmūža puertorikāņu izcelsmes ņujorkieši ar jaunu kubiešu meiteni. Sākam pļāpāt par šo un to, un es atzinos arī savās vēdera problēmās, un viens no viņiem teica „Kubā tas nav nekas neparasts, es vienmēr ņemu līdzi Imodium”. Izdzirdējis, ka es lietoju oglīti, viņš neticīgi pārjautāja „Tiešām kokogles? Un tu viņas ēd? Nekad kaut neko tādu nebiju dzirdējis!” Atšķirībā no pārējām pilsētiņām, kur labākās izklaides vietas atrodas samērā nelielā pilsētas centrā, Havanā nebija tik viegli atrast vietas, kur dejot, un attālumi starp tām bija pārāk lieli, lai pārvietos kājām. Mēs tā arī neatradām kādu avīzi, kur būtu pasākumu afiša, vienīgi var jautāt vietējiem. Ieejas maksas Havanā arī ir augstākas nekā pārējās vietās. Lielākos naktsklubos kā Casa de la Musica 15-20 un pat vairāk. Zem desmit maksā matinee – pēcpusdienas pasākumi no četriem līdz septiņiem vai astoņiem. Pēc vakariņām Vedado sekojām viena kubieša ieteikumam un aizgājām uz salīdzinoši normālu vietu pretī Casa de la Musica, kuras nosaukumu vairs neatceros. Tur ieeja maksāja 5 cuc, un bija pasākums ar dzīvo mūziku. Trešajā dienā devāmies uz cietokšņiem, pirms tam apskatot Kapitoliju, kurā pirms revolūcijas atradās Kubas parlaments. Ēka ir plaša, grezna un parlamentam šķiet labi piemērota, bet tagad tajā ir muzejs, mākslas galerija un apmeklētājiem nepieejamajos stāvos dažas iestādes. Uz cietokšņiem var nokļūt ar taksi, kas no centra maksā apmēram 5 cuc, bet ieejas biļete uz abiem cietokšņiem maksā 6 cuc. Uz tiem jābrauc caur tuneli zem līča, un sagrabējušām mašīnām tas laikam nav pa spēkam, jo pirmsrevolūcijas spēkratu īpašnieki piedāvājas vest apkārt līcim par trīsreiz dārgāku samaksu. Noteikti ir vērts redzēt abus cietokšņus, jo katrs ir interesants savā veidā, un tie abi ir saglabājušies labā stāvoklī. La Cabana ir ļoti liels, savukārt Morro ir augsts un novietots pie pašas līča ieejas. Varu ieteikt doties pievakarē vai no rīta, jo pa dienas vidu tur bija ļoti karsti un maz ēnainu vietu. Svētdienas vakarā bija lētāks koncerts (10cuc) Casa de la Musica, un nolēmām paskatīties, kā tad tur īsti ir. Klubs ir izveidots, šķiet, bijušā kinoteātra zālē – deju grīda pie skatuves un tad amfiteātra veidā galdiņi, un divi bāri. Lai arī klubs skaitās samērā jauns un priekš Kubas labi noformēts, tur nebija tik mājīgi kā mazāko pilsētu klubos, bija daudz tūristu, un skanēja daudz reggaetona. Nākošajā dienā bijām plānojuši doties uz austrumu pludmalēm (playas del este), taču man visu laiku kopš ierados Havanā bija problēmas ar vēderu, un negribējās tik tālu (20km) kratīties. Tādēļ šo dienu veltījām vēl vienai pastaigai pa centru un vecpilsētu, un suvenīru iepirkšanai. Suvenīru tirdziņš atrodas vecpilsētas malā netālu no katedrāles laukuma, bet vēl pāris kvartālus tālāk uz jūras pusi ir Palazo de artesania, kas ir samērā smuka ēka ar jauku iekšpagalmu, kur atrodas dažādiem suvenīriem (rums, cigāri, t-krekli, cd, mūzikas instrumenti, bižutērija) veltīti veikaliņi, kuros diemžēl nav nekā tāda, ko lētāk nevarētu dabūt tirdziņā vai pilsētas veikalos. Mūzikas disku cenas Havanā (no 12 cuc) bija dārgākas kā citur (vidēji 8 cuc), bet veikalos izvēle nebija būtiski plašāka. No mūzikas instrumentiem iesaku pirkt tikai mazās perkusijas – klaves, marakas, giro, čekere, zvanus (kobeļus). Bungām (bongo un kongām) lielākoties ir ne pārāk kvalitatīvas metāla detaļas, jo kubiešu meistariem nav pieejami labi izejmateriāli, un tās var pirkt kā suvenīrus, vai iesācēju instrumentus. Tai pat laikā iespējams samērā lēti nopirkt ādas bungām, bet ir jāmāk novērtēt to kvalitāti. Apmeklējām arī revolūcijas muzeju. Ja protat spāniski un galīgi neko nezināt par revolūciju, var apskatīties, bet nekā pārāk interesanta tur nav, ja atskaita pašu ēku, kurā kādreiz bija prezidenta pils. Aiz ēkas nožogotā dārzā atrodas stingri apsargāts stiklots paviljons, kurā izstādīta Granma – kuģītis ar kuru Fidels un vēl apmēram simts kaujinieku izsēdās Kubas krastā, uzsākot revolūciju. Apkārt tam vēl dažu citi revolūcijas dampji. Uz šo revolūcijas svētnīcu var nokļūt ar muzeja biļetēm, bet principā tas viss ir redzams arī no ielas. Pēdējā vakarā pirms izbraukšanas mēs klaiņojām pa vecpilsētu cerībā atrast kādu vietu, kur padejot. Lai arī vairākos restorānos un krodziņos tika spēlēta dzīvā mūzika, nekur nebija pārāk daudz vietas dejošanai, un tas viss ap desmitiem – vienpadsmitiem beidzās. Nejauši netālu no Plaza de Armas uzdūrāmies rumbas koncertam, kas notika tādā kā iežogotā pagalmā. Pēc koncerta sāka spēlēt dīdžejs, un tīri labi varēja padejot salsu, taču nebija nekāda bāra, un vietējie dzēra līdzpaņemtus dzērienus. Pēdējā dienā apmeklējām Kubas mākslas muzeju, kas ir liels un ar interesantu kolekciju, turklāt kondicionētu gaisu, tā ka tajā var pavadīt diezgan daudz laika. Tad nopirkām dažas grāmatas un rumu mājupceļam. Diemžēl šajā cukura ražošanas lielvalstī ir pavisam niecīga saldumu un šokolādes izvēle. Taksometru uz lidostu ar mājas saimnieka palīdzību sarunājām par 15 cuc, un devāmies mājup. Dodoties uz lidostu noteikti jāatstāj vietējā naudā 25 cuc lidostas nodevai. Mantas pakojot jāņem vērā, ka kubas muitnieki ļoti skrupulozi interpretē drošības prasības, un mums nācās šķirties no nagu knaiblītēm, kuras izrādās rokas bagāžā nevar ienest. Lidostā var arī paēst un šo to nopirkt. Ruma cenas nebija būtiski dārgākas kā centrā, taču mēs nenožēlojām, ka paēdām ķīniešu kvartālā pirms braukšanas. Nobeigumā Vidēji mēs tērējām apmēram 80 cuc dienā uz abiem. Tas bija samērā taupīgi, bet tomēr mēs izdarījām visu, ko gribējām. Lielākajā daļā pilsētu par pansiju maksājām 20 cuc, izņemot iebraukšanas vakarā, Trinidadā, un pirmo nakti Havanā. Paliekot mazāku nakšu skaitu cena gan varētu būt par kādiem 5 cuc augstāka. Lieki piebilst, ka par cenu un vai ir obligāti jāēd mājās jāvienojas pirms piekrist palikt. Par brokastīm parasti jāpiemaksā 2,50-3 cuc uz cilvēku, bet lielās pusdienas / vakariņas maksā 6-10 cuc uz cilvēku gan pansijās, gan paladaros, gan arī lielākajā daļā restorānu. Paladaros un pansijās porcijas ir lielas, dažreiz mēs ņēmām vienu uz diviem. Iespējams, karstā klimata dēļ vispār bija mazāka apetīte nekā mājās. Vēl jārēķinās ar kādiem 5-10 cuc dienā dzeramajam ūdenim un augļiem vai uzkodām pa dienu, taču, ja pērk tikai augļus par peso un ņem līdzi ūdeni no pansijas, var iztikt ar mazākiem izdevumiem. Apmēram 20 cuc jārēķina transportam – takšiem, motorollera īrei, vienas dienas ekskursijai uz kādu tuvu vietu, vai Viazul autobusam uz nākošo pilsētu. Ieejas maksa deju klubiņos ārpus Havanas bija 1-5 cuc, kokteiļi 2-5 (parasti 3), alus vai gāzētais dzēriens 1 cuc. Ruma pudele veikalā maksā 3-10, piemēram, Havana Club baltais ~4cuc. Vēl ir sastopams tāds alkoholisks izstrādājums kā aguardiente (ugunsūdens), kas būtībā ir svaigs, neizturēts rums, tāda kā kandža. Kubā arī ražo dažus vīnus, kas nemaz nav slikti. Kopumā šis bija viens no labākajiem ceļojumiem, kāds man ir bijis. Es labprāt atgrieztos Kubā kādreiz, un labprāt dotu Havanai vēl vienu iespēju. Labprāt apskatītu citas vietas, kurām neatlika laika, it sevišķi salas rietumu daļā, un, protams, patīkami būtu atkal satikt Santjago iepazītos cilvēkus. Būtu jauki arī redzēt šo zemi ar sakārtotāku sistēmu un tik attīstītu, kāda tā varētu būt. Tai pat laikā man ir bail no tā ko pārmaiņas varētu tur atnest un vai tas viss neaizies tādā pašā virzienā kā pārējā latīņamerika ar lielāku korupciju, nevienlīdzību, un noziedzību. Taču ir skaidrs, ka Kuba tādā stāvoklī kā šobrīd nevar palikt ilgstoši. Cilvēki ir noguruši un neapmierināti. Viņi dzīvo pārāk tuvu attīstītajai Amerikai un redz pārāk daudz tūristu, kas ir daudzkārt turīgāki par viņiem, tāpēc neskatoties uz sauli, smaidiem un dziesmām, visapkārt ir jūtams rūgtums.

Salsas un skumju sala

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem