Sapņu pilsēta - Venēcija
Par Itāliju sapņoju jau no bērnības, kad klausījos Čelentano, Al Bano un Rominas Poweres plates. Laikam jau itāļu melodiskās dziesmas un temperaments, bija tas, kas piesaistīja manu uzmanību un šķita tik brīnišķīgas! Kad draudzene piedāvāja pievienoties ceļojumam uz Itāliju jūlija beigās, daudz nedomādama piekritu. Iespēja savām acīm skatīt Itāliju bija tik vilinoša, ka atliku savus ieplānotos pirkumus uz vēlāku laiku un visus iekrājumus izlietoju maksājumam par braucienu. Tā nu pamazām sāku gatavoties… lasīju Itālijas ceļojumu aprakstus un skatījos bilžu galerijas. Biju ļoti izbrīnīta par to kā dalījās cilvēku domas par Venēciju. Bija gan tādi, kas jūsmoja par šo Itālijas pilsētu, bet bija arī, kas izteica sašutumu par neciešamo smaku, kas traucējusi izbaudīt Venēcijas ekskursiju. Centos neietekmēties no šiem negatīvajiem komentāriem un cerēju, ka mana “sapņu pilsēta” neliks man vilties. Ar satraukumu gaidīju brīdi, kad varēšu pati pārliecināties par šo, tik daudz teiksmām apvīto pilsētu. Pa kuģīša logu ieraugot Santa Maria della Salute baznīcas kupolu, mana sirds iegavilējās! Jau tajā brīdī es sapratu, ka Venēcija būs tieši tāda kā to biju iedomājusies savos sapņos. Izkāpjam piestātnē iepretim ”Nopūtu tiltam”, kas savu nosaukumu ieguvis no cietumnieku nopūtām, kad tos veduši uz tiesu. Tas celts kā gaitenis starp Dodžu pili un cietumu. Laipojot starp ielu mākslinieku tur pat uz zemes izklātajiem zīmējumiem un D&G pakaļdarinājumu rokassomiņām, dodamies apskatīt Venēcijas lielāko laukumu Piazza San Marco, kurā atrodas vairāki apskates objekti. Dodžu pils, kurā kādreiz dzīvojuši Venēcijas valdnieki celta 9. gadsimtā, vairrākārt tikusi pārbūvēta un tagadējo izskatu ieguvusi 15.-16 gadsimtā. Izteiksmīgs gotiskās arhitektūras meistardabs! Blakus Dodžu pilij atrodas Sv. Marka bazilika. Tāpat kā citās Itālijas baznīcās, arī šeit apmeklētājiem stingri jāievēro ģērbšanās stilu. Sievietēm jābūt nosegtiem pleciem un ja kājās ir šorti, tad tiem jābūt tik gariem, lai nosegtu ceļus. Pēdējā piezīme attiecas arī uz vīriešiem. To derētu atcerēties, jo pie ieejas stāv apsardze, kas “nepiedienīgi” apģērbtos tūristus neielaiž un piedāvā pa pāris eiro iegādāties salvetēm līdzīgus auduma gabalus ar kuriem piesegties. Arī pusaudzēm labāk aplikt ap pleciem kādu zīda lakatiņu, jo dažreiz gadās, ka šie baznīcas apsargi īsti nevar izlemt, vai 13 gadīga meitene ir bērns, kuram nav ģērbšanās ierobežojumi, vai jauna sieviete, kura nedrīkst ieiet baznīcā krekliņā ar lencītēm. Sv. Marka bazilika ir viena no greznākajām celtnēm Eiropā, jo katedrāles sienas un griesti noklāti ar apzeltītu mozaīku, kurā attēloti bībeles notikumi. Kopš 10 gs. ar likumu tika noteikts, ka visiem kuģiem, kas atgriežas no ārzemēm vajadzēja atvest vērtīgas dāvanas lai izgreznotu Sv. Marka katedrāli. Tagad apskatot baziliku, varam pārliecināties, ka šīs dāvanas ir izmantotas lietderīgi. Pēc bazilikas apskates mums ir brīvais laiks 8h, kuras esam nolēmušas izbaudīt klīstot pa Venēcijas šaurajām ieliņām.Ieskatoties kartē, dodamies Rialto tilta virzienā no kura paveroties brīnišķīgs skats uz Lielo kanālu (Canal Grande). Rialto ir bijusi viena no pirmajām Venēcijas apdzīvotajām daļām, kurā arī mūsdienās koncentrējas visvairāk tūristi, jo šeit ir gan tirdziņš, gan veikali, gan kafejnīcas un restorāni, kā arī gondolu piestātnes.Pamazām tuvojoties Rialto, ieliņas kļūst plašākas un ar vien vairāk parādās ielu tirgotāju letes, kas cenšas konkurēt ar neskaitāmajiem suvenīru veikaliņiem. Cenas gan īpaši daudz neatšķiras un piedāvājums diezgan vienveidīgs. Kā jau katrā pilsētā… jo tālāk no burzmas, jo labākas cenas un iespēja atrast kaut ko patiešām neredzētu un interesantu pa pieņemamu cenu. Populārākie suvenīri protams ir maskas. Sākot ar piespraudītēm, atslēgu piekariņiem un magnētiem pa dažiem eiro un beidzot ar īstām, ar rokām darinātām maskām par vairākiem simtiem. Ļoti plašā piedāvājumā ir Murano stikla izstrādājumi. Glāzes, vāzes, rotaslietas, rokas pulksteņi ar dekoratīvu Murano stikla apdari un citi nieciņi par samērā lētām cenām. Piemēram rokas pulkstenis izmaksāja 15 eiro, bet stikla kuloniņu ar iekausētu puķīti nopirku pa 5 eiro. Diemžēl nesanāca aizbraukt uz Murano salu…. Iespējams tur izvēle būtu bijusi vēl lielāka un cenas zemākas, bet visvairāk žēl, ka neizdevās apskatīt Murano arhitektūru, kas atšķiras no Venēcijas ar savu krāsainību. Tā nu nopirkušas pāris suvenīrus un ik pa laikam atveldzējušās pie publiskajiem ūdenskrāniem (ūdens ir tīrs un to droši var izmantot arī dzeršanai), turpinājām Venēcijas apskati. Kartē ieskatījāmies tikai lielākajos laukumos vai pagalmos, lai aptuveni noteiktu vietu, kur atrodamies. Ejot pa šauro ieliņu līkločiem un šķērsojot daudzos tiltus un tiltiņus nebeidzu vien jūsmot par vēstures elpu, kas apvij Venēciju. Gandrīz fiziski sajutu to atmosfēru, kas valdīja 18.gs. Venēcijā. Ik pa brīdim uzplaiksnīja sajūta, ka ar laika mašīnu esmu aizceļojusi vairāku gadsimtu senā pagātnē un tūlīt aiz stūra parādīsies Kazanova, kurš steigsies pie savas kārtējās mīlnieces. Interesanti bija dzirdēt, kā itāļi ar savām temperamentīgajām sarunām pieskandina it kā klusās ieliņas. Gondoljeri ik pa laikam sasaucoties viens ar otru, vizina tūristus, kas bauda Venēciju no cita skatu punkta. Par cik visa satiksme Venēcijā notiek uz ūdens, tad kā jau uz visiem ceļiem ir ceļa zīmes, kā arī spoguļi, kas palīdz laikus ieraudzīt ūdens transportu kurš tuvojas no blakus ielas (kanāla).