Smilšu strēle Baltijas jūrā - Kuršu kāpa

Andra Gaigala - Dideny 10.03.2013 9 min lasīšanai 28 foto

1.diena – 26.septembris. Izbraucam agri no rīta. Pa ceļam zib Latvijas ainavas – meži, lauki, pilsētas, ciemati, viensētas, jo tuvāk Baltijas jūrai, jo straujāk mainās apkārtne – aizvien vairāk egļu un priežu audžu, līdz nonākam pie Latvijas un Lietuvas robežas.Vēl Latvijas pusē skatienu piesaista piejūras līdzenums, tajā augošo kadiķu puduri. Jau Lietuvā piestājam zvejnieku ciematiņā Sventājā, lai aizietu līdz jūrai. Taka uz jūru ved pāri trosēs iekārtam tiltam, šķiet, pasaule pamazām sāk šūpoties. Arī jūra šūpojas rudenīgi skaista – vējš, augstas bangas. Daži drosmīgie vēl peldas. Viļņu galos spēlējas baltas putas, kā mazi bērni ar ziepju burbuļiem. Liedags nav izteikti smilšains, vairāk oļu, krastmala pilna gliemežvākiem un no jūras izskalotiem, spīdīgi nopulētiem, koku gabaliem. Kāpa, kas atdala liedagu un jau tālāk esošo sauszemi, apaugusi sīkiem kārklu puduriem. Jā, tādā vējā, atklātas jūras tiešā tuvumā, kas nemitīgi zēģelē, nekādi dižie koki neizaugs.

Palanga

Palangā ierodamies, kad tā īsti vēl nevar saprast – būs saule, lietus, vai atkal pelēki miglainas debesis. Neskatoties uz visu, diena ir patīkami silta, ja rēķina, ka tūlīt, tūlīt sāksies oktobris. Iepriekš par Palangu zināju divas lietas – tā ir populārākā un lielākā kūrortpilsēta Lietuvā, un tajā ir dzintaram veltīts muzejs.

Agrāk zvejnieku mājiņas bijušas pie pašas jūras, viļņi un smiltis sniegušās gandrīz līdz pašām palodzēm (lietuviski – palanges). Otra šī vārda nozīme esot – zema, purvaina vieta.

Esam ieradušies dienā, kad tiek svinēti svētki, J.Basanaviča iela – promenāde, pa kuru var aiziet līdz jūras tiltam – koka molam, kas 470 metrus iestiepjas jūrā, ir pilna ar cilvēkiem, kuri grozās ap kioskiem, krodziņiem, galdiņiem, notiek aktīva rosība – lielā katlā tiek vārīta zupa, skan mūzika. Daļa ļaužu tērpušies Lietuvas nacionālajos tērpos. Šī iela, kuras garums ir aptuveni kādi 700 metri, un, pa kuru var nokļūt līdz liedagam, ir pilnībā nodota gājēju rīcībā. Uz mola tilta esot, vēja brāzmas stipri jūtamas, bet ainava, kas paveras skatam, ir tā vērta. Zem tilta balstiem šļakstās, šņāc, virmo, ārdās un sitas viļņi.

Pirmais tilts esot uzbūvēts jau 19.gadsimta beigās, kad grāfs F. Tiškevičs, kuram piederējuši zemes īpašumi Palangā, šeit vēlējies izveidot kūrvietu.

Nākamais pieturas punkts – Dzintara muzejs. Pa ceļam uz to, uzkāpjam Birutes kalnā. Kalna galā atrodas maza kapela. No kalna, pāri koku galotnēm, paveras brīnišķīgs skats uz jūru un liedagu. Skan jūra, jā, tieši tā izklausās jūras nenorimstošā šalkoņa kalna virsotnē. Gaiss smaržo pēc eglēm un priedēm, ir tik viegli elpot. Kalna pakājē atrodas grota. Šī vieta saistīta ar vairākiem nostāstiem, viens no tiem – par Biruti. Agrāk kalns esot bijis sena svētvieta, kur svēto uguni sargājušas vairākas vaidelotes, viena no viņām – Birute. Tagad kalna pakājē ir viņas skulptūra, bet grotā atrodas Jaunavas Marijas statuja.

Dzintara muzejs izvietots grāfa Feliksa Tiškeviča pilī. Lai nokļūtu muzejā, ejam cauri Palangas botāniskajam parkam. Parkā ir klusi un mierīgi. Tikai liepām dzeltējušas lapas, šķiet, ka rudenim piejūras klimats ir bijis īpaši labvēlīgs, zied rozes, samtenes, parka dīķi aizņēmušas meža pīles – drošas, peld klāt, acīmredzot, pieradušas, ka tās cienā ar kādiem našķiem.

Muzeja ekspozīcija izvietota vairākās telpās, tās nav visai lielas, jo agrāk šeit bijušas pils istabas, pārvietojoties nedaudz dzirdama koka grīdas čīkstēšana, kā tāds savdabīgi kluss sveiciens no pagājušā laika pils godības. Bet redzēt ir ko! Dzintara ietvarā pulkstenis, dzintara šaha figūriņu komplekts, dzintara spogulis un vēl un vēl, un vēl… Dažādi neapstrādāti dzintara gabaliņi un gabali, tos var apskatīt arī palielinājumā – caur palielināmajiem stikliem.

Muzeja eksponātu vidū ir dzintara gabals, ko uzskatot par trešo lielāko pasaulē, tā svars esot 3,65 kg.

Jāteic, dažas stundas, lai iepazītu Palangu, ir pārāk maz, bet, tā kā brauciena mērķis ir Kuršu kāpa, tam tiek pakārtots viss laiks. Pēcpusdienā izbraucam uz Klaipēdu, lai no turienes ar prāmi pārceltos uz Kuršu kāpu. Klaipēdai tik vien, kā izbraucam cauri, lai nonāktu pie prāmja piestātnes. Prāmis atiet pēc noteikta grafika, un nākas gaidīt, lai tiktu tālāk, nu jau smilšu pasaulē, ko veidojis laiks un jūra, pasaulē, kas pieder vējam, eglēm, priedēm un Baltijas jūrai. Brauciens ar prāmi ilgst nepilnas 15 minūtes.

Kuršu kāpa jeb Nērija

Kuršu kāpas daļā, kas pieder Lietuvai, var nokļūt tikai pa ūdeni, šķērsojot Kuršu līci (jomu).

Kuršu kāpa ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir 98 km gara un - no 4 km līdz 400 m plata pussala, kas ar cietzemi savienojas tikai Krievijai piederošajā teritorijā - Kaļiņingradas apgabalā. Kāpa esot sākusi veidoties, kad izkusis ledājs, apmēram pirms 13 tūkstošiem gadu. Kuršu kāpas izveidošanās pamatā esot bijušas jūras līmeņa krasās izmaiņas. Tagad, mūsdienās, kāpa atrodoties aptuveni par kilometru tuvāk sauszemei, nekā tad, kad izveidojās tās pirmie krasti. Augstākās vietas Kuršu kāpā sasniedzot 51 un 53 m. Tās esot Eiropā augstākās kāpas. Bet - vēl senākos laikos, kāpu augstums esot bijis pat 68 m. 16.gadsimtā esot sākta kāpas mežu izciršana, tad vējš atkal sācis strauji pārvietot smiltis. Zem smiltīm esot aprakti 14 zvejnieku ciemati.

Kāpas pirmatnība jūtama tajā esot – vēja pārņemtā un ūdens apskalotā smilšu strēlē. Pilnīgi saprotams, ka turp ieteicams doties vasarā, bet nav smādējams arī rudens periods, kad vēji kļuvuši vēsāki un asāki, kad Latvijā kokiem lapas sārtojas, Kuršu kāpā viss ir kā ierasti – priedes un egles zaļākas par zaļu, kuģi dodas jūrā, viļņi sitas pret krastu. Toties vietās, kur apmesties, cenas zemākas, kā nekā, vairs neskaitās tūrisma sezona. Vienīgais mīnuss, ko dāvā rudens – saule brīžiem ir, brīžiem nav, lietus, tāpat, toties tūristi praktiski nav pamanāmi, bet arī sauļošanās sezonas vairs nav. Jā, Kuršu kāpa jāapmeklē arī vasarā, izbaudot smilšainā liedaga, saules un vēja burvību. Bet rudens nav par iemeslu tam, lai mazinātu redzēto skaistumu. Ar tādu domu tad nu esmu šeit ieradusies – nevis izklaidēties, bet redzēt.

Jodkrante

Tā ir pirmā pietura, kad esmu izkāpusi, laikam jau būtu īsti vietā teikt – uzkāpusi uz Kuršu kāpas „zemes”. Nemaz nešķiet, ka sauszeme būtu tik tālu, tā ir redzama, pamanāma, ne tik ļoti lielā atstatumā, ka saskatāma piekrastes mežu pelēkzaļā svītra. Gar kāpas krasta līniju ved gājēju celiņš – skaista vieta nesteidzīgai promenādei, interesantas akmens skulptūras, turpat senatnīgs kuģis „pietauvojies” krastmalā, protams, būvēts mūsdienās, tūristu izklaides vajadzībām, bet tik un tā rada īpašu noskaņu. Dodamies uz turpat esošo Raganu kalnu. Savādi, esot kalnā, starp mākoņiem sāk vairāk parādīties un spīdēt saule. Ne velti par raganām agrāk sauca viedas sievietes, ne ļaunumu un tumsu nesošas būtnes, kā tās tiek dēvētas pasakās. Raganu kalns – vieta, kur atrodas daudz koka skulptūru, katrs var atrast ko interesantu savai gaumei – pūķus, velnus, raganas, muzikantus, utt.. Vilinoši, nedaudz intriģējoši, apkārt šalc koki.

Jodkrante – ‘melnais krasts’, esot otrā lielākā apdzīvotā vieta Kuršu nērijā. Savulaik šeit ticis iegūts dzintars, tāpēc Jodkrantes krastu saucot par Dzintara līci. Kāpēc ‘melnais krasts’? Jodkrante no Kuršu jomas sauszemes puses izskatoties tumša, tādu skatu radot skuju kokiem apaugušās augstās kāpas.

Diena paskrējusi nemanot. Esot šeit, viss šķiet nesteidzīgi un mierīgi. Laiks plūst kā līča viļņi, rāmi, bez steigas, lido kaijas. Tālāk jau dodamies uz vienu no augstākajām kāpām, kur būs redzama atklāta Baltijas jūra. Līdz šim esmu vien skatījusi līča akvatoriju, nu gaida vēja, viļņu un smilšu neizbeidzamās pasaules pieskāriens.

To, ka smilšu nekad nevar būt par daudz, pārliecinos pa ceļam uz kāpu. Jau izejot cauri krūmāju audzei (zem dažām kritušām sārti dzeltenajām lapām aug leknas mušmires, to košās cepurītes majestātiski lūkojas pretī, it kā sakot – mēs esam šeit, un tur neko neviens nevar padarīt, skatieties uz mums). Skatam atklājas smilšu klajums, kāpas virsotne nav redzama. Iesākumā šķiet tāds nedaudz uz augšu vedošs smilšu ‘tuksnesis’, bet tas ir tikai redzes māns, fatamorgāna. Lai nokļūtu kāpas augstākajā vietā, ir jāiet pa izveidotu gājēju ceļu. Pa labi un kreisi redzamais smilšu raksts atgādina tuksneša zīmētu viļņu plūdumu. Dažviet pamanu kāda auga dzeltenos ziedus, atgādina tādas kā zemas margrietiņas, tikai lielākām ziedlapiņām. Iesākumā šķiet, ka kāpas virsotne būs nesasniedzama, taka, kas iesākas ar nelielu pacēlumu, jau aiz pagrieziena, kļūst arvien augstāka, arī pati taka pazūd – tā jau piedzīta ar smiltīm, redzams vien ‘nospraustais’ ceļš. Pretim, no kāpas puses, lejup nāk daži cilvēki, izrādās, arī latvieši, uzvaicāju – vai tālu vēl līdz kāpas virsotnei. Bet viņi ir visai noslēpumaini, pasmaida un tikai nosaka, lai noteikti uzkāpjot līdz virsotnei, esot pasakaini skaists skats. Un patiesi – virsotnē vējš zēģelē nežēlīgi salti un ātri. Bet šis skats!!! Redzama atklāta jūra, kuģi, Kuršu joms, meži. Kuršu kāpa skatāma „kā uz paplātes”. Dažviet kāpas virsotnē redzami koka nožogojumi. Aiz tiem nav vēlams doties. Brūkošās smiltis, kas kāpai un ceļotājam var nodarīt postu. Man visu laiku rokās fotoaparāts, nemitīgi fotografēju ainavas. Lai arī debesis ir nomākušās, tajās nedaudz parādās gaismas staru klajumi. Un fotografēt gan ir tik daudz kā! Šī ir viena no retajām vietām, kur var vērot sauli no rīta uzlecam, bet vakarā norietot.

Par Kuršu kāpas senatnes smilšu spēku, to, kā smiltis spēj aprakt ciematu, rakstījis A. Bels romānā „Cilvēki laivās”.

2.diena – 27.septembris. Agrs rīts.Pēcpusdienā jau dosimies mājup. Vēl rīta pastaiga uz Nidu. Kafija nav dzerta, nolemjam meklēt kafejnīcu. Esam apmetušies vietā, kas ir kāda kilometra attālumā no Nidas, apkārt egles, priedes. Pa šosejai piekļauto gājēju celiņu, tad šoseju, ejam uz Nidu. Sāk līņāt. Rīts izteikti pelēks. Bet tad parādās namiņi – to koši sarkanie kārniņu jumti.

Nida

Ejam uz piekrasti. Netālu no Nidas mola akvatorija ir kafejnīca. Piedāvājums visai plašs. Kafija ļoti garšīga. No rīta esam vienīgie apmeklētāji, tāpēc visai nesteidzīgi varam baudīt pasūtīto. Aiz loga jūtamas vēja brāzmas un lietus čaboņa. Kad iznākam no kafejnīcas, debesis joprojām ir pelēkas, bet lietus pierimis. Ejam uz molu. Mola akvatorijā pietauvojušās jahtas, laivas, palielāks kuģītis. Ir visai kluss. Pa molu iet kāds vīrs lietusmētelī, viņam blakus skraida suns. Ainava tāda, ka varētu rakstīt stāstu, miniatūru, dzejoli… Patiesībā – dzīve kā dzīve, cilvēki šeit dzīvo, tā ir viņu ikdiena, kas man šķiet neierasta ar apkārt redzamo ainavu. Mola labajā pusē bāka ar sarkani-baltām svīrām, otrā pusē – ar zaļi-baltām svītrām. No jūras puses tuvojas kuteris, tam vairākas reizes ieskanas spalga signālskaņa. Apkārt lido, lidinās kaijas. Viļņi sitas pret molu. Tālumā redzama kāpas smilšainā strēle. Uz mola makšķernieki, makšķerkāti kā savdabīgi rīta sveicieni, blakus salikti toveri. Laikam jau kaut kas tiek, vai arī tiks noķerts pašā rīta agrumā.

Iespējams, Nida esot Kuršu kāpas vecākā apdzīvotā vieta. Cilvēki šeit esot dzīvojuši jau otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Kā izpētījuši arheologi, iedzīvotāji, jau tad, esot bijuši balti.

Tad arī jāsaka ardievas Kuršu kāpai, jo laiks doties tālāk. Vēl, pa ceļam, apstāsimies tieši Klaipēdas ostai pretī esošajā Kopgalī (kāpu gals), kas ir pati jaunākā Kuršu kāpu daļa.

Kopgalis. Delfinārijs. Jūras muzejs. Cietoksnis

Ātri braucam pa Kuršu kāpas vienīgo šoseju uz Kopgali. Šeit atrodas Lietuvas Jūras muzejs, delfinārijs un Kopgala cietoksnis, bet tiem pretī, kas atdalīts ar līci, redzami doki, ostā piestājušie kuģi. Diemžēl, pa ceļam, kādā vietā, nākas vērot ainavu – kāpas izdegušos kokus, kas ir kā atgādinājums cilvēkiem – esiet uzmanīgi, domājiet par dabu.

Kopgalis – vieta Kuršu kāpā, kur satiekas jūra un Kuršu joms. Tie ir 300 m platie Klaipēdas jūras vārti.

Delfinārija akvārijos redzamas zivis, zivtiņas, delfīni. Mēs gaidām laiku, kad sāksies delfīnu ‘priekšnesums’. Tas notiek telpā, kas atgādina savdabīgu amfiteātri – vidū, zemākajā vietā, ir apaļš baseins, tam apkārt izvietotas skatītāju sēdvietas, rindas virzās uz augšu, tā, ka visi var redzēt baseinā notiekošo. Priekšnesumā piedalās delfīni un jūras lauvas. Pirmo reizi dzirdu delfīnu skaņas pa tiešo, nevis caur TV ekrānā skatītos dabas raidījumos. Tās ir izteikti spalgas. Delfīni peld, met ‘salto’ apļus, glezno, dzied.

Jūras Muzejā ļoti daudz akvāriju. Tajos peld visādu krāsu, toņu, nokrāsu un izmēru zivis. Nē, lielākas par pusmetru gan nebija… Toties redzēju dzīvu piraiju. Tāda mierīga, droša, pat flegmatiska ‘zivtiņa’ izskatījās, ja salīdzina ar tām, kas šaudījās pa akvāriju, slēpās un bija ilgāk jāpagaida, līdz parādīsies no savas paslēptuves.

Jūras muzejā iekārtotas ekspozīcijas par dažādiem dzīvās dabas evolūcijas posmiem. Jūras muzejs iekārtots kādreizējā 19.gs. cietokšņa ēkā. Ārpus muzeja atrodas vairāki baseini, tur var skatīt arī pingvīnus un roņus.

Bet cietoksnī iekārtotas telpas ar dažādiem eksponātiem. Redzami arī kuģu enkuri. Var uzkāpt cietokšņa augstākajās vietās, no kurām paveras skaists skats uz apkārtni.

Brauciena izskaņā, pa ceļam uz mājām, sapratu, ka Kuršu kāpa ir vieta, kas katram jāatklāj un jāredz pašam. Un nav nozīmes, kad to skata, katrā gadalaikā ir savi skaistuma ‘knifiņi’ un ‘rozīnītes’. Bet vissvarīgākās ir sajūtas, kas paliek atmiņās – smilšu kāpas, jūra, viļņi, vējš, brāzmas, kuģi tālu selgā, tas, kā šalc koku galotnes.