Ampelēšanās Turcijā. Part II.

24.04.2008
27 min lasīšanai
73 foto

Diena VI. Agrs rīts, esmu Antālijā. Šis bija mana tripa garākais pārbrauciens - ~ 12 h. Pie ieejas somu kontrole. Pa ceļam satieku vēl tās pašas Taivānietes atkal, pērk biļetes uz Pamukkali. :) Pagaidām neko neesmu redzējusi, ir doma – varbūt pablandīties bik arī pa Antāliju vai tomēr – tikt ātrāk uz Jakabagu. Jāiet noskaidrot, cikos brauc kāds autobuss uz Fetji, tad jāizdomā. Atrodu vienu, kura kompānija pati neved, bet viņš zinot cilvēku, kurš ved. Mēs gan neejam ne pie vienas citas kompānijas, bet uz izejas pusi...satiekam kādu citu džeku... pēc 10 minūtēm būs autobuss. Sēžu gaidu, gaidu, gaidu... apnika. Jāiziet ārā, acis ar skatiem pamielot. :) No autoostas pa labi redzu tāds kā parciņš – tur varētu paklaiņot, pasēdēt. Stūrēju turp, bet policists saka, ka tur nedrīkstot. :( Labi, špagoju atpakaļ autoostā, ar savu biežo staigāšanu iekšā-ārā sāku uzjautrināt poličus pie somu kontroles, staigājot un pīkstot ar savu mobilo utt. pie metāla detektora. :D Eju joka pēc painteresēties pie citām autokompānijām. Atrodu arī vēl 1, kura ved uz Fetji – pēc pāris stundām. Par vēlākiem, pēcpusdienas autobusiem pat nedomāju, jo tas nebūtu prāta darbs, ja man pēc 4 stundu brauciena vēl vakarā būs jāstopē līdz Jakabaga ciemam, bet 2 stundas varētu nebūt pietiekoši, lai paķertu vēl Antāliju – ne šur, ne tur.. Man esot jāmaksā 15 liras (20 liru vietā) pa tiešo šoferim. :) Autobuss ar pamatīgi ieplaisājušu stiklu sāk kustību. Šoferim lapiņa ar info. Antālija ir skaista, bet nu noteikti nebija mans tiešais mērķis, neesmu es saulainu pludmaļu medniece, mani saista kas cits. (lai gan tur esot ne tikai pludmale un daba, bet arī apskates objekti) Ceļš līdz manam mērķim ir kalniem vīts un fantastisks, diemžēl bildēs to nevar redzēt, nudien nevar, to konstatēju jau bildēšanas procesā, ceļš vijās gar kalniem, klintīm, kraujmalu, asociācijas ar filmām, tās gan amerikāņu. Mani izlaiž, kur vajadzēja. Eju pāri ielai un nostopēju 1 fūri, kuras šoferis ziņkāri mani pētīja pirms tam. Angliski viņš nerunā nemaz, bet vāciski gan prot, 3 gadus esot nostrādājis Vāczemē. Uh, atsaucu atmiņā maķenīt vācu valodu, sen aizmirsta... :D Sacienāju ar iegādātajiem turku saldumiem un viņš mani aizveda līdz miestam, no kura atiet mikriņi. Bet es nolemju neķēpāties ar mikriņu, steberēju un stopēju vien tālāk. Mašīnu galīgi nav daudz, viena bieza aizšalcās garām, bet brauc arī fūre. Viņš ne ta angliski, ne ta vāciski, bet es ne turciski. Viņš nezina tādu ciemu, bet tankštellē uzjautā, tālu vairs neesot. Esam pie nogrieziena uz Jakabagu. Tik tikko izkāpju no fūres, redzu, ka uz krusta stāv vieglais auto, tai pat brīdī uz to ceļu nogriežas vecs busiņš. Eju un mani uzrunā šoferis no vieglā auto – „vai es esot Agnese”. :D Jauki :D un interesanti. Viss notiek momentā un es jau sēžu tai busiņā, kurš mani aizvedīs tālāk, man pat nekur nav jāiet. :D Sasveicinos ar Sinanu (Jakabaga mājas saimnieku). Viņš man apstāsta šo un to, grasās parādīt sagatavoto istabiņu, bet es ieminos, vai nevaru gulēt mansardā. Tad tur arī man tiek ierādītas 2 vietas, no kurām izvēlēties. Nolieku pekeles, eju ārā (pie viņiem ejot mājā, ir pieņemts novilkt apavus, lai nenestu iekšā mēslus), kur mani sveicina un uzrunā 1 turks, kurš jau informēts par mani. :) Parunājos pie iespējas vēl ar Sinanu, kurš pastāsta, ka nu re ku dārzs, apelsīni, lai atrodu koku, no kura visgardākie apelsīni un to tad arī „plucinu”, mandarīni gan esot beigušies, bet kādā kokā pašā galotnē vēl esot, ja tieku klāt. Viņš atgādināja, ka diemžēl nevarēšot īpaši man veltīt laiku, jo esmu ietrāpījusi laikā, kad viņam jāgatavojas semināram, ko pats rīko šepat Jakabagā – seminārs saistīts ar Inkiem – garīgās, šamaniskās lietas. :) 1 šamanisks instruments arī bildē [BILDE NR. 51/4]. Tad nu es uzsāku savu vandālismu mandarīnkokā. Pašā galotnē vēl ir, tos tad arī makšķerēju un tirinu nost. Dārzs ir pilnum pilns ar augļu kokiem – apelsīnu visvairāk, pie pašas mājas, kaut ar roku pasniedzies un tik ēd, citroni, mandarīni, greipfrūti (Sinans vēl minēja Pomelo). Redzu no dārza skatu uz kalnu. Kā nu es še būšu un nebūšu kalnā bijusi. :)) Būs jāiet jau šovakar, jo rīt jau jādodas prom.  Dārzā vēl redzu dažus plikus kokus, kuram kādā zarā 1 granātābols vēl aizķēries. Tiem te arī laikam sezona beigusies. Vēl dārzā ieraugu kaktusu. :) Kaut kur atrodu arī šī kaktusa augli [BILDES NR. 38] un uzprasīju Sinanam, vai tas ēdams. :) Viņš saka, ka esot, tik jāuzmanās no adatiņām. Nu jā, ar tām man jau visi pirksti pilni. Šim kaktusam ir riktīgi smalkas, mazas adatiņas, baigi durstīgas un grūti paņemt to augli, neuzduroties uz adatām, kur nu vēl nomizot. :D Visu atlikušo dienu ķeksēju adatas laukā. :D Bet nomizoju un šķiet, ka ir arī kaut kādi augļi, kas garšo līdzīgi, moš hurma. Nu granātābolam tuvu nestāv, nebūtu starp maniem mīļākajiem augļiem garšas ziņā, bet secināju, ka, ja šie aug tuksnesī, tad badā moš arī nenomirtu, no garlaicības arī nē, jo būtu jāvelk adatas laukā. :D Nu ko, notiesāju un cierēju uz kalnā kāpšanu. :) Eju cauri visam ciematiņam, kaut kur bērni spēlējas, kaut kur turciete auž paklāju. Turpinājumā ieleja vien jau skaista. Klātienē. Bildēs es, iespējams, neprotu to tā iemūžināt. :) It kā akmeņains, bet tai pat laikā skaists, zaļš. :) Pēkšņi mani pārņem sajūta, ka man kāds seko... Pagriežos un sajūta nav bijusi veltīga. :D Tas ir suns. :) Smuks, tā pati populārā Turcijas šķirne. :) Es turpinu ceļu un šis nāk man līdzi. [BILDE NR. 40/3] Nu, kā vēlas (esot kaimiņu suns). Kāpju tik augšā pa akmeņiem, klinšaino apkārtni, bet rēķinos, ka suns man ir piebiedrojies, lai viņam ar tas būtu pa spēkam. :) Vietām apkārtne izveidojas apburoša. Sajūtas, it kā paradīzē atrastos. :) Es nez, vai to kāds speciāli veidojis, bet burvīgi. Dārzi pa ceļam uz virsotni.:) Tālāk gan ceļš sākas grūtāks, krūmāji biezāki un biezāki un ik soli pavada riktīgi asi krūmi. Biezi ērkšķaini puduri. Adatas ļoti cietas, asas, durstīgas. Mūsu ērkšķogu krūmi kā mīkstie pēļi. :D Kājas paskrāpētas jau. Bet suns man seko ļoti uzcītīgi un uzticīgi joprojām. Piedomāju pie tā, lai, kur eju, arī suns varētu tikt, lai nepaliek pusratā. :) Tieku līdz vietai, kur jākāpj stāvā klintī, bet klints ir robaina un ir daudz kur pakāpties. Par apkārtceļu pat nedomāju, jo tur ir adatu biezoknis. Kamēr kāpju, suns izlīdis pa apkārtceļiem un gaida jau mani kā tāds piemineklis. :) [BILDES NR. 43] Tiekam līdz virsotnei un pārņem jauka sajūta. :) Vietējais kalns iekarots. Izrādās, tur tālāk ir turpinājums kalnam, bet nu jau ir pievakare, gaidāms saulriets un jāsāk taisīties uz leju, lai tiktu pa gaismiņu lejā. :) Tas lai paliek nākamai reizei. :)) Uzkavējos mirkli ar suni, kāpju zemāk un nonāku tādā kā platformā, akmeņaina, bet, ja tos akmeņus novāktu, tad ar telti varētu nakšņot un ar kolosālu skatu no rīta. :))) Man jau, protams, ir idejas, kā to varētu darīt, bet... :) ;) mmmmm. :)) forša vieta. ;) Tālāk suns kaut kur iet un es viņam sekoju. :) Vispār augšupceļā viņš reizēm man parādīja labākās vietas, kur kāpt. Bet tagad viņš mani aizveda kaut kur ne tur un apsēdās un laikam vēroja saulrietu. :) :D Skaisti jau te bija pasēdēt, bet te bija pārāk strauja nogāze un ar parastiem apaviem te lejā tikt būtu riskanti. Pakāpos atpakaļ un klimperēju pa klintīm kaut kā, lai tiktu uz to vietu, pa kuru augšā kāpu. Nu pa šaubīgām vietām, bet tiku līdz vietai, kur kaut cik var nokāpt, tiesa par suni galīgi nebiju droša, ka viņš kaut kur tiks. :/ Viņš stāv tur un, protams, nekur netiek. Es viņu vedinu iet uz konkrētu vietu un lekt, lai es viņu varētu ķert, ja kas, bet viņš baidās. Ļoti diplomātisks suns, drosmīgs, tomēr sāka meklēt ceļus, kur apiet, jo te viņam lejā netikt. Lejupceļš bija ne mazāk interesants, vietumis gan augšup, gan lejup suns kaut kur noklīda vai aizkavējās uz ilgāku vai īsāku laiku, bet allaž atradās. Lejā nonācu pavisam citā vietā, kaut kur steberēju pāri laikam kartupeļu laukiem, bija jātiek pāri asiem zariem un dzelokšņiem, kas apkārt, vietējā turku tantiņa palīdzēja. Te man un manam jaukajam uzticīgajam kompanjonam vēl piebiedrojas 3 aktīvi rējēji un mūsu jau ir 4 starp vēl tikpat tītariem. :D Tantiņa arī kaut ko runā turciski, es gan neko nesaprotu, varbūt aicināja uz tēju. :) Maziņš lauku miestiņš, kuru visu var redzēt no kalna bildēs. :) Tieku atpakaļ mājā, vakariņas. :) Te izrādās ir izveidota komūna, kurā ļoti daudzi cilvēki nāk un iet. Te vienlaikus var uzturēties kaimiņi, viesi vietēji vai no tuvākām, tālākām zemēm vai pastāvīgi iemītnieki no citām Turcijas vietām. Visi (arī viesi var ņemt līdzdalību, ja ir vēlēšanās) te strādā, līdzdarbojas, dara dažādus darbus, ievāc ražu, šobrīd arī kuru nu reizi kāds gatavo ēst, ko parasti gan dara Sinana sieva, kura ar meitu un vīramāti aizbraukusi uz dzimteni Kubu. Te ir ietrāpījies arī viens vācietis, jauns dredains džeks Yans, atbraucis un jau ilgu laiku dzīvojas kā Tai Čī cīņas mākslas pasniedzējs, laikam uz to semināru ar gatavojas. Viņi abi ar Sinanu arī „uzdejoja” Tai Čī stilā [BILDE NR. 53/1] :) Viņš naudu iztikai pelna ar uguns šoviem. Tas ir ar tādu fire stick jeb uguns nūja/zizlis – kuram abus galus aizdedzina un tad to griež. Te ir arī 1 palīgstrādnieks no Anglijas, kas te ieradies caur organizāciju WWOOF Izrādās, šī vieta ir arī viena no tām, kas piedāvā te dzīvošanu un ēdināšanu apmaiņā pret darbu – cilvēks te veic dažādus darbus, lauku darbus, vai ravē, vai ražu ievāc, stāda vai whatever ko, bet dzīvo te par brīvu un ēd bioloģisko pārtiku – organisko pārtiku, kas turpat izaudzēta. Vēl arī citi pastāvīgie iemītnieki. Internets arī te pieejams, cik uziet. :D Jauka pirmā diena. Pa dienu te ir ļoti silts, kādi 20 grādi, bet karsti man nebija, aptuveni kā Latvijā parastā vasarā, bija pat doma nopeldēties baseinā, ja nebūtu tik vēlu atgriezusies no kalna. Ūdens nebija tāds, ka baigi silts, bet nav tik traki, dažkārt šķitis, ka Latvijā vasarā nav siltāks. Vietējiem ūdens gan stipri par aukstu, nav pieraduši. Toties naktis gan aukstas, riktīgi, man sega un gulta bēniņos bija ļoti auksta, gulēju saģērbusies siltāk kā staigāju pa dienu, džemperī un ar laiku lēnām vai sasildījos vai vienkārši aizmigu tāpat, un bija labi. [BILDE NR. 51/1] :) Atšķirība starp dienu un nakti ir vēl lielāka kā pie mums pavasarī šķiet. :) vai līdzīga. Sinans vispār guļ teltī, viņam ir vēl 1 olīvkoku dārzs nostāk ciemā un tur 1 pats savā nodabā guļ teltī. :) Interesants un jauks cilvēks. :) Labprāt te padzīvoto ilgāku laiku. Diena VII. Pamodos agri. :) Pat tuvā baznīcas klātiene mājai dikti netraucēja ar savām „klaigām”, lai gan skaļi pamatīgi. Diena atkal saulaina. Gribās kaut ko sadarīt, bet nezinu, kurā virzienā... Nav ne jausmas. Vienkārši atpūtos un aizgāju paklaiņot pa ciemu. To suni vairs nesastapu, bet sastapu mūli un citus lopiņus. :) Dikti bailīgi visi viņi. :D Vietējo maz „rēgojās”. Tā arī visu dienu nobumbulēju, šur tur, šo to un kāpelējot atkal pa augļu kokiem, ievācu ražu maķenīt līdzņemšanai. :) Sinanu pa brīžam tik manīju, bet vispār jāparunā ar viņu, ko viņš ieteiktu par manu tālāko ceļu, kur un kā labāk. Taču pēc šīs domas parādīšanās manā galvā, nekur viņu nemanīju. Šodien ir atbraucis Sinana brālis, kuru viņš nav redzējis 20 gadus. Labi, gan jau. Pāris vietējie mani aicina piebiedroties uz olīvu novākšanu. OK, to tik man vajag! Aizejam, izejam cauri visam dārzam, bet visi koki nolasīti, tukši, līdz atrodam vienu. Tas gan izskatās diezgan pagrūti aizsniedzams, visai augsts jebšu biedri vienkārši nezina, kā tikt klāt. Viņi savā starpā turciski sarunājas kaut ko, beigu beigās puisis aiziet atpakaļ uz māju, es, protams, nezinu, ko viņi tur runājuši, meitene tik pastāsta, ka koks pārāk augsts, nevar tikt klāt un ka es varu darīt, ko gribu, jo viņa varbūt ies meklēt citu koku, varbūt klausīties mūziku. Nu mazliet dīvaina situācija manā izpratnē, bet nu... Vispār jau manā skatījumā vismaz daļai olīvu klāt var tikt, par pārējām... vienkārši neesmu pieredzējusi olīvu ievācēja, taču domāju, ka gan jau kaut kā var. :D Bet viena jau te neņemšos... Čāpoju atpakaļ uz māju, bet te nu pretī nāk citi komūnas biedri skatīt, vai tad esot tik traki. Piebiedrojos viņiem un atkal eju uz dārzu. :D Ar jauno kompāniju nolēmām, ka nav gan traki un darbiņš ir izdarāms, sameklēja džeks segas, palagus un viss notikās. Es tikmēr, kamēr gaidījām palagus, sāku jau pamazām lasīt, kokā sēdēdama, [BILDE NR. 52] vēlāk tiku arī pie olīvu lasīšanas instrumenta GRĀBEKĻA. Nu lab’ lab’, grābeklim līdzīgs instruments, kas ir šaurāks, bet ar garākiem zariem. Pamazām nolasījām to koku. Man gan vēl bija ko lasīt un lasīt, kad šie jau teicās, ka pietikšot, viss nolasīts esot, to, ko nevarot nolasīt, ja grūti tikt klāt, tas putniem paliek. Es esot atbraukusi par vēlu, vajadzēja kādu mēnesi agrāk, kad būtu bijis vairāk koku, ko nolasīt. Es pamēģināju arī nogaršot atkal olīvu, bet secināju, ka joprojām man tās negaršo. :) Atgriežamies un sāk jau atkal tumst pamazām. Pulkstenis top jau kādi 19., sastopu Sinanu un ņemos tincināt par transportu uz Efesu. Saku, ka šovakar plānoju doties tālāk. Sinans izbrīnā saka, ka šis ir maziņš miestiņš un šovakar transporti vairs nekursē, mikriņi līdz 17 un pēdējais autobuss, kas caurbrauc uz Fetji, iet precīzi šobrīd un paspēt vairs nevar... Viņš uzzvanīja tai busa kompānijai, bet tur vairs neviena nav. Zvanījās uz busu kompānijām, lai noskaidrotu, kad, cikos atiet kādi reisi un rezervētu nākamai dienai. Vienīgais, kas paliek, ja ļoti gribu šodien doties prom – ja es atrodu šoferi, kas aizvestu līdz Fetjei (~40 km). Cik nu aptaujājos – neviens klātesošais vispār nevada auto, tad nu skaidrs, nav spiesta lieta, tad jau nolemts man būs uzkavēties vēl 1 dienu. :D Tātad plāni atkal pamainās. :D Bet tāpēc jau es ceļoju bez plānošanas, ka varu dzīvot bez konkrēta grafika. :)) Aprunājam, ko un kā, 1 ir skaidrs, ka rīt dodamies uz autobusu ap šo pašu laiku uz Fetji kopā ar Sinana brāli, kurš dosies tālāk uz Stambulu un tālāk izštukojam trijatā ar Yanu, ka vislabāk braukt caur Aidinu, no kurienes tālāk Efesu. Tiesa, manis plānotais nakts pārbrauciens gan īsti nesanāk, jo līdz Aidinai 4 vai 5 stundu brauciens. Un vēlākais reiss no Fetjes ir ap pusnakti, kas nozīmē būt Aidinā plkst 4, no kurienes tālāk vai ar stopiem, vai busiņu uz Selčiukiem. Ar stopiem tik agri ir par agru, tātad jāpārlaiž brīsniņš kādā kafūzī līdz pirmajam busiņam. Tad nu nolemju, ka tas man derēs, derēs labāk kā izbraukšana no rīta, zaudējot i laiku, i naudu. Būtībā jau Jakabaga apkārtnē ir daudz ko darīt. Kaut vai tie paši lauku darbi. Nav te runa, ka viesim ceļotājam dod ravēt dārzu, bet to pašu olīvu ievākšana, eļļas spiešana, pildīšana, vīna darīšana, pudelēs pildīšanas. Savus pildījumus var dabūt arī uz mājām līdzi. Limonādes taisīšana, olīvu ievākšana, spiešana, pildīšana, tas pats ar vīnogām – sulas un vīni, ābolu sidri un citi, tikai katram savs laiks un atkarīgs no tā, kādā laikā ietrāpies, kam kad raža utt. :) Diena VIII. Pamostos Aptuveni kā parasti, bet vārtos ilgi, noklausos ikrīta „klaigāšanu” no blakus esošās baznīcas un pameditēju, beigu beigās pieceļos ļoti vēlu un visi jau paspējuši visu ko izdomāt, kur tā ceļotāja pazudusi. :) Vēl 1 jauka, saulaina diena. Eju ārā basām kājām un nolemju, ka šī diena būs mierīga, rāma, meditatīva. Turki paši šeit staigā puslīdz tā garās piedurknēs un biksēs, bet ir silts un var basām kājām un T-krekliņā. :) Protams, augļi neizpaliek. Viena komūnas locekle prasa, vai negribu piebiedroties – viņi vakarā došoties uz kaimiņciemu, kaut kāds tusiņš, pārtijs, ar telšošanu. Es gan iebilstu, ka šovakar man jādodas prom, guļammaisa ar man nav. It kā varot aiziet un tai pašā vakarā atgriezties, bet nu laikam šoreiz nesanāks, domāju. Meitene Eprjū [BILDE NR. 55/2], lasa grāmatu par asins grupām, kurai kādu pārtiku vēlams lietot uzturā. Viņai ar angļu valodu švaki, bet uz pirkstiem viņa man apstāsta, ko man vēlams ēst, ko – nē. :) Pēcāk Eprjū [BILDE NR. 55/2] sēž kokā uz iebūvētas platformas [BILDE NR. 39/2] un sauc mani turp. Esmu salasījusies greipfrūtus un apelsīnus, bet izskatās, ka 1 greipfrūts ir negatavs, tas nekas – tas arī tiek apēsts. :D Viņa ir paņēmusi kaut kādus mūzikas instrumentus un rāda 1 man – kirgīzu tautas mūzikas instruments, ko spēlē tikai sievietes. Tas ar to drebelīgo vibrējošo skaņu. Māca mani, kā to spēlēt. Interesants, jāapgūst, bet jāpiešaujas. :) Mums augļu notiesāšanas procedūrā piebiedrojas arī viņas dēls un puisis Gunduz. Kluss, mazrunīgs, angliski nerunā. [BILDE NR. 55/3] Pēc šīs pasēdēšanas esmu pārēdusies greipfrūtus. :)) Visas dienas garumā veicu ierakstu viesu grāmatā. Tā tā diena arī pagāja, mierīgi, pienāca vakars un es iedrošinājos pajautāt Sinanam par Tai masāžu, jo dzirdēju i viņu pašu par to ieminamies, i Pek Yenu. Viņš vasarā mēdzot veikt Tai masāžu sesijas. Tagad viņš to parādīja uz manis ar vienu kāju. Tā ir pamatīga masāža, ļoti ilgstoša, sākot ar pēdām un līdz augšai. Viņš izmasēja man tikai vienu kāju, bet jau tas paņēma ļoti ilgu laiku. To viņš atkal izmantoja par atgādinājumu, ka man jābrauc šurp vasarā. Tuvojās jau 10:30, jāsāk jau atvadīties, kravāties, pa galvu-pa kaklu skriet un darīt, lai paspētu uz autobusu. :) Nu kā nu ne – kā parasti – pēdējā brīdī atjēgšanās. :) Atvados no visiem, un Sinans mani un viņa brāli aizved līdz ceļam, kur nostopējam autobusu, Sinans pastāsta, ka, ja braucu ar pēdējo autobusu uz Aidinu (23:30), tad man būs tik 3 stundas laika un pa to laiku varu paspēt tik aiziet līdz jūrai, pludmalei un atnākt atpakaļ. Izrādās gan, ka šis nav pareizais autobuss, kurš vajadzīgs Džamam (cita pārvadātājkompānija, bet man jau vienalga), bet tāpat aizvedīs līdz Fetjei. :) tas laikam iespējams tikai Turcijā utml zemēs. :) Pēc tam izrādījās, ka viņam pat Fetjē nebija jāmaina buss uz īsto, šis pats aizveda līdz pat Stambulai, kompānijas savā starpā tur pašas norēķināšoties. :D No manis ar neko nepaprasīja. :) Autobusā pļāpājam ar Džamu (vārda saīsinājums no sarežģīta turciskā vārda) un :D izrādās, šis ir AIESECietis. :D Interesanti. (nezinātājiem AIESEC – tā ir starptautiska studentu organizācija, kurā arī es savulaik darbojos). Jautras sarunas autobusā, izsmējāmies un uzzinājis par manu ceļojumu, pastāsta, ka viņa draugs bija aizbraucis padzīvot mēnesi Itālijā. Kad atgriezies, uzrakstīja grāmatu. Vēlāk atkal brauca uz Itāliju. Viņš saka, ka arī es varot uzrakstīt grāmatu par savu ceļojumu. :D Es gan neesmu droša, vai mans ceļojums būšot interesants visiem un dos labu noietu kā grāmatai. ;D Tikusi līdz Fetjei, uzreiz atrodu busa kompāniju, kura brauc uz Izmiru, lai es varētu tikt līdz Aidinai. Izrādās, ka biļetes uz plkst. 23:30 izpirktas, palikušas tikai uz 22:30. Nu neko darīt, cita varianta jau nav. Tas nozīmē, ka Aidinas kafūzī būs jātusē ilgāk, bet Fetjē – mazāk. ;D Atstāju šai pašā kompānijas ofisā savas somas (manas mantas tur nav vienīgās) un eju klīst pa Fetji. 2 stundas laika, Sinans teica, ka jāiet tik pa galveno ielu, kas iet gar autoostu. Tā arī daru un sekoju arī upītei, kas iet pa ielas vidu un gan jau ietek jūrā, līdz krustojumā īsti nevar saprast, kur tā galvenā iela turpinās. It kā jau taisni, ar visu aleju. Jautājot vienam velosipēdistam, viņš it kā rāda, ka ejot taisni kā gājusi. Turpinu ceļu un tik eju un eju, pa ceļam pajautāju katram gadījumam 2 jauniešiem, vai jūra ir tai virzienā. Šiem ar to anglisko runāšan’ laikam pašvaki. :D Nesaprotami apstiprinošu atbildi saņēmusi, turpinu ceļu, līdz beidzot kaut kādas jūras pazīmes sāk parādīties. Ceļš jau garš noiets. Skatos, ka esmu tikusi līdz jūrai, tik ne tai pusei, kuru domāju. Te ir piestātne. Jūra ar jahtām, kuteriem, kuģiem. Skatos, ka tā forši pasēdēt te nesanāks pie jūras, eju atpakaļ, ar domu, ka varbūt paspēju vēl tikt arī kur citur. Klīstot uzeju 2 turcietes. Taujāju tām, kā tikt uz pludmali. Viņas ilgi apspriežas savā starpā un saka, ka tas ir tālu, ka līdz turienei jāiet kāda pusstunda. Es saku, ka, ja nu tikai pusstunda, tad tas sīkums. :) tik daudz laika man vēl ir. :) Bet viņas sāk stāstīt, ka līdz pludmalei pārāk tālu un grūti izskaidrot, kur jāiet (īstenībā nemaz nebūtu bijis varbūt tik grūti), ka es varot iet tepat, netālu, kur viņas strādājot, tur varot arī pie jūras tikt un tur ir restorāns, kurā varēšu pasēdēt un nogaidīt autobusu. Saku, ka neinteresē man nekāda tupēšana restorānā. :D Lai aptuveni parāda, kur jāiet uz pludmali. :D Ai, jūklis, īsāk sakot, atkal sāk savā starpā turciski, pēc tam saka, lai nākot līdzi, parādīšot. Nu labi, sacīts – darīts – ejam. Izrādās, šīs zinot 3 latvietes – sarakstoties. Viņas mani ieved kaut kādā teritorijā, izved atkal kaut kādā piestātnē un rāda, ka tur – jūra, tur – restorāns. :D Nu labi, jāatkratās vaļā. Virzos uz jūras pusi, šīs jautā, uz kurieni es ejot, restorāns ir citur. :D:D:D lol. Cik var lobēt!? Izšķiramies un skaista jau piestātne, jūra ar laivām, tālāk parasta jūra. :) Ir gan ļoti tumšs, bet var redzēt, ka tur kaut kur ir sala, smuki jau, gan ne tas, ko vēlējos. :) Virzos atpakaļ uz autoostas pusi ar atausušām aizdomām, ka tai krustojumā vajadzēja pagriezties pa labi. Tā izrādījās patiesība. Pie tā krusta stāvēja arī taksists. Uzjautāju tam taksistam, cik tālu līdz jūrai. Viņš pateica cik tur tos km un ka taksis maksājot kaut kādas 30 liras. Varētu jau ar taksi aizšaut fiksi līdz tai jūrai. Bet man ir tikai max 25 liras, no kurām atdot būtu gatava tik varbūt 15 tā droši, max 20. Taksists nav ar mieru lētāk par 23 lirām. Es nodomāju, ka nu, ja nav – ta nav, gan jau. Laika ar nav tik daudz, lai brauktu līdz jūrai tik uzmest tai aci, jābrauc citu reizi. :) Vēl, pa ceļam uzskrienu virsū lielam troksnim angārā. Disene? Nē, izrādās, kāzas. :) Špagoju atpakaļ uz autoostu. :) Tikusi tur, vēl laiks ir un 1 turks ar mani runā turciski vēsā mierā. Blenžu viņā nesaprotoši, viņš tik turpina, skatās uz mani un runā savā turku valodā. :D Pēc mana jautājošā excuse me, viņš atjēdzas, ka neesmu turciete. :D Izdzirdējis, no kurienes esmu, izrādījās informēts par krievu valodu un varēja paspīdēt. :) Ar domu, ka varbūt esot Izmirā varētu būt grūtības dabūt biļeti uz Stambulu, pajautāju, vai ir iespējams jau šobrīd nopirkt biļeti no Izmiras uz Stambulu nākamai dienai. Jā, varot, tiek noskaidroti laiki un samaksa. Hmmm..., 20 liras ir pēdējās, kas man palikušas, nu ok, kaut kādas 5 liras monētās, kas nekas nav, vēl ir tikai 106 dolāri. Bet nu labi – gan jau kaut kur Efesas rajonā dabūšu kādu banku, kur samainīt. :) Tad nu saku, ka man vajag nākamai dienai uz plkst 21. To, ka man vajag 9os vakarā, pasaku divos veidos, katram gadījumam. :) Dabonu biļeti un ar pekelēm kāpju autobusā. Nolieku mantas un jāpārbauda biļete, pieredze rāda, ka Turcijā mēdz kļūdīties. Un jā. Biļete izrakstīta uz plkst 9 no rīta, sanāk – ka ar šo pašu autobusu man būtu jābrauc līdz Stambulai. :D Kāpju laukā no autobusa, lai pārdrukā man biļeti. Īstā biļete rokā un sirds mierīga, busā piesaku hostam, lai pasaka, kad būs Aidina, lai zinu, kur izkāpt. :) Diena IX. Pašvaki pagulējusi, sāku štromīties, vai drīz Aidina, toreiz Tahira kolēģis teica, ka vajag atgādināt, jo šoferi var aizmirst. Vienā kārtējā piestāšanas reizē atkal jautāju hostam, vai nav Aidina. Šis saka, ka jā, šī ir Aidina. Nu forši... ;/ Labi, aši taisos, ģērbjos un tinos. ;) Izkāpju ārā un eju pirmajā kafūzī, ko pamanu. Pieklājības pēc pasūtu ābolu tēju un mēģinu vēl kauč kā pasnaust. Vēlāk nodomāju, ka jāiestiprinās, bet ar tām lirām tā ir, kā ir... Man līdzi ir mazās paciņas ar auzu pārslām. :D Man tik verdošu ūdeni vajag. Mēģinu pārvaldniekam kaut kā izskaidrot, ko man vajag, rādu, kāds ir verdošs ūdens. :D un ka vajag trauciņu. Aizveda mani uz virtuvi, lai es parādu, bet bija jau onka uz pareizā ceļa. :) Dabonu kāroto, apēdu un būs jau labi. :) Pasūtu vēl arī tēju, atkal pieklājības pēc. :) Šādi tiek sagaidīta gaismiņa un kustība uz ielām. Redzu, ka kustās kaut kādi busiņi, turpat autoostā. Un sāku arī es kauč kur knosīties uz došanos. :) Izeju ārā un eju taujāt kādam, kurā virzienā ir Ephesus (lai mēģinātu stopēt), bet taujātais nezina. Viņš rāda, lai es ejot uz busiņu pusi, tie braucot tai virzienā, bet man naudas nav, precīzāk liru, bet vēl par agru bankām (plkst ~6/7 no rīta). Brauc 1 mikriņš un skrien pie manis 1 turks un saka, ka tas mikriņš brauc uz Ephesus, maksājot 11 liras. Saku, ka man nav tik daudz liru (palikušas kādas 2 liras tik :D), piedāvā par 7 lirām, pēc tam jau par 5, bet arī to man nav, 2 liras viņiem par maz. :D Kāda pasažiere arī lec ārā no mikriņa un kaut ko stāsta visā tai jūklī. Mikriņš jau it kā izgājis uz štrāses, kad es atceros, ka 6 dolāri man ir. :D Skrienu pie mikriņa un saku šoferim, ka man ir 6 dolāri – vai derēšot. :D Nu labi – aiziet. Ieperinos iekšā un šie tur savā starpā aktīvi turciski... es tik dzirdu, ka runā kaut ko par dolāru. Izvelku savu izdruku, kurā visas valūtu kombinācijas un rādu dolāra kursu. :D Viņi nomierinās, (laikam, ka nu jā – aptuveni tikpat, cik viņi prasīja lirās, 7 liras (nu ar komisijas maksu pieļauju kādas 5 prasītās liras, noapaļojot)). Ceļš kādas pāris stundas. Mikriņš braucot uz Selčukiem, kas ir tuvākā pilsēta Efesai. Tikusi galā, izkāpju ārā un momentā man pieskrien klāt turks un prasa, uz kurieni es, ko man vajag. Kaut kādas tūrisma firmas pārstāvis. Saku, ka man neko, es ar kājām tur un tur. :D Viņš saka, ka varu atstāt savas mantas viņa ofisā, tas nekas, ka neesmu iegādājusies biļeti viņa kompānijā. Vot – serviss! Nu labi, paņemu līdzi tik maisiņu ar līdzpaņemtajiem augļiem no Jakabagas un špagoju kaut kādā virzienā. :) Jāatrod kāda banka, jo liras var noderēt. ;) Atrodu gan vienu. Tūliņ jāveras vaļā, rinda pie tās kā padomju savienībā pēc desām... Tagad jau atminos, ka tā bija pirmdiena. Tikko kā durvis vaļā, visi gāžas iekšā kā pēc baigā deficīta. Ejot iekšā, gaidu līdzīgu sistēmu kā LV, bet tur pie ieejas stāv turks, kas izdala katram kārtas numuriņu... Nu moins! Ja nedala, tad laikam visi gāž riņķī numuriņu iekārtu. :D Viss bars ir iekšā, bet neviens operators vēl nav sācis pieņemt „pacientus”, tfu, nē, klientus. Un ļoti ilgi nesāk. Man apnīk gaidīt, eju taujāt pie kāda lodziņa, vai nav iespējams ātri samainīt nieka naudu. :D Šie sūta, ka pie pirmā lodziņa, valūtu mainot tur... Nu bāc, tur turks krāmējas ar kaut kādiem papīriem un neklapē ar ausīm. Tas numuriņu dalītājs nāk pie manis un iedod citu numuriņu, kas paredzēts valūtas maiņai (kur viņš bija agrāk un kāpēc vispār nejautāja, kādu numuru man vajag!?). Atkal izskatos pēc vietējās? :/ Pēc kādu 10 – 15 minūšu marinēšanas operators sāk darbu un trešā pēc kārtas tieku pie lirām. :D Tālāk ceļš, protams, ved Efesas virzienā. :) Pilsētā Selčiuk alejas uz ielām veido apelsīnu koki ar visiem augļiem. Smidzina mazliet lietiņš, bet neesmu jau no cukura. :) Nav poņas, kur jāiet, lai tiktu uz Efesu. Bet eju uz „čuju” virzienā prom no autoostas. Un jau redzu kaut kādu viduslaiku „graustu”. Bet pretī tā ieejai ir veikaliņš ar suvenīriem, kurā ielūkojos, neatceros vairs, kāpēc. Tur stāv vīrietis, gadi 35-40. Jautāju viņam, cik maksā tā un tā lietiņa un vai te nav auskariņu. Viņš atbild, ka nezina, cik maksā, jo nav pārdevējs. Ko tad viņš te dara, ja nav pārdevējs un kur tādu varētu atrast?! Bet ai. Eju uz to apskates objektu. Tas ir milzīgs! [BILDES NR. 57-59] Man atkal seko suņi, 3 gab. Izstaigāju, bildēju un manu, ka tas vīrietis tagad ir ienācis iekšā un vazājas tā, it kā tā, starp citu. Nu labi, tad jau ekspluatēju viņu kā kadru veidotāju ar kameru. :) Teritorija ir milzīga, izrādās, šī ir 6. gs. St. John baznīca. Gromadjina. No šejienes paveras skats uz vēl 1 lielu viduslaiku „kompleksu” [BILDE NR. 64] un otru – mazāku. To starpām vēl cits turks piebilst, ka tas pirmais redzamais objekts, nosaukumu neatceros, ir slēgts uz rekonstrukciju. Žēl, izskatās iespaidīgi... kalna galā, liels mūris...kā filmās, varētu būt interesanti. Otrs objekts ir mošeja, nosaukumu ar neatceros. Tālāk ceļš tad uz turieni pa līkumotiem ceļiem. Tik jāatrod kaut kur WC, nekur nevaru atrast... Nu kur... Vienu atrodu, bet tā ir slēgta... laikam nesezonas dēļ. Kaut kur izdodas atrast. Mošeja interesanta pēc veidojuma, bet arī slēgta... :/ [BILDES NR. 59/4-60] Pie mošejas ir suvenīru bodītes, kuras izpētu un kuru finansiālā stāvokļa uzlabošanai ieguldu zināmu artavu. Sāk līt, sāk pamatīgi gāzt lietus. Es slēpjos suvenīru bodē, pārdevēja laipni man vēlēja paslēpties no slapjā brāziena. Pārlaidusi lietu, turpināju ceļu. Taujāju pēc ceļa uz Efesu izrādās, esmu uz pareizā ceļa. Esot jāiet 3 km un atkal turku cilvēku ļoti izbrīna, ka 3 km nieks vien ir. :)) Un tur sākas gara, gara aleja. Pašā sākumā Visu turku tēvs. Bez Ataturka nekur! [BILDES NR. 61 – 62/1] Aleja izskatās nebeidzami gara. :) Pa ceļam piestāju ik pa brīdim un notiesāju vai apelsīnu, vai mandarīnu, vai greipfrūtu. Pa ceļam sastapts turks man liek ievērtēt Artemīdas templis... [BILDE NR. 62/4] Man tas izskatītos pēc kaut kā cita gan, bet lai nu... :) Turpat uzeju aprīkojumu... Pirmajā acu mirklī izskatās pēc bērnu spēļu laukuma, bet īstenībā ir dažādi trenažieri. Ar ļoooti mazu pretestību. [BILDES NR. 62/2-3] Interesanti, bet 3 km attālums viņus biedē. :) Bet šie trenažieri jau nevienu nevar izbiedēt, tā tāda butaforija vien ir ar tādu pretestību. ;) Pa ceļam ik pa laikam smidzināja, bet tas – sīkums! Taču arī pamatīgāks lietus mani atkal pārsteidza un skreju zem kādas nojumes, lai uzvilktu lietusmēteli un varētu turpināt ceļu neizmirkusi, lai nezaudētu laiku (nezināju, cik daudz laika man vajag, tikai to, ka Efesu nevarot vienā dienā???). Meklēju plašķi un pēkšņi dzirdu kādu balsi. Ah, kāds turks izliecies pa logu, aicina mani pārlaist lietu zem jumta ar siltu tēju. Tielējos, ka jāiet, bet beigu beigās ļaujos... Da labi, gan jau i paspēšu visu, i redzēšu. Viņš saka, lai kāpjot turpat pa logu iekšā. :D Logs zems, kādi 30-40 cm no zemes, smiekli nāk, bet kāpju ar. :D Nebūtu domājusi, ka kāpšu pie kaut kāda turka pa logu iekšā. :D Protams, tieku cienāta ar tēju, ābolu un melno. Viņš ir paklāju tirgonis, kuram ziemas sezonā nav, ko darīt (nu loģiski), jo pircēji ir tūristi. Šī ir viņa darba vieta, tur sēž vēl 1 turks, kurš runājot 5ās valodās un ik pa laikam izmet joku par to, cik viņš aizņemts, cik daudz darba, sēžot ar kājām uz galda un skatoties TV. :D Garlaicīgi viņiem tur, tāpēc no lietus bēgoša tūriste šķita ļoti interesanta. :D Tā turka vārdu, protams, neatceros, bet runājamies tā un šitā par visu ko, izskatās, ka sievu meklē, ja jau jautā, vai es gatavojot ēst. :D [BILDE NR. 65] Bet pārlaidusi lietu, teku nu tālāk ar viņa vārdiem, ka, ja man atliek vēl laiks, lai piekāpju atpakaļceļā. Tūliņ jau ir pagrieziens uz Efesu, līdz kurai ir vien nieka „spļāviens” palicis, pie kura stāv taksists un piedāvā mani aizvest uz jaunavas Marijas mītni. Biju domājusi nebraukt uz to jaunavas Marijas mītni vispār, jo nezināju, vai paspēšu. Taču taksists strikti un izmisīgi stāsta, ka viņam neviena klienta nav bijis pa visu dienu un lūdzās, lai paņemu un aizbraucu pie jaunavas Marijas ar viņa pakalpojumiem, saka un rāda cenrādī, ka pa 30 lirām tas esot ĻOTI lēti, var teikt – viņš izmisis, dievojas. Varbūt labs aktieris. :) 30 liras gan neliekas nemaz lēti (8 km līdz tai mītnei,). Bet nu labi – lai iet, lai pēc tam neliktos „eh, varbūt vajadzēja aizbraukt”. Mītne atrodas kalna galā, skati pa ceļam skaisti. Taksists reizēm uzpīpina – kā izrādās, lai pievērstu uzmanību – šai gadījumā – gājēja uzmanību, lai redz, ka mašīna brauc. Tā viņi tur darot. Uzbraukuši, apstājamies stāvvietā un viņš paliek gaidīt. Ieeja ir 11 liras (4,5 Ls), kas kā vēlāk izlasīju ir, nevis ieejas maksa kā tāda, bet ziedojums vai drīzāk ieguldījums šīs vietas uzturēšanai. :) Nu labi, lai nu tur būtu kā būtu. [BILDE NR. 69] Taču izstaigājusi, it kā tikai viena kaut kāda tāda kā svētvieta, neliela baznīciņa ar attēliem, secinu, ka nu personīgi mani šeit nekas nesaista, otrreiz noteikti šurp nebrauktu un arī šo vienu reizi būtu varējusi nebraukt. :/ Tikai skati skaisti, vairāk nekas še nelikās saistošs. Bet kas ir – tas ir. Braucam atpakaļ un mani aizved līdz Efesas otram galam, kā rezultātā man būs jānoiet par 3 km mazāk (cauri Efesai 3 km) nekā būtu bijis jānoiet, nebraucot uz Jaunavas Marijas mītni. Man nebija nekādas nojausmas, kas un kāda ir Efesa. Tā ir senatnīga pilsēta – vienas vienīgas drupas, grieķiska kas grieķiska. Drupu paradīze! Kam patīk senatnīgās pilsētas, tas var atbraukt šurp un domājams, ar to varētu arī kādam laikam pietikt. :) Iesākumā maziņš amfiteātrītis, bazilika, kas pēc bazilikas nudien neizskatās un pārpārēm visa kā [BILDES NR. 70]. Pāris tūristu grupas no tālajiem austrumiem (nemēģināšu minēt, no kurienes tieši), arī jauniešu bars. Bet tālāk tikusi, jūtos teju kā vienīgā visā Efesā, nu gandrīz, arī turpmāk, ja kādu redzu, tad tik no tālajiem austrumiem, šie visi laikam nez kāpēc arī ziemā atbraukuši. :) Tālāk ir arī redzama grieķu rakstība [BILDE NR. 71/3] un vēl tālāk arī pirmā sabiedriskā tualete. [BILDE NR. 71/4] Tieku arī līdz pirmajai publiskajai bibliotēkai. Sākumā liekas tāda parasta lieluma, bet pēcāk izrādās, ka bijusi milzīgā platībā un stiepusies stipri tālu. [BILDES NR. 72-73] Kā beidzamais ir vēl viens teātris, nu jau liels, kurā man „piesienas” kaķis, nu dikti jau mīlīgs, bet nahalīgs arī. :D Ielien man klēpī un tagad davai mani ņurcīt un glaudīt... un uz ilgu laiku. :) Dzīvnieki laikam pārņem saimnieku vai attiecīgās tautas mentalitātes īpatnības. :) Tā es te sēžu ar to kaifojošo minku klēpī [BILDE NR. 74/1], smejos un teātrī [BILDE NR. 74/2] ienāk viens austrumnieks, kurš pirms tam mani garām ejot sveicināja, klīzdams 1 pats. Šis atkal mani sveicina no tālienes (no skatuves) un stāsta, ka viņš esot no Japānas, braucis caur Krieviju. Nu labi, cilvēkam gribējās man to pavēstīt. :) Bet tā padomājot – laikam jau viņš mani par vietējo noturēja... :) Labi, es izmetu kaķi no klēpja, pietiek, jāiet tālāk. :) Efesai esmu izgājusi cauri, eju ārā, tur – placis un nolemju vienā bodē nopirkt tomēr to ābolu tēju un redzu, ka ir arī granātābolu tēja. :) Pārdevējs gadās ļoti uzmācīgs un piedāvā nopirkt visu, bet ne jau tas ir tas, ko viņš grib... Viņš ļoti man „piedūries”, skatās uzstājīgi man acīs, apgalvo, ka mani mīlot utt. Prasa, vai drīkstot man iet līdzi uz Selčiukiem, uz ko saku, ka nē. :D Cik vien iespējams ātri nopērku kārojamo un tinos. ;D Atpakaļceļā man piebiedrojas suns (atkal jau) [BILDE NR. 76/1], tā pati suga, kas iepriekš. Un atkal man uzticīgi seko. :) Nu labi, lai būtu pavadonis, kamēr atceļā vēl šepat. Eju tagad pa citu ceļu, bet šoseja turpat vien ir netālu. Pa ceļam sanāk satikt 2 mūļus, brūnu un baltu. Baltais „piedūries” pie suņa un dzenā šo. :D [BILDE NR. 76/2]. Tālāk nogājusi kādu gabaliņu ar pavadoni, steberēju pāri augļu dārzam uz šoseju, Un tikusi gandrīz līdz šosejai, secinu, ka tam sunim jāliek saprast, ka tālāk man jāiet vienai, jo kur gan es to likšu, ja tas man sekos līdz pašiem Selčukiem?! Vedīšu uz Stambulu un Rīgu, vai! :D Es viņu mēģinu dzīt prom, bet šis, protams, neiet. Es ieraugu, ka esmu kā reiz nonākusi līdz tam pašam turkam, kurš sievu meklē. Tā varētu būt izdevība tikt vaļā no jaukā, mīlīgā pavadoņa. Vai arī suņi te tāpat kā paši turki – „ar mietu” jādzen prom, lai tiktu vaļā, vai?! Skarbi it kā. Ieskrēju pie tā turka, bik papļāpāju, padzēru tēju, šis mani aicina iet vakariņās, ja man būs laiks pirms autobusa. Sarunājām, ka ap tikiem & tikiem varētu tikties vienā ēstuvē. Viņš tur būšot noteikti, es par sevi vēl nezinu. :) Bet es turpinu ceļu un no suņa ne miņas. Laika īstenībā man vēl ir gana un, ja būtu zinājusi, noteikti jau pašā sākumā būtu ieplānojusi tikai 1 dienu. Tikusi Selčukos, aizeju līdz tai viduslaiku pilij kalna galā un pārliecinos, ka tā tiešām slēgta. :) [BILDE NR. 76/3]. Lietus pagaidām nelīst, turpat pie pils sētas nolemju notiesāt vēl palikušos apelsīnus, sēžot un baudot skaisto apkārtni. Sāk jau mazliet tomēr smidzināt, bet pilnīgi pieņemami un netraucējoši. Taču nedabūjusi necik ilgi pasēdēt un pabaudīt, nedz apēst apelsīnu, pamanu, ka līdz šejienei ir nonākuši 2 turki (abi gados no 35-40), 1 no kuriem ir tas pats, kurš bija tai bodē ne kā pārdevējs un arī iegājis tai St. John baznīcā. Viņš mani izseko, vai!? Šie tur mīņājas un domā, kā uzsākt sarunu ar mani. :D Es atviegloju uzdevumu un sveicinu šos. Saka, ka lietus līstot. :D Un aicina mani tēju padzert. Ak Dievs, cik daudz tējas izdzerts jau. :D Bet labi, kaut kas man liek tomēr švempties kājās un doties. Lietus pamazām arī pieņemas spēkā, taču līdz gāzienam netiek. Esam nonākuši tās pašas bodes aizmugures telpā, kura visai plaša, ar TV, pa kuru iet kaut kāds turku komēdijseriāls. Turcijā vēl pirms gada vai diviem bija tikai 1 kanāls, tagad cik tur to... 25 laikam. Nenozīmīgas, „šķidras” sarunas, man garlaicīgi un domāju par tālākiem ceļiem līdz autobusam. Atvados un turpinu ceļu, klīstu pa pilsētu. Ilgi, tur darīt īsti nav, ko. Jau tumst, atrodu pat to norunāto ēstuvi, bet neskatoties uz visām šaubām, tomēr nevelk man vakariņot ar to turku. Autoostā noskaidroju, ka ir arī reisi pa tiešo no šejienes līdz Stambulai, ar to pašu firmu, taču tie abi izrādās jau pilni šā kā tā. Gribējās ielikt vēl atlikušos apelsīnus somā, kas stāv vienas busu kompānijas kantorī, bet tagad tur jau bija cits vīrietis un nebija tik laipns, vispār bija īgns kā tāds un kad iegāju pie mantām, dusmīgi lika tās savākt, īpaši tāpēc, ka es no viņiem neesmu neko nopirkusi. Balss maķenīt tik atmaiga, kad pateicu, ka viņa kolēģis pats piedāvāja nolikt tur mantas. Labi, neko darīt. Laika līdz autobusam tāpat vairs nav pārāk daudz, aizeju turpat uz parciņu, jau pavisam tumšs, bet tur tā interesanti izgaismots – viss zaļš. [BILDE NR. 76/4] Tālāk nakts autobusā, atkal apstādina poliči, stāsts tas pats, pa ceļam ar prāmi, iebraucam Stambulā, tur tagad slapjš sniegs, ne kā pirmajā dienā. :) un līdz lidostai. :) Atceros Ramadāna teikto, ka, ja es atbraukšu pēdējā dienā uz Stambulu (viņš gan domāja iepriekšējo dienu), tad viņš braukšot ar mani uz LV. Joka pēc aizsūtu viņam SMS, ka esmu lidostā un, ja vēlas, var satikt mani vēl (bez domas pie sevis, ka viņš reāli brauktu man līdzi). :D Viņš, protams, neatbrauca. Pēcāk jau LV, viņš mēdza visai bieži man pīkstināt uz mob, pat vēl marta beigās (kopā kāda reizes 10 toč), bet... ja galīgi nevar normāli pazvanīt, nedz sms uzbakstīt, tad lai... eh... Retais turks nesmēķē un tie, kas smēķē – to dara visur! Tā ir norma. Stambulā un vispār Turcijā daudzkārt tiku jautāta, no kurienes esmu un uz manu Latvia parasti tik māja ar galvu „ā, Latvia”, bet pēc intonācijas reizēm varēja saprast, ka šie „ā” izteica neziņu, kas tā tāda. Viņi parasti atpazīst francisko/itālisko/spānisko Lettonya, taču – kā kur. Turki ir tirgotāju tauta. Tam ir daudz pamatojumu un piemēru: piemēram tas, ka Nevšhirā izkāpjot no autobusa, tur stāvēja daži turki. Varētu domāt, ka tie i vienkārši vietējie, bet nē – šie ir tūrisma aģenti, kuri sagaida autobusu ar domu, ka no tās izkāps tūristi, kuriem varēs piedāvāt savus pakalpojumus. Tā it kā nekas – tā starp citu, bet „publicējot” sevi, šie veicina pakalpojumu noietu un ķeksē katru tūristu nesezonā. Kopumā ceļojuma maršruts sanāca: Stambula x 1 diena – Ankara x 1 – Kapadokija x 3 – Yakabagh x 3 – Ephesus x 1 diena. Plānotas bija 2 dienas Yakabaghā, 1 diena Efesā un 1 dienu paņemt vēl Pamukkalē un papeldēties siltā atvērtā baseinā pilnam komplektam, kas tur it kā esot. Bet sanāca, kā sanāca. :) Precīzi maršruts: Istanbul – Ankara – Kapadokija (Nevšehir – Ūrgup – Akkoy – Kaymakli – (tūre apkārt Kapadokijai ar Gōreme un Avanos) – Nevšehir – Antalya – Yakabagh – Fethiye – Aidin – Selčuk – Ephesus – Selčiuk – Izmir – Istanbul.

Ampelēšanās Turcijā. Part II.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem