Ampelēšanās Turcijā. Part I.

24.04.2008
30 min lasīšanai
73 foto

Īstenībā šis nebūs īsti apraksts, drīzāk stāsts par ceļojumu. Ņemiet vērā, ka es braucu nesezonā, sezonā tas viss nav realizējams varbūt tik vienkārši. Pirmkārt, vēlos brīdināt, ka šis būs pagarš stāsts – pacietīgajiem, jo ceļojums bija garš un notikumiem bagāts, bet ne tikai tāpēc – rakstīju izjūtas un domas par un ap – varbūt kādam noder, bet nu lasiet, cik pašiem tīk. Brīdinājums Nr.2 – ceļojums nebūs tāds, ko gaida tie, kuriem tīk komfortā aizlidot līdz mērķa valstij, „iesēsties” vienā, maksimums – divās viesnīcās un palikt tur līdz ceļojuma beigām. Šis nebūs arī piemērots tiem, kam tīk precīzi saplānoti braucieni vai aģentūru paspārnē bez bēdām sekot gidam. Ceru, ka varbūt kādu tas iedvesmos līdzīgam ceļojumam. Izvēle „krita” uz Turciju, jo nenāca nekas prātā, kurp varētu doties ziemas sezonā no visa aviokompānijas airBaltic lidojumu klāsta. Nolēmu, ka nesezonā varētu būt jauki aizbraukt tomēr uz Turciju un pie reizes apciemot draugus, kuri nesen apprecējušies tur. Līdz šim foršie ceļojumi man bija spontāni un ar kādu kopā. Šis bija pirmais, kurā devos viena pati uz savu galvu, neizmantojot tūrisma aģentūras (kuras arī iepriekš neesmu izmantojusi tūrisma ceļojumiem), taču pirms tam šādu tādu elementāru informāciju ievācu – par valūtu, kartes, pāris nakšņošanas vietas noskatīju, aptuvenas laika prognozes, šo to par pašu Turciju – lai izzondētu, kuras pilsētas būtu vērts apmeklēt un sakontaktēju arī malaiziešu draudzeni Turcijā, kura man deva šādu tādu padomu un info par aptuvenajiem pārbraucienu garumiem un sazinājos arī ar to vietu saimniekiem, kur iecerēju apmesties. Manā rīcībā ir 9 dienas Turcijai nesezonā un ceļojuma skice izskatās šādi: Stambula x 1 diena – Efesa x 2 – Jakabag un Fetje x 2 – Kapadokijas reģions x 2 – Ankara x 1 – Stambula x 1, desmitajā lidoju atpakaļ uz Latviju. Tāda bija skice, kā tas varētu izskatīties, bet ar domu, ka plāni varētu mainīties. Stambulu sadalīju 2 daļās ar domu, lai iepirkumus veiktu pēdējā dienā. Efesai man ieteica 2 dienas, lai visu apskatītu. 9 dienas, 9 naktis. 4 naktis autobusā, 5 naktis gultas vieta. Līdzi 1 mugursoma un vēl bija tikai somiņa, kurā ielikt kameru, dokumentus un naudu. Diena I. Ielidoju Stambulā un sameklēju informācijas centru, kurā sadabonu karti, ar kuru klīst apkārt. Samainu daļu naudas, dodos uz metro un mans trips var sākties. Jādodas uz Sultanahmet un jāskatās uz vietas, kas iekritīs pirmais acīs, bet Aya Sofia un Topkapi agrākajās sarunās pavīdējusi. Metro kartē un arī objektu kartē redzu pa ceļam Topkapi pili, vēlāk gan izrādās, ka tā ir kāda cita. Ierodos Sultanahmet. Pa ceļam jau mani uzrunā pirmais turks, kurš apjautājas par manu ceļojumu, ko, kā, cik, kur. Sākumā nevainīgā interese pārvēršas stāstā, ka netālu atrodas viņa lielā brāļa restorāns, :D kurš man noteikti jāapmeklē tūliņ pat, viņš mani aizvedīšot. Es pat īsti neklausījos, ko viņš stāstīja par restorānu, man ieslēdzās režīms „tikt vaļā no aicinājuma” un par varītēm teicu, ka neinteresē, ka citi plāni. Bet tik viegli tas gan nesanāca, ilgi un uzstājīgi viņš man centās ieskaidrot, ka man to vajag un iedeva savu vīzītkarti. Atteicu, ka piekāpšu vēlāk, ja būs laiks un aizgāju. Phew. Redzu kaut kādu ēku un eju tās virzienā. Kādā vaļējā suvenīru bodītē iepazīstos ar pārdevēju Muratu, kurš saka, ka man noteikti kādreiz jāaizbrauc uz Araratu – vieta, no kurienes viņš nāk – kurds. Jā, saku, ka zinu, kas ir Ararats. Viņš nav uzmācīgs, iepazīšanās ir patīkama, viņš, uzzinājis manu ceļojuma maršrutu, tikai lūdz, lai atvedu viņam kādu nieciņu no Efesas, ja būšu vēl Stambulā. Ar to arī atvadāmies. Tālāk beidzot tieku pie kaut kādiem ieejas vārtiem ar šiltīti Aya Sofia. Eju iekšā, bet skatos, ka tur jāpērk biļetes un stāv milzum gara rinda. Negribas stāvēt un eju tālāk. Gan jau vēlāk vai pēdējā dienā (pirmdiena paredzama). Tālāk virzoties priekšā milzīgs mūris un vārti – varenais Topkap palace [BILDE NR. 2/3], ar ar automātiem bruņotu apsardzi pie ieejas teritorijā. [BILDE NR. 3/1]. Vienam tādam palūdzu mani nofotografēt. :) Izstaigājot cauri pagalmam, tieku līdz pašai pilij, bet tur priekšā atkal milzīga tūristu grupa kaut kāda un negribās stāvēt rindā uz biļetes iegādi un somas atrādi. Nolemju iet kaut kurp citur ar domu, ka pēdējā dienā iegriezīšos un apmeklēšu, ja būs vaļa un vēlme. Redzējusi esmu, ar ko „darīšana”, dodos tālāk. Vispār nesezona, bet padaudz tomēr tūristu un padaudz pašu turku tūrisma objektos. Turcija gana plaša, ka paši turki arī visi nav redzējuši Stambulu. Notestēju turku virtuli un paņemu ceptus kastaņus. Paspēju jau iecienīt svaigi spiestu granātābolu sulu. :) Draudzene gan brīdināja, ka Turcijā varu gaidīt arī sniegu un aukstumu. Pagaidām neko no tā nemanu – ir saulains un silts, novelku mēteli, jo Stambulā 10-15* plusā, ja ne vairāk un man ir karsti, labāk staigāt ar mēteli pie rokas. Turpinu ceļu uz Blue Mosque jeb Zilo mošeju – apskatīt no ārpuses. Neesmu pat paspējusi „domu izdomāt līdz galam” :), kad mani uzrunā turks. Strādājot ģimenes uzņēmumā, kurš tirgo paklājus, ziemas sezonā neesot daudz tūristu, tātad arī klientu. Runājamies, neatceros gan viņa vārdu un neatceros arī, kādā sakarā viņš pieminēja savu dzimšanas dienas datumu, kurš ir 1 dienu pirms manējās. :D Interesējas, protams, arī par manu ceļojumu, par ko izstāstu un šis piedāvā mani aizvest uz Zilo mošeju. Nu labi, labi, tāpat jau turp vien eju. Tik uzjautāju, ka iekšā jau es netikšot, jo lasīju, ka tur laiž iekšā tik bez apaviem, ar segtiem matiem un sievietes BIKSĒS nelaiž. Viņš mierina, ka vairs neievērojot tos noteikumus tik strikti un varot iet, tik apavi jānovelk. Tā izrādās taisnība, pat lakats nav jāvelk galvā. Tikai jāiet tagad, jo darbojoties tik līdz plkst 14. Iekšā visai iespaidīgi. Ko tik cilvēki nedara un nebūvē... [BILDES NR. 4/1-2]. Puisis man sāk stāstīt, ka Efesa ir plaša un to nevar apstaigāt kājām viens pats. (nu labi, varbūt; neesmu tur vēl bijusi) un stāsta, ka izdevīgāk ir ņemt tūraģentūru pakalpojumus. Protams, viņam esot pazīstama viena tūrisma aģentūra tepat netālu un ka varot mani turp aizvest. Te es sāku domāt, vai viņš tiešām tirgo paklājus un piegādā pie reizes tūristus aģentūrai, vai arī viņš tēlo paklāju tirgoni, bet patiesībā strādā par aģentu tūraģentūrai. :D Nu bet labi, joka pēc eju arī šim līdzi. Ieejam iekšā, man tūliņ tiek piedāvāta tēja un arī internetu pačekot. Piedāvā arī izmantot viņa telefonu. Tūrisma aģents mani iztaujā par mani, no kurienes, kas esmu (vai studente!!), ko vēlos, uz kurieni. Uzzinājis, saka, ka zinot un ka krievu valoda ir līdzīga latviešu valodai. :D Sastāda maršrutu Stambula – Efesa – Pamukale, par to paprasot ~380 liras (~160 Ls), uz ko aši atbildu, ka par daudz. Viņš gan saka, ka individuāli man sanākšot dārgāk – nu varbūt, bet neesmu ar mieru. (tagad parēķinot, cik man izmaksāja tīri Efesa un aptuveni parēķinot Pamukali, tad aptuveni tas pats sanāk, tikai atšķirība ir tajā, ka atsakoties, es biju neatkarīga no tūrisma grupas un noteicēja pār savu laiku un ceļu un brīva mainīt pēc vēlēšanās). Tomēr viņš mani mazliet sašaubīja par to Fetji/Jakabag. Domāju par Pamukali, bet no otras puses Pamukalē arī tikai tas kalcijs un baseins – vairāk tīri tā nekas. Aizsūtīju ziņu draudzenei, viņa tomēr iesaka Jakabag – man tur patikšot un aicina braukt vispirms pie viņiem uz Ankaru – pretējā virzienā. Jāapdomā. Tālāk varētu aizdoties uz to Grand Bazaar [BILDE NR. 4/4] un Spice bazaar notestēt turkus-tirgotājus. Pa ceļam nofiksēju, ka ir arī veģetāri ēdieni Turcijā, bet ēst īsti negribas! Ieskatos vienā apģērbu veikalā, lai apskatītu, ko tur piedāvā. Bet eju un skatos, ka nekā interesanta! Pēkšņi parādās simpātisks turks, ierauga un metas man „virsū”, ka ... sākumu neatceros..., bet vārdu sakot mīlot mani, ka es tāda un šitāda...vārdu sakot – nu ko gan vēl, ja ne... un tur tālāk esot vēl telpa ar drēbēm. Nu labi, ieeju apskatīties. Šis man dod savu vizītkarti, nostājas izejas priekšā, skatās „iedūries” man acīs, saka, ka mani mīlot un kaut ko vēl... ilgi man borē smadzenes. Bet es borēju idejas, kā tikt ārā un viņam garām. :D Atkal izlīdzos ar tekstu, ka piekāpšu pēdējā dienā. Viņš laikam vēl noteica, ka vai nu man uzdāvināšot kaut ko, vai nu uz restorānu vedīšot. :):D Aih. Eju tālāk, sāka mani jau pārņemt doma, ka vai es vēlos vēl vienu dienu Stambulā?? Iespējams, ka nē, ka esmu nogaršojusi šo „kūku” un pārējais lai citu reizi. Citā bodē man ļoti grib nopārdot tepiķīšus. Phew...ah, tie visi veikalnieki... Bet vienai bodei garām ejot, redzu dažas simpātiskas drēbes. Kā nu mana sievišķīgā puse man nesignalizēs un jā, šis veikals ir kā radīts man (vai varbūt mani nohipnotizēja?). Interesantas lietas un viss, ko man dod laikot, man patīk (nu labi – ar dažiem izņēmumiem). Grūti. Jo negribās arī sapirkties pirmajā dienā un staipīties. Bet mani taču sākušas pārņemt domas par otras dienas nepavadīšanu Stambulā, tad aiz savas līdzšinējās pieredzes, nolemju nelaist garām šo izdevību un aplaimot savas vēlmes, jo var gadīties, ka ceļojuma laikā mani pārņems vēl dažnedažādas izjūtas par uzkavēšanos citās vietās un tā nu es no 5-6 tērpiem izvēlējos stabili četrus. Šādu apģērbu LV nedabūšu, domājams – tādi turciska stila, interesanti. Nu re – dabūju arī šopinga tiesu, eju tālāk. Jāsaka, ka zinu, ka Turcijā jākaulējas, šai veikalā mēģināju kaulēties, bet viņš nebija nasks uz to un necik daudz nenometa, bet vispārībā ap Sultanahmet – ap tiem galvenajiem objektiem cenas ir uzskrullētas 3kārtīgi. Tur kaulējos, bet varēju arī vēl vairāk nokaulēt. Nepatīk man kaulēties. :) Mazliet nost no Sultanahmet cenas ir 3 reizes mazākas. Tā es nosecinu un nopērku citu virtuli testam. Nu esmu it kā pietuvojusies lielajam, slēgtajam tirgum, bet jāmeklē ieeja. Visapkārt ir arī vaļējas bodītes, stendi ar apģērbiem un visu ko. Džinsi lēti iekrita acīs, apģērbi, džemperīši. Gadījās vēl pāris lietas lēti iegādāties. Man personīgi ar šo tirgus devu pietika un nebija lustes vairs meklēt ieeju tai īstajā bazārā un kārdināties varbūt ar vēl kaut ko. Es teiktu, ka Turcijā cenas īstenībā tādas pat kā Latvijā, ja zina, kur pirkt. Nav runa, ja grib brendus! Uz Spice Bazāru arī nolēmu neiet. Bija jau pēcpusdiena, nopirku šādu tādu turku saldumu un domāju, ka varbūt varu uzspēt pabraukt ar kuģi pa Bosforu... Teku nu atpakaļ uz Sultanahmet, meklēju info centru, kamēr esmu ceļā turp, mani atkal uzrunā turks [BILDE NR. 5/4]. Tā un tā, pazīstamies, viņš trenējot angļu valodu, runājoties ar ārzemniekiem. Nu labi... Esot menedžeris ražošanas uzņēmumā – šuvēju darbnīca, šuj ādas apģērbus, jakas, eksportam. Staigājamies un es prasu, vai ir iespējams tikt vēl pakuģot pa Bosforu (jo zinu, ka pārsvarā viss strādā līdz 17, pus18). Aizejam tomēr uz info centru, kur noskaidrojam, ka ir tomēr pavēls. Ramadāns piedāvā, ka, lai es paliekot Stambulā, viņš aizvedīšot i ar kuģi, i visur kur izvadāšot. Es atsakos, ka man jābrauc uz Ankaru. Viņš uzaicināja uz savu darba vietu (7diena, kura ir brīvdiena, bet daži darboņi tur strādāja), uz tēju, rādīja ādas jakas ar domu, ka man nav obligāti kaut kas jāpērk (:)), pēc tam gribēja aizvest uz zivju tirgu, bet līdz tam neaizgājām, izvazājāmies pa pilsētu, gar piekrasti, pasēdējām jaukās vietiņās pilsētā. Sākumā viss mierīgi, bet pamazām Ramadāns teicās mani mīlam un gribot mani precēt, šos abus apgalvojumus vēlāk viņš atkārtoja nemitīgi. :D Manā sejā laikam bija rakstīts, ka runāt jau var daudz ko... Viņš prasīja, ko viņam izdarīt, lai es noticētu? „Nu izdomā pats, kā pierādīt”. Viņš tomēr lūdz, lai es pasaku. Nu es uz dullo izspļāvu – brauc man līdzi uz Latviju 29. janvārī. Viņš teicās, ka jā. Ja es atbraukšot atpakaļ uz Stambulu, viņš braukšot man līdzi. Nu labi, joka pēc iedevu savu telefona numuru. :D Bet ieminējos gan, ka iespējams tā speciāli Stambulā šoreiz neatgriezīšos – tikai lai tiktu uz lidostu. Tā visu vakaru viņš nēsāja manu somu un atkārtoja, ka mīlot mani, līdz kamēr devos uz metro un uz autoostu. Hot turkish guys. :) Pilsētas nav mana stihija, lai gan Stambula kā tāda ir tīkama pilsēta. Stambulā daudz visādu objektu, bet nevēlējos katru no tiem apskraidīt. Esmu guvusi priekšstatu un man ar to it kā pietiek. Vismaz pagaidām... Esmu „nogaršojusi gabaliņu no Stambulas kūkas”. :) Nu plāni ir mainījušies par kādiem 70 grādiem. Sazinoties ar draugu Muratu no Ankaras, viņš mani jau brīdināja, ka autobusos mobilais telefons jāslēdz ārā, tāpat kā lidmašīnā. Līdz Ankarai 6 stundu brauciens. Tieši pusnaktī izbraucu. Murats man bija rezervējis biļeti online, kas sanāca laikam par 5 lirām lētāk. Autobusā dod dzert ūdeni, kēksus, cepumus vai vēl ko, konfektes, tēju, kafiju. Un vismaz viena pieturvieta ceļā. Diena II. Pirmdiena. Šai reisā es gan nedabūju ne aci aizvērt, aizbraucu negulējusi. Tikusi līdz Ankarai, vēl nebija plkst 6 no rīta, metro sāk kursēt tik pēc 6 no rīta, sagaidīju pirmo un iekāpu tik vajadzīgajā metro, kura otrā galapunktā mani sagaidīja Murats. Sirsnīgā atkalredzēšanās. Nebijām redzējušies gadus 3-4 laikam. Viņš tālāk mani aizveda pie sevis, kur viņi abi dzīvojas. Pekka (tā mīļi iesaukta malaiziete) mani mājās sagaidīja, ar viņu gan bijām tikušās vasarā LV. :) Pa taisno gultā un pagulēju 3 stundas. Viņi pagaidām dzīvo kopā ar Murata vecmāmiņu, kurai ļoti patīk runāties. Tik runājas un runājas. Es neko nesaprotu, bet viņai patīk papļāpāt turciski ar kādu. Palēnām izčammājamies un aizbraucam līdz centram, lai satiktu Muratu pusdienu pārtraukumā un aizietu papusdienot. Aizgājām uz kādu ēstuvi un paēdām ceptus gliemežus, nezinu, kā īsti sauc. Tīri OK, bet tas dzēriens no kaut kāda dārzeņa bija drausmīgs. :D Tālāk dodamies uz Ataturka Mauzoleju (Kemals). Viņu turki augsti godā, jo viņš nodibināja Turciju. Tiekam līdz vārtiem teritorijā (teritorija liela un kalnā mauzolejs), kā parasti, somu kontrole un pie vārtiem gaida minibuss – izvazā apmeklētājus uz mauzoleju. Nosēžamies ar Pekku priekšā pa labi, es koridora – pusē. Atkal stāsts par HOT TURKISH GUYS. :):):) Kamēr buss vēl stāv un gaida citus braucējus, šoferis [BILDE NR. 7/2. – nav gan īpaši labi izdevusies, bet nu...] tiešā „šāvienā” nonstopā skatās uz mani. Kad sākam braukt, viņš nemitīgi skatās uz mani atpakaļskata spogulī un nemitējas ne mirkli skatīties man acīs visa ceļa garumā. Tā uzstājīgi, aizrautīgi un kā „pielīmēts”. Mani tas uzjautrina bez šaubām. :) Esam klāt pie mauzoleja. Pirmais iespaids – iespaidīgi. :) Nu ir okay. Plašums un pamatīgums. [BILDES NR. 7]. Ieejam mauzolejā, kur ir Sudānas dāvana vainaga veidolā, pēc tam muzejā. Tālāk ejam uz muzeju. [BILDE NR. 8/1]Pirmkārt – ieeja muzejā = par brīvu. Otrkārt, muzejā iekšā bildēt un filmēt diemžēl neko nevarēja, kas bija ļoti žēl (par to vēlāk). Sākumā ir dažādi stendiņi par un ap pašu Ataturku un visādām turciskām un vēsturiskām lietām, gan iz sadzīves, gan kara un visa, visa, gan vaska figūras, ir arī pieejams datori, kuros var izlasīt info, kas gan diemžēl ir tikai turku valodā, pārējais – stendos ir arī angliski. Tālāk ir arī visādi attēli, gleznas pie sienām ar portretiem un dažādām ainām. Nākamā telpā ir daži stendi pie sienas ar zīmējumiem, kurā ir n-tās epizodes no kara un stāsts par un ap. Katra bilde sastāv no daudzām dažādām epizodēm no kara „dzīves” un apraksts par katru epizodi. Tā ir kā sagatavošana tālākajam... ieejot nākamajā telpā, viss ir pilnīgi savādāk. Pa vidu – norobežota eja, uz sienām abām pa visu sienu gleznojumi ar tām pašām un citām, līdzīgām bildēm, ainām, epizodēm, bet starp eju un gleznu atrodas visādas ar karu saistītas lietas, saraktas tranšejas, kurās sēž karavīri (manekeni), tur ir viss, ko vien var iedomāties ar karu saistībā – reālas lielgabalu daļas, šautenes, lādiņi, pagales it kā degošas (ar kaut kādiem stikliņiem, vai... un arī uz gleznojumiem), maisi, rati, vecas kannas un katli ēdiena gatavošanai un viss, ko vien var un arī nevar iedomāties. Bez tā visa fonā skan visu laiku trokšņi kā karā – šautenes, lielgabali sprāgst, zirgi zviedz, turki kliedz, komandieris komandē, jūra šalc utt. Un kopiespaids – ļoti labs. Dažas tādas telpas ar šādām instalācijām un specefektiem atstāja labu iespaidu. Nākamā un pēdējā telpa bija ar dažādu turku karavadoņu un pavēlnieku bistēm un lērumu info stendu ar bildēm un aprakstiem par vēsturi, karu, sieviešu tiesībām, uzvārda reformām (agrāk turki dzīvoja bez uzvārdiem) utt. Biju gaidījusi parastu muzejnieku, bet izrādījās – pirmkārt, ļoti lielā platībā, otrkārt – iespaidīgs, un turki labi padomājuši, kā pasniegt savu vēsturi un iepazīstināt ar to pasauli un pie tam – viss par brīvu, arī kino, uz kura uzskrējām virsū izejot nu muzeja. Gājām vienkārši un dzirdējām kaut kādus trokšņus. Tas izrādījās, jaunums, jo Pekkas iepriekšējā apmeklējumā te nav bijis kino. Kino par vēsturi turku un angļu valodās, visu gan nepateikšu, par ko tur bija, jo aiz negulētas nakts rezultāta, kino uzraugs mani sveicināja ar labrītu, kad mauzolejs tika slēgts plkst. 17. :) Atpakaļ sagaidām busu un tur, protams, tas pats šoferis. Redzu, ka viņš jau skatās uz mani. šoreiz apsēžos tai pašā rindā labajā pusē, bet pie loga. Un viņš novēro mani pie katras iespējas, nemitīgi skatoties virsū. Pirms uzsākt braukšanu, viņš noregulē atpakaļskata spoguli tā, lai varētu mani tajā redzēt. :) Braucot nolemju pamēģināt uztaisīt bildi ar skatu uz Ankaru no augšas. Viņš redz, ka gribu bildēt, apstājas un pagaida, kamēr nobildēju. Turpinājumā joprojām braucam un joprojām viņš blenž uz mani spogulī. Varētu teikt, viņš šad un tad uzmet acis uz ceļu, visu pārējo laiku acis pievērstas man, līdz kamēr manām, ka autobuss sāk braukt nost no ceļa. :D Viņš attopas un iztaisno busu. :) ak, šie karstie turku puiši. Pekka arī pamanījusi puiša uzkrītošo skatīšanos. Nakti nolēmu pārnakšņot pie draugiem Ankarā, kur vakarā Murats man rezervēja biļeti uz autobusu līdz Kapadokijai no rīta, Pekka pagatavo turciskas vakariņas – zupu, rīsus ar kaut ko, ar tvaiku sautētus dārzeņus, notestēju airanu un turku kafiju. Zupa ir principā šķidrums bez biezumiem kā pie mums. Pekka pastāsta, ka vasarā turki saulē izkaltē dārzeņus, pēc tam tos kaut kā sasmalcina, saberž pulverī, no kura ziemā ērti pagatavo šādu zupu. Diena III. Agrais rīts un Murats mani pavada līdz metro stacijai autobusā. Ankarā satiksme, nezinu vai gluži trakākā, bet pīpina bez jēgas un vajadzības. Plkst 9:00 autobuss uz Kapadokiju (Ūrgup). Murats teica, ka šis autobuss brauc līdz pilsētai Ūrgup, kurā man jāatrod Mehmeta auto īres kantoris, ar kuru viņš arī sazvanījās, lai tiktu uz hoteli. Mazliet arī paguļu vēl autobusā, bet vēlāk gan sāku pētīt apkārtni. Apkārt arī kalni, tālāk arī sniegotas virsotnes, vietumis sniegs, taču visapkārt un visa ceļa garumā šai reģionā – tuksnešains, mājas arī saceltas tuksneša vidū. Turpat arī augļu koki. Zaļumi reti kur. Bet baznīcas redz ĻOTI bieži, ik pa laikam pa baznīcai, katrā miestā. Braucam kādas 5 stundas. Esam atkal apstājuši kādā miestā/pilsētā un gandrīz visi kāpj ārā. Izrādās, šis autobuss nebrauc tomēr uz Ūrgupi. Zvanu Mehmetam, ka tomēr esmu Nevšehirā un viņš atbraukšot man pakaļ. Turpat atrodas daži turki, kuri piedāvā iet uz viņu ofisu un tur ar mantām pagaidīt, kamēr man atbrauks pakaļ. Tikmēr 1 puisis (Tahirs) man paskaidroja, ka nesezonā bieži autobusi brauc tur, kur vairāk braucēju – vai Goremi, vai Ūrgupi vai vēl kaut kur, tāpēc gadījās, ka tas buss tomēr nebrauca, bet gan cits. Biļetē man arī bija rakstīta Goreme, ne Ūrgupe, bet es tam nepievērsu uzmanību, jo iepriekš nezināju precīzi, kur kas atrodas. Man jau rādīja un stāstīja par Kapadokiju, ka ir pārsvarā 2 apskates vērtākie apgabali. Tahirs teica, ka ne tagad ziemā, bet vasarā gan esot vērts aizbraukt arī uz Ihlara ieleju – tur esot smuka daba, ziemā tur nav tik ļoti – nav zaļumu. Tā bija tūrisma aģentūra vietējā un piedāvāja man ņemt tūri pa Kapadokiju. Tur reģions ir pietiekami liels un ar kājām pusotrā dienā nevar dabūt gatavu. Tūres arī ir dažādas, bet tā aptver visu apgabalu pa visu dienu, ietverot gan visas ieejas muzejos, gan pusdienas, kopā izmaksājot 50 liras (20 Ls). Katram gadījumam paņemu Tahira telefona numuru un simbolisku Kapadokijas karti, par ļaunu jau nenāks – gadījumam, ja izlemju ņemt to tūri. Tahirs vēl iesaka, noskaidrojis manus plānus (ka nākamajā dienā dodos tālāk, prom no Kapadokijas) nopirkt autobusa biļeti uz Fetji jau tagad, jo pēc tam var gadīties, ka var būt pilns autobuss. Nu labi, lai nu tā būtu, nav iemesla neticēt. Ejam kopā uz autoostas kasēm un viņi tur turciski sarunā savā starpā biļeti uz nākamo dienu un biļete man rokā. Tikām man jau atbraucis pakaļ no Ūrgupes jauns turks, tā hoteļa saimnieka dēls. Braucam uz hoteli – alu hoteli. Mans noskatītais hotelis atrodas ārpus Kapadokijas „tūrisma centra” – Ūrgupes, tas ir neliels ciems 15 minūšu braucienā. Ceļš ir samērā līkumots kalnu ceļš, atrodamies ~1300 mvjl. Ciems sastāv no vienām akmens mājām un alu mājām, tāds lauciniecisks, apkārt kalni, tuksnešains, kā jau visā Kapadokijā. Tikuši līdz hotelim, izrunāju ar Mehmetu (hoteļa saimnieku) par maniem plāniem un domām. Šim arī Kapadokijas karte, un visādi diskutējam, kā būtu labāk. Pārsvarā jautājums par to, ko var paspēt šai pašā dienā, jo laiks jau ir pēc plkst 14 un tas ir vēls, jo visas vietas ver ciet plkst. 17. Secinājums, ka to pašu galveno galu nevar paspēt šodien. Tad nu par šo dienu vienojamies, ka noteikti ir jābrauc uz pazemes pilsētu. Tad nu stūrējam uz Kaymakli, mani ved Mehmeta dēls un šis prieks nemaksā lēti – 70 liras jeb ~29 Ls, man pa to laiku visas dienas garumā jāizdomā, ko darīt ar nākamo dienu, jo pirms brauciena biju nodomājusi ņemt jeep safari un tad nu apbraukāt visu apkārtni, bet, kad te ir 2 x lētāks variants, ņemot tūri (neesmu tūru piekritēja, bet šai gadījumā ļoti apsveru šādu variantu), jo Tahirs teica, ka, ja izdomāju ņemt, tad vakarā vajadzētu ziņot, lai viņi ieplāno jau braucienu man pakaļ no rīta līdz Ūrgupei. Labi, gan jau ienāks kāda doma līdz vakaram prātā. Pazemes pilsēta Kaymakli [BILDES NR. 10-12], no gida atteicos, izstaigāju pati uz dullo. Interesanta vieta dzīvošanai... Bet ko nu tur sīkāk – tas katram pašam viss ir jāredz. Kamēr tur ņemos, parādās viena ķīniešu tipa tūristu grupa ar gidu. Citādi tur biju viena pati. Pēc kāda laika manu vīrieti nākam. Sāku viņā atpazīt vīrieti, ko redzēju pie ieejas. Nu jā, es esot aizkavējusies – veras ciet. Mehmeta dēls ārā noprasa, vai esot gribējusi palikt tur pa nakti. :) atpakaļceļā laika izrādījās par maz, lai apmeklētu vēl 1 Mehmeta ieteiktu vietu – kaut kāds zaļš dārzs. Pa ceļam sanāk uzpildīties un man ir izdevība uzzināt, ka Turcijā ļoti dārgs benzīns (1,28 Ls par 95to, 1,04 Ls par dīzeli un 1,3 Ls par 97to). Vakarā tieku pie vakariņām, kuras pagatavojis Mehmeta palīgs [BILDE NR. 16/4], laikam pastāvīgs darbinieks hotelī. Ierodas vēl Mehmeta draugs Mustafa. Ļoti simpātisks kapadokietis. :) Tad nu pa vakaru izpļāpājamies. Tas palīgs, izrādās nav pastāvīgi, bet reizēm izpalīdz Mehmetam, kad ir viesi – vakariņas un brokastis gatavojot – viņam esot sertifikāts. Es hotelī tobrīd biju vienīgais viesis. :) Viņi viņu velk uz zoba visu laiku un kad prasīju, kā viņu sauc, teica, ka Džuguļu (kaut kā tā). :) Tā saucot kaut kādu tur krievu dziedātāju, kurš reiz viesojies Turcijā un tad viņi viņu tā ķircina, ka esot vietējā slavenības. Laikam aiz tā, ka Džuguļu (īstais vārds kaut kāds uz M..., neatceros) hobijs ir spēlēt teātrī. Džuguļu švaki saprot angliski, es viņu mudinu runāt ar mani, trenēt un viņš mēģina arī kaut kā steberēt. :) nekas, gan aizies puikam. :) Mustafa ir tik 2 mēnešus kā Kapadokijā – viņš ilgu laiku bija Antālijā, tur darbojies, bet tagad atpakaļ dzimtenē, agrāk esot strādājis arī par gidu Ūrgupes tūrisma aģentūrā. Viņi piedāvā nogaršot raki. Neesmu nekāda lielā alkohola piekritēja, bet lai iet – jānogaršo – anīsa šņabis. Salēja laikam tādās pašās glāzītēs, kādās lej tēju. :) Tēju Turcijā tradicionāli dzer no nelielām glāzītēm, Latvijā tās kāds dažs labs varētu sajaukt ar graņonkām. :D Nu garšo interesanti, var arī malkot pamazām. Raki sajauc ar ūdeni un no caurspīdīga tas top par baltu, necaurspīdīgu šķidrumu. Nu ja, kaut kas dzirdēts par to. Anīss man tīri labi tīk, bet ilgi to nevar padzert, apnīk garša. Jau kādi 11 vakarā, man ašā ideja – jāiziet ārā pastaigāties, jāpalūr, kas, kur, tāpat vien. Pielecu kājās un paziņoju – eju pastaigā, Mustafa uzprasās līdzi. Tad nu trijatā gājām laukā ar suni Duduk (Svilpe). Vispār Turcijā nav vēlams pa nakti blandīties vienam pašam, nav droši, to man daudzi teica. Un gājām augšā kalnā, kalns klinšains un pastaigājāmies virs visa ciematiņa. Ir samērā silts, bet mīnusos un ar vēju, pārsvarā ar sniegu klāts ejamais ceļš. Pa ceļam uz fikso tiek uzkurts neliels ugunskuriņš, šie uzpīpē zālīti, ceļš ved arī starp klintīm, pa šauriem celiņiem. [BILDE NR. 16/2] Bez jautrības ari neiztika, jo Mustafas kurpes ļoti slidenas – tas bija ļoti uzjautrinoši pastaigā pa kalnainu apvidu ar sniegu un ledu. :D bet arī bez kurpēm joku netrūka. Tā nu viss vakars pagāja četratā, smejoties (smieklu bija daudz), dzerot gan tēju, gan raki, klausoties Džuguļu angliskā steberēšanā un Memeta ķiķināšanā, stāstot par Latviju (es esmu pirmā no LV šai hotelī) un pastaigājoties pa apkārtni. Tā pastaiga šiem likusies ļoti īpatnēja un jauka, neviens tā neesot darījis pirms manis. :) Tēju tur dzer visur vai nu ābolu, vai nu melno, citas nav manītas. Melno pagatavo mazliet savādāk. Tradicionāli uz turienei tipiskās krāsniņas 2 tējkannās, viena virs otras, apakšējā sildās ūdens, augšējā – tējas stiprums (beramā tēja). Šeit Džuguļu pats savām rokām salasījis mežrozītes augļus, no kuriem arī tēju pagatavojuši (viņi gan mežrozītes saukā savādāk, interesants nosaukums, bet nudien neatceros). Taču joprojām, līdz pat vēlam vakaram neesmu izgudrojusi, ko darīt nākamajā dienā – safari vai tūre. Tūre – vienkāršāk, safari – foršāk. Tahirs arī man pīkstina uz telefonu visu laiku – laikam grib neatlaidīgi zināt, vai ņemšu viņu tūri vai nē. Mehmets saka, ka var izdomāt arī no rīta, nav sezonas – nav problēmu. :) Tikai tas attiecas uz Ūrgupes tūrisma aģentūru, ne Nevšehiras. Nu ja jau tā, tad skaidrs, ka ar Nevšehiriešiem nebraukšu, ja nu gadījumā. Rīts gudrāks par vakaru un gan jau kāda laba doma iešausies prātā. Visu vakaru šie abi (Memets un Mustafa) cenšas mani pierunāt, lai palieku ilgāk Kapadokijā, jo sanāk, ka būšu te tikai 1,5 dienas, bet ir vērts palikt vēl vismaz 1 dienu – būšot jeep safari un iešot ar mani agrā rīta pastaigā (Mustafa). Arī argumentācija par to, ka man jau nopirkta biļete autobusam, nestrādā, jo to nesezonā viegli var nomainīt, veicot telefona zvanu. Nu tas gan man neticas viss, bet nu... ir domas arī par citām jaukām vietām, pilsētām, kuras redzēt, varbūt spontāni. :) Laiks rādīs. Diena IV. Rīts pienāk agri. Tas gan tāpēc, ka katram gadījumam – ja dodos tūrē, tad tā sākas plkst 9 (un ilgst līdz 17), gan tāpēc, ka vienkārši gribās mosties agrāk nekā paradusi. Jau plkst. 8 esmu augšā. Pienāk arī brokastis, Mustafa ir prom, un sēžu un domāju vēl par šīs dienas plāniem. Iešāvās prātā doma, ka nav nu izslēgts, ka atgriezīšos Turcijā atkal (draugi Ankarā ielūdza uz viņu kāzu svinībām vasarā), droša gan neesmu – drīzāk nedroša, bet gan jau kaut kad. Un jeep safari būtu forši izbaudīt kopā ar draugiem vai vēl kādu, a kas zin’. Tad nu izdomāju – eh paņemšu to tūri – lai būtu, kas būdams. Izbaudīju rītu lēnā garā un tik Mehmets atgādināja, ka ir vēls un pēdējais laiks, lai dotos uz Ūrgupi, kur mūs gaida jau pieteiktā vieta tūres busiņā. Laika nav daudz, bet vēl jāsakravā mantiņas (jo plānots, ka šī būs pēdējā diena šaivietā). Tad nu metos virpulī, aši norēķinos ar Memetu par 1 nakti un vakariņas izrādās, neietilpst cenā, par vīnu arī atsevišķi (bet tas jau laikam visurtā), iemetu vēl dzeramnaudu pēcāk kastītē, ieliku padaudz. Kavējam. Mehmets saka – tas sīkums – viņi gaidīs. Ierodamies savākšanās vietā un Mehmets vēlreiz izsaka vēlmi, lai palieku viņa hotelī vēl 1 dienu – kā draugs, ne kā viesis. Mikrobusiņā sakāpj cilvēciņi un trips sākas. Gids Murats izstāsta šīs dienas plānu... Busiņš apbraukā reģionu – savāc pārējos tūristus, nu jau busiņš pilns ar United colors of Benetton. :) Nē, tomēr divas rases trūkst. Amerikāņi, latviete, Taivāna, Ķīna, Jaunzēlande, Turcija, Vācija laikam u.c. Pirmā apskates vieta – Monks valley jeb mūku ieleja. [BILDES NR. 18-20]. Man patika. Atkal baznīca, 2-3 divstāvīgas „mājas”, lai tiktu iekšā, jāpakāpelējas. Vienā tā diezgan interesanti – lai tiktu iekšā – jākāpj pa trepēm, tur telpa ar caurumu griestos un iedobītēm kā trepe, pa kuru tikt augšā uz 3. stāvu. Tas viss izcirsts klintī. Pirmais iespaids – labs. Apkārt Kapadokijai raksturīgie fairy chimneys (pasaku skursteņi?) Ir 3 tipu skursteņi. Murats saka, ka tagad brauksim pie kamieļa. Devrent valley. OK, kaudze ar skursteņiem – jāsāk pierast, viens klinšu klucis erodējies kamieļa formā, cits – kā Napoleons, Murats rāda, ka tur tālāk daudzi saskata jaunavu Mariju ([BILDES NR. 69]), citur viņš rāda, ka ir krokodils it kā upē, to gan es neatrodu un ar Mariju man arī asociāciju īsti nav tam klinšu klucim. Es drīzāk atradu 2 skūpstāmies saulrietā/saullēktā. :) Murats paziņo, ka šai vietai atvēlētas 10 minūtes. Kāds (laikam amerikānis) izmet, ka pietiks ar piecām, es piebalsoju (ko tad te īpaši darīt...) Ceļš uz podnieku darbnīcu Avanosā ar muzeju (neesmu droša, vai tur ir ieejas maksa kā tāda). Ierodoties uzreiz tiek noprasīts, kurš ko, kādu tēju dzers, izstāsta īsumā par šīs darbnīcas vēsturi un mūsdienām. Šīs darbnīcas saimnieka visa dzimta ir darinājuši podus – paaudžu paaudzēs. Tiek parādīts, kā taisa tradicionālos podus (tos lielos kā krūkas). Nu man nekas jauns – esmu redzējusi šepat LV. Katrai tautai ir podnieki, katram ar savu kaut kādu „šniti”. Tālāk tiekam vesti uz citām telpām, kur notiek ražošanas procesi – taisīšana – šķīvji, podi, dažādas tehnikas un arī krāsošana – tie smalkie Turcijai raksturīgie zīmējumi – pati krāsošana neesot grūta, bet, ja krāsojot roka nodreb, tad izlabot un pārtaisīt nevar – jāmet nederīgajos un jāsāk viss no sākuma, tāpēc tas nemaksājot lēti. Vairākas telpas pilnas ar visādiem gataviem izstrādājumiem – šķīvji, pelnutrauki, bļodas, podi, krūkas utt utjp. [BILDES NR. 21/2-4]. Ir iespēja iegādāties jebko, ko sirds kāro – ir iespēja, ka viņi nosūta izvēlēto izstrādājumu uz tavām mājām un visi izstrādājumi tiek apdrošināti. Ja gadījumā pašam vedot vai saņemot sūtījumu, konstatē, ka ir bojāts, ieplīsis utt, tad sūta atpakaļ un viņi apmaina par brīvu. Tā viņš stāstīja. Šai darbnīcā tiek apmācīti cilvēki no malas podnieka profesijā, taču arī paši ģimenes locekļi šo to taisa savām rokām. Tad nu lūk – ieved mūs telpā, kurā izstādīti tikai tie izstrādājumi, kurus taisījusi ģimene – jau krietni dārgāki (gan arī iepriekšējie nelikās dikti lēti) un katrs tik vienā unikālā eksemplārā (ne masu produkcija kā pārējās telpās) – darbi tiešām skaisti, dažādiem motīviem, to nevar tā aprakstīt un tie, kas taisīti paša saimnieka rokām – īpaši dārgi utt. Viens no īpašiem likās 9 apgleznotu flīžu motīvs – smalkais raksts un pamatīgs darbs. Tas ir pats dārgākais produkts – kaut kādi 3000 latu, ja pareizi atceros. Bet iespēju pašiem pamēģināt „savārīt” kādu podu nedeva. Nu i labi, tā tam būs būt. Latvijā arī var paķimerēties ar māliem. :D Tagad laiks pusdienām. Tās notiek tai pašā vietā, kur bija satikšanās no rīta – hotelis Ūrgupē. Piesēžos kopā ar trīs jaunām Taivānas meitenēm. Viņām šis esot pirmais ceļojums mūžā un izvēlējušās randomly uz Turciju. :) [BILDE NR. 22/1]. Zupa kā parasti – biezs šķidrums, varbūt tā pati kaltēto dārzeņu zupa... nez. Otrajā vista ar piedevām. Apēdu piedevas, vistu atstāju viesnīcas gariņam. :) Taivānietes nesaprata, vai būšu paēdusi tikai no piedevām... es arī nē. :) Sabildējamies un sarakstam uz salvetes e-pasta adreses. Nākamās pieturas jēgu es īsti nesapratu kā tikai varbūt dzīva kamieļeksemplāra apskate un suvenīri. [BILDE NR. 22/3]. :) pie kamieļa bija pieslietas kāpnes ātrākai kamieļa ieņemšanai. Nākamā ir Pigeon valley – baložu ieleja. [BILDES NR. 23-25]. Skaista ieleja. Atkal visādi skursteņi ar visādām ejām un logiem un klintīs izcirsti mājokļi, līdz kuriem it kā varot nokļūt pa kaut kādām ejām, tuneļiem, bet dzīvojuši tur esot baloži (cirtuši gan diez vai :D ). Turpat arī koks, lapu vietā – papīrs, tualetes papīrs, salvetes, lentītes iesietas – vēlmju koks. Izskatās jau jancīgi – tāds baltiem zariem. [BILDE NR. 22]. Pēc ilgās pauzes dodamies uz pēdējo apskates objektu – brīvdabas muzejs – nebija ne jausmas, ko sagaidīt no brīvdabas muzeja Kapadokijā. Pirmais objekts tajā ir Apple church – ābolu baznīca. Nosaukums no sērijas „no pirksta izzīsts” – tāpēc, ka skanīgs, sakara ar āboliem nekāda. Baznīca, protams, atkal iebūvēta, izcirsta klintī – ala, iekšā nav atļauts smēķēt un fotografēt. Iekšpusē ir kā standarta baznīcās Kapadokijā. Priekšstatam [BILDE NR. 26/2 un 27/2], tikai ābolu baznīca bija nopietnāka un ar nišām utt un griesti, sienas izgleznotas ar visādām ikonām, simboliem, zīmēm, svētajiem ar nimbiem, visa daudz vairāk apjomīgāk, blīvākiem zīmējumiem, plašāk un smalkāk. Priekšstatam [BILDES NR. 26/2 un 27/2], taču nebūt neatspoguļo blīvākos zīmējumus. Tikai ābolu baznīcā – visa daudz vairāk, apjomīgāk un plašāk un smalkāk. Gids stāstīja, ko nozīmē katrs zīmējums, zīme, no kurienes, kā, kāpēc, kas utt utjp. Ejam tālāk un viņš stāsta, ka Kapadokijā ir 365 baznīcas. Kāpēc – to gan neatceros, tikai to, ka – tikpat, cik dienu gadā. Izrādās šis brīvdabas muzejs nozīmē baznīcu muzeju – kur ej – tur baznīcas un tas ir vienīgais, kas te ir. N-tās – lielākas un mazākas. Nākamajā atkal iekšā, tajā atkal gids ņemas stāstīt. Bet man vienalga, es tāpat neesmu noskaņota klausīties. Varbūt interesanti, bet mani tomēr neaizrauj, es eju klīst savā nodabā, izklīstu pa visām pārējām alām. Šur tur it kā ne miņas no baznīcas, šur tur citur atkal, tikai mazākas un ar atļauju fotografēt. Dažas atrodas ar trepēm sasniedzamā augstumā, šur tur atrodami lieli akmenī izcirsti galdi [BILDES NR. 27/3-4]. Šur tur – kaut kādas siles nezināmiem nolūkiem. Par šo drīzāk varēja stāstīt, nekā par zīmējumiem katrā baznīcā. Kad gids Murats ir beidzis ņemties pa baznīcām, bars iet tālāk. Ir alas, kurās var tikt par atsevišķu samaksu. Tiek dots konkrēts laiks, lai izstaigātu pārējās vietas :D, ko esmu jau izdarījusi, tāpēc me klīst vēl tālāk. :D Kopumā jāsaka, ka par daudz to baznīcu, pietiktu ar max divām. Bet labi, no klīšanas riņķī un skatu meklēšanas, joka pēc aizskrienu ļaut sevi iemūžināt turku bildē kopā ar pārējiem tūristiem. :) Ar šo objektu tūre ar ir beigusies. NU labi – par 50 lirām bija 50 liru vērtīgs pasāciens. :) Nē nu bija jau labi. Patika mūku ieleja, baložu ieleja, šis tas jau bija uzziņai interesants, iepazīstot Turciju un tās dažādību. :) Taču tomēr – šur tur garlaikoti, stiepti un laiku mētājot nelietderīgi un pieturas. Bet tas jau ar nodomu, jo viņiem jau dažādas tūres piedāvājumā, jo vēl ir rožu ieleja, Zelve valley, galu galā – otrs Kapadokijas gals – pazemes pilsētas, Ihlara valley, Selime, kur esot filmēti Zvaigžņu kari. Nesaliks jau visas vērtīgākās vietas iekš vienas tūres. ;) Bet tas ir tikai mans skatījums, varbūt citiem būs savādāk. ;) Esmu Ūrgupē un atrodu to Memeta auto nomu. Tur viņš ar kaut kādu vēl darbinieku un Mustafa. Papļāpājam. Šie atkal ņemās mani pierunāt palikt ilgāk. Būšot jautri un forši, ar biļeti nav problēmu – tikai jāpazvana un var nokārtot utt. Man negribās sēdēt, eju klīst pa pilsēteli, samainu tos dolārus un apstaigāju. Nekas īpašs, bodītes, banka, autoosta (lai gan autobuss ir no Nevšehiras, es varētu mierīgi sēsties iekšā arī Ūrgupē un turpināt ceļu mierīgā garā). Kad esmu atpakaļ, palicis tikai Memets. Šis nebeidz mani tirdīt – lai palieku vēl 1 dienu, braukšot jeep safari – bet ne kā viesis, bet – kā draugs. Labi, sāku domāt un štukot, bet jāizštuko, jo pēc pāris stundām atiet autobuss. Tieku pie interneta, aizsūtu informatīvu ziņu Sinanam Jakabaga ciemā (pie Fetjes) par izmaiņām ar manu ierašanās datumu un piekrītu palikt ilgāk, bet tikai tad, ja nokārto biļetes pārlikšanu par dienu vēlāk. Dodu biļeti Memetam, šis zvana. Bet tomēr jādodas uz autoostu. Dodamies uz Ūrgupes autoostu. Tur mums pasaka, ka nesanāks, jākontaktējas ar to Nevšehiras (20 km) biļetes nopārdevēju, ja grib ko mainīt. Notiek liela turciskā runāšana un turpu – šurpu, man nekas cits neatliek kā paļauties uz to, ko Memets saka. Galu galā Memets saka, ka sarunāts, ka to var nokārtot arī nākamajā dienā. Nu labi, tad ceļojam uz Village house Akojā. Vakarā esam divatā ar Memetu un pļāpājam, par visu ko, par katrs savu valsti, viņiem nav pieņemts dzīvot kopā ar draudzeni – jāprecas. Sīkāk gan nenoprasīju tos noteikumus. Runājam par to, ka tūrisma sezonā noteikti šis hotelis ir ļoti labs, jo ciems ir nostāk no tūrisma centra un ciemā vienīgais un līdz ar to tūristu tikvien, cik šai pašā hotelī un apkārt miers un klusums. Šī māja piederēja jau Memeta vectēvam vai vēl tālākam radam. Šoreiz gan Memets pats gatavoja vakariņas, Džuguļu atlaists brīvsolī. :) Klausāmies mūziku pa n-tajiem kanāliem un vienkārši atpūšamies. Tāds socializing. Par rītdienu nav ne jausmas. Diena V. No rīta esmu atkal augšā, vēl agrāk kā iepriekš. Vispirms apklejoju pašu hoteli – viņš tāds ar dažām ejām, tāds kā neliels labirintiņš, tur terasīte, tur vēl kaut kāda [BILDES NR. 14/1 un 28/1]. Īpatnēja „pajumte”, kurā atlaižos. Nolemju – jāiet iepazīties ar ciema ļaudīm. :) Memets vēl snauž, es klusām notinos. Atkal laiks ir kolosāls, saulains, temperatūra mērena, bet, šķiet, zem nulles. Mazs, mīlīgs ciematelis, ar vienu galveno ielu un vairākām maziņām šķērsielām. Lauku ciematiņš, jo šur tur liecības par lopiņiem, pašā ielas malā – tā konkrēti izgāzts. :D Viena vieta ceļam – tikvien šaura, cik plats ir auto – tāda šaubīga, liekas, ka vienas puses riteņi varbūt pat neievietojas. Tieku līdz kādai ēkai un turpat tuvojas kāds pensijas vecuma turks, kas izrādās, ir veikalnieks vietējam mārketam kā saka onka. Tur var nopirkt visu ko – nu līdzīgi kā tādos arī LV. Esmu jau ārā, viņš nostājas pie ārdurvīm un saka (rāda), lai es fočēju viņu. :) Nu labi. [BILDE NR. 30/1] Viņš noplēš kartona strēmeli un ņemas rakstīt – savu adresi, uz kurieni sūtīt bildes. Par to viņš man iedod k-kādu saldumu. :) Cilvēki vispār ļoti laipni, smaidīgi, daži pat ļoti ļoti, viena māmiņa ar meitu, piemēram, saka un rāda, ka man jāiet tur kaut kas jāfotografē. Aizeju, ok, pa ceļam kaut kādi veci turciski pagleznoti kombaini, lauku iekārtu skeleti, bet neko tĀdu neredzu. :) Nu sāku cierēt atpakaļ uz hoteli, Memets ar varētu būt pamodies un uzskrienu virsū citam onkam ar ēzeli. Šis saka, lai fotografēju. A man baterijas nosēdās kamerai, a otrs pāris lādējas viesnīcā. Saku, ka nevaru un ka jāpērk baterijas. Es aizskrienu nopirkt rezervei šādiem gadījumiem baterijas. Veikalā, protams, tādas dabonu un atsāku ceļu, tas onka joprojām tur gaida mani ar visu ēzeli. Dodu viņam kameru, lai nobildē mani. :):) [BILDE NR. 30/2] Atpakaļceļā cita sieviņa man grib izrādīt savu pagrabu. Memets mani jau gaida uz brokastīm. Viņš no rīta vēl uzzvana uz autoostu par biļeti un runā, runā.... un izrādās – rāda man, ka biļete īstenībā izdrukāta uz to pašu dienu, kad es ierados Kapadokijā. :D Es nebiju apskatījusies un sanāca, ka man vajadzēja aizbraukt no Kapadokijas stundas sešas pēc ierašanās. :DDD Un tagad pēkšņi autoostā saka, ka nevarot neko darīt, pagājušu datumu mainīt nevarot, tas autobuss esot pusstundu gaidījis manu ierašanos (:D), lai gan smieklīgi jau it kā nav, čābīgi patiesībā. Iepriekšējā dienā esot teikuši ko citu. Nu Memets arī tā ne ļoti skaidri izsakās, tik, ka tas jārisina tur, uz vietas ar to cilvēku, kurš to biļeti runāja. Pagaidām lai es par to nedomājot un baudot gaidāmo safari. Nu labi. Braucam, piedāvāju uzaicināt Mustafu – trijatā jautrāk, viņš uzzvana, bet Mustafa esot Konyā, iebraucam Ūrgupē, savācam citu džeku – strādājot Ūrgupes tūrisma aģentūrā – kaut kā Ōzgus vai karoče - Ozī. :) Iepērkam šādu tādu dārzeni un gaļu piknikam un dzeramo. Un turpinām braukt. Braucam pa ceļu... nezinu, kurp, bet man vienalga, uz kurieni mani ved īstenībā – šodien chillout. :) Nogriežamies uz meža ceļa, līdz tiekam līdz upei, kur ceļš pazūd. Es neko īpaši nedomājot, piefiksēju, ka mēs braucam tieši tai upītē iekšā. O_o Nu labi, jautrība sākas! :):):) Upīte ir apledojusi, bet vietām parādās tomēr plaisas un ūdens teces, vietām dziļāka, vietām seklāka. :) [BILDES NR. 33/1-2]. It kā kādu laiku viss ok, bet tad mēs iestīgstam un pamatīgi, lai gan sākumā tā nelikās. Džips ir visai šķībs, labās puses riteņi par augstu, neskar īsti pamatni un buksē. Ozī uzkāpj uz bampera un lēkā pa to. Ar to nepietiek – ārā netiekam. Ozī saka, ka nekā nebija – man arī jānāk palīgā. Es stājos Ozī vietā un lēkāju pa bamperi, viņš arī – tikai aizmugurē. Kaut kā izdabonam džipu ārā... ar rāvienu, ka man šķita, ka tūliņ iežvempšos upītes dzestrajā ūdenī un iekliedzos. :D Turpinājumā vēl vairākas reizes iestigām, bet vairs ne tik smagi. Pēc ilgāka brauciena izbraucām no upes uz ceļa, kur ir sniegs, nobraucām malā, turpat pāris metrus – brīvs laukums no sniega – fantāzijām vaļu. :D [BILDES NR. 33/3-4] un kuram ugunskuru, restītēs gaļa, es iztieku ar dārzeņiem. :) Es, protams, bez paklīšanas pa apkārtni nevaru un pāri upītei pārejot, uzeju alu [BILDES NR. 34], kura it kā aizmūrēta ??? žēl, ka netiek iekšā, atstāta tikai spraudziņa... tā arī pagāja visa diena, chillojot. :) pēc tam Ozī piedāvā apmeklēt turku pirti, bet saku, ka nu gan domas vēršās pie autobusa biļetes un ka gribētos tikt ar to skaidrībā (Ozī tik nosaka, ka shit happens :D), par turku pirti domas nevedās, lai gan gribētos jau, tāpēc ved mani uz Nevšehiru. Kad ierodamies, eju uz to tūraģentūras kantori vispirms runāt ar Tahiru, jo viņš ir tas, kas runāja ar autoostas onku turciski. Dabonu viņu uzmodināt :D un izklāstu visu situāciju. Šis akceptē, ka jā, runa bija par nākamo dienu. Ejam uz autoostu, atrodam arī to vīrieti. Sākas vārdu apmaiņa turciski. Bla bla bla bla bla... garš penteris, gara izskaidrošanās. Saku, ka tā un tā. Onka saka, ka citādi nekā, ka tikai pirkt jaunu biļeti (40 liras). Es saku, ka līdz Antālijai neesmu ar mieru braukt par dubultu cenu. Ok, es nepārbaudīju biļeti, bet viņš izdrukāja ar nepareizu datumu, Tahirs apgalvo, ka viņš esot teicis viņam, ka vajag uz nākamo dienu. Turpinās vārdu apmaiņa. Tahirs man pārstāsta 2os vārdos teikto – ka onka piedāvā par 30 lirām, 10 liras onka pats no savas kabatas maksāšot. Es saku, ka nemaksāšu – vienalga 40 liru vietā 70 jeb 28 lati 16 Ls vietā. Jo Memets teica, ka vakar onka esot teicies, ka viss kārtībā, to var nokārtot šodien. Tahirs man čukst, lai es sāku kliegt, tad viņiem cita rīcība. Bet saku, ka negribu kliegt. :DDD Tiek iesaistīti Tahira kolēģi problēmas risināšanā, jezga diezgan pamatīga. Tiek iesaistīts autoostas menedžeris, atkal man liek kliegt... :D bla bla bla. Tagad viņi tur trijatā savā starpā diskutē un strīdas. Esot piedāvāta biļete par 25 lirām. Es ietiepjos un saku, ka nemaksāšu. :D Ozī pastarpām steidzas uz kaut kurieni un Mehmets nāk noskaidrot, kas galu galā notiek. Tagad vismaz viņš var izskaidrot viņiem kārtīgi un apstiprināt, ka iepriekš onka esot teicis, ka nav problēmu, varēšot nokārtot nākamajā dienā, kad izbrauks. Tahirs teica, ka, ja būtu zinājusi par to iepriekšējā dienā (par datumu nepareizo), tad nebūtu problēmu. Bet iepriekšējā dienā nezināju un Memets nodeva teikto – ka viss ok. Jampadracis un tracis labs sacelts. Vietējai apkārtnei tagad, par ko runāt :D Tā līdz šim neesot bijis, ka nepareiza biļete izdrukāta. :D Memets arī izstāsta, bet autoosta ietiepjas un ka vairs nekā savādāk kā tikai biļete jāpērk un par 25 lirām. Memets saka, ka samaksāšot. Es stopēju – nē, nemaksā, Tev tas nav jādara! Viņš iebilst, ka nav problēmu. Es pie sevis nodomāju, labi, ka intuitīvi ieliku viņam dzeramnaudas kastītē 50 liras. :) Nu labi, atļāvu viņam samaksāt. OK, vētra norimusi, bet tā nu ir noticis. Onka sajauca, es nenočekoju, cilvēciņš Memets varbūt arī kaut ko nesaprata un tā nu ir sanācis kā sanācis. Es jau smejos par šo visu, būs, ko atcerēties. :DD Memets un Ozī steidz prom, es palieku Nevšehirā tusēties piepīpētā kantorī pilnā ar cilvēkiem, ka nav, kur apgriezties, 3-4 jaunieši tur nometušies uz grīdas un skaļi spēlē kādu spēli. Izdala, izvelk lapiņas, izlasa, kam seko skaļas ovācijas vai gaudas un tad atkal met lapiņas kopā. :D Viens paskaidro, ka tas sakarā ar tuvojošos Valentīna dienu – sarakstījuši laikam dāvanas, ko dāvinās un tad katrs velk. Laikam, kad kāds izvelk pats savu uzrakstīto, tad atkārto. Bet varbūt arī kaut kā savādāk. :D Atstāju pekeles un eju klīst riņķī, bet nekur tālu – tik pāris stundas līdz autobusam. Uzeju nelielus kapus pilsētas centrā, a vispār – pārtenterēju aizliegtā vietā pāri šosejai, neviena nemanīta netraucēti mielojos ar nopirktajām zemenēm. :) Eju pēc mantām un nu jau tur vairs tikai Tahirs un viņa kolēģis. Izmantoju laipni piedāvāto internetu un kopīgi ar Tahira kolēģi Gōkhu uzmeklējam kartē vietu, kurp man jātiek tālāk Fetjes reģionā, viņš pat sazvanās ar Sinanu no Jakabaga ciema un saraksta visu uz lapiņas, kura man jāiedod šoferim. :) Nakts ceļā uz Antāliju. Pa nakti apstādina policija. Es tikko pamodusies, nepoņa baigā – kas notiek, vai kāds noziedznieks izbēdzis. :D policis nāk autobusā un pārbauda katram ID kartes (turkiem tādas pa iekšvalsti), tās viņi savāc vēl visas kaudzē un stiepj prom, man ir face control uz vietas ar pasi. :) Bet tā viņiem ir tāda +- regulāra padarīšana laikam just – check.

Ampelēšanās Turcijā. Part I.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem