Metro, jocīgā krievu valoda, biedējošas strūklakas, zobu bakstāmais, The Crash – ko tik nevar atrast Berlīnē!

  • 9 min lasīšanai
„Viens nu ir skaidrs – Berlīne ir pilsēta, kas nemitīgi mainās. Tādēļ ik pēc pāris gadiem Berlīne ir kā jauna pilsēta,” šādi vārdi par tūristu iecienīto pilsētu teikti kādā Berlīnes ceļvedī. Arī es nolēmu iepazīt mūžam pārmaiņām pakļauto Vācijas galvaspilsētu un kādā dienā vienkārši iesēdos Eurolines autobusā un devos ceļā. Tā kā šis bija mans pirmais ārzemju brauciens pēc Latvijas iestāšanās ES, patīkamu pārsteigumu piedzīvoju uz robežām, kad robežsargs izstaigāja autobusu pat rokas no kabatām neizvilcis. Nu gluži kā tiek mudināts muzejos: „Skatieties ar acīm, nevis ar rokām!” Nākamās dienas rītā šķērsojam Polijas-Vācijas robežu, un pavisam drīz ir autobusa pirmā pietura – Berlīnes autoosta. Beidzot esmu sasniegusi galamērķi un varu gaidīt savu draudzeni no Austrijas, kura kopā ar mani pavadīs nākamās divas dienas un iepazīstinās ar Berlīni. Protams, lai izbaudītu visu, ko piedāvā mūžam jaunā Berlīne, divas dienas ir krietni par maz, bet tomēr gribu sajust kaut nelielu pilsētas garšu. Esmu sagaidījusi austrieti, un mēs dodamies uz jauniešu hosteli, lai noliktu somas. Mani izbrīna Berlīnes plašās ielas un jocīgie, bet vasarai piemērotie transportlīdzekļi, kuros apvienots kaut kas no automašīnas un velosipēda. Redzēt Berlīni caur metro logu… Kad gatavojos savam ārzemju braucienam, mani draugi teica, ka kaut vai tikai metro dēļ ir vērts redzēt Berlīni. Patiesi! No metro Vācijas galvaspilsētā nav iespējams izvairīties, jo tas ir ērtākais pārvietošanās līdzeklis. Pirms braukšanas metro dodamies nopirkt biļeti (5,60 eiro), kura derīga visai dienai. Turklāt nopirkto biļeti var izmantot ne tikai metro, bet arī pārējos sabiedriskajos transportlīdzekļos. Ieteicams būt godīgam un nopirkt biļeti, jo pieķerot pasažieri bez biļetes, vaininiekam jāšķiras no 40 eiro. Berlīnē darbojas divas metro līnijas: S līnijas, kas domāta ātriem pārbraucieniem, mērojot garas distances, un U līnijas jeb pazemes metro - tuvākiem pārbraucieniem. Visvairāk lietotā un tūristiem ieteicamā ir U2 līnija, jo tā savieno dažādus tūrisma objektus - Zoo staciju, Potsdamer skvēru (Potsdamer Platz) un populāro nakts dzīves rajonu. Austriete ir pārsteigta, ka Rīgā nav metro. Pieminu, ka esmu braukusi ar metro Krievijā, bet, protams, tas nav salīdzināms ar Berlīnes metro, kurā braucot, var apskatīt pilsētas modernās celtnes, torņus un citus arhitektūras brīnumus. Hosteļu izvēle un jocīgā krievu valoda Rīgā Kur nakšņot Berlīnē? Vislētākais un arī iecienītākais variants ir hosteļi. Protams, istabu hostelī labāk rezervēt iepriekš, jo ne tikai Latvijā, bet arī Berlīnē tūristu pieplūdums vasarā ir milzīgs. Mēs esam izvēlējušās Berlīnes Starptautisko jauniešu hosteli (Berlin Youth Hostel International). Bet, šķiet, nosaukums neuzliek vecuma ierobežojumus nozīmes, jo hosteli iecienījuši arī veci cilvēki...vai varbūt visi, kas sirdī jūtas jauni. Tiesa, Berlīnē ir daudz hosteļu un gandrīz visos pieejams bārs, internets. Mūsu izvēlētais hostelis ir lēts, un cena vienai personai par nakti ir 19 eiro. Dārgāki hosteļi nodrošina arī ar TV, DVD un bezmaksas pastaigām pa pilsētu. Šādu hosteļu vidējā cena ir 20-30 eiro par nakti (atkarībā no tā, cik vietīgu istabu pasūta). Lai nokļūtu hostelī, izmantojam metro līniju U2 un izkāpjam metro stacijā BulowstraBe. Hosteļos ir izdevīgi nakšņot ne tikai tāpēc, ka cenas ir lētākas nekā viesnīcās. Bieži vien jārēķinās, ka nakti vajadzēs pavadīt kopā ar pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Sākumā tas izklausās biedējoši, bet īstenībā tā nemaz nav, jo var iepazīt jaunus draugus – tādus pašus tūristus kā tu – un dalīties pieredzē par redzēto, doties kopīgās ekskursijās. Mūsu istabas biedres bija trīs cienījama vecuma kundzes. Viena no dāmām, dzirdot, ka mēs ar austrieti sarunājamies angliski, prasīja, vai es gadījumā neesmu no Lielbritānijas. Kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņai bija vesels stāsts stāstāms. Kundze ļoti aizrautīgi stāstīja, ka viņas meita padomju gados mācījusies Maskavā un, kad aizbraukusi ekskursijā uz Rīgu, bijusi ļoti pārsteigta par valodu. Tā kā tajā laikā vēl bija Padomju Latvija, meita brīnījusies, kas šeit tā par jocīgu krievu valodu. Kundze stāstīja, cik ļoti meitai esot paticis Rīgā, bet es, protams, ierosināju, ka Rīga jāapskata tagad – 14 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas, kad pārmaiņas ir acīmredzamas. Arhitektūras brīnumi Potsdamer laukumā Hostelī neuzturamies pārāk ilgi, jo gribas baudīt Berlīnes skaistās vietas. Iesēžamies metro un braucam uz Potsdamer Platz. Šeit atrodas plašais un iespaidīgais Sony centrs – 21.gs. arhitektūras brīnums. Un patiešām!!! Nemaz nemanot, liekas, ieejam no saprātīgās pasaules ierobežotā laukumā, ko gribas apzīmēt ar vārdu „moderns”. Strūklakas, stikla arhitektūra, vairāki kinoteātri, milzīgais Arkaden iepirkšanās centrs, hotelis, multimediji, dārgas kafejnīcas un cilvēku aktīva rosība – to visu var baudīt stundām, ja esi 21. gs. arhitektūras iedvesmots. Šīs modernās celtnes projektējuši tādi arhitekti kā Arata Isozaki, Helmuts Jāns, Renco Pjano. Jau 20.gs. 20-30 gados Potsdamer Platz bija viens no cilvēku pārpildītākajiem skvēriem Eiropā ar neskaitāmiem bāriem, kafejnīcām un kino teātriem. Ja cerat Potsdamer skvērā ieraudzīt kaut ko dabisku un vienkāršu, tad maldāties, jo šis skvērs domāts tūristu pievilināšanai. Pat koki šeit izskatās kā mākslīgi ielikti, nevis brīvi augoši. Tagad Potsdamer laukums ir viens no tūristu iecienītākajiem skvēriem Eiropā. Pavāri devīgi, bet drēbes netīras! Kad nedaudz iepazītas Berlīnes garīgās vērtības, gribas palutināt sevi ar vietējās pavārmākslas labumiem. Kafejnīcu un restorānu Berlīnē netrūkst. Atliek tikai izvēlēties kaut ko par daudzmaz pieņemamu cenu. Vislielākā restorānu izvēlē ir Berlīnes centrā (starp Aleksanderskvēru un Potsdamerskvēru). Tur arī atrodas Sony centrs, TV tornis, reihstāgs, kas pulcē daudz cilvēku. Oranienburgeras iela tiek saukta par nakts dzīves ielu daudzo bāru un restorānu dēļ, kuri bieži vien atvērti līdz pēdējam apmeklētājam. Šeit atrodas arī restorāns „Amrit”, kurā ir gan indiāņu ēdieni, gan arī plašs veģetāro ēdienu klāsts. Turpat netālu pie Rozentālerlaukuma atrodas ātro ēdienu ēstuve „W Imbiss”. Šeit var baudīt dažādas picas. “Imbiss” ir pašapkalpošanās ēstuves, kurās piedāvā uzkodas. Tās var būt dažādas – gan kā vienkāršs stends, kur skārdenēs tirgo ceptas desiņas, dzērienus, gan izsmalcināts bistro ar plašu salātu un ātri pagatavojamo ēdienu klāstu. Jāpiemin, ka Berlīnē pasaules tautu virtuves nav retums. Ir iespēja iestiprināties grieķu, ķīniešu, turku, indiešu, itāļu, taizemiešu un citu tautību restorānos. Ieejam vienā no āra kafejnīcām un pasūtām makaronus ar šampinjonu mērci (cena - 6 eiro). Berlīnē ir daudz restorānu, kur var nobaudīt Āzijas ēdienus. To cenas ir no 5-15 eiro. Vispār restorānu cenas Berlīnē ir ļoti dažādas. Ēdienreize ar trim ēdieniem var maksāt 10-15 eiro, bet dārgākos restorānos 18 – 25 eiro. Turklāt labākajos restorānos ieteicams vietas rezervēt iepriekš, jo citādi restorānā var neiekļūt. Ja negribas pusdienot restorānos vai kafejnīcās, var izvēlēties arī ne tik veselīgu pārtiku, proti, dažādu veidu uzkodas, kuras nopērkamas uz ielas, metro stacijās vai, kā teikt, „pa ceļam” uz darbu, skolu, mājām. Ļoti bieži dažādas karstmaizītes un pankūkas tiek ceptas uz vietas, un izsalkušam tūristam ir grūti paiet garām, nenopērkot kaut ko siltu un smaržīgu. Arī es nopērku pankūku ar banānu un šokolādes pildījumu un secinu, ka vācieši nav skopi, jo šokolādes kārta ir tik bagātīgi ieziesta, ka pat izdodas sasmērēt drēbes. Šādas uzkodas maksā 2-5 eiro. Somi “The Crash” ar slapjām mugurām Nemanot pienāk vakars, kad Berlīnes muzeji savu darbu beidz. Taču var sākties Berlīnes otrā daļa – nakts dzīve, kad vietējie iedzīvotāji un tūristi, apmeklējot bārus un nakts klubus, nebūt neizrāda mazāku aktivitāti kā dienā. Pašā centrā Veinmeistaras ielā atrodas džeza bārs „b-flat”. Bārā katru nakti spēlē džezu un akustisko mūziku. Elektroniskās mūzikas cienītājiem iesaku apmeklēt klubu Casino, kurš atrodas netālu no Aleksanderlaukuma. Savukārt Oskara Vailda īru klubs tiek dēvēts par patvērumu angļu valodā runājošajiem tūristiem. Klubā tiek piedāvātas viktorīnas, dzīvā mūzika un futbols uz lielā ekrāna. Klubs atrodas populārajā nakts dzīves rajonā Oranienburgera gatvē. No plašā klubu un bāru piedāvājuma klāsta mēs ar austrieti izvēlamies vakaru pavadīt klubā „Magnet”, kurš atrodas Greifsvalderielā. Mūsu izvēli noteica melodiskās somu grupas “The Crash” koncerts, kurš tajā vakarā bija paredzēts “Magnet” klubā. Vēlmi dzirdēt „The Crash” neapslāpēja pat salīdzinoši dārgā ieejas biļete – 17 eiro. Grupa „The Crash” ir trīs reizes viesojušies arī Latvijā un pazīstami ar savu saldo franču dziesmiņu par Lorēnu („Lauren caught my eye”). Tā kā sen nav sanācis dzirdēt krašus, gribas izbaudīt somu samtaino un nedaudz roķīgo mūziku. Klubs ir samērā liels – koncertzāle un bārs atrodas atsevišķās telpās. “The Crash” Berlīnē ir zināmi, tāpēc zālē sapulcējas pieļaujamais apmeklētāju skaits – ap 200 cilvēku. Diemžēl pārpildītās telpas efekts ir jūtams, jo, pat vēl nesākoties koncertam, zālē ir nežēlīgs karstums. To pamana arī grupas „The Crash” puiši, kuri jau pirmo dziesmu laikā cīnās ar slapjām mugurām. Un tomēr asprātīgais solists Teemu nav zaudējis ne enerģiju, ne humora izjūtu un spēj izklaidēt skatītājus. „Šeit pie jums gan ir auksti! Kaut arī mēs esam no Somijas – tik un tā ir ļoti auksti,” tā saka smaidīgais Teemu. “The Crash” kā vienmēr ir lieliski un pavisam viegli iegūst skatītāju simpātijas; kaut vai ar pēdējo dziesmu „Moonlight for lovers”, kur taustiņus spēlē nevis grupas taustiņ instrumentālists Tomi, bet solists Teemu, patīkami pārsteidzot skatītājus. “The Crash” koncerts ir beidzies, bet doties uz hosteli vēl nemaz negribas, jo tā vien liekas, ka Berlīnes nakts dzīve pat aicina pasēdēt kāda no daudzajiem bāriem. Dodamies uz Oranienburgera gatvi, kur āra kafejnīcas izvietotas viena pie otras un, neskatoties uz to, ka jau sen pāri pusnaktij, cilvēku pie galdiņiem netrūkst. Tā arī mēs ērti iekārtojamies kādā no bāriem un vienkārši runājam. Šādi pavadot laiku, var sastapt ļoti interesantus cilvēkus, dzirdēt viņu dzīvesstāstus. Un tā pie mums pienāk kāds holandietis un stāsta par sevi, par to, kā pavisam nejauši ticies ar aktieri Šonu Penu. Pēc kāda laika iepazīstamies ar jaunu personu – itāli Armano, kurš ir jau nedaudz iereibis un šķendējas par to, cik man sarežģīts vārds. Tāpēc itālis jau laikus pasaka, ka manu vārdu nemaz necentīsies iegaumēt. Es tikai pasmejos, jo nav taču iemesla apvainoties. Pavisam nemanot, pienāk rīts, un pulkstenis rāda 6.00. Vai ir vērts iet gulēt? Protams, ne. Aizbraucam uz savu hosteli, bet tikai lai noskalotos aukstā dušā un izlemtu, ko apskatīsim ceļojuma otrajā dienā. Berlīnes augstākā celtne jeb zobu bakstāmais Jau pirms devos uz Berlīni skaidri zināju, ka gribu redzēt Berlīnes televīzijas torni. Tas man sākumā likās savāds, jo nez kāpēc atgādināja Mazā prinča zīmēto boa čūsku ar ziloni vēderā (no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas „Mazais princis”). Manas asociācijas nesakrīt ar vietējo iedzīvotāju uzskatiem, jo vācieši torni sauc par Telespargel jeb zobu bakstāmo. 365 metrus augstais televīzijas tornis – Berlīnes augstākā celtne - ir viens no galvaspilsētas simboliem un atrodas pie Aleksanderlaukuma. Tas ir veidots sociālistiskā reālisma stilā. Jāpabrīdina, ka, lai tiktu televīzijas tornī, vispirms jāizstāv gara rinda. Pēc tam, kad esmu tikusi torņa apakšstāvā, laipns fotogrāfs man piedāvā nofotografēties. Taču tās nav parastas bildes, jo ar savu portretu iespējams izrotāt T-kreklus vai krūzītes. Protams, šis prieks maksā dārgi, tāpēc piedāvājumā un cenā īpaši neiedziļinos un dodos uz liftu, lai beidzot redzētu ilgi gaidīto skatu no TV torņa. Uzbraucot augšā tornī, nokļūstam slēgtā telpā, kur paveras fantastisks skats. Vairākus desmitus metru tālumā var redzēt plašo Berlīni, Tempelhopas lidostu, baznīcu torņus, niecīgas mašīnas, kas kā skudru pūznī mudž viena pie otras. Izbrīnu izraisa nepierasti plakanie māju jumti. Kā man pastāsta austriete, šādi jumti vāciešiem ir pat ļoti praktiski, jo vasarā uz jumtiem varot atpūsties šūpuļkrēslā vai ieturēt maltīti. Dāmas mēdz arī sauļoties. Man kā tūristei ļoti iepatīkas interesantā TV torņa kafejnīca Tele-Cafe. Tā nav parasta kafejnīca, jo, kamēr sēžu un dzeru tēju, jūtu, kā kafejnīca lēnām rotē. Pilns rotācijas aplis tiek veikts pusstundā. Man jau reibst galva, bet kāpt lejā negribas, tāpēc netaupu fotoaparāta filmiņu un kniksēju skaistos skatus vienu pēc otra. Un tomēr apskati beidzam, jo neesam vēl aplūkojušas apkārtni lejā pie torņa. Nevar nepieminēt sakopto laukumu ar strūklakām, zaļajiem augiem un rozēm. Starp citu, strūklakas Berlīnē izvietotas gandrīz pie visiem tūristu iecienītajiem objektiem – lielākas, mazākas, bet tās visas atgādina par karsto vasaru un ļauj samērcēt rokas vai seju. Uz reihstāga jumta! Reihstāgs ir tūrisma objekts, kas Berlīnē noteikti jāredz. Parlaments nemaz neatrodas tālu no TV torņa (braucot ar metro, divas pieturas tālāk). Izkāpjam no metro un ejam taisnā ceļā uz reihstāgu. Reihstāga augšējais stikla kupols ir kā ceļvedis, kas neļauj novirzīties no mērķa. Tuvojoties Vācijas parlamentam, mūsu apbrīnu rada grandiozās stikla arhitektūras celtnes. Tās ir augstas un, šķiet, perfekti izstrādātas. Arī krāšņās dzīvojamās mājas šajā rajonā liecina par turīgu cilvēku mitekļiem. Un tad ar vismaz 12 Vācijas karogiem aplikts, mūsu acīm paveras reihstāgs – liela neorenesanses celtne, kuras arhitektūrā izmantoti sengrieķu orderu elementi – kolonnas, volūtas - , kas celtnei piešķir vēsturisku nokrāsu. Reihstāgs ir bijis vairākkārt postīts, galvenokārt 2. pasaules kara laikā, bet tagad parlaments ir atjaunots un kļuvis par iecienītu tūrisma objektu; īpaši jau stikla kupols uz reihstāga jumta, kuru noteikti apskatām. Arī šeit, tāpat kā no TV torņa, redzami Berlīnes skati. Saulainā vasaras dienā mājīgu un viesmīlīgu atmosfēru rada pretī reihstāgam esošais zālājs, kurā cilvēki labprāt sēž un vēro iespaidīgo ainavu sev apkārt un, protams, gaida garajās rindās, lai tiktu parlamentā. Un šeit atkal nākas pieminēt vāciešu iecienītās strūklakas. Sēžot zālājā, var nemaz nepamanīt, ka pie kājām pēkšņi izšļācas ūdens plūsma. Bet rezultāts būs jūtams uz slapjajām drēbēm! Šīs slēptās strūklakas mani sāk nedaudz biedēt, jo tā jau var nejauši apsēsties uz kādas no tām...un ko tad? Vācu šokolāde – obligāts suvenīrs! Reihstāgs bija pēdējais objekts mūsu divu dienu ekskursijā. Laiks domāt par braukšanu mājās. Proti, jāiegādājas vāciešu suvenīri un saldumi. Runājot par saldumiem, gribētu piebilst, ka tie pat ir obligāts suvenīrs. Dažādas šokolādes, konfektes, pildītie cepumi – tas viss ir milzīgajā piedāvājumu klāstā, kas atrodams jebkurā Berlīnes lielveikalā. Izvēle ne tikai saldumiem, bet arī cenām. Šokolādi var nopirkt gan par 80 centiem, gan 20 eiro. Protams, Berlīnē, tāpat kā citu valstu lielpilsētās, ir pazīstamais veikals H&M, kurā tiešām var iegādāties labas un lētas preces. Piemēram, vasaras šorti šeit maksāja 3 eiro. Atpakaļceļš no Berlīnes uz Rīgu, kā jau vienmēr, ir mazāk interesants un no patīkamās neziņas, kāda bija brauciena sākumā, arī ne miņas. Bet nebija arī garlaicīgi, vismaz ne Polijā, kad nokļuvām nelielā ceļu satiksmes negadījumā. Proti, mūsu autobusā ieskrēja automašīna un atstāja zināmu bojājumu. Galu galā viss beidzās laimīgi, un tās pašās dienas vakarā atgriezāmies Rīgā. Biju nogurusi, bet patīkamu atmiņu iedvesmota.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais