Ukraina - tas tik bij' ko vērts! ;)

  • 7 min lasīšanai
  • 11 foto

Es stāvu ārpusē pie Kijevas lidostas ēkas un, pašai par pārsteigumu, man birst asaras. Ukraiņu puisis, kura vārdu esmu aizmirsusi, mani mierina. Viņam šķiet, ka raudu, jo man ir žēl pamest viņa dzimteni. Patiesība ir gluži pretēja – tās ir pēkšņas atvieglojuma un laimes asaras par to, ka beidzot varu atgriezties mājās! Tā beidzās mans brauciens uz Ukrainu.

Laiku pa laikam man gadījies piedalīties starptautiskos semināros dažādās Eiropas valstīs un ārpus tās. Arī Ukrainā es nonācu tieši šāda mērķa vadīta. Devos turp īsti nepadomājot, kurp braucu un kas mani varētu sagaidīt. Taču iekšēji laikam manī mita kaut kas, ko varētu nosaukt par automātiskām ekspektācijām. Asarainais ievads spilgti ilustrē, ka piedzīvotais un, laikam taču zemapziņā, gaidītais negāja kopā. Bet visam droši vien ir noilgums, jo, piemēram, tagad es uz notikušo atskatos kā spilgtu piedzīvojumu, kas, kaut arī nebija patīkams, toties ir neaizmirstams. Un tieši šie neaizmirstamie brīži taču ir tie, kas dzīvi izkrāso. Tikai jāprot tos uzņemt bez stresa. Toreiz es to nepratu un neesmu droša, vai prastu arī šobrīd. Tomēr es pilnīgi noteikti māku novērtēt to, ka man ir bijusi iespēja baudīt spilgtus iespaidus. Arī Ukrainā.

Kijevas pirmā vizītkarte ir Borispoles lidosta. Pirmajā brīdī tā šķiet kā paralēlā realitāte. Laika mašīna uz padomju gadiem vai kas tamlīdzīgs. Šo mistisko pieredzi sanāk baudīt arī tiem, kam Kijeva ir tikai savienojuma punkts uz kādu citu galamērķi. Es pati tur otrreiz nonācu, lidojot uz Gruziju. Toreiz Ukrainā plosījās t.s. cūku gripa, tāpēc vairākas stundas aiz bailēm staigāju ar sejas masku. Maniem kolēģiem bija kauns tā ķēmoties un viņi, drosmīgi puiši būdami, nekādas maskas neizmantoja. Jāpiezīmē, ka veseli pēc tam bijām mēs visi.

No šīs lidostas manā prātā visspilgtāk palikušas divas lietas – bistro un lidostas personāls. Redzot, kā darbiniece komandēja pasažierus pie drošības kontroles punkta, sajūtu līmenī radās asociācijas ar Padomju Savienību, armiju, disciplīnu un baiļu iedvešanas mehānismiem kādās slēgta tipa iestādēs sensenos laikos. Kādi tur vairs klienti, kas par biļetēm samaksājuši krietnu naudu? Drūmas sejas, pavēles un nikni uzkliedzieni. Lūk, tā ir Kijevas lidostas sistēma. Savukārt, centrālais bistro lidostas foajē izsalkušos ceļotājus sagaida ar vienreiz lietojamajiem ēdamrīkiem, kas šeit tiek mazgāti un piedāvāti atkal un atkal. Tas, ka dakšām zari aplūzuši un plastmasas krāsa jau krietni iedzeltena, ir tīrais nieks. Labu apetīti valsts galvaspilsētas lidostā!

Pasākuma ietvaros mūs solīts izmitināt kādā, man, protams, nezināmā, viesnīcā. Taču galu galā tiekam aizvesti ārpus pilsētas centra un izsēdināti pēc skata nepabeigtā ēku kompleksā. Tā esot ukraiņu sportistu treniņnometņu bāze. Pirmā stāva gaitenis ir kā jaunbūvē – betona sienas, būvgruži, nekas neliecina par to, ka ēka kaut vai tikai tuvotos pabeigtības fāzei.

Nonākot augstākajos stāvos, izrādās, ka vietām tomēr atrodamas cik necik pabeigtas istabas, kur tad mums paredzēta nakšņošana. Kamēr konstatēju, ka no krāna tek tikai ledains ūdens, mana istabas biedrene – ukraiņu meitene – lūdz man aizpildīt nelielu, kvītij līdzīgu veidlapu. Tur jānorāda savi personas dati, tostarp, pie vārda arī tēva vārds. Kad izrādu neizpratni, mani vairs netincina. No rīta pošamies uz pilsētu. To apgrūtina fakts, ka pa nakti pazudusi elektrība. Ar ledainu ūdeni un tumsā kaut kā tīru zobus un mēģinu apslacīties. Acu pilienu vietā kosmētikas makā sataustu kādu citu līdzīgu tūbiņu. Iepilinu un secinu, ka nu gan ir traki... .Paralēli dzirdu, kā mana istabas biedrene pa telefonu runā ar mammu. Viņa vēsta arī par manu noskaņojumu, saprotoši piemetinot – nu ja, viņai te ir grūti, jo pie viņiem jau nekā šāda nav. Jāpiekrīt, ka ukraiņu meitenei ir pilnīga taisnība.
Mani iespaidi par Kijevas pilsētu varētu būt satilpināmi pāris vārdos – viss ir milzīgs! Ēkas ir netipiski lielas. Īpaši spilgti atmiņā palikušas kolonnu izmēri pie dažādām ministrijām u.c. ēkām. Tāpat durvis. Nekur citur izmēri man nav šķituši tik iespaidīgi. Vienā no šīm milzu ēkām – Kijevas pilsētas municipālajā padomē - mums paredzēts dienas seminārs, bet vakarā – balle. Tā kā mūsu apmešanās vieta ir tālu no centra, balles tērpus mums piekodina ņemt līdzi. Taču, kad pienāk brīdis pārģērbties, izrādās, ka nav īsti, kur to darīt. Viss beidzas ar to, ka ģērbjos šīs visnotaļ nopietnās iestādes tualetes kabīnē.

Ballei paredzētā zāle, atbilstoši ēkas izmēriem, ir milzīga. Vienkārši nav citu vārdu, kā vēl to atbilstošāk aprakstīt. Vienā no zāles stūriem novietoti nelieli galdiņi ar spoguļiem. Ap tiem rosās... frizieri. Kaut arī telpa, lai pārģērbtu balles drēbes, nebija pieejama, lūk, toties ir saorganizēts frizierserviss, lai pirms svinīgā pasākuma varētu vismaz kārtīgi sasukāties :) . Kamēr ukraiņu meitenes steigšus ļaujas friziermeistaru roku veiklībai, es ar saviem matiem drošības pēc nolemju tikt galā pati. Jo, ko gan lai friziere darītu ar matiem, ko, iepriekš aprakstītās ūdens un elektrības neesamības dēļ, īpaši sakopt nav bijis iespējams? Arī šeit taču ūdens nav pieejams, tikai lokšķēres un matu lakas. Pie kam – esmu diezgan droša, ka Ukrainas frizūru mode varētu nebūt man īsti pa prātam.

Pati balle ir savāda. Milzīgajā telpā pasākuma dalībnieki burtiski pazūd. Sajūta ir apmēram tāda it kā Rundāles pilī būtu ielaisti 20 cilvēki, lai nu ballējas. Galu galā mani dejot uzaicina kāds ukraiņu puisis, cik atceros - ministrijas vai varbūt pilsētas padomes darbinieks. Manas krievu valodas zināšanas itin nemaz nav spožas. Saprotu gluži labi, bet runāju stipri viduvēji. Tomēr Ukrainā lieti noder arī šis mazumiņš. Mans deju partneris, tāpat kā citi jauni cilvēki, ko sastapu, angliski nerunā nemaz. Līdz ar to es cenšos, cik varu, lai izteiktos kaut cik sakarīgi, bet puisis ir priecīgs, ka tiek saprasts un labprāt uzklausa arī manu lauzīto pļāpāšanu. Galu galā jūtos gandrīz kā tulce, jo visa Ukrainas brauciena laikā manas valodu prasmes izrādās neaizstājamas. Regulāri palīdzu mūsu semināra dalībniekiem no citām Eiropas valstīm tikt galā ar dažādiem saimnieciskiem sīkumiem, piemēram, veikalā nopirkt alu, pajautāt, kur ir tualete, noskaidrot, kur pazudis čemodāns un dabūjama CocaCola, izzināt, cikos un kur mūsu grupai jāsatiekas pēc pilsētas apskates utt. Bet, atgriežoties pie balles, – vakara noslēgumā deju partneris uzaicina mani kopīgi doties naksnīgās Kijevas izklaidēs. Nepiekrītu, vienlaikus saprotot, ka tādējādi visticamāk zaudēju spilgtu iespaidu pārbagātību. Tomēr kaut kur tālu Ukrainas galvaspilsētā vienai pašai naktī iet līdzi svešiem puišiem man nav drosmes.
Pasākuma programmā ietilpst ne vien būšana Kijevā, bet arī došanās uz Doņecku. Kāpjot autobusā, pēkšņi noskaidrojas, ka brauksim tomēr pavisam kur citur – uz Odesu! Tiem, kas spēj iztēloties Ukrainas karti, ir skaidrs, ka tās vis nav gluži blakus pilsētas. Salīdzinājumam – tas būtu it kā no Rīgas nolemt braukt uz Valmieru, tomēr aizbraukt uz Jēkabpili. Attālumi, protams, Ukrainā lielāki. Tā kā esam jau pieraduši, ka šajā ceļojumā nekas nav tā, kā solīts un gaidīts, pārāk pārsteigti nejūtamies. It īpaši izsecinot, ka Odesa mums varētu patikt labāk par Doņecku. Pirmās asociācijas ar Odesu ir Melnās jūras tuvums, kūrorts, vārdu sakot – kaut kas skaists, kamēr ar Doņecku saistās vien... ogļrači. Ceļš ir garš. Man blakus sēdošais horvātu puisis runā kā radio. Burtiski neapstājoties. Kaut arī mani nevarētu nosaukt par introvertu un noslēgtu, tādas intensitātes čalošana nav manos spēkos. Par to no sava ceļabiedra izpelnos neslēptu neizpratni. Kultūru dažādība! :)

Nonākot galā mūs atkal sagaida pārsteigums – tiekam izmitināti atpūtas namā. Tādu Odesā ir daudz. Mūsējais ir gandrīz pie pašas jūras. Būtu lieliski, ja vien neizrādītos, ka pati ēka, viss tās iekārtojums un personāls, līdzīgi kā Kijevas lidosta, ir iekapsulējies vareno padomju laiku noskaņās. Te nu es esmu – atmesta 20 gadus senā pagātnē. Miniatūrajā istabā itin viss ir šķībs un greizs. Nav saprotams, kā vispār ir iespējams panākt tādu šķībumu. Pat tualetes papīra turētājs ir pieskrūvēts izteikti šķībi. Kāpēc tā, nav saprotams. Logi visticamāk ir avārijas stāvoklī. Uz galda telefons ar griežamu ripu kā bērnībā.

Pusotrvietīgajā padomju laiku dīvānā man jāsaguļ divatā ar svešu meiteni no Polijas. Man paveicas, ka semināra dalībnieku vidū viņa atradusi simpātiju un galu galā mūsu istabā nenakšņo. Citādi mums abām nāktos cieši sakļauties un varbūt pat apskauties. Citu iespēju šaurajā guļamajā nebūtu. Izeju gaitenī. Tā galā, rokas sānos iespiedusi, stāv tante, kas, šķiet, burtiski tikko izkāpusi no kādas padomju laiku filmas. Drukna miesās, baltā halātā, ar copi, kaut ko krieviski skaidro apjukušajiem eiropiešiem. Visi ir pazuduši tulkojumā. Velti daži puiši cenšas viņai un semināra organizatoriem skaidrot, ka nemūžam nespēs sagulēt šaurajā gultiņā. Tā te ir. Citu variantu nevar būt!

Neizplūstot stāstos par Odesas operas apmeklējumu (kura laikā beidzot skaidri sapratu, cik lieliskā līmenī turas Latvijas operas mākslinieki), nakts dzīvi (klubs, kur bijām, raksturojams vienā vārdā – nekāds) un sausajām tualetēm (Ēkās, kur pie griestiem karājas kristāla lustras un viss dekorēts zeltā, tualete ir vien caurums betona grīdā. Apmēram kā āra tualetēs dažās vilcienu stacijās Latvijā.), ķeršos uzreiz pie spilgtākā – stāsta par atgriešanos Kijevā. Augstāk aprakstītais un pieminētais arī ir viss, kas man asociējas ar Odesu. Ā, un, protams, arī Melnā jūra, kas, atbilstoši nosaukumam, patiešām izskatījās tumša un drūma. Novembra sākumā laikam neko vairāk arī nevar vēlēties.

Lai tiktu uz Kijevu un no turienes atpakaļ uz Rīgu, izlemju braukt ar nakts vilcienu. Autobusa šajā ceļojumā man ir gana. Atgriešanos pa sliežu ceļu par piemērotu atzīst arī seši mūsu kompānijas puiši. Organizatori mums piekomandē palīgu, un varam doties ceļā. Tik garas distances vilcienā līdz tam nekad biju veikusi, tāpēc man itin viss šķita jauns un nezināms. Es nonāku kupejā kopā ar trīs puišiem, no kuriem divi ir ungāri, kas, nez kāpēc, pamanās savā starpā sastrīdēties. Tālāk seko asa vārdu apmaiņa stipri paaugstinātos toņos. Es un trešais puisis tajā bezspēcīgi noraugāmies. Kad mūsu palīgs un pavadonis – jauks ukraiņu puisis – atnes man tēju, es uz līdzenas vietas pamanos sadauzīt glāzi (kas ievietota metāla tureklī kā senās krievu filmās). Nu viss ir stiklos, ungāri kliedz, man jāmaksā sods (ko manā vietā nekavējoties, gods kam gods, izdara ukraiņu puisis) – vārdu sakot, kupejā viss iet ņigu ņegu.

Kad tracis pierimst, ir laiks doties pie miera. Taču, nezinādama, ka nakti nāksies pavadīt kopā ar svešiem puišiem, līdzi neesmu paņēmusi šādam piedzīvojumam atbilstošu ietērpu. Gluži džinsās gulēt negribas, bet arī īsais atlasa naktskrekliņš nešķiet īsti piemērots variants. Tā nu galu galā uzvelku kleitu un augstpapēžu kurpes (jo zābakos plikas kājas vilkt negribas, bet čībiņu, protams, nav). Klumburoju pa šauro vilciena gaiteni uz labierīcībām, lai dabūtu ūdeni un iztīrītu zobus. Sajūta ir kinematogrāfiska, kā filmā par Austrumu ekspresi. Aiz loga garām joņo Ukrainas plašumi, un man šķiet, ka es to visu esmu gluži vienkārši nosapņojusi.

Kādā ikdienišķā darbdienas rītā, pošoties ierastajās gaitās, tepat Rīgā savā vannas istabas plauktā aiz krēmu kārbām un šampūnu pudelēm ievēroju nelielu zili baltu paciņu. Tās ir salvetes no speciālā „mini izdzīvošanas komplekta”, ko pasažieriem izdala, iekāpjot Ukrainas nakts vilcienā. Vēl tas ir apliecinājums, ka Kijeva, Odesa, nakts vilciens, kliedzošie ungāri, sausās tualetes blakus kristāla lampām un citi brīnumi ir bijuši pa īstam. Un uz brīdi es pati esmu bijusi daļa no šī piedzīvojuma.

http://ievadzelme.blogspot.com/



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais