Ramadāna pieredze islāma zemē
|
Inese Māla (Andruce)
|
Tas nebija speciāli. Noķerot lētās aviobiļetes, tikai vēlāk sapratām, ka ceļojums (2009. gada septembrī) iekrīt musulmaņu pasaules svētā mēneša ramadāna laikā. Vai tāpēc atlikt? Nekā! Būs jauna pieredze. Nu ir. Pozitīva.
Maroka sagaida ar 34 grādu karstumu, kas ir necerēti zemāks par meteorologu iepriekš paredzēto. Par to prieks, taču divus vakarus pēc kārtas vēl vairāk pārsteidz pamatīgs pērkona negaiss – lietus peļķes riadas iekšpagalmā sniedzas teju līdz potītēm, un ceļojuma sākumā vakari ir tik easy kā dateļu liegā šūpošanās augsto palmu galotnēs. Arī citnakt līst, kas droši vien nav pa prātam mugursomniekiem, kuri iecerējuši gulēt zem klajas debess. Bet, pieļauju, pa prātam vietējiem, jo sniedz vismaz nelielu veldzi šajā pārbaudījumu laikā.
Tie nav vienīgie pārsteigumi. Kur pazudis miljons Marrākešas iedzīvotāju, kas pagājušoreiz, šķiet, visi vienlaikus atradās pilsētas ielās? Esam Marokā otro reizi, tādēļ varam salīdzināt. Tas arī ir viens no ramadāna laika plusiem – daudz klusākas un tukšākas ielas, laukumi, parki, tirgi. Cilvēki taupa spēkus, lieki neizejot ārpus mājas, jo nav viegli izturēt šo pārbaudījumu – no saullēkta līdz saulrietam neēst, nedzert, nesmēķēt, nemīlēties un nelīksmoties. Ar šādu gavēni musulmaņi ne tikai godina dievu, bet tas ir arī iekšējās attīrīšanās mēnesis. Ārzemju ceļotājiem tas nāk par labu – var justies daudz komfortablāk, brīvāk. Tiesa, šajā laikā mainīts daudzu iestāžu darbalaiks, ieskaitot muzejus un citas publiskas vietas, kas diemžēl nav minēts interneta mājas lapās. Taču tas rada problēmu tikai, apmeklējot pirmo objektu – marokāņu mākslas muzeju Dar Si Said. Pilnīgā pārliecībā, ka esam ieradušās tur pēc pusdienas pārtraukuma, nevaram saprast, kāpēc pēc nepilnas pusstundas muzeja darbinieks mums tik neatlaidīgi seko. Pēc viņa uzstājīgās bubināšanas close, close (slēgts) un mūsu virzīšanas uz izejas pusi, nonākušas ēkas ārpusē, ieraugām lapiņu ar mainītu darbalaiku. Pareizi! Kāds pusdienlaiks, ja maltīte ir tikai ap septiņiem vakarā, pēc saulrieta. Bet līdz tam vēl jānoturas. Turpmāk esam gudrākas un apskates objektus apmeklējam rīta pusē. Arī daudzas ēstuves strādā grūti saprotami, bet citādi gan problēmu ieturēties nav – nepatiesas izrādās iepriekš internetā lasītās atsauksmes, ka ramadāna laikā arī iebraucējiem nākas teju vai gavēt. Jā, kafejnīcas ir ciet pēcpusdienā un vakara iftara (maltīte pēc dienas gavēņa) laikā, taču vēlāk atkal viss rit savu gaitu – bizness nedrīkst apstāties.
Viens no skaistākajiem pārdzīvojumiem islāma valstīs, manuprāt, ir gari stieptie, dziedājumam līdzīgie muedzina saucieni uz lūgšanu, it sevišķi agrā rītā, kad pilsēta vēl dus... Citus tie tracina, mani uzrunā. Ir aizkustinoši redzēt tālā kalnu ciematiņā putekļaina ceļa malā uz lūgšanu tepiķīša ar seju pret Meku muguru liecam vecu vīru. Apbrīnu raisa arī uzvalkos tērptie kantora darbinieki, kas steidzīgā solī dodas mošejas virzienā, iežmieguši padusē lūgšanu kilimu. Ap pulksten sešiem vakarā Marrākešas gaisā gandrīz fiziski jūt kāpjam spriedzi. Cilvēki steidzas: kājām, uz velosipēdiem, mopēdiem, kas, tāpat kā motorolleri, ir iecienīts pārvietošanās līdzeklis, ēzelīšu vilktos pajūgos, taksometros, turīgākie – personīgajās automašīnās. Viņi dodas mājup, lai nenokavētu vakara iftaru. Kāds aizkavējies vēl iepērk pārtiku, citiem melnie polietilēna maisiņi jau slēpj iegādāto pirkumu. Tie, kam pienākums neļauj pamest darba vietu, muedzina atļauju sagaida turpat. Neilgi pirms saulrieta gadās būt lielveikalā. Liels ir mūsu pārsteigums, redzot – divi vīri nes lielu katlu ar tradicionālo marokāņu zupu hariru, ko vāra no lēcām un pupiņām, lai darbinieki veikala palīgtelpās varētu paēst un vēlāk turpinātu darbu. Džema El Fna laukumā, gaidot, kad būs gatavs pasūtījums, novērojām, kā, salikuši sev priekšā uz galda hariras bļodiņas un plāceņus, vīri gaida signālu, kad varēs ķerties pie karotēm. Tā ir cita reliģija, kultūra, tradīcijas, un mums tās jārespektē. Kad, saulei norietot, ap septiņiem vakarā atskan muedzina sauciens, kam seko visparastākā sirēna, lai var dzirdēt pietiekami tālu, Maroka pierimst. Pat visdzīvākās Marrākešas ielas un Esuēras apgaismotā promenāde kļūst tukšas, manāmi tikai tūristi. Pārņem sirreāla sajūta – kā fantastikas filmā par zudušu pasauli – tikai vakara vējš pa tukšajām ielām dzenā kādu papīra drisku un virs galvas spokaini kustina palmu zarus; nav ne ļaužu, ne transportlīdzekļu, šķiet, pazuduši pat daudzie Marokas kaķi.
Gadījies lasītarī par citādu pieredzi ramadāna laikā, bet var secināt, ka daļēji tajā vainojami paši ceļotāji. Nevajag vīzēties un censties turēties pie savām ieražām. Braucot uz citas kultūras zemi, iespējami plaši jāiepazīstas ar to neklātienē, lai ierodoties varētu spēlēt pēc vietējo spēles noteikumiem vai vismaz censties to darīt. Tā nav pakļaušanās, bet tolerance, un tad Allahs sargā arī citticībniekus, toskait bez vīrieša pavadības ceļojošas sievietes.
