Krāšņas ainavas, berberu dejas un citi Marokas brīnumi
|
Viktors U.LB.ERTS
|
Fantastiskas klinšu ainavas, kas līdzinās kadriem no filmām par citām planētām, mērkaķus sniegā, izjādes ar kamieļiem Sahāras tuksnesī, dejas ar berberiem, kā arī daudz ko citu piedzīvoja un redzēja 35 domubiedru grupa, kas februārī devās nedēļu ilgā ceļojumā uz Ziemeļāfrikas valsti Maroku.
Sarkana zeme un zaļi koki
Iemesls, kāpēc šādam ceļojumam izvēlēts februāris, ir vienkāršs: šajā laikā tur skaitās nesezona, tādēļ aviobiļetes uz Maroku izmaksāja vien 150 - 170 latus. Tādēļ arī ceļotāju grupa ātri savācās diezgan prāva.
Ceļš uz Marokas kultūras galvaspilsētu Fesu ar "Ryanair" gaisa kuģi veda caur Milānas lidostu Bergamo, kur bija jāpavada viena diena, pie reizes izbaudot itālisko gaisotni gan Bergamo, gan Milāna. Bet nākamās dienas rīta jau pirms nolaišanās varējām just, ka esam pavisam citā pasaulē, kur dabas ainavas iekrāso sarkana zeme un zaļi koki.
Fesas lidosta ir pavisam neliela. Redzējām, ka blakus tur būvē jaunu terminālu, tātad pieprasījums ir. Pēc ierastās netraucētās ceļošanas pa Eiropas Savienību, lidostā mūs noliek fakta priekšā, ka te vairs nav nekāda Eiropa, tāpēc jāaizpilda iebraukšanas karte, par kuras saturu mūsu personas datu aizstāvjiem būtu, ko teikt. Jo nav skaidrs, kāpēc jāuzrāda apmešanās vieta un pat profesija. Sākumā pa jokam domāju ierakstīt, ka esmu kāds vienkāršs sētnieks, jo bažījos, ka žurnālistu sāks vairāk tirdīt. Un nekļūdījos. Ieraugot šādu ierakstu, man uzreiz lūdza norādīt medija nosaukumu, pārjautāja ierašanās mērķi un apmešanās vietu, ko vēl devās uz blakus kabinetu pārbaudīt. Citam marokāņu robežsargam radās vēl lielāki kreņķi. Viens no ceļotājiem bija policists un valodas barjeras dēļ vienbrīd robežsargs nodomāja, ka viņu zemē ieradušies 35 Latvijas policisti, kādēļ marokānim acis iepletās divreiz lielākas. Taču viss beidzās laimīgi, un nekādas nopietnākas kontroles vairs nebija. Tieši otrādi: atpakaļ lidojot likās, ka drošības kontrole ir pat pārāk pavirša, jo ļoti vienkārši varēja ienest Tax Free zonā dzērienu pudeles.
Palaimējās, ka Fesā mūs sagaidīja saulains laiks. Un sarunātās viesnīcas saimnieks Ali ar autobusu. Zināju, ka viesnīca būs Fesas vecajā pilsētas daļā, kas pēc tūrisma informācijas tā skaitās visvērtīgākā. Taču nezināju, ka arī pati viesnīca ar nosaukumu "Tombouktou" būs tikpat veca un nolaista. Šķiet, marokāņi nemaz nesatraucas par to, ka durvīm nav rokturu, pie sienām nav āķīšu, kur drēbes pakarināt. Ali gan sola, ka pirms pusgada savā īpašumā iegādāto viesnīcu remontēšot. Jācer, ka tā arī būs. Tai pat laikā personāls ir ļoti atsaucīgs un draudzīgs, un bezmaz cenšas nolasīt no sejas vaibstiem katra klienta vēlmes.
Tumsā labāk apkārt neklīst
Pirmajā dienā ar autobusu devāmies ārpus Fesas baudīt gleznainās ainavas un fotografēties, kā arī uz marokāņu termālo ūdeņu SPA. Viesnīcas saimnieks un gids Ali to ieteica, jo "esat taču pēc garā ceļa noguruši". Pieejams bija gan baseins, gan burbuļvannas, gan masāžas. Vīriešiem un sievietēm atsevišķiem. Dažus pārus šī segregācija pat uzjautrināja. Pats pēc peldes sāļajā burbuļvannā līdz masažai netiku, jo ūdens iekļuva acīs, tāpēc steigšus vajadzēja pamest telpas un tikt vaļā no kontaktlēcas. Toties šis sīkais negadījums lika izjust personāla rūpes par klientu. Vispirms viss personāls skaļā balsī sauca vārdā un meklēja pazudušo klientu. Kad atgriezos un izskaidroju notikušo, mani steigšus aizveda izskalot aci un vēl atdeva atpakaļ naudu.
Taču ne visur ir tik draudzīgi. Vakarā nolēmām mazliet paklaiņot pa veco Fesu, lai gan Ali ieteica to nedarīt. Bīstami, jo var aplaupīt. Neklausījām. Taču pēc pārsimt metriem mūs apturēja kāds jauns vietējais pārītis, kurš runāja angliski. "Kurp jūs dodaties? Pastaigāt? Tumsā? Jums tur nav, ko darīt. Ejiet atpakaļ. Redzams, ka esat ārzemnieki, tāpēc tas ir bīstami," izbrīnīts par mūsu pārdrošību mudināja jaunais marokānis. Pēc tik pārliecinoša brīdinājuma nekas cits neatlika, kā atgriezties viesnīcā.
Trīs gadalaiki vienā dienā
Nākamās dienas rītā devāmies galvenajā piedzīvojumā uz 400 kilometru attālo Sahāras tuksneša miestu Merzugu. Brauciens gan ilga veselas deviņas stundas, jo serpentīnveida ceļa dēļ kalnos nekāda ātrbraukšana autobusa šoferim neiznāk, un diez vai kāds no pasažieriem to vēlējās. Taču ceļš nav garlaicīgs, jo skatam paveras lieliskas ainavas te uz Vidējiem, te Augstajiem Atlasa kalniem. Vienbrīd klintis patiesi atgādināja kādu skatu no Marsa virsmas. Un, lai gan apkārte šķiet tuksnesīga, šur tur nemitīgi manāma cilvēku rosība. Berberi pat klintīs pamanījušies ierīkot mājokļus, izcērtot akmenī durvis un logus.
Interesantākais, ka pārbrauciena laikā piedzīvojām trīs gadalaikus: ap plus 15 grādu pavasari Fesā, kalnos pie Ifranes - sniegu un ziemu, bet Sahāras tuvumā - vasaru. Ifrani dēvē par Marokas Šveici. Tās simbols ir lauva, lai gan šo dzīvnieku tur vairs nav. Franču kolonistu zaldāti šos zvērus izšāvuši.
Taču mazliet vēlāk, apsnigušā mežā mūs aicina vērot kokus, jo tur varot pamanīt mērkaķus. Tos tiešām pamanām, taču ne kokā, bet ceļa malā, kur tie gaida kārtējos tūristus ar gardumiem. Ieraugot manā rokā apelsīnu, kāds prāva auguma mērkaķpaps lumpačo klāt un nekautrīgi sniedzas pēc augļa. Neliedzu viņam šo prieku, toties pats tieku pie fotogrāfijas. Ali brīdina, ka aiztikt ar rokām šos dzīvniekus gan nevajag. Tie mēdz kost un skrāpēt. Taču skats patiesi sirreāls - mērkaķi sniegā!
Vakarpusē tuvojamies Sahāras tuksnesim, kura majestātiskās kāpas redzamas pa gabalu. Mūs savā no māla un salmiem glītā arhitektūrā saķepētā viesnīcā sagaida saimnieks Ibrahims ar palīgiem, un mudina ātri nolikt mantas, lai pagūtu uz saulrietu tuksnesī. Viesnīca atrodas tieši tuksneša malā un tur jau satupuši sadzītie 35 tuksneša kuģi, lai izklaidētu tālos Latvijas ciemiņus. Izjāde pārvēršas par omulīgu atrakciju, kad latvieši kāpj kamieļu mugurās, kuri sasieti pavadā pa četriem, un karavāna, jautru komentāru pavadīta, dodas iekšā tuksnesī.
Pēc saulrieta strauji paliek auksts, tādēļ silta tēja viesnīcā un berberu bungu rīboņa ir pašā laikā, lai arī paši šajos ritmos izlocītu kājas.
No rīta tuksnesī dodamies jau bez lopiņiem. Lai vērotu lielisku saullēktu. Līdzko sākam virzīties uz tuksneša pusi, pamanām, ka mums neuzkrītoši no visām pusēm seko pavadoņi. Neuzbāzīgi rūpējas par mums. Arī atgriežoties viņi nevienu neatstāj tuksnesī vienu pašu. Acīmredzot, baidoties, ka kāds neiemaldās tūkstoš kilometru garajā kāpu labirintā. Un saullēkts Sahāras tuksneša kāpas galā savas dzimšanas dienas rītā, kad draugi skandina "Daudz baltu dieniņu!" bija patiešām neaizmirstams mirklis. Paldies viņiem!
Iztaujājam arī savu pavadoni. Izrādās, ka viņš prot trīs svešvalodas. Pat japāņu. Lai gan skola nav gājis nemaz. Dzīve un darbs viņam to iemācīja. Šis berbers apgalvoja, ka viņam pie tuksneša ļoti patīk dzīvot, citur nemaz negribētu. Tāda sajūta, ka viņš dzīvo pilnīgā harmonijā ar šo vidi. Vienīgā viņa bēda, ka gribot precēties. Bet šim nolūkam jākrāj nauda. Jo sievu viņam neviens nedošot, ja nevarēšot ģimeni nodrošināt ar iztiku.
Merzugā todien arī izbaudam īstu vasaras karstumu, sauļojoties pie baseina, kad saules stari svilināja ar apmēram 30 grādu karstumu.
Vietējo "uzlidojums"
Pēc Sahāras jaukumu baudīšanas atgriezāmies Fesā, kur nākamajā rītā devāmies skatīt veco Medīnu - pilsētas daļu, kura saglabājusi viduslaiku gaisotni un arhitektūru.
Pirmais apskates objekts, protams, slavenā ādas krāsotava, kur strādā vēl pēc viduslaiku metodēm. Ceļš uz turieni, lai gan netālu, bija diezgan skarbs. Pamanījām, ka uz ielu stūriem parādījušies policisti. Acīmredzot, pirms katras grupas parādīšanās viņus uzaicina nodrošināt kārtību. Taču arī vietējie saprot policistu parādīšanās nozīmi, un sagaida mūs tā, ka maz neliekas. Kā iegājām šaurajos Medinas labirintos, tā mūs apstāja vietējie no visām pusēm - mazi, lieli, vīrieši, sievietes. Kāds mēģina pārdot visādas mantas, cits aicina pie sevis, bet bērni vienkārši rausta aiz stērbeles un lūdz "van dirham". Tāda kņada vēl nebija piedzīvota, un jāatzīst, nebija patīkama. Pēcāk turp devās mūsējie mazākas grupās, un tad vairs tādu uzlidojumu nebija.
Pie ādas krāsotavas katram izsniedza pa piparmētras stiebriņam, lai varētu paciest netīkamo smārdu. Cits šķobījās, bet man gan tā tik briesmīga nelikās. Pēc ražotnes apskates visus aicināja uz gatavo izstrādājumu telpā, kur nu notika aktīva kaulēšanās. Izstrādājumi neapšaubāmi kvalitatīvi, kas kalpos ilgi. Bet, piemēram, ādas portfeļi darījuma cilvēkiem diez vai derēs, jo dizainiski tomēr nostrādāts pārāk vienkārši. Sieviešu rokassomiņām un čībām gan nebija ne vainas, un tas varēja nokaulēt pat līdz 15 eiro.
Vēlāk mums prezentēja argana eļļas produktus, ko daudzi labprāt sapirka. Taču katram gan jāizvērtē, vai viņam der piedāvātā cena, jo vēlāk citi domubiedri jaunajā Fesā tos esot manījuši par divreiz zemāku cenu. Taču tikpat labi tur varēja būt pakaļdarinājumi.
Vizīte paklāju austuvē gan nebija ilga. Cenas - fantastiskas, izmēri - milzīgi, tāpēc nevienu neinteresēja, ka viņi to piedāvā nosūtīt uz mājām ar DHL pasta transportu.
Pret suņiem ar apelsīnu
Lai gan skaidrs, ka Maroka ir pavisam cita pasaule, un citādam dzīves ritmam bijām gatavi, bija lietas, kas tomēr pārsteidza. Piemēram, Fesas pilsētai ar spēcīgu straumi cauri tek tāda kā upīte. Uz tilta manā acu priekšā kāds berbers uzstūma ratus ar gružu maisiem un to saturu izpurināja no tilta kanālā.
Naktī guļot ļoti traucēja suņu rejas pie loga. Nokaitināts apsvēru domu, ka vajadzētu tam kustonim ar kaut ko iemest, lai apklust. Akmeņu tuvumā nebija, tad atcerējos, ka somā ir apelsīni. Mierīga miega labad nolēmu to ziedot, lai aizdzītu šo kvekšķi. Jau pavēru logu, lai mestu un… sapratu, kam man nav tik daudz apelsīnu. Tur pa ielu klīda kāds desmits izkāmējušu suņveidīgo.
Vēlu vakarā manījām arī mazus bērnus uz ielas vienus pašus. Laikam tur nav bāriņtiesas, kas vecākiem par šādu nolaidību sadod pa kaklu. Bet mazie zin, kas jādara. Ieraugot mūs, viens rakaris paķēra turpat zemē nomestu tortes iepakojuma vāku, sāka bungot un dejot. Mazliet pat žēlums pret viņu radās.
Savukārt Merzugā bērneļi saplūcās vienas šokolādes tāfelītes dēļ, ko vienam atņēma lielāks zēns. Kautiņš izpalika, jo bešā palikušajam sagādāju citu šokolādi.
Vēl šajā zemē jābūt gatavam, ka vietējie centīsies nopelnīt uz tūristu rēķina. Tā, piemēram, pirms izbraukšanas uz Sahāru viesnīcas saimnieka palīgs Mohameds sāka stāstīt, ka bez turbaniem galvā tuksnesī nelaiž ,tādēļ jāiet tos pirkt. Tad nu pa nakti devāmies uz vienu bodīti, kur mums jauki nodemostrēja turbanu siešanas smalkumus, un… papasīja par vienu lupatiņu 22 eiro. Smejoties devāmies prom. Jo mūsu piedāvātajiem pieciem eiro nepiekrita pārdevējs, lai gan šis dvieļveidīgais audums nebija vairāk vērts.
Taču šādus izgājienus kompensē marokāņu viesmīlība, jo viņi patiesi vēlas uzminēt ciemiņa vēlmes un iespēju robežās cenšas tās izpildīt.
UZZIŅAI
*Marokas karaliste ir valsts Ziemeļāfrikā.
*Naudas vienība - dirhams. Viens dirhams - septiņi santīmi.
*Lielākā daļa iedzīvotāju - berberi, galvenā reliģija - islams.
*Angļu valodā runā retais, toties gandrīz visi zin franču valodu, jo zeme kādreiz bija Francijas kolonija.
