Aizsoļojām līdz Kihnu 2. un 3. diena.
|
Martins Kalnberzins
|
2. Diena.
Saulei lecot, parādās neliels vējš un jūra, liegi šalcot, pamodina arī mūs. Atrāvuši vaļā telts ieeju, vēl brīdi vārtamies guļammaisos, ar samiegojušos skatienu novērtējot sagatavotos šīs dienas laika apstākļus. Neliels vējiņš un spoža saule tā vien aicina uz rīta peldi.
Brokastot bijām paredzējuši Vitrupē, tādēļ, ātri novākuši nometni, apetītes mudināti, raiti devāmies ceļā. Biezi apdzīvotie kempingi, un jau rīta agrumā gana daudz saules vannu baudītāji liecināja, ka šodien ir svētdiena. Jūtoties tieši par mugursomas tiesu atšķirīgāki no citiem pludmales prieku baudītājiem, cilpojām pakaļ savai vairākus kilometrus attālajai brokastu tiesai, atskārstot kā ar katru noieto km mūsu apetīte auga augumā.
Beidzot Vitrupē, auto stāvvietā pie jūras, krāmējām no bāriņa letes uz galdiņa iepirktās brokastis un klupām tām virsū. Nolēmām šeit pat, baudot atkārtoti kafijas tasi, sagaidīt draugus, kuri bija devušies mums pretī divu dienu pārgājienā no Salacgrīvas uz Ķurmragu. Malkojot kafiju, aliņu un našķējoties ar dažādiem kārumiem, smīkņājām par sevi, jo no vakardienas pēcpusdienas līdz šodienas pusdienlaikam bijām veikuši tikai padsmit km un jau otro reizi lutinājām sevi ar uzdzīvi bārā. Mūsu pārgājiens pagaidām neizskatījās ne cik ekstrēms, bet, līdzīgi kā lācis vasarā gatavojas ziemas miegam, tā arī mēs uzskatījām , ka jārūpējas par saviem enerģijas un labsajūtas krājumiem tik cik vien var. Droši, ka lielajam piedzīvojumam ir sarūpēts priekš mums arī kas īpaši nejauks.
Sagaidījuši draugus, izkrāmējām uz galda somu saturu un veicām indiāņu cienīgu mantu maiņas procesu. Viņu pārgājiens beidzās jau šodien, bet mēs, ātrumā pakojoties, bijām pavirši attiekušies pret līdzi ņemamajām mantām. Tā mūsu īpašumā pārceļoja dažas kafijas paciņas, dažas zupas pakas, katliņš, krūzīte un nazis. Zaicis ilgi tielējās par smalku platmali, bet nespēja piesolīt neko sakarīgu pretim. Veikuši maiņas rituālu, uztaisījām kopbildi un, novēlējuši viens otram laimīgu ceļu, devāmies katrs uz savu pusi.
Beidzot ierastās pludmales ainas nomainīja Svētciemam raksturīgā, ūdenszāļu sanesumiem, akmeņiem un niedrēm aizaugusī pludmale. Smilšu josla gar krastu kļuva arvien šaurāka un saraustītāka, liekot mums bieži brist pa ūdeni, laipojot apkārt lielākiem akmeņiem un uzmanīgi pētot katru soli, mēģinot neatdauzīt pēdas uz zāles un ūdenī nomaskētajiem mazākajiem akmeņiem. Laiskošanās Vitrupes bāriņā pašreiz atspēlējās, jo, proporcionāli rietošajai saulei, smilšu josla izzuda pavisam, un bijām spiesti attālināties arvien tālāk no krasta jūrā, lai daudz, maz droši, neatdauzot kājas, varētu virzīties uz priekšu.
Brišana pa tumšu , zālēm aizauguši ūdeni, ar īpaši viltīgi un nelietīgi dabas izmētātiem nemanāmiem akmeņiem, ir teicams iemels , lai palēnām murmināšana pāraugtu purpināšanā, tad īdzīgā klusumā, tad purpināšanā ar skaļākiem sāpju un niknuma izsaucieniem. Beidzot jau tumsā bija skaidrs, ka nav zināms, cik ilgi šāds krasts vēl ir sagaidāms, tādēļ, uzmanīgi iztaustot katru, soli bridām krastā.
Krasts mūs sagaidīja ar apkaltušu, pusmetru biezu ūdenszāļu biezputru, kur kājas stiga iekšā līdz ceļiem, un niedru audzi, kura augumā stipri mūs pārsniedza. Uzvilkuši kājās apavus nikni, plēsāmies cauri, cieši saaugušajām niedrēm, krasta virzienā. Niedru josla bija labi ja 20 metrus plata , bet izlaušanās caur to šķita bezgala gara un smaga. Beidzot, nokļūstot kāpās, mūsu prieku nespēja slāpēt pat ar īpašu kukaiņu izlasi un drazām piebirušās apkakles, slapjās kājas un skrāpējumi. Aizelsušies, nosmulējušies , bet apmierināti, ātri atradām nelielu ceļu kāpās, kas veda Salacgrīvas virzienā, un raiti soļojām tālāk. Mums bija jātiek garām Salacgrīvai, savādāk šodien noietais attālums būtu zem katras kritikas.
Šķita, ka jau labu brīdi iepriekš mežā ir bijušas izplatītas baumas par lielajām svētdienas vakara dzīrēm. Izmisīgā roku vicināšana tikai uzkurināja uzdzīvotāju asinskāri, jo odi uzsaukumu bija ņēmuši nopietni un balējās pamatīgi.
Beidzot caur tumšā meža koku zariem parādījās gaismiņas, kas liecināja ka Salacgrīva ir klāt.
Dzīve mums bieži vien atgādina par savu skaistumu visnegaidītākajās vietās un situācijās. Lai cik tas smieklīgi nebūtu tādu brīdi mēs izbaudījām negausīgi ēdot aplejamo vistas zupiņu, apmetušies uz apmales, Statoil benzīntankā . Ērti atspiedušies uz savām mugursomām, kāri tukšojām zupas toverus un vērojām naksnīgos ceļotājus , kas ar automašīnām ripoja iekša un ārā Staķikā. Sapakojoši somās rītdienas brokastu tiesu devāmies tālāk nakšņot Pozitivus pludmalē.
Tieši vienos naktī beidzot ielīdām guļammaisos un ļāvāmies miegam. Rīt 06.08.12. Latvijas jūras robeža būs beidzot pievarēta pilnībā, un mēs turpināsim savu pārgājienu Igaunijas pludmalēs.
3. Diena
Iedomājoties pārgājienu gar jūru, uzreiz rodas vīzija, baltas pludmales smiltis, saules staros zaigojoša jūra, kas laiski viļņojas, karstums un ik pa laikam veldzējošas peldes ūdenī, bet realitāte mēdz būt arī savādāka.
Neko jauku sološā lietus lāšu pakšķēšana pret telti un neritmiska tās plucināšana rīta vējā liecināja, ka šī diena neatbildīs ideālajam pludmales pārgājienam. Izbāzis galvu ārā no telts un novērtējis situāciju, es modināju Zaici augšā, un sākām ātri pakot kopā mantas, cerot uzspēt visus darbus, kamēr vēl tikai smidzināja , jo uz mūsu pusi peldēja draudīgi tumšs mākonis. Sākot birt pirmajām lielajām lietus lāsēm, mugursomās pazuda pēdējas, rūpīgi pret mitrumu nopakotās mantas, un, sagatavojušies pamatīgi samirkt, devāmies ceļā. Lietum sākot līt sirsnīgāk, mēs bijām slapji vienā brīdi, jo nikns vējš parūpējās, lai lietus mūs apņemtu no visām iespējamajām debespusēm.
Galīgi izmirkuši, Kuivižos, apejot jahtu ostu, uz šosejas uzdūrāmies nelielam veikaliņam. Palīduši zem jumtiņa pie veikala ieejas, malkojām aliņu un domīgi lūkojāmies uz lietus lāšu radītajiem burbuļiem peļķēs. Viegls drebulis liecināja, ka alus iespējams nav pareizi izvēlētais dzēriens šobrīd, bet bija tikai pulkstenis 10 no rīta un kaut kā stiprāka baudīšana šķita vēl par agru. Beidzot lietus sāka pierimt un mēs sadūšojāmies doties tālāk. Drīz vien lietus pierima pavisam un vējš ātri vien apžāvēja izmirkušās drēbēs.
Ap pusdienas laiku jau atļāvāmies izmesties šortos. Izklājuši smiltīs telti, mēģinot to kaut nedaudz apžāvēt un laiskojoties vārgos saules staros, drūmos jociņus beidzot nomainīja optimistiskākās sarunas un apcerējumi par to, ka doties pārgājienos tomēr ir forši, par ko pāris stundas iepriekš mēs bijām sākusi šaubīties.
Pludmale mijās ar garām smilšu sērēm un sekliem līcīšiem, kuriem daudz neprātodami bridām pāri. Milzīgi kaiju bari, neapmierināti ķērkdami, viļņveidīgi ceļoties spārnos, attālinājās no mums, līdz beidzot atklāja, ka vienkāršāk ir aizlidot mums aiz muguras un atkal nolaisties uz sēkļiem. Gārņi, kas daudz bailīgāki par kaijām, jau savlaicīgi savicināja savus spārnus.
Tālumā parādījās atskaites punkts, Ainažu mols, un mēs apmierināti, kājas plunkšķinot seklajā ūdenī, veikli vien to sasniedzām. Mola Latvijas pusē bija plata smilšu pludmales josla, bet, uzraušoties uz tā, Igaunijas pusē pavērās neierasts skats. Pludmales kā tādas nebija vispār. Ar garu zāli noaugušas pļavas pienāca līdz pat ūdenim, bet jūras seklums bija noklāts ar dūņām un jūras zālēm, radot baisa purva iespaidu.
Nolēmām doties pa molu uz ceļu un šķērsot robežu kā pienākas, aplūkojot robežstabus. Igaunijas pusē bija neliels veikaliņš. Lai arī, izņemot brokastu tiesu, visu dienu nebija nekas uzkosts, nolēmām vispirms iemalkot kādu uzvaras dzēriena pudeli par godu robežas šķērsošanai un tikai tad mierīgi iepirkt vakariņas. Diemžēl tā bija liktenīga kļūda mūsu vēderiem. Kamēr laiski turpat pie veikala uz soliņiem baudījām godam nopelnīto alu un sidru , mēs, neticēdami tādai neveiksmei, noskatījāmies kā kundzīte, kura bija atbildīga par mūsu vakara gastronomiskajām izvirtībām, aši aizslēdza veikala durvis un ielekusi tai pakaļ atbraukušajā automobili pazuda ceļa līkumā.
Pārgājien laikā ir ārkārtīgi grūti pieņemt lēmumu doties kaut pāris simts metrus atpakaļ. Skaidrs, ka Ainažos vēl kāds veikals būtu vaļā, bet nu, nē. Iet atpakaļ! Nekad. Skumīgi aplūkojoši karti un vienojušies , ka šodien vēl ir jāsasniedz nākamais ciemats Treimani , lai vismaz rītu varam sākt uzreiz ar iebrukumu veikalā, vēderiem dziedot kurkstošo dziesmu, devāmies tālāk.
Īsi pirms ciemata, atraduši stratēģiski atbilstošu nometnes vietu veikala iekarošanai , pārcilājot ideālo brokastu ēdienkartes nianses , vārījām draugiem atņemtās zupiņas un solījāmies paši sev beidzot tomēr stiept līdzi vismaz vienas ēdienreizes pārtikas devu.
