Brest, Novogrudok (New Breast), chicken breast...

  • 2 min lasīšanai
Daži praktiski padomi: Ja nebrauc pie kāda ciemos, vīzu kārtošana jāuztic tūrisma firmai, kas par ~25 latiem (+ niecīga summiņa apdrošināšanai) tiks galā bez aizķeršanās. Līdzi var paķert nedaudz ASV dolārus (maza nomināla), bet nebūs problēmu arī ar Maestro vai Visa Electron. Vajag apdrošināt mašīnu, jo iebraucot Baltkrievijā prasa zaļo karti. Šķērsojot robežu, nāksies atdot godu vairākām instancēm un piņķerīgā veidā vākt vajadzīgos zīmogus. Iegūtie dokumenti jāsaglabā izmantošanai atceļā. Caur Viļņu stūrējām uz Minsku, kas pēc vairāku forumos rakstošu ceļotāju domām ir pilsēta bez ievērības cienīgiem apskates objektiem, nopostīta kara laikā un praktiski uzcelta no jauna. Galvaspilsētu iepazinām savdabīgā veidā - apbraukājot kartē atzīmētās viesnīcas, kurās nebija nekādu cerību atrast brīvu istabu. Skaidrojumi tam dažādi: notiek izstādes, konferences, visu aizņēmuši celtnieki no Krievijas... Radās iespaids, ka esam vienīgie tūristi un ka vietējie te dzīvojas uz nebēdu, norēķinoties pēc lētākā, pilsoņiem paredzētā tarifa. Seko otrā kategorija – NVS valstu pārstāvji un trešā – ārzemnieki, kas spiesti maksāt 2-3 reizes dārgāk. Daudzās vietās darbojas sistēma, kas iepriekšminētos apstākļus papildina ceļotājiem ne vienmēr izdevīgā veidā – numuriņš tiek piešķirts uz 24 stundām, tātad tie, kas ievākušies ap 21.00, var mierīgi nelikties traucēti pat nākamā vakara astoņos. Nācās aizbraukt tālu prom no Minskas, līdz beidzot atradās pustukša viesnīca Mirā, kur kā jau visur, pildījām papīrus un uzrādījām pases. Šī procedūra attiecas uz pilnīgi visiem viesiem un noteikti disciplinē, tāpat kā stingrās rokas režīms valstī kopumā. Lielu lomu mūsu kaimiņzemē spēlē tautas pašlepnuma ieaudzināšana, jo ļautiņi rūpējas par kārtību reizēm pat diezgan pārspīlētā cītībā, ko novērojām prombraukšanas dienā – ikgadējā sestdienas talkā sapulcētie darbarūķi ar balto krāsu mālēja zem ceļiem esošās ūdens caurtekas, ko garāmbraucēji nemaz neredz un traktori, veicot lauku darbus, tāpat vēlāk nošķiedīs ar dubļiem. Tiesa, Lukašenko seja, atšķirībā no Ļeņina tētiņa, nav redzama tikpat kā nekur, izņemot kāda universālveikala propogandas preču stūrīti. Pēc redzētā nospriedām, ka salīdzinājumā ar Latviju, kur katastrofāli trūkst medmāsu, policistu un skolotāju, šeit situācija ir krietni optimistiskāka. Par ražošanu un neatdošanos rietumiem viss bija skaidrs jau sen iepriekš. Pēc Novogrudokas varenā pilskalna apskatīšanas devāmies uz Brestu, kur atkal mūs piemeklēja grūtības atrast naktsmītni. Beigu beigās pilsētas nomalē tika atrasta viesnīca „Družba”, kurā brīnumainā veidā saglabājušās visas vecās mēbeles, kā arī inventārs – 80-to gadu galdalampa, vēl vecāks radio, graņonkas un citas lietas, ko no rīta naski pārskaitīja čakla darbiniece. Brestā ļoti patika tirgus paviljons ar kupolveida jumtu no koka. Netālu to tā tiek restaurēta vecpilsētas iela, tajā skaitā arī visas ēkas – brīnumaini kolektīvā ritmā, nevarēju sev iestāstīt, ka par to būtu draudzīgi vienojušies privātīpašnieki. Visa brauciena nagla – Brestas Cietoksnis, jeb atgādinājums „kā mēs sitām vāciešus”. Starp n-tajām betona tonnām skulptūru formā un kara tehniku, dūša manāmi pieauga pirmās klases zēniem, kas centās viens otru „nošaut”, un ne tikai viņiem, arī mūrnieki, domādami, ka mēs no fāterlandes, uzsauca: „Heil Hitler!”, tāpat arī pusaudži: „Šprehen zī doič?”, taču bijām spiesti viņus sarūgtināt, jo esam vecā kaluma paaudze, kas skolā tīri labi apguvusi krievu mēli. Trešo nakti nolēmām pavadīt mazpazīstamā vidēja izmēra pilsētā, kur cerējām vieglāk atrast viesnīcu. Vaukavijska bija pareizā izvēle, tajā pārlaidām lētāko un lepnāko nakti nesen izremontētos apartamentos. Tad ieskrējām Grodņā, tur pamielojām acis ar vēl vienu dižu tirgus paviljonu. Ielu tirgotāju visvairāk piedāvātā prece – brilles lasīšanai tālumā. Kā hipnotizēti piekalnītē apstājāmies un ar acīm uz leju pavadījām preču vilcienu ar ogļu vagoniem. Man kā autovadītājam tas esot pašsaprotami, kad brauc vilciens – jāstāv. Atgriežoties Eiropas Savienībā, bijām liecinieki tam, ka cilvēciskais faktors ir vērā ņemams spēks visās iekārtās. Baltkrievu vīrietis bija spējīgs dabūt pāri robežai savu meitu, kas nejauši paņēmusi brāļa pasi. Brālis ar māti braukšot vēlāk un viņiem līdzi būšot nejauši samainītie dokumenti. Sīkumi: Patīkami, ka gandrīz visur pilsētās var atstāt mašīnu bez maksas. Abās DUS, kur pildījām dīzeli, vispirms bija jāsamaksā. Sastrēgumi, ja ir, tad ne tādi kā pie mums. Ceļi labāki, miliči netraucēja. Minska – Bresta ir maksas ceļš. Uz tā atstājām 1+2 dolārus. Būtu paņēmuši telti, gulētu tajā. Brauktu tikai divatā, gulētu mašīnā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais