Slēpošanas brīvdienas Zalcburgas reģionā, Austrijā

Jaunsišu Šveicari 01.03.2013 8 min lasīšanai 50 foto

Pēc divu gadu pārtraukuma, šogad ar sievu aizbraucām slēpot uz Alpiem, šoreiz uz Austriju. Bija pienācis laiks kaut ko pamainīt, jo iepriekšējās reizes bijām Itālijā. Ar paziņu starpniecību tikām iepazīstināti ar cilvēku kurš organizē mazās grupās braucienus uz Zalcburgas reģionu. Jau oktobrī izvēlējāmies datumus un varējām mierīgi gaidīt braucienu. Ar 9-vietīgu mikroautobusu ceļojums sākās 8. februāra pusdienā. Pēc nepilnas diennakts bijām galā – mazā ciematā Almdorf, 3km no Saalfelden pilsētas. Mūsu rīcībā tika nodots Alpu mājas 2. stāvs, kurš kļuva par mūsu apmešanās vietu nākošās 10 dienas. Tā kā zinājām, ka braukāsim pa vairākiem kūrortiem, tad izvēlējāmies Salzburg Super Ski Card par 232 EUR uz 6. dienām, kas ļauj ar vienu pacēlāju karti braukt par visu Zalcburgas reģionu (22 slēpošanas kūrorti), Kitzbuheler Alpen, un Zillertal Arena, kuras atrodas Tirolē, kopā vairāk kā 2500km trašu.

Jau nākamajā dienā bijām uz kalna- izvēlējāmies braukt uz Skicircus.at slēpošanas kūrortu, kas ietver 3 pilsētas – Leogang, Saalbach un Hinterglemm. Tuvāk no mājas bija Leogang’a uz kurieni arī devāmies jau nedaudz pēc astoņiem no rīta. Spīdēja spoža saule, mākoņu nebija redzami un prognozējās lieliska slēpošanas diena. Jāsaka godīgi, ka kūrorta apmērs ir grandiozs, lai nokļūtu tā centrā ir jāpārvar pirmā klanu grēda, kas savieno Leogang ar pārējo ieleju. Ielejā abās tās nogāzēs ir izveidotas neskaitāmas trases, lai apbrauktu abas nogāzes jāslēpo ir vairāk kā 5 stundas, bez pārtraukuma. Un uz to arī mēs iekritām, jo gribējās aizbraukt uz nogāzes tālāko galu un pa to pašu nogāzi braukt atpakaļ, sākām mierīgi, pat flegmātiski, izbaudot krāšņos dabas skatus un pamazām pierodot pie slēpēm un augstkalnes, kas nāca ar palielu kritienu un sasistu plecu, bet, par laimi, nekas vairāk, zilums gan uz pleca turējās vēl 2 nedēļas pēc tam. Trases krustojas savā starpā, kas liek būt īpaši uzmanīgiem krustojot tās. Godīgi sakot, apmērs ir ļoti liels, bet nelikās tik mīlīgs kā citi, kuros pavadījām nākamās dienas, varbūt pats kalns bija par pliku pārāk maz mājiņu, krogu un trases ir galvenokārt taisnas, nav daudz caur mežu, vai serpentīni. Kad bijām nokļuvuši galā – 1940m Reichkendlkopf bija jau viens dienā, un tā kā pacēlāji tiek slēgti pēc četriem, vajadzēja ļoti iespringt, lai paspētu atpakaļ uz Leogang, sanāca pat tā, ka nebija laiks iebraukt kāda krogā uzēst Vīnes cīsiņus vai strūdeli. Mums izdevās, nedaudz pēc pieciem bijām atpakaļ, bet kopā noslēpojām vairāk kā 50km, kopējā pārvarētā distance, skaitot pacēlājus, bija virs 80km vienā dienā. Pirmajai dienai likās nedaudz par daudz. Tomēr gandarījums bija liels, mēs no grupas bijām visaktīvākie slēpotāji. Pie pacēlāja var izprintēt dienas brauciena kopsavilkumu, izmantojot Skiline terminālu (www.skiline.cc), kas ļauj redzēt izmantotos pacēlājus, noslēpotos kilometrus un pacēlājos pavadītos kilometrus un laiku. Interneta portālā, kas ir sava veida slēpotāju sociālais portāls, var redzēt to visu krāsaināk un piedalīties sacensībās, kurš pārvarēs visvairāk kilometru, galvenajā balvā automašīna. Vakarā mūs sagaidīja garšīgas vakariņas, kuras nodrošināja grupas vadītājs. Neliela sērfošana internetā – Endomondo apskate, bilžu nosūtīšana uz dažādiem sociālājiem tīkliem un, protams, pats galvenais – laika apstākļu noskaidrošana nākamajai dienai, jo kalnos laika apstākļi mainās ļoti bieži. Kopīgi tika izlemts braukt uz otru tuvāko kūrortu Hochkonig.

Hochkonig kūrortā ir apvienotas trīs pilsētas – Maria Alm, Dienten un Muhlbach. Rīts atnāca ar mākoņiem, likās, ka būs apgrūtināta redzamība, tomēr nokļūstot līdz Maria Alm sapratāsm, ka tik traki nebūs, mākoņu bija daudz, bet caur tiem slinki spiedās cauri arī saules stari. Hochkonig kūrortā ir izveidots speciāls slēpošanas aplis – Konigstour, 32km garš, kurš ļauj pabūt visās trijās pilsētiņās. Slēpošanas kartē ir speciāli atzīmētas trases un pacēlāji, par kuriem jābrauc, lai veiktu šo nelielo ceļojumu. Šoreiz sametos uz vienu roku ar diviem citiem biedriem un sievu atstāju savā vaļā. Uz reiz jāsaka, ka, neskatoties uz ne visai ideāliem laika apstākļiem, slēpošana bija interesantāka, pirmkārt, šajā vietā ir vairāk koku un otrkārt, trases ir līkumotas un acij tīkamākas. Principā, ne Skicircus ne Hochkonig trašu sarežģītība nav pārāk augsta, vidējam slēpotājam pievaramas viegli, savukārt tiem, kuriem vajag vairāk adrenalīna vajag izvēlēties nemarķētas trases zem pacēlājiem. Tā nu mēs trīs brangi slēpotāji, šķēlām Konigstour un baudījām lieliski sagatavotās trases, nogāzes, pārbraucienus caur egļu audzēm. Šad un tad mūs piebremzēja kādu mazo slēpotāju virtene, kura stiepās pār nogāzi kā čūska. Vispār ļoti interesants skats, kad mazie 3 vai 4 gadīgie slēpotāji kā mazi pīlēni mēģina tik līdzi instruktoriem. Liekas, ka mazais slēpotājs sastāv tikai no ķiveres un zābakiem. Ļoti amizants skats. Tomēr, kad viņiem ļauj vaļu, viņi var parādīt „kur vēži ziemo” lielākajai slēpotāju daļai, viņu elastība, kustīgums un bezbailība ir vienkārši lieliska. Pārbrauciens un vienu pusi ilga kādas 2 stundas un kūrorta tālākais punkts bija sasniegts, atpakaļ slēpojot un redzot, ka laiks mums ir, iebraucām vienā kalnu krogā. Biedri paņēma pa alum, savukārt es izvēlējos nogaršot autentisku Austrijas strūdeli ar āboliem un vaniļas mērci. Strūdeli gaidot tika pasūtīta arī zaļā tēja, kur tika pasniegta fantastiskā krūzē, es pat teiktu ka glāzē ar dubultām sieniņām, kas neļauj sakarst un vari droši turēt abās rokās glāzi un dzert karstu tēju. Strūdele bija lieliska, pilnīgi kusa mutē un biezā vaniļas mērce bija punkts uz i. Pēc labi pavadītas stundas, nācās pievarēt atlikušos 15km, kas bija visai grūti, jo kājas bija jau sagurušas no vakardienas un pa vēderu maisījās arī apēstā strūdele. Tomēr kājas ielocījās un kurss uz busu tika uzņemts nemainīgs. Galā nokļuvām vieni no pirmajiem, bija iespēja vēl arī pavazāties par tuvākajiem sporta veikaliem un piparbodītēm, kuras, godīgi sakot, sarūgtināja, jo suvenīru ar kūrorta simboliku bija nekāda, principā vispār neko nevarēja atrast. Un šis fakts ir raksturīgs visiem ciemiem un pilsētām, kur bijām, jo gandrīz ne no vienas neizdevās atvest ledusskapja magnētiņus vai piekariņus. Tā kā bijām pievarējuši Konigstour, mums pienācās piespraudīte par šo mazo varoņdarbu. Itāļi austriešus, šajā jautājumā, izpogā pamatīgi.

Trešā diena solījās apkārtnē būt vēl čābīgāka kā iepriekšējā, tāpēc tika nolemts braukt uz patālāko Flachau pilsētu, kas bija apmēram 100km attālumā. Un izvilkām lielo dūzi, saule burtiski glāstīja kalnu un bija neticami silts -2 grādi. Flachau ir īsta iesācēju paradīze – trases lēzenas, platas un vienkāršas. Tomēr pacēlāji vienu no modernākajiem, kādi redzēti. Šoreiz tika izlemts, ka vizināmies līdz pusdienām un pēc tam brauksim uz Kaprun, Tauern SPA kompleksu. Tā kā saule mūs sildīja un trases bija platas, tika izlemts, ka jāveic apjomīgs filmēšanas darbs, filmēts tika viss un visi, kas pēc tam tika montēts un galā sanāca 6 minūšu kopsavilkums (tika iekļauts arī momenti no citām vietām). Relaksēti izvizinājāmies un jau laicīgi gaidījām pārējos, vienlaikus arī pētot izdrukas no Skiline termināla, lai brauktu uz termālo avotu SPA. Tauern SPA ir viens no jaunākajiem un modernākajiem termālo avotu kompleksiem Austrijā. Komplekss ir sadalīts divās daļās – baseinu un pirts. Baseinu daļā ir iekšējie baseini, masāžu baseini, āra baseini, tie man patika vislabāk, jo +36 grādu siltā ūdenī izpeldēt ārā mīnus 10 grādos ir fascinējoši un skatīties kā deg nelielās retraku oranžās uguntiņas, kuri sagatavo Zell am See trases, nakts melnumā ir neaizmirstami. Savukārt pirts daļā var uzturēties tikai pa pliko, pilnībā pa pliko, nav svarīgi sievietes vai vīrieši, visi iet vienā pirtī, baseinā vai saunā. Pilnībā bez kompleksiem, sākumā nedaudz kautrīgi, bet pēc tam jau brīvi staigājām pa visām pirtīm. Pēc trīs stundām noguruši no slēpošanas un ūdens relaksācijas braucām mājās. Uzēdām vieglas vakariņas un gultā iekšā, tik ātri aizmidzis vēl nebiju bijis, burtiski galva uz spilvena un „Aijā-žūžū, lāča bērni”.

Rīts bija smags, jo nemaz negribējās celties, tomēr nācās un turpinot tradīcijas, ceturtā diena solījās būt mākoņaina un tā arī bija. Tāpēc braucām uz Hochkonig otro reizi, tā kā Konigstour bija jau izbraukts, tad šī diena tika pavadīta vienkārši slēpojot par interesantākajām trasēm, sieva pusdienas laikā nolēma braukt uz Maria Alm pilsētiņu un pavizināties par trasēm, kuras īsti nav savienotas ar lielo Hochkonig trašu sistēmu, viņa bija tik sajūsmināta, ka pēc pusdienām arī es pievienojos viņai un izmetām kopīgi loku pa šo, sava veida mazo slēpošanas kūrortiņu- nebija slikti, bet tomēr pārāk mazs un noslēgts.

Jau pirms brauciena zināju, ka galvenais mērķis ir Kitzbuhel un tās FIS trase Hahnenkamm-Rennen. Pēc mana ieteikuma visi piekrita, ka jābrauc lūkoties Kitzbuhel. Tā kā līdz Kitzbuhel bija jābrauc 70km, nolēmām, ka apstāsimies Hollersbach, kas ir kalnu grēdas otrā pusē un līdz Kitzbuhel aizslēposim. Tā nu mēs, piektās dienas rītā bijām 1894m augstajā Resterhohe un ceļojums uz vienu no slēpošanas mekām varēja sākties. Attālums, kuru vajadzēja pārvarēt bija virs 80km, no tiem slēpojot 50km uz abām pusēm. Līdz ar to kavēties nevarēja. Sieva nolēma, ka tik tālu viņa negribot slēpot, tāpēc pievienojos saviem jau ierastajiem čomiem un- aiziet! Sākumā biju vīlies, jo līdz 3S Bahn, kurš gondolā ved pāri ielejai, visi pacēlāji bija veci, vaļēji un ne pavisam nelikās, ka esam vienā no populārākajiem slēpošanas kūrortiem Eiropā, tomēr dabas skati un ainava bija īsta konfekte. To visu vēl pastiprināja spožā saule un gaiši zilās debesis. Slēpojums bija raits un samērā viegls, jo trases bija lieliski sagatavotas. Nokļūstot jau Kitzbuhel tuvumā atļāvāmies arī nelielu prieciņu – nolaist pa 70% stāvu trasi, kura bija izrotāta ar īpašu zīmi, kur skaidri un gaiši norādīts kritums 70%. Jāsaka kā ir, ka ir redzētas arī draudīgākas, nekas īpašs, hops hops un lejā. Nonākot līdz pēdējai nogāzei, izvēlējāmies FIS trasi un laiski izbaudot to izbraucām to pilnā garumā. Trase burtiski ievijas pilsētas centrā. Varu pat iedomāties kā tas izskatās reālā sacensību režīmā. Pēc tam vēlāk pie pacēlāja paņēmu bukletiņu ar trases shēmu. Žēl, bet laika trūkuma dēļ, nesanāca izbraukt otro reizi un visu to nofilmēt, bet līdz ar to ir jauns uzdevums – nākošo reizi to izdarīt. Atpakaļceļš jau bija ierasts un bez lielām emocijām, jo ceļojuma galvenais uzdevums bija izdarīts. Brauciena pēdējā sestā diena bija kā ierasts – mākoņaina un vēl ar sniegu.

Tā kā vajadzēja vēl kādu odziņu uz atvadām, nolēmām braukt uz Zell am See uz 2000m augsto Schmittenhohe, jo tur ir vienīgās Porsche dizaina gondolas. Nedaudz tālāk Kaprunā atrodas arī augstākais kalns Zalcburgas reģionā Kitzsteinhorn (3203m), tomēr tā kā tas ir ledājs, tur parasti ir vējains un auksts, līdz tam slikto laika apstākļu dēļ netikām, bet tur ir ko redzēt – panorāmas platforma un izstāžu zāle. Par dienas galveno uzdevumu kļuva uzbraukt kalnā ar Porsche gondolu, tas nemaz nenācās tik viegli, jo tās atradās kalna otrā pusē, lai līdz tām nonāktu vajadzēja slēpot vai nu par ļoti lēzenu zilo trasi, kura viduspunktā vairāk bija distanču slēpošanas slidsolis, nevis kalnu slēpošana vai nu izvēlēties vienu no trim melnajām trasēm. Izbrauktas tika abas un visu cieņu melnajām trasēm, šeit tās bija īsti melnas – ledainas, stāvas un sadzītas pauguros. Un tad jau nāca saldais ēdiens īpašās gondolas. Visa tā garumā ir tikai 2 gondolas, iet pēc saraksta ar 20min. intervāliem, pie caurlaidēm ir jāgaida rindā un ietilpība ir kādi 30 cilvēki. Pati gondola ir metāliski pelēka, ar noapaļotiem stūriem, virsū skaidri norādīts „Porsche Design Studio”. Brauciens ir ātrs, visātrākais no visiem. Principā jau nekas īpašs, jo gondola ir pārbāzta un jāstāv kājās, tomēr apziņa, ka esi braucis ar Porsche silda sirdi. J Sniega dēļ, dienu tā pa īstam izbaudīt nesanāca un 6. diena darīja savu – nogurums lika par sevi manīt. Tāpēc krogā pavadītais laiks bija īsta noziedzība pret slēpošanu =)

Vakars tika aizvadīts drudžainā somu kārtošanā un sestdienas rītā jau bija laiks mājupceļam, kurš izvērtās par vēl vienu stāsta vērtu piedzīvojumu…

Finalizējot- Zalcburgas reģions ir ļoti plašs, un visu to pilnībā nevar izbaudīt nedēļas laikā, tomēr ir lieliski, ka tu vari būt nepiesiets vienam kūrortam, tas rada tādu brīvības sajūtu- šodien te snieg, braucam citur. Viens kūrorts patīk labāk par citu, uz to braucam divreiz. Ja esat ieinteresēti apmeklējiet www.braucamuzalpiem.lv. Tiekamies nākošgad.