Rīga-Nida / 11 un 12. diena finish

  • 5 min lasīšanai
  • 6 foto
11. diena. 7.45 Mana piecus latus vērtā telts bija attaisnojusi savu cenu. Lai gan uz galvas ūdens gluži netecēja tomēr pamodos pamatīgā peļķē. Lietus bija norimis jau naktī, un izbaudot rīta klusumu, es jau kādu stundu mēģināju sevi piespiest snaust slapjā guļammaisā. Izknosījies no telts mēģināju iekurt ugunskuru, lai kut nedaudz sasildītos un apžāvētos. Reti bija gadījies redzēt tādu miglu pie jūras. Tā bija pāris metru augstumā no zemes un izmisīgi ieķērusies kāpu kārklos turējās pretī rīta gaismai, pagaidām visnotaļ efektīvi radot drūma un nejauka rīta iespaidu. Neveiksmīgi nocīnījies ar slapjajiem sprunguļiem, es nolēmu izžāvēt mantas vēlāk un pagaidām sasildīties ejot. 9.20. Izklīstot miglai es tālu jūra ievēroju nelielu , ritmisku kustību. Izvilcis tālskati ar prieku nokonstatēju, ka tie bija Liepājas vēja ģeneratora milzīgo spārnu vēzieni, kuri bija piesaistījuši manu uzmanību. Likās dīvaini , jo tas bija tieši pa vidu Jūrā, nevis uz priekšu tajā virzienā , kurā devos es, pie tam pašu ģeneratoru nemaz neredzēja , varēja manīt tikai spārnus ritmiski parādamies virs jūras. Sēdēju, lūkojos kartē un netiku gudrs - kā ģenerators, kam jābūt bija priekšā var būt tik stipri novirzīts pa labi. Šis atgadījums liecināja par to cik pamatīgi patiesībā bija kartē knapi manāmie nevainīgie mazie līcīšī. 13.10 Pēc kārtīgas peldes bangojošajā jūra es kāri ķēru saules starus izgāzies kapās siltajās smiltīs. Man bija palicis pēdējais līcis līdz ģeneratoram un kā uz pasūtījuma mākoņi bija pašķīdusi, dodot vietu saulei un es izmatojot izdevību biju izmētājis visas savas mantas žūšanas režīmā. Šķiet mans ceļojums jau patiešām bija ieildzis, jo es pašreiz sajutos kā īsts mežonis, kurš gatavojās iesoļot vispasaules civilizācijas galvaspilsētā Liepājā. Spoguļa man nebija un savu sejas tīrības un iedeguma pakāpi es noteikt nevarēju. Spriežot pēc mana apģērba stāvokļa pārliecināts es nevarēju būt neparko . Kārtīgi nopeldējies, uzskatīju sevi sakopis sveiciena skūpstam ar civilizāciju un gaidīju, kad beidzot saule un vējš pabeigs žāvēt visu manu mantību. 15.30 Ar ģeneratoru viss vēl tikai sākās. Pēc tam , kad sasniedzu savu šās dienas galveno orientieri – milzīgo vējspārneli , es jau stundu cilpoju pa Liepājas kara ostu. Tik ļoti es ar gara acīm sevi biju redzējis pusdienojot vecpilsētā , ka šī nebeidzamā kātošana pa spokaino kara ostas rajonu kaitināja. Šodien neko vēl nebiju ēdis, bet es biju cieši nolēmis neļauties kārdinājumam iepirkt ko graužamu pirmajos veikaliņos , kas gadīsies ceļā , taupot savu šās dienas kuņģa jaunavību īstām pusdienām, kādā vecpilsētas krogā. 18.50. Gulēju smiltīs Liepājas pludmalē. Biju pamatīgi pārēdies kādā ēstūzītī un izdzēris alu. Šis iestādījums man bija zināms no iepriekšējiem vēju pilsētas apmeklējumiem, kur labi un lēti varēja remdēt izsalkumu. Aiz letes rosījās kāds virs , kurš teicami pārzin visu ēdienkarti un izrāda pamatīgu neiecietību , ja tu nespēj orientēties tanī tik pat ātri. Šo mācību es biju guvis savā laikā pirmoreiz stostīgi pasūtot pusdienos, izvēlīgi šķirstot ēdienkartes piedāvājumu :D Tavu pasūtījumu viņš pārtver jau pusvārdā nobeidzot pats teikumu un ātri noberot tev iespējamās papildus iespējas. Šis vīrs ne tikai nenormālā ātrumā pieņem pasūtījumus, dodot rīkojumus virtuvei , bet arī nekļūdīgi pienes tos pareizajam klientam zālē. Porcijas ir tieši tik lielas, lai varētu apmierināt tāda tipa ceļinieka izsalkumu , kāds biju es. Līdz šīm brīdim es nebiju pārliecināts cik tālu ievilksies mana avantūra, bet ejot cauri Liepājai sajutu, ka finišs būs Nidā. Pašreiz biju laiski izgāzies smiltīs un vērojot cilvēkus, kuri pastaigājās gar jūru, ieklausījos sevī un apcerēju izjūtas , kuras mani pārņēma. Tās bija dalītas, kaut kas pa vidu starp sakāves smeldzi un labi padarīta darba apziņu. Lēmumu es jau biju pieņēmis un pašreiz vienkārši brīnījos par tik radikāli pretējām izjūtām. Brīdi , kad sapratu, ka mans piedzīvojums tuvojas beigām, mani kā parasti pārņēma vēlēšanās to kas ir neizbēgams paveikt ātri un es apņēmīgi paķēris mugursomu sāku soļot uz Nidu. 22.40 Biju nogājis pamatīgu gabalu un lai arī īsti skaidrs nebija , kur atrados, bet cerēju ka tuvu Bernātu bākai. Pēdējās vakara stundas bija līņājis lietutiņš un pašreiz ietuntuļojies guļammaisā es ar bažām klausījos kā lietus pieņēmās spēkā, mēģinot izskaitļot savas izredzes nogulēt nakti relatīvā sausumā un siltumā. 12.diena. 8.15. To varētu saukt par ekstremālu evakuāciju. Es pamodos pilnīgi slapjā teltī, kuras stiprinājumus no irdenās jūrmalas smilts bija izrāvis spēcīgs rīta vējš. Nepatīkams pamošanās veids. Slapjā telts ļurinājās vējā un vienīgais , kas to turēja pie zemes biju es pats. Lienot āra no sava ģuļamaisa es nosalis pievienojos slapjajai mantu ballītei mana vēja plandošajā teltī. Izlīdis ārā no tās es novērtēju situāciju un pieņemu vienīgo pareizo lēmumu. Paķēris savu telti kā maisu, pilnu ar manām mantām, es ar basām kājām dīvaini palēkdamies un lamādamies steidzīgi evakuējos uz trešo kāpu joslu mežā , kur kāpas un priedes mazināja vēja spēku. Komplektā ar pamatīgo vēju rīts man, protams, ka sagādāja arī veldzējošu lietus dušu. Visas manas drēbes un mantas bija slapjas, bet pa cik šī bija manis izvēlētā finiša diena es netērēju laiku , lai iekurtu uguni un sasildītos, bet sapakojis mantas , lavierējot pa mežu devos ceļā. 18.50. Cigaretes, fanta un kartupeļu čīpsu paka , teicams bankets par godu mana ceļojuma finišam. Visa diena bija apmākusies ar periodiski nelielu lietutiņu. Šķiet lielās debesu dušas bija pamatīgi iztukšojušas savus krājumus jau naktī, tā kā pa dienu es pārsvarā tiku saudzēts. Drēbes arī palēnām bija izžuvušas stiprajā vējā, kurš visu dienu ietiepīgi nevēlējās mainīt virzienu un ar savu spēku neģēlīgi kavēja manu virzību uz priekšu. Apziņa , ka šodien finišēšu atvēra papildus spēku rezerves dodot man iespēju nekurnējot un bez lielām atpūtu pauzēm visu dienu raiti soļot uz priekšu. Beidzot sasniedzis Nidas ciemu es kādu pusstundu vienkārši nogulēju miegā izgāzies aizvēja starp kāpām. Atpūties nolēmu doties pa nelielu celiņu uz šosejas pusi , lai atvieglotu manu draugu - evakuācijas komandas , uzdevumu atrast mani. Soļojot prātoju , ka pašreiz pilnai laimei man trūktu kāda cigarete un uzkožamais , bet kur tad šādā ciema, lai cer uz tādu laimi. Šis īsti pat nebija ciemats. Haotiski lielos attālumos cita no citas izmētātas vairākas mājas un saimniecības. Viena no tām bija pamatīgi izgreznota ar dažādām jūras malā izskalotu drazu rotājumiem, sākot ar bojām, karodziņiem, tīkliem, plastmasas pudelēm un citām visnotaļ gleznainām Baltijas jūras veltēm. Brīdi papriecājos par šo modernās mākslas šedevru es soļoju tālāk. Uz kādas mājas lieveņa, kura bija atstatus pa labi no ceļa, stāvēja sieviete un kūpinādama cigareti lūkojas uz mani. Es soļojot blenzu pretī un prātoju vai pieklātos iet un mēģināt izkļaņčīt kādu smēķi, ko tik neprātīgi gribējās vismaz pārtikas vietā. Kamēr es blenžot pār plecu apcerēju savu situāciju un nevarēju izšķirtie vai pieklātos tā darīt vai nē es sāpīgi atsitos pret uz ceļa izliktu saliekamo izkārti : Bārs un biljards” ar virziena norādes bultiņu uz māju ar sievieti uz sliekšņa. Šo pēdējo likteņa labvēlību es uzņemu ar lielu sajūsmu. Šeit visas manas vēlmes piepildījās uz burvja mājienu. Velies ēst, dzert un dūmu ? Lūdzu ! Iebrucis bāriņā es negausīgi iepirku vienīgo pieejamo pārtiku čipsus ,fantu, cigaretes un nu jau ar apmierināta cilvēka smaidu , pastaigas režīmā lēnā garā, kātoju uz šosejas pusi ieklausoties putnu dziesmās, kūpinot smēķi un ritmiski transportējot čipsus no pakas uz savu muti. Kārtīgi pieēdies ar čipsiem , sadzēries burbuļūdeni un uzsmēķējis es jau izjutu nelielu nožēlu , ka kauliņi bija mesti un draugi , lai savāktu mani mājās - jau bija ceļā. Šķita , ka es mierīgi vēl varētu turpināt savu gājienu, bet iespaids bija maldīgs. Tikai vēlākajās dienās , jau nokļuvis mājās es sapratu cik ārkārtīgi piekusis biju. Sājās divpadsmit ceļojuma dienās es šķiet patiešām biju saņēmis visu kādēļ biju uzsācis pārgājienu. Es biju izjutis vēl nebijušus emocionālus pacēlumus vai patiesās skumjās vērojis hipnotisko jūras viļņošanos, biju enerģijas pārpilns mežonīgā tempā skrējis uz priekšu un bezspēkā kritis gar zemi, biju rakņājies savas apziņas dziļumos izķidājot sevi un pie reizes arī dzīvi kopumā un biju neko nedomājot, truli, monotoni soļojis uz priekšu. Vārdu sakot es biju izjutis ārkārtīgi plašu emocionālu un fizisku izjūtu un domu gammu, tādā veida pamatīgi sakārtojot savas domas un sapratni pašam par sevi. Nokļuvis mājās es nokonstatēju, ka turpmāk varu ieteikt perfektu recepti svaru vērotājiem , kā 12 dienās pazaudēt septiņus kilogramus sava svara, kurš ja godīgi uz to brīdi pat nebija lieks. Uzsākot pārgājienu es biju ieplānojis apiet apkārt Latvijai, un lai ari vienā paņēmienā man tas neizdevās, tomēr amats ir rokā un ceru, ka ar vairāku piegājienu palīdzību es šo plānu tomēr īstenošu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais