Viens Marokā

  • 24 min lasīšanai
  • 30 foto
Marokas robežsargs pēc ielidošanas Fesas lidostā pat nevar pareizi izburtot valsts nosaukumu – Latvia vietā viņam sanāk "lativia"; nesekmīgi meklē savos sarakstos šādu valsti, un ir spiests aicināt savu kolēģi, kas viņam norāda uz pareizo burtu secību… Nav jau brīnums, ka marokānim tā misējās – laikam jau ceļotāji no Latvijas līdz šim nav diez cik bieži apmeklējuši šo Ziemeļāfrikas valsti. Turpmāk noteikti būs savādāk, jo lētās aviosabiedrības tagad lido ne tikai pa Eiropu, bet kopš neilga laika – arī uz šo Āfrikas karaļvalsti. Mans ceļojuma apraksts, līdz ar citiem, kas pēdējā laikā parādījušies un vēl, droši vien, parādīsies presē, varētu jums palīdzēt labāk sagatavoties ceļojumam un saprast, ko var sagaidīt. Tāpēc esmu savā aprakstā iekļāvis arī šādas tādas praktiskas detaļas. Biļetes lidojumam pirku Ryanair laicīgi – augustā, tātad kādus 3 mēnešus iepriekš. Biju paredzējis izmantot kopš oktobra jaunatklājamo reisu uz Maroku no Frankfurtes (Hānas lidostas). Diemžēl, laikus netika noslēgti starptautiskie līgumi par gaisa telpas izmantošanu, un man atsūtīja ziņu, ka reisi atcelti uz nenoteiktu laiku. Pēdējā brīdī tomēr atradu lētu variantu caur Londonu. Par biļetēm maršrutos Rīga-Lodona-Fesa un Marakeša-Londona-Rīga es pavisam samaksāju apmēram Ls 90. Jāsaka atklāti, ka nebiju paredzējis ceļot viens, taču mans prieks un acuraugs mēnesi pirms ceļojuma man paziņoja, ka plāni mainījušies… Nu ko, nav jau pirmā reize, kad braucu solo – pirms 3 gadiem viens ar velosipēdu apceļoju Krimu (skat. aprakstu 20.10.2003.SestDienā). Vēl esmu vairāk vai mazāk līdzīgā stilā ceļojis pa Turciju (piecu dienu pārgājiens kalnos), Horvātijas salām (ar velosipēdu), Krētas salu (kājām pa Eiropas garāko aizu, kalnos ar velosipēdu), Norvēģiju (kalnos, fjordos ar velosipēdu, grupā). 23.11. Samainu naudu turpat Fesas lidostā. Kurss apmēram 8.40 Dh (dirhamu) par 1 ASV dolāru. Par to galva nav jālauza – vai citur nebūs labāks maiņas kurss, - jo visur, tas ir apmēram tāds pats. Kurss nav pakļauts tirgus svārstībām; karalis pasaka, kādam tam jābūt, un, karaļa vārdam, kā zināms, ir jāklausa. Gados jaunā monarha Mohammeda VI portreti ir redzami daudzās vietās; kaut gan, ne tik bieži kā PSRS laikos Latvijā Brežņeva portreti. Lidosta maziņa. Tomēr arī te taksisti medī pasažierus. Vienam tādam medniekam atsaku braucienu uz pilsētas centru (par 60 Dh) un prasu, kur te autobusa pietura. Šis parāda kaut kur pa labi. Īstenībā tā bija pretējā virzienā, un busiņš tieši ap šo laiku atgāja no pieturas, parādot man savu pēcpusi. Nu ko – pirmie iespaidi nav diez cik labi... Es tomēr jau esmu atvaļinājuma režīmā un mierīgi gaidu nākamo autobusu, tagad jau principa pēc nebraukšu ar šiem blēžiem. Kas man – laukā silts, grādi 20, lidinās tauriņi, svilpo mājas strazdi. Gaidu nepilnu stundu, arī es svilpodams. Saņemu jauku īsziņu no saviem draugiem riteņbraucējiem, kas NATO samita laikā izmanto brīvo dienu kārtējam izbraucienam pie dabas krūts. Sižets turpinās autobusā. Tas tāds padomju laiku norieta ēras eksemplāram līdzīgs – diezgan sagrabējis, bet savu pamatfunkciju pilda, pārvietojot cilvēkus no galapunkta A uz galapunktu B. Ceļojumu aprakstā par Maroku, ko angļu valodā izdevusi izdevniecība “Lonely Planet” (Paula Hardy, Mara Vorhees, Heidi Edsall "Morocco", 2005; pasūtot caur Amazon.uk, cena ar atlaidi plus pasta izdevumi - apm. Ls 16), minēts, ka autobusa biļete maksā 3 Dh. Tos tad arī dodu, bet kasieris, sēžot tādā kā būdā salona iekšienē, saka, ka nepietiekot, vajagot 3.50. Sāku meklēt papildu monētas, jau iemaksātos dirhamus atstājot kasierim. Kad dodu šim 5 Dh, viņš izdod 1.50 Dh. Es prasu skaidrā angļu valodā, kur mani 3 sākotnējie dirhami? Zellis liek manīt, ka English viņš nesaprot. Prasu šim, vai franciski māk. Jā, mākot. Tad viena jauka izpalīdzīga meiča iztulko franciski, ko es gribu. Šis vienalga izliekas, ka nesaprot. Kad es turpinu stāvēt pie lodziņa, viņš ar līdz sirds dziļumiem aizvainota cilvēka izskatu atdot manus 5 Dh, tomēr biļeti gan neiedod. Nu, labi, kas man. Tā arī nobraucu līdz galapunktam B, dzelzceļa stacijai, bez biļetes. Jā, sākums košs. Bet, es neņemu galvā, strazds turpina savu svilpošanu... Jau biju dzirdējis par šādu afrikānisku biznesu. Kaut kur tiku lasījis, ka vietējie baltos cilvēkus uzskatot tikai par apkrāpšanas objektiem, tā teikt: “Labs baltais ir apkrāpts baltais,” analoģiski dzirdētajam ciniskajam izteicienam par indiāni … Gar ceļa malām no skolas pēc stundām iet smukas vietējās skolnieces. Pašas ceļmalas gan nav tik smukas... Izkāpju pie dzelzceļa stacijas (uzraksts francisks - "la gare"; un vispār - Marokā franču valoda ir apmēram tādā pat statusā, kā pie mums krievu). No sākuma brīnos, kur tad solītie agresīvie gidi un pārdevēji? Bet tad saprotu, ka neviens jau nav muļķis – nav jēgas lieki tērēt laiku ar nevajadzīgiem piedāvājumiem cilvēkam, kas ieradies stacijā no pilsētas nevis iznācis no tās, tātad viņš brauc prom. Ēstuvītē pie stacijas pasūtu slaveno marokāņu tēju – zaļo tēju, kurā pielikts klāt daudz piparmētru un daudz cukura. To vietējie humorīgi mēdz saukt par marokāņu viskiju. Cena 6 Dh. Sāku ceļu uz Fesas vecpilsētu jeb medinu. Fez el-Bali ir slavena ar saviem apmēriem, pieminekļu bagātību un amatnieku darbnīcām. Tā esot pati vecākā funkcionējoša viduslaiku pilsēta pasaulē. Šoreiz jau pēc pāris soļiem parādās pirmais pakalpojumu piedāvātājs. Es, kā mācīts, garās runās neielaižos (sarunas ātri no franču valodas pārgāja uz angļu). Faktiski pavisam pareizi ir – vispār neteikt ne vārda, nekādā valodā, tēlot kurlmēmo. Viens no potenciālajiem palīgiem, kad atteicos no takša uz medinu un teicu, ka gribu pastaigāt pa pilsētu kājām, bija ļoti izbrīnīts par tādu perversiju un pat nolamājās: “You have cous-cous in your mind!” (tev ir putra galvā). Ielu nosaukumi ir arābu valodā. LP ceļvedī esošā Fesas karte uzrāda ielu nosaukumus angliski, tāpēc grūti orientēties. Apmaldos, nelīdz arī manas kaut minimālās, bet tomēr iemaņas, kas jaunībā iegūtas “Magnētos”. Ieeju pastā, kur viena izcili laipna meiča parāda uz kartes, kur esmu un kur jāiet. Laiciņš šodien jauks... Saulīte silda, pat karsē – lieliska sajūta pēc Latvijas mitrā un tumšā novembra. Gar ielas malu biezi noauguši bambusa krūmi, gatavā siena. Pie ieejas vecpilsētā, pie viena no daudzajiem vārtiem, piesitas viens jauns čalis ap gadiem 18, vārdā Mohameds. Runā pašvakā angļu valodā. Piedāvā izvadāt pa medinu, parādīt objektus. Es prasu – cik tas maksās? Šis tielējas un izlokās, bet kad pasaku, ka citādi nekas mums nesanāks, ja nepateiks, pauž, ka 100 dirhami (apmēram 6-7 lati). OK, ejam tālāk, un es manu, ka visu laiku ap mums riņķo viens cits jauneklis, tas mani dara uzmanīgu... Galu galā, izrādās, ka tas esot viņa brālis vārdā Mustafa, abi berberi. Mustafam angļu valoda krietni labāka (vēlāk uzzinu, ka viņš spēj sarunāties arī franciski, itāliski un spāniski). LP biju atradis vienu lētu, bet it kā labu, viesnīciņu ar 4 istabiņām “Pension Talaa”. Puiši palīdz to atrast, iekārtojos 2-vietīgajā numurā par 150 Dh, duša koridorā. Par 100 Dh varēja dabūt 1-vietīgu istabu, bet nez kāpēc bez iespējas tikt dušā. Bez brokastīm. Negaidīti ir tas, ka viesnīcniece samaksu par istabu grib saņemt tūlīt nevis pēc pakalpojuma izmantošanas, kā tas ir pieredzēts citur pasaulē. Turpinām ekskursiju. Apskatām ādu ģērētāju, apstrādātāju, krāsotāju darbnīcas (smaka diezgan nepatīkama, tomēr izturama, vasarā varētu būt citādi…), amatnieku darbnīcas, kur izgatavo visādas lietas no ādas. Ieliņas šauras, nu gluži kā filmā “Briljantu roka”, kur Mironova tēlotais varonis nevarēja atrast ceļu no to labirinta. Ievēroju, kā ielas burzmā viena gadus desmit veca meitenīte, ejot garām citai svešai 4-5 gadīgai mazulītei tā dabiski noglauda galviņu. Sīkums, bet patīkami, un liek nojaust, cik dziļa ir bērnu mīlestība viņu kultūrā – ja jau bērns tik maigi izturas pret svešu bērnu. Medinā esot vairāk nekā 9000 ielu un 350 mošeju. Paēdu restorānā, sēžot uz paklājiem. Pasniedz daudz visādu salātu mazās bļodiņās, diemžēl tie nebija no svaigiem dārzeņiem, bet pārsvarā no pārstrādātiem, laikam jau novembris arī marokāņiem nav pārpilns ar svaigiem augļiem un dārzeņiem. Abi mani gidi uzprasa savu algu, jo nevarot vairs gaidīt – tagad sākot uzdarboties īpaša brigāde, kas izķerot tādus neoficiālos gidus kā viņi. Ar grūtībām atrodu savu viesnīcu, jo ieliņu labirints tik tiešām ir neizprotams. Gar ieliņu malām tirgotavas, pilns ar cilvēkiem, jo darbadienas beigas, pa vidu vēl laužas marokāņu takši jeb ēzelīši ar paunām, arī zirgi un mūļi. 24.11. Nākamajā rītā, kad gribu iziet – viesnīcas ārdurvis durvis ciet gan! Biju par šo paradumu jau izlasījis LP, tāpēc panikā nekrītu. Drīz no savas istabas izraušas atslēgu turētājs, un izlaiž mani brīvībā. Ilgi pētīju ceļvedi un domāju, ko darīt tālāk? Fesa esot Marokas pilsēta, kur visvairāk dažādu vēsturisku un kultūras mantojuma pieminekļu. It kā vajadzētu vēl te pavadīt kādu laiku, un iespējas ir, bet nejūtu vēlmi. Manī nav pašpārmetumu, ja neredzu kādus populārus tūrisma objektus. Mani vairāk interesē vienkārša svešās vides, laika apstākļu, neparastu cilvēku, brīžu, situāciju (kā tas moments ar abām mazajām meitenītēm) baudīšana. Mundri soļoju pa flīzētajām platajām Fesas ielām uz stacijas pusi. Saule spīd, paliek pat mazliet par karstu. Ieeju pastā pie laipnās meičas, nopērku pastmarkas un pāris atklātnes. Stacijā pērku biļeti uz Meknesu, kas ir tuvāk Atlantijas okeānam un kur esot Marokā krāšņākie pilsētas vārti. Vilciens ir komfortabls, krietni pārāks šai ziņā par mūsu vilcieniem; vagoni sastāv no kupejām, mīksti sēdekļi, tīrība. Kaut kā sagadās, ka pabraucu garām īstajai stacijai - Meknesā ir divas. Tagad es negribot esmu kļuvis par zaķi. Un kontrole klāt kā saukta… Kontrolieris brīdi pēta manu biļeti, tad mierīgi pasaka, lai es kāpjot nākamajā pieturā laukā, bet pats dodas prom. Šo negadījumu nolemju uztvert kā dieva pirkstu, ka man nav ko meklēt Marokas vidienē un ka jādodas uz okeāna pusi. Kartē izpētu, ka vistuvāk okeānam dzelzceļa līnija pienāk Kenitrā. Ar nākamo vilcienu dodos turp. Kupejā aprunājos ar vienu vietējo biznesmeni; viņš ļoti slavēja savu dzīvesvietu Kasablanku un prognozēja šīs pilsētas strauju izaugsmi tuvākajos piecos gados. Kenitra ir apmēram Daugavpils lieluma pilsēta. Vēlāk uzzināju, ka Kenitrā ir dzimis slavenais skrējējs Saids Aoita – pirmais cilvēks, kas 5000 metru distanci noskrējis ātrāk par 13 minūtēm, olimpiskais čempions. No vilciena Kenitras – šoreiz pareizajā - stacijā izkāpju jau tumsā. Starp citu, dienas gaišais laiks Marokā novembra beigās ir no kādiem pulksten 7 līdz 18, tātad apmēram 11 stundas, kas ir apmēram 3 stundas vairāk nekā tai laikā pie mums Latvijā; tas ir vēl viens labums no ceļošanas vēlā rudenī. Pie stacijas ieraugu interneta kafejnīcu jeb, kā to te dēvē, "Cyber". Cena par stundu tikai 5 Dh (Ls 0.35). Gribu paskatīties, kas jauns tēvzemē noticis. Nosūtu kādu e-vēstuli. Netieku draugiem.lv, jo esmu aizmirsis paroli, toties tieku pasmaidi.lv … Pa vidu ielai, kas iet no stacijas, ik pa gabaliņam krāšņi gaismas rotājumi. Dodos ceļvedī aprakstītās viesnīcas "Hotel d'Europe" virzienā. Krustojumā aprunājos ar diviem arābiem, viens no viņiem kādu laiku strādājis Vācijā, tāpēc brīžiem pāriet uz vācu mēli. Runīgs vīrs, nopļāpājām minūtes 10, mazliet līdzīgs man …Šamais saka, ka mani interesējošā pludmale Plage de Mehdiya esot 15 km no pilsētas, bet es iebilstu, ka nevar būt – LP minēts, ka tikai 7 km. Ūdens temperatūra esot baigi zemā - ap 17-18 grādiem; pie sevis nodomāju – forši, Rīgas jūrmalā tā ir vasaras parastā ūdens temperatūra. Kungs stāsta, ka mehdiya nozīmējot sieviešu cietums, un tur viens no karaļiem turējis savu harēmu. Atradu viesnīcu, tā būs dārgākā visa ceļojuma laikā (208 Dh jeb apmēram Ls 14) par nakti, un vienīgā, kurā bija gan duša, gan televizors! Turpat viesnīcas restorānā uz ielas paēdu vakariņas: tajine no aitas gaļas un dārzeņiem. Tas ir tipisks marokāņu ēdiens – sutināta gaļa, visbiežāk – aitas, ar sautētiem dārzeņiem tādā konusveida formā; pasniedz uz māla šķīvja, kam uzlikts smags konusveida vāks. Uzvelku T-kreklu un pastaigāju pa vakarīgo pilsētu, izbaudīdams siltā vakar-vēja plūsmas glāstus un dažādās eksotiskās smaržas. Kā jau varēja gaidīt - ielu kafejnīcās sēž vieni vienīgi vīrieši. Temperatūra virs +20, bet šie sēž saģērbušies tumšās ādas jakās. 25.11. Pamodos ap pusseptiņiem vēl tumsā. Kamēr pusstundu knosos pa numuru, strauji paliek gaišs. Apmācies, mazliet smidzina, bet silti. Noeju brokastīs 7:30, kad it kā tām oficiāli jau jābūt. Skatos, apkopēja vēl tikai sakopj telpas pēc piektdienas nakts dzīves. Bet drīz viss ir kārtībā, un es varu saņemt savas franču brokastis jeb petit dejeuner. Tajās ietilpst karstais dzēriens (melna kafija vai kafija ar pienu, vai tēja), vairāki svaigas franču maizes (garās baltmaizes) pusšķēles, ievārījums, sviests, siera gabaliņš. Pajautāju oficiantei, kā atrast man vajadzīgo autobusu uz pludmali, viņa ātri runā franciski, man tas rada zināmas grūtības, tāpēc sarunā iesaistās viens apmeklētājs - ļoti laipns jauns vācu valodas skolotājs. Atrodu autobusa Nr. 15 pieturu. Biļete maksā 3.50 Dh. Braucam cauri piepilsētai, daudz cilvēku, kas sestdienas rītā nodarbojas ar skriešanu. Pēc 10 minūtēm esmu jau galapunktā okeāna krastā, tātad laikam taisnība LP – nebūs vairāk par 7 km. Skats diezgan iespaidīgs – okeāns veļ savus plašos un smagos viļņus uz krastu. Pludmale plata – reizes 2-3 platāka par Jūrmalas pludmali, smiltis mazliet tumšākas. Retums redzami pa pludmali pastaigājošies cilvēki, kāds skrējējs. Dodos pie ūdens, pie mola nolieku mugursomu, ieģērbjos peldbiksēs un pārbaudu ūdens temperatūru uz savas ādas – manuprāt, un mans iekšējais termometrs kļūdās reti, ir ap 20 grādiem! Tikai ieiet pietiekami dziļi, lai papeldētu, ir grūti, jo viļņi gāž no kājām, bet tas nekas – paplunčāties vienalga var. Starp citu, ūdens neliekas pārāk sāļš, vismaz Adrijas jūras ūdens Horvātijā, kur ceļoju ar riteni pirms gadiem pieciem, likās krietni sāļāks. Pārņem kaut kāds priecīgs saviļņojums, tāds kā esības prieks, prieks par pasaules daudzveidību, vai. Aiz sajūsmas skraidu gar un pa ūdens malu kā no pavadas palaists šunelis. Pretī nāk īsts suns, kas izvedis pastaigā saimnieku; pamanot manu tuvošanos, īstais suns ļaujas tikt piesaukts un pieturēts. Sīkums, bet patīkami, jo Rīgā līdzīgās situācijās suņu saimnieki parasti neliekas ne zinis, ka skrējējam varētu būt neomulīga neziņa par virsū skrienošā cilvēku drauga patiesajiem nolūkiem…Kamēr skraidu, vingroju un ņemos, nepamanu, ka viļņi skalojas jau krietni augstāk, tātad ir paisuma laiks, pēdējā brīdī izglābju somu no piesmelšanās. Pa molu nepilnu puskilometru ieeju okeānā. Okeāna viļņi triecas pret lielajiem akmens bluķiem, šļakatas iet pa gaisu. Pāris makšķernieku ļoti gariem makšķerkātiem jau beiguši copi un iet krasta virzienā. Augstāk krastā simtiem absolūti identiskas betona formas 3-4 metru augstumā, laikam domātas, lai nostiprinātu krastu pret lielajiem viļņiem. Vienu brīdi prātoju, vai nedoties kājām pa okeāna krastu uz dienvidiem vienas citas pludmales Plage de Nations virzienā, bet pamalē redzami tumši padebeši, ka tik neuznāk lielāks lietus (tā arī bija – vakarā gāza pamatīgi), tāpēc nolemju neriskēt. Vispirms jātiek uz netālo ezeru, kas minēts ceļvedī. Tur ziemojot daudzi Eiropas putni. Pajautāju busa kasierim, kur man jākāpj ārā, un šoferis laipni pieturēja, un arī maksu par īso braucienu neprasīja. Līdz ezeram Lac de Sidi Bourhaba ir kāds pusotrs kilometrs. Tālāk vēl apmēram tikpat gar ezera kreiso krastu iet taka cauri eikaliptu mežam līdz rezervāta Informācijas centram. Ezerā redzamas daudzas dažādu sugu pīles, krasta krūmos čiepst un čivina. Kad ieeju centra teritorijā, viens neliela auguma vīriņš mani ar žestiem aicina augšā uz jumta terasi, sākumā nesapratu, ko viņš īsti grib, bet tad viņš parādās ar teleskopu, un dod man iespēju apskatīt ezerā barojošos putnus. Eksotiskākais no objektiem bija rozā flamingo bariņš. Atvadoties godavīram iedodu nelielu kukuli, ko viņš kautrīgi pieņem, un soļoju atpakaļ pa to pašu taku, jo izskatās, ka riņķī ezeram tā tomēr neiet. Nākamais autobuss pietur, kaut es nemaz nestāvu pieturā. Braucēju daudz, kājas sēdvietā izstiept nevar, jo tās paredzētas mazāka auguma pasažieriem (man – arī eiropietim gana cienīgie 185 cm). Priekšā sēž divas smukas arābu meičas gadu 15-16, viena melnace paskatās un tā jauki pasmaida...Laikam jau es izskatos šai vidē diezgan eksotisks putns. Izkāpju, kā rādās, vietējā autoostā, un eju uz dzelzceļa staciju. Pa ceļam iegriežos "Teleboutiq", kas te uz katra soļa, un piezvanu uz mājām. Pulksten 15 vilciens uz Marokas galvaspilsētu Rabatu. Biļete par apmēram stundas braucienu maksā 14 Dh. Kad iebraucu Rabatā, tur līst. Mazliet uzgaidu galvaspilsētai mikroskopiskajā stacijā, un dodos ielās. Skats iespaidīgs – gar staciju iet gandrīz vai maskaviska mēroga platuma iela, kuras vidusdaļa apstādīta ar divām augstu palmu rindām. Pēc 10 minūšu pastaigas siltā lietū atrodu ceļvedī minēto viesnīcu lielisko ("Splendid"), kurai mani jāizgulda par nieka 100 Dh jeb Ls 7, un esmu klāt. Administrators, protams, grib man laipni pārdot dārgāku numuru, bet – informētība atmaksājas – es prasu, vai nav ceļvedī minētais. Esot gan. Pēc iekārtošanās numurā eju uz medinu (vecpilsētu), kas no viesnīcas 5 minūšu gājiena attālumā. Medinā pilns ar visādu lietu pārdevējiem, skaļi klaigā lietussargu tirgoņi: Parapļū! Parapļū!(franciski - lietussargi). Uzskatāms piemērs, cik efektīvi strādā tirgus ekonomika – ir pieprasījums (jo lietus), tūlīt ir piedāvājums (lietussargs). Vienā lētā studentu ēstuvē baudu vietējos kulinārijas paraugus, izdzeru 2 glāzes gardās nupat izspiestās apelsīnu sulas. Atceļā vēl ieeju kafejnīcā "Majestic", kas ceļvedī minēta kā populāra saldumu kārotāju vidū (tā arī ir, jo brīvu vietu gandrīz nav), un nobaudu stipro marokāņu espresso ar marcipānveidīgiem izstrādājumiem. Vēl gribēju sameklēt interneta kafejnīcu, bet pārsteigums – šoreiz LP ceļvedī minētajā vietā tās tomēr nav; nu, nav jau nekāds brīnums, šitā nelielās iestādes laikam var gan ātri atvērt, gan tikpat ātri aizklapēt. Pa nakti līst. Klausos lietus graboņā un lasu līdzi paķerto "Dienas" grāmatu sērijas izdevumu Sagānas "Esiet sveicinātas, skumjas!". Tas komplektā ar lietu varētu kādu saskumdināt, tikai ne mani. Jo zinu, ka Marokā parasti slikts laiks neesot ilgāk kā vienu dienu. 26.11. Svētdien pamostos ap septiņiem. Bažīgi ieklausos, vai tik pa palodzi negrab lietus lāses. Nē, viss kārtībā – paveru logu un pat no sava necilā numura samanu zilas debess stūrīti. Brokastis paēdu kafejnīcā pāri ielai. Aizeju apskatīt kazbahu (cietoksni) okeāna krastā; pie tā man piesienas viens falšais gids (neoficiālais, bez attiecīga vizuāla noformējuma), ka gribot mani izvadāt pa šaurajām ieliņām kazbaha iekšienē; knapi tiku no viņa vaļā. Skats uz okeānu no laukuma kazbahā ir sirdi pacilājošs – viļņi majestātiski veļas pret krastu. Saule patīkami silda muguru. Gar okeāna malu skrien sportotāji. Garām kapsētai dodos uz centru, lai ar autobusu Nr.17 brauktu uz Rabatas zoodārzu. Tā man tāda tradīcija – katrā ceļojumā apmeklēt vietējo zoodārzu. Man ir interesanti, kas varētu mitināties afrikāņu zoodārzā - ja mūsējā ir Āfrikas lauvas un tīģeri, tad viņējā varbūt būs mūsu zaķi un āpši? Nevaru atrast pieturu; viens vietējais platu smaidu kaut ko stāsta franciski, es tik daudz saprotu, ka grib palīdzēt; bet jau zinu, ka tas vienmēr nozīmē – grib arī manu maku patukšot, tāpēc esmu diezgan atturīgs. Viņš tomēr aizved mani aiz rociņas līdz īstajai pieturai, iestāsta busa kasierei, lai izsēdina mani pareizajā pieturā un pat neprasa atalgojumu. Esmu patīkami pārsteigts, un sirsnīgi pateicos. Zoodārzs platības ziņā liekas apmēram 2 reizes lielāks kā Rīgas, bet ieejas biļete reizes 3 lētāka. Āpšus neredzu, ir tie paši lauvas un ziloņi, kas pie mums, īpaši iekrīt acīs šimpanze, hiēnas, šakāļi, trokšņainie un košie papagaiļi. Baltie stārķi uz katra stūra sēž savās mājās un klabina garos knābjus. Šie stārķi laikam tomēr ir ziemotāji no Spānijas vai Portugāles, jo mūsējie nav tik slinki – tie lido dziļāk Āfrikas vidienē, pat līdz Dienvidāfrikai. Pirms plkst.12 paguvu ierasties viesnīcā. Paņēmu mantas un devos uz dzelzceļa staciju pa skaisto palmām apstādīto avēniju. Laiciņš dievīgs – temperatūra ap 22-23 grādi, spīd saule, - gandarījums, apzinoties, ka Rīgā pašlaik drēgns un auksts. Pie palmu rindas soliņi, apsēžos, lai kādu brīdi pasauļotos. Nepaiet ne pāris minūtes, kad viens omulīgs arābs klāt. Briesmīgi draudzīgs, runā ciešamā angļu valodā. Esot students vārdā Ali, rīt viņam eksāmens. Iesaka apsēsties pie galdiņa netālajā ielas kafejnīcā. Tā arī izdarām. Vārds pa vārdam, un, kad izstāstu, ka taisos braukt uz Marakešu, Ali jau aicina ciemos – viņa vecākiem tur esot māja, tikai, tā kā viņam eksāmens, viņš pats varēšot braukt tikai rīt, tāpēc lai es paliekot tepat Rabatā pie viņa māsas, un rīt tad mēs braukšot kopā. Es klusībā nobrīnos, cik neizmērojama gan tā arābu viesmīlība. Bet tad pēkšņi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, Ali pasaka, ka, lai es viņam iedodot naudu, jo viņam vairs neesot vilciena biļetei…Es gandrīz aizrijos ar savu "viskiju", to dzirdot. Te tev nu bija – viesmīlība. Kārtējais mangotājs. Ātri vien atvados no vies-mīļa Ali un dodos uz staciju. Es pieļauju, ka viņš tiešām varēja būt students (vecums gan viņam bija ap 30), kas nevarēja palaist garām izdevību - kārtējo muļķa balto, kam kabatas, protams, pilnas ar eiro un dirhamiem. Izrādās, ka es ar visu savu mugursomu un pabalējušiem džinsiem izskatos vēl mangošanas cienīgs objekts. Sākotnējais plāns apmeklēt Kasablanku tiek mainīts. Ja jau pirmā iepazīšanās ar okeānu raisīja tik pozitīvas izjūtas, ko es līdīšu kosmopolītiskās metropoles akmens džungļos, labāk pasauļošos un papeldēšos. Kartē izvēlos pilsētu, kas pa ceļam uz Marakešu ir vistuvāk okeāna krastam – Mohammedia (arābi to izrunā kā mamedija), nepilnas stundas braucienā ar vilcienu. Izkāpju un pēc 30 minūtēm nonāku pie okeāna. Ne sevišķi patīkams pārsteigums – pašā krastā ir rūpnīca… Jā, improvizēšana ne vienmēr ir veiksmīga. Tomēr, vietējie, izskatās, par to nebēdā - puikas spēlē futbolu, un pēc tam iet peldēties. Es arī iedvesmojos no viņu parauga un metos smagajos viļņos. Ūdens mazliet vēsāks nekā pie Kenitras – ap 18-19 grādu, gaiss ap 20-21 grāds. Kamēr žūstu, vēroju kā vietējie pastaigājas pa pludmali, vairums mēteļos. Es laikam tiešām izskatos diezgan eksotisks tips, jo esmu vairāk nekā bez mēteļa, un divas dāmiņas plašajā pludmalē izvēlas apstāties metrus 5 no manas sauļošanās vietas un sarunājas, pa laikam diezgan atklāti uzmetot man ziņkārus skatus… Atkal palaižu garām iespēju iepazīties ar afrikānietēm, un ar divām uzreiz… Pēc pāris stundām sāku gājienu atpakaļ uz staciju. Šodien , šķiet, varētu būt pirmā prognoze – silta saulīte, bezvējš. Vietējie pilsoņi parkos pastaigājas; ejot garām vienai kafejnīcai, dzirdu temperamentīgu aurošanu – iemetu aci telpā, izrādās, ka pa TV raida futbola maču. Pa ceļam redzu vienu Marokas "taksi" (ēzelīti) straujā skrējienā, iejūgtu ratos, pārsteidz ātrums – nudien kādi 40 km/h. Nopērku biļeti līdz Marakešai 2. klasē par 92 Dh; 1. klase maksātu 130 Dh. Būtu atcerējies, ka šodien svētdiena, pie tam jau vakars, būtu pircis dārgāko biļeti, jo cilvēku uz perona ir neparasti daudz. Par laimi, sēdvieta tomēr atrodas, jo vilciena sastāvs ir izcili garš; tāds Latvijā nav redzēts. Pēc stundām 4, ap plkst. 21, esmu Marakešā. Tumšs, cilvēku ņudzeklis, baiga satiksme. Ceļvedī izlasīju, kuri autobusi iet uz vecpilsēta pusi. Vienā tādā ieraušos un pēc 10 minūtēm esmu pie pasaulslavenā tirgus laukuma Djemaa el-Fna. Hotelis "Ali", ko biju noskatījis kā piemērotāko, jo tas esot tādu mugursomnieku kā es atzīta apmešanās vieta, un tepat blakus – 100 m no vietas, kur izkāpu no busa, diemžēl ir pilns. Mana vēlme te pavadīt tikai pāris naktis viesnīcas administratoru nebūt neiejūsmina. Redzu, ka daudzi maina naudu pie lodziņa viesnīcā; samainu arī es savus 100 dolārus. Stāvoklis it kā nav pārāk patīkams, jo nāk nakts, vieta sveša, bet, galviņu kur nolikt vēl nav. Tomēr nesatraucos, jo esmu pārliecināts, ka gan jau kādu ūķi atradīšu; viesnīcas te praktiski uz katra soļa. Dzirdamas tam-tamu skaņas, cilvēku jūra plūst turp un atpakaļ, virzienā uz un no slavenā laukuma. Dodos arī es uz skaņu avota pusi. Kas tik tur nav uz tā laukuma, kas izmēru ziņa ir vairāku futbola laukumu platībā: galdu rindas ar visādām vietējām ēdmaņām, desmitiem stendu ar apelsīnu sulas spiedējiem (glāze svaigi spiestas sulas – 3 Dh jeb ap 20 santīmu), desmitiem žāvētu augļu un riekstu pārdevēju stendu; pasaku un joku teicēji, ap kuriem sastājies cilvēku pūlis, čūsku dīdītāji, mērkaķu īpašnieki, ūdens pārdevēji, notiek dažādi mini-šovi. Pie viena tāda šoviņa pienācu, kur cilvēku pūlītis riņķī sastājies; centrā vecs vīra ar dažiem zobiem mutē kaut ko stāsta; nesaprotu, kā viņš mani sazīmēja tumsā, jo tūlīt bija klāt, paņēma aiz pogas un nosēdināja vidū; laikam īsts profesionālis – balto tūristu jūt pa kilometru un melnā tumsā; es neko, redzēs, kas nu būs; izrādās – es viņam biju vajadzīgs kādā diezgan primitīvā trikā kā butaforija, apkārt stāvošajam pūlim par sajūsmu, beigās par šo laimi vēl man uzprasīja naudu. Turpat laukuma malā atrodu vienu ceļvedī aprakstītu viesnīcu "CTM", kur ir brīvs lēts 1-vietīgs numurs (80 Dh). 27.11. Otrā rītā dodos uz netālo ceļojumu biroju "Sahara Expeditions" un pasūtu 2-dienu ceļojumu uz Sahāras tuksnesi. Tas prieks man maksāšot atkarībā no līdzbraucēju skaita (paveicas, jo pieteicas maksimālai iespējamais skaits, un tāpēc samaksāju minimālos 650 Dh). Turpat viens profesionāls gids vārdā Muhdžabs, kad ierunājos, ka gribētu apskatīt vecpilsētu uz divriteņa, piesakās par vadītāju. Noīrēju ar viņa palīdzību vellapēdu par 80 Dh uz visu dienu. Kamēr viesnīcā pārģērbjos šortos, Muhdžabs aiziet pēc sava dēla riteņa. Tad sākam ceļu pa šaurajām un cilvēku un braucamrīku pilnajām medinas ieliņām. Man grūti tikt viņam līdzi, jo nav sapratnes vietējos satiksmes paradumos; drīz tomēr iemanos. Toties, kad tiekam lielākos plašumos ārpus vecpilsētas, man viņa braukšanas ātrums šķiet par mazu; izrādās, ka viņš nemaz nemāk pārslēgt ātrumus…Apskatu pāris pilis, vienu gida ieteiktu paklāju tirgotavu (tur sistēma, šķiet, ir tāda, ka, ja es kaut ko būtu nopircis, tad gids saņemtu kādu procentu no peļņas). Tur tirgonis man ilgāk kā pusstundu stāstīja par dažādiem Marokas paklāju paveidiem, cienāja ar "viskiju", visu grīdu noklāja ar dažādiem paklājiem, lai arī jau sākumā brīdināju viņu, ka netaisos neko pirkt. Kaut kā viņš tomēr iesaistīja mani sarunā par cenām. Viens dzeltenīgs paklājs apmēram 2 m2 lielumā man iepatikās, tam sākumcena 5300 Dh. Tirgonis prasa, cik es būtu gatavs par tādu maksāt. Es saku - nu, ja es pirktu, es negribētu maksāt vairāk par 200 eiro (~ 2200 Dh).Viņš – nu labi, tad sitam saujā! Psiholoģiski apstrādāja mani pa pirmo, jo man tagad grūti atteikt, jo viņš it kā bija man izrādījis lielu pretimnākšanu un ievērojami samazinājis sākotnējo cenu - gandrīz 2.5 reizes. Iestādēs (arī muzejos) Marakešā, cik saprotu no Muhdžaba, ir pāris stundu garš pusdienas pārtraukums, un viņš sāk dot mājienus, ka gan jau es pats tālāk tikšu galā. Draudzīgi atvadāmies. Mēģinu pats ar velosipēdu apbraukt riņķī vecpilsētai pa tās ārējo perimetru gar mūri. Tomēr smogs no daudzajiem mopēdiem, motocikliem, automašīnām, kuros, laikam jau, netiek liets tas kvalitatīvākais benzīns, ir tik biezs, ka man šī vēlme ātri pāriet. Šausmas, iedomājoties, kas te notiek vasarās, kad temperatūra ir divreiz augstāka nekā šodien. Redzu, kā ēzeļa vilkti rati iebrauc krustojumā, kad luksoforā iedegas jau sarkanā gaisma; domāju, kas nu tagad būs; bet pārējie braucēji mierīgi, bez kādas nervozas taurēšanas pagaida, kamēr ēzelīša važonis sagriež ratus paralēli satiksmes plūsmai, un uzmanīgi uzsāk kustību gar ēzeļa sāniem. Aizeju pusdienās uz krodziņu "Chez Chegrouni", kur esot Marakešā labākās tajine. Gaļa ir garšīga, kūst uz mēles, tikai tie sīpoli ar safrānu koši dzeltenā krāsā gan man liekas šķebinoši saldi. Garām krodziņa terasei nemitīgi plūst daudzkrāsainais cilvēku pūlis, mopēdi, ēzelīši, zirgu vilktas droškas. Pēc pusdienām paklīstu pa t.s. soukiem jeb tirdziņiem, kas liela skaitā izvietojušies pie lielā laukuma ziemeļu malas. Ko tik tur nevar nopirkt! Visvisādus amatnieku izstrādājumus, pie tam, var vērot arī to tapšanu blakus esošajās darbnīcās, smēdēs. Tur nav nekāda lielā māksla apmaldīties. Un mazie marokāņi to izmanto – uzreiz vairāki klāt, kas gatavi palīdzēt – ne par velti, protams. Tas viņiem tāds rūpals; šie mazie profesionāļi apbrīnojami precīzi nosaka, kurš no daudzajiem tūristiem ir apmaldījies. Biju liecinieks tam, kā viņi laikam nevarēja sadalīt "tirgu", jo 2 mazāki puikas sāka kašķēties ar vienu lielāku par mani kā potenciālo klientu. Lielais izspieda mazos no "tirgus", un pielipa man kā dadža lapa. Kad neizrādīju sajūsmu arī par viņa pakalpojumiem, viņš, lai atriebtos, pat likās, mēģināja mani ievest vēl dziļāk ieliņu labirintā. Vai arī iespējams, ka viņiem ir darba dalīšana – viens ievilina tūristu labirintā un fiksi pazūd, cits piedāvājas par glābēju. Pajautāju vienam no tirgoņiem, uz kuru pusi ir laukums, un tas parādīja virzienu pretēju lielā puikas ieteiktajam. Tas bija pareizais… 28.11. Jau plkst. 7 jābūt pie "Sahara Expeditions", lai sēstos mikroautobusā un dotos uz Sahāras tuksnesi. Busiņš pamazām pildās – ar poļu izcelsmes studentu no Kanādas, kas jau 3 mēnešus ceļojis pa Eiropu, ar trim jauniem pāriem - no Jaunzēlandes, ASV un Brazīlijas. Varen internacionāla kompānija! Un, kā ceļojuma gaitā noskaidrojās, ļoti patīkama un inteliģenta sabiedrība, sevišķi sirsnīga bija mazā melnmatainā itāliete no Brazīlijas; saderinātie no Ņujorkas, savukārt, izcēlās ar asu mentālu reakciju (sajutu kaut ko pazīstamu, jo pāris gadus tiku studējis Amerikā), bet jaunzēlandietis bija liels (arī augumā) joku plēsējs. Braucam pāri Augstajiem Atlasa kalniem, to augstākajās virsotnēs balo sniegs (virsotnes ir virs 4000 metru vjl.). Pirms Kvarzazates (Quarzazate) pilsētas iegriežamies Aït Benhaddou, kas ir slavens kazbahs karavānu ceļā no Marakešas uz Sahāras tuksnesi – par kazbahu sauc lielu cietoksni, kas agrāk tika celti arābu pilsētu aizsardzībai. Šis kazbahs ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tur ir uzņemtas daudzas populāras Holivudas filmas: Arābijas Lourenss, Jēzus no Nācaretes, Mūmija, Gladiators, Aleksandrs u.c. Beidzot pēc apmēram 8 stundu brauciena esam Zagorā – mazā pilsētiņā Sahāras tuksneša rietumos. Sēžamies uz dromedāriem – vienkuprainajiem kamieļiem -, un divu gidu pavadībā sākam līgošanos uz apmēram 7 km tālo nometnes vietu. Pamazām iestājas tumsa un paliek krietni vēsāks, debesīs iedegas zvaigznes, zvaigznāju novietojums šķiet neparasts. Pēc pusotras stundas esam pie teltīm. Kopā ar otru grupu, kurā ir spāņi, paēdam vakariņas un pie ugunskura klausāmies arābu/berberu dziesmas improvizētu bungu pavadījumā. Nakts auksta, grādi 5-7, tāpēc, teltī guļot, salst deguns. 29.11. Septiņos aust saule, interesantas krāsu maiņas tuksneša smilšainajos pauguros. Paēdam brokastis un ap astoņiem dodamies atceļā. Paliek arvien siltāks. Jaunzēlandietis nav īsti mierā ar kamieļa "amortizatoriem", tāpēc kāpj zemē un tālāk iet kājām. Ejot cauri Zagoras priekšpilsētai, mazi bērni diedelē naudu, konfektes. Itālietei atrodas konfektes, ko iedot mazajiem; puika, dabūjis kāroto, kā mazs zvērēns mūk krūmos, pārējie trīs sīkie pakaļ. Pašpārmetumi, ka aizmirsu paņemt speciāli šādiem gadījumiem Rīgā pirktās "Bārbeles". Pie kādas akas redzu divas mazas meitenes un vecu tantiņu. Meitenes pieiet pie vecās salīkušās kundzes un bučo viņai roku un vaigu. Patīkami to redzēt. Dzīvs piemērs, ka šai kultūrā labi izturas ne tikai pret bērniem, bet arī pret veciem cilvēkiem. Zagorā katrs iedodam mūsu gidiem labprātīgu kukuli par pakalpojumiem un sēžamies busā. Pa ceļam apstājamies un redzam aizā iekritušu mūsējam līdzīgu mikrobusiņu. Radio ziņojis, ka tur pirms 3 dienām esot gājuši bojā seši tūristi… Paliek mazliet neomulīgi ap sirdi. Tagad saprotam, kāpēc mūsu šoferis visu laiku braucis tik ļoti piesardzīgi. Ap 18 esam atpakaļ Marakešā. Satieku savu riteņbraucēju-gidu Muhdžabu, viņš man iesaka vienu citu viesnīcu ar dušu. Dušā, mazgājot nost Sahāras putekļus, konstatēju, ka man beidzies paša šampūns; skatos – uz plaukta viena pudelīte, jau grasos "aizņemties" kādu šļuku, bet pēdējā brīdī atjēdzos, ka saturs kaut kā aizdomīgi tumšs, apskatos uzmanīgāk etiķeti – ar hennu… Diez, kāds es vēlāk izskatītos, ja būtu to licis lietā uz saviem cēli sirmjiem matiem…Visdrīzāk sarkan-balti-sarkans. Ļoti jau nu patriotisks. Aizgāju uz laukumu, tur parastā rosība, skan tam-tami, ap ēstuvēm virmo pavardu dūmi un tvaiki no katliem. Viens jauneklis ļoti cītīgi pilda savu klientu vaņģotāja pienākumu, liekas jau nu pārāk agresīvs, gandrīz vai ķeras pie stērbelēm. Paēdu garšīgu vietējo zupu – pabieza, liekas ar zirņiem vai pupām vai kaut ko tamlīdzīgu un dārzeņiem, nebūt ne asu. Arī vietējie nesmādē šo ēdienu – blakus uz sola sēž divas arābietes, pārmijam pa vārdam, viņas man laipni piedāvā pagaršot kaut ko eksotiski saldu, pie zupas…Iegāju vienā kafejnīcā nomēģināt vietējos konditorejas brīnumus. Jāsaka, ka biju vīlies, pie mums kūkas ir garšīgākas. 30.11. Nākamajā rītā aizeju uz viesnīcu "Galia", par kuru ceļvedī ir teikts, ka tajā esot izcili labas brokastis. Tā arī bija: vairākas franču garās maizes, medus, ievārījums, siers, daudz kafijas. Pie netālā galdiņa brokasto viens franču tūristu pāris – viņai ap 30, tāda sprigani francūziska, viņam 40 vai mazliet vairāk, zinātnieka tips. Abi, kā jau francūži, nav uz mutes krituši, un intensīvi pļāpā. Varbūt mazliet par ilgu skatījos uz dāmu, jo viņa, lai man piedod iedomību, liekas, mazliet tā kā sāk koķetēt ar mani. Pēc brokastīm dodos medīt div-stāvīgo panorāmas autobusu, kas ar vaļēju augšējo klāju braukā garām Marakešas interesantākajiem apskates objektiem. Nejauši to atrodu netālu no stipri pēc zirgu urīna "smaržojošas" vietas, kur, klientus gaidot, stāv pārdesmit zirgu pajūgi. Diez, vai arī marokāņiem ir kāds vietējais aleksandrs čaks, kas apdzied ormaņus? Ja iedvesmai vajadzīga stipra smaka, tad to te var baudīt, cik uziet…Ekskursija, kas ilgst apmēram stundu un desmit minūtes, maksā padārgi – 130 Dh. Katram iedod austiņas, kurās daudzās valodās iespējams klausīties stāstījumu par vietām, kurām tai brīdī braucam garām. Autobuss slīd pa platām ielām, cauri palmu apstādītiem parkiem, garām pilīm, mošejām ar to augstajiem minaretiem (torņiem). Paliek vēsi, jo saule riet. Vakarā dodos lielajā iepirkšanās tūrē uz soukiem pie laukuma. Necik iespaidīga tā pirkšanas tūre nevar būt – visai mantībai jāsalien manā ne sevišķi lielajā, Ryanair rokas bagāžas standartu ierobežotajā, mugursomā. Biju morāli sagatavojies kaulēšanās procedūrai. Mani spēki gan nevarēja būt līdzvērtīgi šiem profesionāļiem, kas praktizējas katru dienu, tomēr četru ādas čību cenu izdevās nokaulēt no 700 Dh līdz 300 Dh, un vilnas cepurītes – no 150 līdz pat 15 Dh (desmit reizes!). Viens no tirgoņiem man pēc tam pateica: "Jums ir tik maiga seja, bet kaulējaties jūs zvērīgi" Uz laukuma kopā ar vietējiem padzeru kanēļa tēju, klāt uzēdot kaut kādu vietējo konditorejas izstrādājumu – masu, kas atgādina piparkūku mīklu, tikai ir krietni piparotāka. Man garšo ne visai, bet vēderā pēc tam tāda patīkama siltuma sajūta. Ieeju interneta kafejnīcā, lai pārbaudītu, vai nav mainīti mani atpakaļ lidojumu reisu laiki. Viss kārtībā. 01.12. Marakešas lidosta ir ļoti tuvu pilsētai - dažu minūšu brauciena ar autobusu attālumā. Lidostā daudz nosauļojušos cilvēku ar vējdēļiem bagāžā (Marokas pludmales esot ūdenssporta cienītāju Meka). Samainu atlikušos dirhamus pret britu mārciņām, jo no Marokas nedrīkst izvest vietējo valūtu. Izlidojam laikā, pēc saraksta, bet vienai kundzītei lidojot paliek slikti, tāpēc esam spiesti veikt neparedzētu nolaišanos Francijā. Līdz ar to, es nokavēju plānoto mikroautobusu no Lutonas lidostas uz Londonas centru, biļetes, uz kuru es jau Rīgā tiku pasūtījis pa internetu (un saņēmis Rīgā pa pastu). Laimējas, ka atrodas brīva vieta jau pirmajā nākamajā busiņā. Uz Londonas centru izdomāju braukt tāpēc, ka reiss uz Rīgu ir tikai nākamajā dienā un, turklāt, no citas lidostas. Miglainā Anglija – kontrasts ar Marokas saulaino laiku liels, bet auksti nav, varētu būt kādi +10 grādi. Galapunkts busiņam ir Beikerstrītā. Hmm, liekas, kaut kur esmu dzirdējis šo nosaukumu. Pastaigāju šurpu turpu pa ielu, un – kā tad – Šerloka Holmsa muzejs visā krāšņumā! Nevaru neieiet, jo jaunībā ar aizrautību izlasīju lielāko daļu no Konan-Doila stāstiem par slaveno detektīvu. Ir piektdienas vakars, un Londonas ielas mudž no cilvēkiem. Slavenu zīmolu veikali – burtiski ik uz soļa. Ielas arī naktī labi apgaismotas, Bigbens, Nelsona piemineklis un citi leģendārie objekti arī redzami. Vienkāršāk, lētāk un interesantāk visu izstaigāt kājām, un tā lēnā garā aizeju uz Liverpool Street dzelzceļa staciju. 02.12. Esmu iesoļojis arī jaunā dienā. Trijos naktī no Liverpūles stacijas apkaimes ejot autobuss uz man vajadzīgo Stanstedas lidostu, no kurienes lido lidmašīnas uz Rīgu. Diemžēl, izrādās, ka stacijas ēku naktī slēdz ciet, tāpēc mans plāns tur pasnaust neīstenojas (tāpat kā daudziem citiem ceļotājiem, kuri drūzmējas pie stacijas ieejas). Nu ko, jāsnauž uz soliņa apjumtajā autobusa pieturā. Autobuss pienāk, lidmašīna paceļas, pēc divarpus stundām nolaižas, un – sveika, sirmā Rīga, tavs sirmais dēls ir atgriezies! Mans sens sapnis bija redzēt Āfriku, un es to īstenoju. Protams, protams, ambiciozāki ceļotāji teiks, ka tā nemaz nebija īstā melnā Āfrika, jo ir pa pusei eiropeiska, tur nekaro un ik uz soļa nevaro kā kontinenta vidienē (skat. Lato Lapsa "Deviņas Āfrikas"). Varbūt tieši tāpēc man Marokā patika un nebūtu nekas pret atgriešanos tur?


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais