MIGLAINI MĪKLAINĀ SALA, KURĀ MĪT VAIRĀK AITU NEKĀ CILVĒKU
|
SANIJA CIEKALE
|
MIGLAINI MĪKLAINĀ SALA, KURĀ MĪT VAIRĀK AITU NEKĀ CILVĒKU
Starp Norvēģu jūru un Atlantijas okeānu. Starp Norvēģiju un Īslandi. Starp silto Ziemeļatlantijas straumi un auksto polāro straumi. Fēru salas, vai Farēru salas, ja vēlaties.
Starp, jeb ceļojums pa ceļam. Devos no Īslandes uz Norvēģiju ar nodomu, par labu izšķiroties prāmim, ne lidojumam, lai pabūtu kaut uz neilgu laiku šajā savdabībā.
18 mazo saliņu arhipelāgs kā puzles gabali ar neskartas mežonības auru izkaisīti okeānā. Vientuļas vietas, kurās vienīgais iemītnieks var būt vien senās bākas vecais sargs un tādas, kurās kārtību nosaka putnu kolonijas.
Tik savrupas, mežonīgas, tik savdabīgas ir šīs vikingu salas, kuru kontūra atgādina bultas uzgali.
Un tieši tādēļ šīs salas šķiet tik tālas un tik unikālas...
Dāņu valodā salas nosaukums tulkojas kā „aitu sala”, ko apstiprina skaitļi. Uz salas dzīvo vien ap 45,000 iedzīvotāju , un pa šīm pašām salām ganās ap 70,000 aitu, kas zaļajā un pelēkajā, kas valda pār šo valstību, ienes daudz mazu, mīkstu baltumu.Salas zāliena zaļuma sulīgums ir fascinējošs – golfa laukumu īpašnieku “zaļas skaudības” zaļumā. Kolosālo rezultātu nodrošina 100% eko pļaujmašīnas, dabas skulptores – aitas. Šo pašu aitiņu vilnas izstrādājumi karājas lielpilsētas veikalos, sniedzot iespēju paņemt uz mājām līdzi siltu un kvalitatīvu suvenīru, bet paši jēriņi karājas kājām gaisā jau nedzīvi pie māju pažobelēm, vējā žūstot, lai kļūtu par salas delikatesi.
Daudzās saliņas savstarpēji savienotas ar tuneļiem un prāmju satiksmi. Strejmoja ir lielākā no salām un mājvieta Torshavnai, kas tulkojot skan „Dieva tīrā osta” un ir viena no mazākajām un viena no piemīlīgākajām galvaspilsētām pasaulē. Vestmanas stāvie krasti un dabas dramatiskums ir putnu vērotāju magnēti.Bardojas salā fēriešiem ir pat sava alus darītava, turklāt alus saliniekiem ir ļoti iescienīts. Mazo krāsaino mājiņu jumtus klāj zaļas zāles velēnas. Šeit valda tik senatnīgs gars un reizē pārsteidz tas, ka pat visnomaļākajos salas nostūros telefons nezaudē uztveršanas zonu.
Salās praktiski nepastāv noziedzība. Māju un mašīnu durvis var palikt neaizslēgtas. Vietējiem likumsargiem galvenokārt jācīnās ar braucējiem dzērumā. Arī mana jaunā paziņa un viesmīlīgā namamāte Anita šeit savus talntus nespēj pielietot. Viņā netek vikingu asinis, tās tek viņas vīrā un nu arī dēlā. Paradoksāli, bet Anita ir latīņamerikāniete, ar “karstām asinīm” šajā vēsajā zemē jau gadus pieces. Agrāk stradājusi par krimināllietu advokāti savā zemē, bet pieprasījums pēc tāda šeit vienāds ar nulli un tas aizvedis Anitu līdz zivju ceha lentām.
Tik maz par šīm salām zinām. Tikai retais tur dzīvot vēlētos un tikai retais ceļot tur dotos.
Tipiskā ceļotāja radara uztveršanas zonā šī vieta nebūs.
Šīs zemes piedāvā brīvdienas, kurās iespējams aizmukt no visas pārējās pasaules un miglas mākonī nokļūt unikālā savvaļas valstībā. Ceļotājiem, kuri piekusuši no saulainajām pludmalēm, simtiem saulessargu noklātām, noguruši no simtiem restorānu un bāru bezgalīgas ielas garumā un simtiem uzbāzīgu suvenīru tirgotāju desmit plecu platumā, Fēru salas būs kā sen meklēta paradīze.
Skarbi, vēsi, vientuļi un grūti sasniedzami. Ceļotājus šeit sagaida ar lietu un vēju.
Tieši vēsais klimats un izolētā atrašanās vieta ir tā, kas tik ilgi atturējusi tūristus no vēlmes iekarot arī šo zemes gabaliņu. Un te lūk arī slēpjas šīs vietas pievilcība.
Fēru salas ir vieta garām pastaigām pa vientuļo klinšu malām un laiks sev. Laiks vērot viļņus, kuri, lai kur uz salas arī neatrastos, nekad nebūs tālāk par pieciem kilometriem. Laiks nesteidzīgi vērot putnus, vaļus un delfīnus. Tādas ir arī manas baudas . Lai gan savvaļas vēji aptur mani no tuvošanās stāvākām klintīm, bet biezā migla no bezbēdīgām pastaigām tajā. Unikāla ir šo salu ekosistēma. Putnu un putnu vērotāju paradīze. Uzturā fērieši lieto arī daža laba savvaļas putna olas. To savākšana gan prasa akrobātiska šova elementus.
Vikingu zeme dāņu azotē
Fēru salas ir sena vikingu zeme, kuri te ieradās 9.gs. Lai gan klīst leģendas par to, ka ķeltu mūki salā apmetušies jau 6 gadsimtā. Norvēģi 11.gs piesavinājās zemes sev, bet 14.gs. tās nokļuva dāņu azotē, kuri 1849.gadā salas iekļāva savā sastāvā. Kā Dānijas autonomā province pavisam oficiāli pastāv jau kopš 1948. gada un, atšķirībā no Dānijas, nav Eiropas Savienībā. Šobrīd fērieši vēlas paši būt kungi un noteicēji, ne provincieši, lai gan salām ir vien savs karogs, savavaloda un savas pastmarkas, kuras, starp citu, ir visas pasaules pastmarku kolekcionāru iecienītas. Vēlmi būt neatkarīgai valstij nomāc vēlme saņemt Dānijas finansiālo atbalstu. Tādēļ fērieši rok un meklē – iespējas un naftu, lai mainītu salu kursu savos ūdeņos.
Salas skarbais vaigs
Kamēr mēs šeit marta mēnesi jau saucam par pavasari, tikmēr fērieši vēl izsalst un izlīst. Mitrs ir gaiss šeit, bieži dzīvi pavada migla un lietavas. Ar vasaras karstumu Fēru salās jāsaprot vien +20 grādi, bet ar to ka līs, jārēķinās 280 no 365/6. Vienā no salām – Mikinesas salā, sauktā arī par putnu mēslu salu ir pat 100 miglainu dienu gadā. Migla šeit ir neparasti skaista. Skaista un bīstama. Miglā nomaldījušies gājēji un no ceļa noskrējuši braucēji. Un tad vēl tās Fēru salas aitas, kas pārsteidz braucējus, iznirdamas no miglas tieši auto priekšā. Arī vētras plosa šo salu krastus, bet tieši tādēļ tās klinšainās sienas ir tik mežonīgi pievilcīgas. Vulkāniskās salas lieso augsni bagātīgi mēslo putnu kolonijas. Šo jau tā skarbo buķeti papildina pilnībā neparedzamu laikapstākļu virpulis. Lietus, saule, vētra, saule – īsts karuselis vienas vienīgas dienas ietvaros.
Šeit arī mazākais mežs kādu man dzīvē ir nācies redzēt. Klajās zemes sastingušas bez kokiem.Kādā no kārtējām miglainajām dienām es dodos pastaigā pa mežu. Mežam var redzēt cauri un pieticīgajiem kociņu izmēriem var teju raudzīties pāri. Patiesa parodija par mežu. Salā dabisku koku audžu praktiski nav un visi koki ir cilvēku stādīti, turklāt tiem jāturas pretī skarbajiem vējiem, saknēm balstoties liesajā lāvas plato.
Šai skarbajai sejai ir arī skarba sirds
Citas salu savdabīgās izklaides pārējās pasaules acīs šķiet kā šo salu kauna traips. Asiņainās tradīcijas par kurām tik maz šķiet zinām – delfīnu un vaļu medības, kuras ik gadu Fēru salās nogalināti tiek ap 950 vaļveidīgo. Ja runa būtu par Japānu, tad kaut kā tas šķiet mazāk ietekmējams, bet nežēlība te pat vien Eiropas ūdeņos ir grūtāk saprotama. Zem Eiropas Savienības karoga gluži tas gan nenotiek.
Caur un caur skarba un maskulīna ir šī vieta. Vīri iet jūrā uz vairākiem mēnešiem, kamēr salas sievietes galvenokārt atrod darbu zivju cehā. No Dānijas autonomās salas Ministru kabinetu pārstāv vien vīrieši, parlamentu – 90% vīriešu. Taču nedomājiet, te nav kā Aļaskā, kur uz vienu sievieti pa četriem vīriešiem. Demogrāfija te vienlīdzīga 50 uz 50, vien spēku sadalījums izteikti nevienlīdzīgs.
Fēriešos tek vikingu asinis, kas veidojušas viņos lepnuma šķautnes raksturā. Pret retajiem viesiem savās salās viņi ir ziemeļnieciski viesmīlīgi, patiesi cilvēki, ar neviltotu interesi par ik vienu iebraucēju un viņa gaitām, jo viens otru uz šīs salas visi jau teju pazīt un, ja arī nepazīst dēlu, tad noteikti viņa vecākus. “Svaiga gaļa” ir kā izklaide saliniekiem. Taču… “svaigas asinis” šie vikingu pēcteči nekāro. Kā monarhu ģimenēs reiz savu apsvērumu dēļ tika praktizēta dižciltīgo savstarpējā kopošanās, tā līdzīgi rit fēriešu kopienas rats, kurā svešiniekus tik labprātīgi nemaz neuzņem.
Miniatūriska pasaule ziemeļos, kura tāda pastāvējusi gadu simtiem. Ar visiem tās trūkumiem un brīnumiem. Tikai iekļaujoties šajā vidē kaut nedaudz, var labāk izprast, kas slēpjas zem salas miglas. Skarba patiesība, kas kā kailās un klinšainās salu sienas nav informācija tūristiem viņu ceļvežos. Alkoholisms, daunisms, vaļu un delfīnu medības, zivju smārds katrā otrajā mājā un bingo kā populārākā salinieku izklaide visam pa vidu. Šo miglu kliedē cita veida strāvojumi - pietiekami krāsaina kulturālā dzīve, mākslai un mūzikai pielejot pelēki zaļās ielejas ar krāsām un skaistām skaņām. Izstādes, mūzikas festivāli – tas viss arī kavēs laiku ceļiniekam kādā dienā, kad līs spēcīgāk kā to vēlētos pastaigai. Sportisko aktivitāšu augšgalā atrodas futbols. Fascinējošāki gan ir paši futbola laukumi, kuri iekārtoti krauju malā. Cik gan bumbu iet zudībā… Tad vēl dejas. Viduslaiku riņķu dancis, kurā viss ciems vienojas lēnīgā griešanās kustībā pa riņķi elkoņos saķēries, skanot senām balādēm.
Izolētības sajūta pat tūrisma sezonā
Maijs, jūnijs, jūlijs ir īstais laiks, lai apskatītu šo savdabību. Lai gan šajos mēnešos salas krastos piestāj prāmji ar tūristiem uz klāja, kuri veikli piepilda viesu mājas un kempingus, tad tomēr pilsētniekam pat šī vide sniegs izolētības sajūtu no pasulīgās civilizācijas. Uz salām ir pietiekami daudz vietu, kur var sajust pilnīgu nošķirtību no pārējiem cilvēkiem. Tiesa gan, no aitām nekur nepaslēpties.
Salas reiz izveidojušās uz sacietējušas lavas plato un tas viss tālajā 30 miljonus gadus atpakaļ senajā pagātnē, lai gan kopš šeit sākuši rosīties cilvēki, vulkāns ir dusējis rāmi. Krāčainās upes, aitu tūkstoši, fjordi, zāļu pauguriem noaugušās mazās mājiņas un 400m augstās klinšu sienas – visā šajā miglā tītajā pasaulē ir kāda apslēpta burvība, kaut kas tik nepieradināts, ka izraisa interesi par sevi.