Rīga - Nida pārgājiena 9 un 10 diena

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto
9.diena. 9.10. Izejot no Rīgas, savu pārgājienu biju iedomājies kā jauku plezīra pasākumu lēnā garā pastaigājoties un gurķojoties virzīties uz priekšu, bet, te tev nu bija. No rīta pamodies un nokonstatējis, ka diena būs burvīga, es prātoju, vai man šodien neatpūsties un vienkārši vienu dienu kārtīgi nogurķoties jūras malā, sauļojoties, snauduļojot, peldoties un t.t. Bet nekā, pēc pus stundas jau, sakrāmējis visas mantiņas, steberēju uz priekšu pats nesaprazdams, kamdēļ. Laikam cilvēks nevar darīt kaut ko bezmērķīgi, tiem ir jābūt kaut vai maziem un mans pašreizējais mērķis bija nokļūt Pāvilostā. 19.25. Apmierināts malkoju kafiju no nelielas plastmasas krūzītes Jurkalnes benzīntankā. Visu dienu biju godīgi nosoļojis gar jūras krastu. Šeit tas bija atkal citādāks kā iepriekš. Ar stāvām, gandrīz vai kraujām līdzīgām kāpām noaugušām ar biezu mežu, kuru ārējās koku ierindas vēja un viļņu ietekmē bija kritušas laika apstākļu kaujās, un sagūlušās krustu šķērsu. No ceļojumiem ar auto atcerējos par benzīntanku un man tik ļoti sagribējās iedzert kafiju, ka es vairākas reizes rāpos augšā kāpās, lai mēģinātu noteikt savu atrašanas vietu un nepalaiztu garām savu iecerēto kafijas orģiju, līdz beidzot vienkārši bridu pa kāpu kores augšu un diezgan precīzi kādu kilometru iepriekš iznācu uz ceļa. Lai arī no rīta pamostoties, pēc vakardienas mokošā gājiena man šķita prātīgāk palikt uz vietas un atpūsties, tomēr šodien atkal biju nogājis pamatīgu gabalu. Pašreiz plānos bija doties atpakaļ uz jūras malu un tuvākajā laikā atrast piemērotu telts vietu. 23.50 Kārtējo reizi iekritu uz nakts vietas meklējumiem. Tie man izstiepās vairāku stundu garumā. Kā zināms Jurkalne- plus mīnus 10 km. Šurpu turpu ir stāvkrasts. No manas nakšņošanas Kolkā es biju guvis mācību negulēt tuvu jūrai , bet šeit visa pludmale līdz stāvkrastam, kopā bija labi, ja desmit metri. Pie katras nojausmas par taciņu augšup pa kāpas nogāzi parasti kā likums bija draudīgi uzraksti „ privātīpašums”. Ejot pa pludmali , kas notiek augšā nav pilnīgi nekādas nojausmas, tādēļ ik pa laikam es atkārtoju nogurdinošo izpriecu „ kārpīšanās pa stāvkrastu”, lai, uzkāpjot augšā, kārtējo reizi uzdurtos kādai sētai vai uzrakstam „ privātīpašums „ . Un tā nu bija sanācis, ka, ejot gar jūras malu un nesatiekot nevienu cilvēku četru stundu garumā, man telts vietu bez draudīgā privātīpašuma rēga izdevās atrast tikai vēlu vakarā. Droši ka tādas bija jau iepriekš, bet pateicoties čomam Merfijam un viņa likumiem, man gāja smagi. 10. diena. 9.40 Staipīdamies lūkojos uz Jūru. Šonakt es pēkšņi biju to saklausījis. Protams, es jau desmit dienas dzirdu tās šņākoņu dažādā stiprumā un variācijās, bet nez kādēļ šodien beidzot es to dzirdēju. Kā gadās mājās guļot, tu pēkšņi pievērs uzmanību tam, cik skaļi tikšķ pulkstenis, kurš tev jau ir gadiem. Pētot karti , es nekādīgi nevarēju atcerēties, vai Pāvilosta var tikt pāri upei vai nē. Ejot ar kājām katrs metrs šķiet svarīgs un man kategoriski negribējās izmest līkumu. Izstrādājis viltīgu plānu, ka savlaicīgi no pludmales izejot uz ceļa nogriezīšu kādu gabaliņu no ejamā attāluma un pie reizes iepirkšu pārtiku, kura man bija beigusies, benzīntankā, kurš bija atzīmēts manā kartē tieši Pāvilostas ceļa un Liepājas- Ventspils šosejas krustojumā, es uzsāku dienas gājienu. 13.10 Ir kaudze ar visādām tautas parunām un, protams, arī Merfija likumi kā tādi, kuri varētu pamatot manu atrašanos Pāvilostā. Nu, piemēram, Skopais maksā divreiz - un t.t. Protams, tas nav tik dramatiski, bet, rēķinot savus ejamos metrus šurpu turpu un mēģinot piešmaukt likteni ar veco labo triku „ nogriezīšu pa īsāko" dabūju kātot veselus trīs kilometrus atpakaļ. Turoties pie sava viltīgā kaujas plāna, zināmā vietā apmierināts aizšmaucu no jūras un cilpoju pa ceļu, lai atbilstoši kartē redzamajam - iepircies benzīntankā, kuram vajadzēja būt pie ceļu krustpunkta, tiktu pa tiltu pāri upei un pēc vairākiem kilometriem līgani nokļūtu atpakaļ pie pludmales. - „ Sūda karte un sūda tanks„ precīzs citāts no manas dienasgrāmatas. Krustojumā nebija pat nojausma par benzīntanku, tas tur nekad, šķiet, pat nebija bijis. Nu nav ļaunuma bez labuma. Pārtikas man vairāk nebija, un es biju spiests doties uz Pāvilostu. Sēžot teicamā ēstūzī Pāvilostas centrālās ielas pašā galā, es, pēc sātīgām pusdienām baudot kafijas tasi un gaidot kamēr uzlādēsies telefons, varēju apcerēt kārtējo sakāmvārdu „ viss, kas notiek -notiek uz labu !” Pāvilostā man par mierinājumu bija tilts pāri upei un krodziņa ēdienkarte sita pušu daudzus Rīgas estūžu piedāvājumus. 16.20. Biju nogājis 9,5 kilometrus no Pāvilostas. Zināju to tik precīzi, jo šeit bija Dzintara taka. Burvīgi rādītāji ar iespējamām apskates vietām, attāluma koordinētajai un visādi citādi uzraksti un tūristu acij tīkami veidojumi, kuri visnotaļ izklaidēja mani, ejot šo ceļa posmu. Diemžēl, es negāju lūkoties kāpās uz katru apskates objektu vai ciematu, kuru daudzsološi piedāvāja apmeklēt rādītāji, jo nekāds spēks, šķiet, mani vairs nepiespiestu noiet kaut vienu lieku metru, kurš nesakristu ar man nepieciešamo virzienu. Laiks visu dienu bija apmācies un, līdz ar to man atkal izpalika tradicionālā sauļošanās. Visa sava ceļojuma laikā es nebiju sastapis nevienu citu ceļinieku. Šodien ejot, es tālumā ieraudzīju melnus punktiņus, kuri ilgstoši knosijās priekšā un nepazuda. Izvilcis tālskati, es nokonstatēju, ka tie bija tādi paši mugursomaiņu dzimtas pārstāvji kā es, kuri nāca man pretī. Sajūtas bija tādas, kādas, šķiet, izbaudīja Kevina Kostnera varonis filmā " Ūdens pasaule", ieraugot otru buru laivu okeānā. Liekas, biju pamatīgi noilgojies pēc sabiedrības un jau apcerēju iespējamo nometņošanu šovakar kopā ar domubiedriem. Diemžēl, mani sastaptie ceļinieki izrādījās divi jaunieši, kuri bija izrāvušies priekšā savai kompānijai, ar finiša punktu Pāvilosta un „ šovakar„ . Tā kā nekāda kopēja pludmales ballīte nespīdēja. Papļāpājuši, turpinājām katrs savu ceļu. Pēc kilometriem trim, es satiku viņu draudzenes, un nedaudz papļāpājis arī ar tām, uzņēmām katrs savu kursu. No jaunietēm es uzzināju, ka kaut kur vēl esot jābūt skolotajām. Brašās pedagoģes satiku vēl pēc kilometriem trīs vai četriem. Vārdu sakot, Dzintara taka un veselu sešu ceļotāju sastapšana šajā ceļa posmā mani teicami izklaidēja, un es jutos vēl vareni ņiprs. 17.50 No pēdējas atpūtas vietas biju mizojis kā traks. Šķita, ka man bija jāskrien tik liels enerģijas pieplūdums bija pārņēmis, bet nu arī rezultāts. Fuels bija beidzies, es knapi vilkos uz priekšu un nu pat kā biju vienkārši atkritis smiltīs un, nenovelkot mugursomu, uz to atbalstījies, mēģināju atelpoties. 19.45 Sakarā ar dzintara taku, teltsvietas problēma, šķiet, šodien bija savlaicīgi atrisinājusies Ziemupē, pie tam vēl ar upgreidu - ugunskura vietu un pat kvēlojošām oglēm. Jauka, kārtīga kempinga vietiņa ar iekoptu zālāju un krūmos noslēptu tualeti. Pieļāvu, ka pie ceļa, kas ved uz šo kempingu, ir kāda māja, kuram pieder viss šis labums, bet nogurums bija tik liels, ka negribējās vilkties līdz tai un pieteikties. Lai arī laiks bija apmācies, tomēr līdz tumsai vēl bija tālu, kas nozīmēja garu vakaru kūpinoties ugunskura dūmos un pašam savās domās. Uzslējis telti, es, ar savu guļammaisu veicu rituālo vietas maiņu deju ap ugunskuru, izvairoties no dūmu mutuļiem, līdz beidzot lietus piespieda mani šmaukt iekšā teltī un, ļaujoties tā lāšu bungoņas ritmiem, laisties miegā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais